Rom 16, 25-27, IV adventa svētdiena, B

Rom 16, 25-27

Eņģelis Gabriels pasludina Marijai
par Dieva Dēla ieņemšanu
Annunciation to Mary - Institute of Material Culture of the Middle Ages 
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/item/15501/008632

Ceturtās Adventa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem pēdējiem vārdiem, kurus parasti sauc par “doksoloģiju”. Vēstulē Romiešiem ir četri doksloģijas piemēri: Radītājs “ir augsti teikts mūžīgi! Āmen!” (Rom 1,25); “Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen!” (Rom 9,5) un “Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!” (Rom 11,36). Doksoloģijas veids maz mainās, piemēram, vēstulē Efeziešiem ir nedaudz garāka (Ef 3, 21), bet izteiksmes tāda paši kā vēstulē Romiešiem vai citur (Gal 1,5). Vēstule noslēdzas ar norādījumu uz vien no pamattēmām par Dieva gudrību un tā ir cieši saistīta ar Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpumu (1 Kor 7.24; Ef 3,9-10). Vēstuli Romiešiem caurvij vārdi: “Dievam, kas vienīgais ir gudrs, lai caur Jēzu Kristu ir mūžīgs gods!” (Rom 16, 27). Pestīšanas plānu caur Jēzu Kristu Dievs bija iecerējis no mūžiem un neatklāja to nevienam, bet pirmā norāde par Pestītāju ir lasāma Radīšanas grāmatā: sievas pēcnācējs sadragās čūskas galvu (skat. Rad 3,15). Pestīšanas vēsturē tas ir pirmais priekškara atvēršanas brīdis. Vārds “atklāt” “atvērt priekškaru” grieķu valodā ir “apokalypsis”. Priekškars tālāk tika atvērts patriarhu laikā, kad uzzinām, ka Abrahama “pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas” (Rad 22,18) un vēl biežākas norādes uz Mesiju ir praviešu grāmatās.

Doksoloģija sākas ar apliecinājumu, ka Dievs var “stiprināt” (sal. Rom 1,11) ticīgos ar Pāvila “Evaņģēliju un un Jēzus Kristus pasludināšanu [gr. kērygma]”. Šis Evaņģēlijs un tā pasludināšana tālāk tiek paskaidrota kā “noslēpumu atklāsme”. Vēstulē Efeziešiem lasām, ka “tas ir noslēpums [mystērion], kas man ar atklāsmi [apokalypsin] darīt zināms” (Ef 3,3) un šī atklāsme ir īpaši dāvāta Pāvilam, bet šajā fragmentā nav šādas atrunas un "apokalypsis" ir pieejams visiem pravietisko grāmatu lasītājiem. Pāvils nepaskaido šo atklāsmi, kā tā notika, vai Svētais Gars tajā darbojas, individuālā vai kopienas līmenī, kādā konkrētā brīdī vai Rakstu iepazīšanas procesā. Vairāk var saprast jēdzienu "mystērion", kas saistās ar Jēzus Kristus kerigmu un Pāvla Evaņģēliju. Tālāk pantā aprakstīta noslēpuma slēpšana: “klusēts no mūžīgiem laikiem”, bet nākošajā pantā Pāvils raksta par “pravietiskajiem rakstiem” caur kuriem darītas zināmas Dieva pavēles (Rom 16, 26). Bet kā Izraela Raksti, kas tapuši klusēšanas laikmetā dara iespējamu iepazīt Kristus noslēpuma jaunumu? Noslēpums nav Raksti paši par sevi, bet drīzāk Kristus Evaņģēlija pasludināšana, jo Kristus atklāšanās jaunums piešķir jēgu pravietiskajiem tekstiem. Rezultātā Vecās Derības Rakstus var uzlūkot jaunā un retrospektīvā veidā, jo ja tie agrāk nesa noslēpumus, tad tagad tie ir atkarīgi no pašas Kristus atklāsmes. Tas nemazina Vecās Derības atklāsmes nozīmi, bet tas vienkārši nozīmē, ka Kristus notikums ir tas, kas ir hermeneitiski noteicošais, pārstrukturējot realitātes uztveri abās tās rašanās pusēs un tādējādi ļaujot lasītājam saskatīt kristīgās realitātes, kuras agrāk nebija pat iedomājamas.* Tas, ka pagāniem svarīgā loma saistībā ar Dieva iepriekš slēpto un atklāto noslēpumu ir viena no svarīgākajām patiesībām.

Senākie kristīgie teksti, kas norāda uz Noslēpumu ir meklējami starp apustuļa Pāvila vēstulēm. Jaunajā Derībā vārda “noslēpums” (gr. mysterion) dažādas versijās ir sastopamas divdesmit astoņas reizes un galvenokārt Pāvila vēstulēs. Tas nav pārsteigums, ka pirmie kristieši pieredzēja ticības īstenību, ka viņu dzīves ir Dieva Noslēpuma priekšā, kuru viņi nevar ar vārdiem aptver, bet pieredzēja to, ka Dieva darbi Jēzū Kristū piepildās arī viņu dzīvēs. Grieķiem “noslēpums” ir kaut kas noslēpts, kam tādam ir jāpaliek, kāda apslēpta mācība, iepzīstams vien ievadītajiem noslēpumainajā mācībā, bet Pāvilam “noslēpums” ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs: redzams un atklāts notikums, kuru ir jāatklāj, jāatsedz un nav jāslēpj. Noslēpums ir jāatklāj visām tautām, bet tas pats par sevi nav aptverams un izsmeļams, un nenotiek vien pāgātnē vai intelektuālā apcerē, bet īstenojas tagadnē un ikdienas dzīves pieredzē. Lai izteiktu noslēpuma jēdzienu, Pāvils izmanto trīs vārdus: atklāt, parādīt un pasludināt. Pirmie divi vārdi attiecas uz Dieva darbību, bet pēdējais uz misionāru, jo bez misijas noslēpums paliktu klusējot. Pāvila noslēguma doksoloģija piedāvā plašu dievišķo plāna apkopojumu, kas pārsniedz, aptver un caurauž cilvēces vēsturi. Viņš mudināja Baznīcu Romā pielūgt Dievu (Rom 16, 25b-26). Svētajā Misē Euharistiskā lūgšana noslēdzas ar doksoloģiju Trīsvienības godam: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un visa ticīgā sapulce izsaka savu piederību un apstiprinājumu ar “Āmen”, un sākas Svētās Komūnijas rits, kurā mēs varam pieredzēt Kunga godību mūsu vidū - mūsu "tagad".

* T. J. Lang, Mystery and the Making of a Christian Historical Consciousness: From Paul to the Second Century, Berlin: Walter de Gruyter 2015, 16.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Tes 5, 16-24, III adventa svētdiena, B

1 Tes 5, 16-24

Jānis Kristītājs liecināja
cilvēkiem par Kunga piedzimšanu (Jņ 1,1-24)
Franciskāņu Misāle no 14.gs. Francijas

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda liturģija kā otro lasījumu piedāvā fragmentu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules Tesaloniķiešiem nobeiguma. Pāvils no pēdējām lietām 5. vēstules nodaļā pārgāja pie paskubinājumiem un pamācībām (1 Tes 5, 11-22), lai izrādītu cieņu tiem kristiešiem, kuri cītīgi strādāja tai laikā, kad tesalonikas ticīgie gaidīja Kunga otro atnākšanu. Apustulis neiecerēja rakstīt sistemātisku teoloģisku apceri par eshatoloģiju, bet vēlējās piedāvāt noteiktus morālus un pastorālus kritērijus, kas vadītu ticīgo dzīves. Šīs svētdienas vārdi aicina uz prieku, kuru piepilda lūgšana un pateicība, un uzticība Dievam. Psalmu grāmatā var lasīt vārdus: “Es teikšu Kungu bez mitas, mana mute vienmēr viņu slavēs” (Ps 34,2). Pāvils bija šos vārdus paturējis sirdī, kad rakstīja savu vēstuli un lasām tos šī lasījuma sākuma: “Vienmēr esiet priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi, jo tāds ir Dieva prāts Jēzū Kristū attiecībā uz jums visiem” (1 Tes 5, 16-18). Šī īsā pamācību virkne norāda uz kristīgās dzīves pamatiem (1 Tes 5, 16-18) un tie šeit ir izteikti diezgan vispārīgi un var attiekties uz jebkuru ticīgo grupu.

Neraugoties uz visām grūtībām par kurām rakstīja šajā vēstulē, Pāvils uzstāja, ka ticīgajiem vienmēr ir jāpriecājas, nemitīgi jālūdzas un visos apstākļos jāpateicas. Vārdi “vienmēr esiet priecīgi!” (1 Tes 5, 16) skan ļoti optimistiski un pacilājoši, bet kas tas ir par prieku? Interesanti, ka Pāvils pavēl priecāties. Pirmkārt, jāuzsver, ka šie vārdi nenozīmē labu pašsajūtu vai jautru noskaņu. Pāvils nevēlējās risināt labsajūtas uzturēšanas problēmas, bet rakstīja par daudz dziļāku prieku, kas pat nezūd skumju un bēdu ieskauts. Apustulim prieks ir Svētā Gara auglis (skat. Gal 5,22), jo šis prieks nav kaut kas, ko ticīgais pats var radīt sevī, bet varam būt atvērti uz to, jo tā ir Kunga dāvana. Pāvils lietoja grieķu vārdu “chairete” - priecāties un citā vēstulē (2 Kor 13,11) viņš prieku izprot kā vispārējo nostāju vai uzvedības veidu. Tā kā prieks ir Svētā Gara dāvana un cilvēkā nav prieka izcelsme, tad prieks ir veids kā cilvēki piedalās pestīšanas noslēpumos un kā žēlastības nāk caur tiem, lai pārvarētu visus šķēršļus, kas neļauj rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Šis prieks saistās ar pieredzi, kurā tiek dāvāta spēja pieredzēt Jēzus Kristus Evaņģēlija auglīgumu un šis prieks nenāk no cilvēka iekšienes, bet no “ārienes” jeb no Svētā Gara.

Nākošajā pantā Pāvils pievieno līdzīgu aicinājumu: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 16), bet tas var neizsaukt tik pozitīvu reakciju ticīgajos kā pamudinājums priecāties, jo kā to var īstenot dzīvē? Ko šie vārdi nozīmē? Vai nemitīgu lūgšanu un vārdu plūsmu? Ja skatās uz draudzes dzīvi, kas ir garīgs un sabiedrisks organisms, kur brāļi un māsas lūdzas, pateicas un slavē Dievu, bet arī savā starpā lūdz un pateicas viens otram, dalās ar dažādām lietām, jautā un atbild, meklē un atrod, un veido tādu kristīgās draudzes ritumu kurā Dieva pielūgšana neīstenojas tikai vertikāli, bet šis dialogs aplipina visu kopienu. Kopīgs šiem trim pamudinājumiem ir uzsvars uz to izpildi visu laiku un jebkuros apstākļos; tas nenozīmē, ka cilvēkam jālūdzas nepārtraukti, bet gan to, ka viņš lūdzas regulāri un bieži. Pāvils piebilst, ka šāda dzīve ir iespējama, jo Dievs to vēlas; Viņš vēlas, lai viņa ļaudis būtu priecīgi, lūdzas un ir pateicīgi, un Viņš to dara iespējamu. Pāvila mācībā par lūgšanu bez pārtraukuma viņa vēstulēs bieži atkārtojas. Agrīnās kristietības harizmātiskais raksturs ir redzams pavēlē “Neapslāpējiet Garu” (1 Tes 5,19). Gars tiek uzskatīts par liesmojošu uguni (sal. Apd 2,3: “uguns mēles”). Galvenā Gara dāvana bija pravietojumi, kas, lai gan Pāvils to ļoti augstu vērtēja (1 Kor 14,1-5, 29-33), tika pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un tāpēc prasīja atpazīšanu un izšķirtspēju (1 Tes 5,21).

Pāvils neierobežojās teoloģisko dogmu izklāstīšanā par vispārējo augšāmcelšanos, bet vēlējās ilustrēt šīs patiesības pozitīvos aspektus konkrētā ikdienas ticības dzīvē un kā šī cerība ietekmē ģimenes dzīvi, darbu un attiecības kristiešu starpā un ārpusē. Uzmanības pievēršana Baznīcas dzīves ikdienas norisēm ļāva apustulim izklāstīt kristīgās morālās dzīves pamatpatiesības. Kristiešiem nav jāuzvedas kā grēka vergiem (Rom 6,6.16; 7,23), bet kā Dieva bērniem (Rom 8,14-17; Gal 4, 6-7) jeb tā kā dzīvoja Jēzus. Kristietis ikdienas meklē veidus kā iemiesot dzīvē augšāmcelšanās cerību un ir nopietni aicināts ņemt vērā eshatoloģiskās cīņas dramatismu (sal. Ef 6,12). Kunga gribas pieņemšana un pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem prasa modrību un apdomību, lai neļautos pasaules maldiem, un tas nozīmē rūpīgu atlasīšanu un labā paturēšanu (1 Tes 5, 21). Lai Evaņģēlija mācība būtu pieņemta ir jāapzinās, ka prieks ir viens no kristietības atslēgas vārdiem un Svētajos Rakstos no Radīšanas grāmatas prieka par radību un cilvēku līdz Atklāsmes grāmatai prieks vijas cauri ir pa laikam savijoties ar bēdām un tumsu, bet galu galā triumfē Kunga augšāmcelšanā. Kristiešiem ir pamats priekam gan par pestīšanas pieredzi, gan no cerības par to, ko Dievs darīs nākotnē.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Pēt 3, 8-14, II adventa svētdiena, B

2 Pēt 3, 8-14

Kunga otrā atnākšana

Armēņu Evaņģēlija manuskripts no 1475.g.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro lasījumu liturģija piedāvā fragmentu no Otrās Pētera vēstiles, kurā iedvesmotais autors risināja pirmkristiešu jautājumu par to, ka vēl nenāk gaidītā parūzija. Parūzija (gr. parousia) grieķiski nozīmē jaunu klātbūtni, atnākšanu, Pēdējie uzrakstītie Jaunās Derības teksti liecina, ka kristieši apzinājās, ka parūzijas kavēšanās var radīt ticības šaubas. Autors brīdināja, ka maldu izplatīšanās ir raksturīga laiku beigām un Jēzus jau teica, ka “daudz vilturs pravieši celsies un daudzus pievils” (Mt 24,11). Kādā veidā radās šo kristiešu krīze? Maldu izplatītāji, kuri bija grieķu filozofijas ietekmēti, apšaubīja pasaules radīšanu un atmeta cerību par otrreizējo Kunga atnākšanu: “kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu [parousia]? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma” (2 Pēt 3,4). Maldu izpatītāji neatzina, ka Dievs radīja pasauli ar savu Vārdu un plūdi bija aizmetnis Pēdējai Tiesai; viņi nesaprata Dieva laika mēru: “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena” (2 Pēt 3,8). Ja kādam liekas, ka Kungs kavējas, tad tāpēc, ka ir žēlsirdīgs, jo Viņš vēlas, lai neviens nepazustu un visi atgrieztos.

Pētera vēstule atbildēja uz šīm šaubām un norādīja uz Dieva uzticību, un to, ka Dievam ir savādāka attieksme pret laiku (2 Pēt 3,8; Ps 90,4). Dievs nekavējās ar saviem solījumiem, bet izrāda pacietību, lai visi varētu atgriezties. Kunga Diena nāks negaidīti un tāpēc visiem ir jādzīvo svēti un dievbijīgi. Laiku piepildījuma un mērķa aprakstīšanai autors lietos vārds “Kunga diena”, ko Vecajā Derībā aprakstīja jau pravietis Amos kā neizbēgams Dieva tiesas brīdis, kad tiks atklāts labais un ļaunais. Amos šo dienu iztēlojās kā cilvēku, “kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska” (Am 5,19). Laiku beigās Dievs piepildīs savu solījumu un radīs “jaunas debesis un jaunu zemi” (Is 65, 17; 66,22; Apd 21,1; 2 Pēt 3, 13). Izraelam apsolītā zeme bija “dzīvo zeme” (skat. Ps 27,13; 52,7; 142,6; Is 38,11), bet pagānu zemes bija “aizmirstības zeme” (Ps 88,13). Vēlāk “dzīvo zeme” bija uztverta daudz garīgāk un nozīmēja Mesijas valstību (Is 66,22) vai jaunā zeme svētīgajā apsolījumu laikā (Apd 21,1; 2 Pēt 3,13). Tad atklāsies Dieva Dēla valdīšana, kas izpaudīsies visuma pārveidošanā, nāks tiesas laiks un eshatoloģiskā drāma. Pirmbaznīca īpaši domāja par Kunga dienu, kas nāks kā zaglis naktī (1 Tes 5, 2-4; 2 Pēt 3,10, Atkl 3,3; 16,15).

Zagļa tēla mērķis bija uzsvērts parūzijas pēkšņumu un vēstules autors to aizņēmās no paša Kristus (Mt 24, 43-44). Cilvēks nevar paredzēt nākotni un pat ja kaut kas tiek skaitīts un rēķināts, prognozes ir kļūdīgas. Daudzus gadsimtus ir sludināts, ka nāk Kunga diena, bet visas šīs spekulācijas nav piepildījušās, jo Dieva laika mērs ir pilnīgi atšķirīgs no mūsējā. Kristiešu uzdevums nav satraukties par katastrofālajām beigām, jo Dieva plāni nemainās un ticīgo uzdevums ir palikt neaptraipītiem, bezvainīgiem un miera pilniem (2 Pēt 3, 14). Autora viens no mērķiem bija atmest tikai garīgas un individuālas ticības izpratni, jo ticība ļauj cilvēkam dzīvot laikā un telpā, lai zemes dzīves notikumiem piešķirtu jēgu. Dieva plašā pestīšanas plāna pieņemšana ļauj ticīgajam pieņemt šīs pasaules dzīvi. Kavēšanās patiesībā ir Dieva pacietības zīme, kas ļauj lielākam skaitam cilvēku nožēlot grēkus un šo domu gājumu pirmkristieši izsecināja no Vēcās Derības Dieva definīcijas “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā” (Izc 34,6).

br. Jānis Savickis OFMCap