2.29.2020

Mt 4,1-11, I gavēņa svētdiena, A

Mt 1,1-11

Šī gada gavēņa svētdienas lasījumi ir īpaši izvēlēti ņemot vērā kristīgo iniciāciju, lai uzsvērtu lielā gavēņa ciešo saistību ar katehumenu gatavošanos kristību pieņemšanai vai arī nepieciešamību nokristītajiem padziļināt savas kristības izpratnes nozīmi ticības dzīvē. Gavēnī Baznīca aicina atklāt kristību vērtību un fundamentālo saistību ar ticības dzīvi: “Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērtība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanai atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties, tādējādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu” (II Vatikāna koncila Konstitūcija par liturģiju Sacrosanctum Concilium, 109).

Gavēni nevar iedomāties bez gavēšanas, tomēr mūsdienās rodas jautājumi par šīs prakses jēgu un būtību, un bieži nav skaidri gavēšanas garīgie mērķi. Kāds gavēšanu uzlūko kā atteikšanos no kaut kā vai arī skrupulozu diētas ievērošanu, tomēr abos gadījumos svarīgi atrast gavēņa mērķi. Tāpēc arī ir jāieklausās Baznīcas mācībā par gavēni un pajautāt sev: kā es varu pielāgot Baznīcas mācīto gavēņa izpratni savai dzīvei? Gavēšana nav tikai kristiešu prakse, bet to ievēro daudzās reliģijas, lieto veselības nolūkos vai pat politiskā cīņā. Mēs katru gadu esam aicināti atklāt kas unikāls ir kristīgajā gavēšanā, lai nebūtu tā, ka mēs ievērojam tikai kādu vispārcilvēcisku praksi, kas mūs neatšķir no šis pasaules. Mēs varam atminēties iepriekšējās svētdienas Evaņģēlija vārdus: “Vai arī pagāni nedara tāpat?” (Mt 5,47). Mēģināsim noskaidrot vienu no aspektiem, kas piešķir mūsu gavēnim īpašu kristīgu raksturu. 

Šīs svētdienas Evaņģēlijā mēs lasām par Jēzus kārdināšanu jeb pārbaudīšanu tuksnesī. Ko mums var iemācīt šīs Evaņģēlija fragments par gavēšanu? Domājot par šo Evaņģēlija fragmentu, jāņem vārā tas, ka Ādams tika kārdināts un padevās kārdinājumam, bet Jēzus pārvarēja kārdinājumu. Ādama krišana izsauca viņa padzīšanu no paradīzes un nāvi. Jēzus uzticības augļi iznīcināja nāvi un ļāva cilvēkiem atgriezties paradīzē. Kāds tam sakars ar gavēni? Runājot Radīšanas grāmatas valodā: ja es ticu ēdienam, pasaulei, sev kā labā un ļaunā kritērijam, varai u.t.t., tad apšaubu Dievu kā patiesu ticības objektu un dzīvības avotu. Viss, kas nav Dievs var kļūt par elku, dzīves avotu un principu, un rezultātā cilvēku šīs lietas, idejas vai cilvēki paverdzina. Cilvēks var domāt, ka tic Dievam, bet Dievs nav viņa dzīvība, barība un esības jēga. Dzīves moto “no maizes vien” (Mt 4,4) nenostāda Dievu cilvēka dzīves centrā, jo cilvēks nevēlas nomirt sev kā to izdarīja Jēzus Kristus: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man! Jo, kas grib glābt savu dzīvību, to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs” (Mt 16, 24-25). Tā ir kristību pieredze un kristīgā garīguma būtība. Gavēnis ir laiks, kad intensīvu apceram savas ikdienas ticības saistību ar šo nomiršanu sev jeb kristību sakramenta centrālo vietu savā dzīvē.

Baznīca gavēnī aicina mūs atbrīvoties no viltus pašvērtībām. Lieldienu noslēpumu atklāšana savā dzīvē ir gavēņa mērķis. Ticīgiem arī jāapzinās, ka ir reāli jāskaras ar trīs kārdinājumiem savā dzīvē. Pirmais kārdinājums, ir tas, ka no Kunga esam saņēmuši Dieva vārdu, ka Viņš mūs mīl un nes mūsos patieso dzīvību. Dieva griba un saistītais ar to Viņa plāns mūsu dzīvei ir jāatklāj Svēto Rakstu gaismā. Jēzum nevajadzēja pārliecināties par savu Dieva Dēla cieņu, jo Viņa vara balstījās paklausībā, kalpošanā un uzticībā Tēvam un Viņa vārdam. Dievs ir tas, kas cilvēkam atklāj patieso dzīves veidu, kurš ir tāls no dominēšanas mehānismiem. Šajā dzīves veidā nav svarīgi tikai tas, “kas no mutes iziet” (Mt 15,11), bet pāri visam ir tas, kas “kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4). Kunga vārds dod dzīvību un izturību. Evaņģēlists Matejs mums atklāj Jēzu kā patiesa cilvēka tēlu, kurš ir jūtīgs pret citiem un paklausīgs Tēvam. 

Otrkārt, uzticība Kungam palīdz pārvarēt lielus pārbaudījumus nepieprasot no Viņa brīnumus, jo patiesā dzīve īstenojas ikdienā! Treškārt, visa veida sasniegumi var padarīt cilvēku atkarīgu un padotu pasaules lietām, jo patiesa uzticība un gods ir jāatdod Dievam. Šo kārdinājumu sātans neiesāka ar vārdiem, bet “rādīja Viņam visas pasaules valstis un to godību” (Mt 4,8) un aicina atdod viņam godu metoties viņam priekšā uz vaiga. Šāda stāja izsaka cilvēka žestu, kas krīt valdnieka priekšā atzīstot viņu par dievišķu un savu atkarību no tā. Šajā brīdī seko spēcīga Jēzus atbilde. Jēzus atmaskoja velna varu, kura vēlas manipulēt ar cilvēku un pieprasa sev pielūgsmi, un tādā veidā atraujot cilvēku no attiecībām ar Tēvu. Cilvēks nevar kalpot diviem Kungiem (Mt 6,24). Visi kārdinājumi, kurus piedzīvo cilvēku ir ietverti vienā drāmā: saraut saites ar Dievu un veidot savu dzīvi bez Dieva vai arī izmantojot Viņa vārdu savās interesēs. Jēzus šajā kārdināšanas ainā tiek parādīts kā persona, kas sniedz katram cilvēkam dzīves modeli un neļaujas iesaistīties dialogā vai flirtā ar melu tēvu - velnu. Ļaunuma iepazīšana ir bezjēdzīgs process un Jēzus to nekādā ziņā nevarēja uzsākt.

Izsalkums ir laiks, kad mēs aptveram savu atkarību no kā cita - pārtikas, un parāda, ka mūsos pašos nav dzīvības. Tas pats attiecas uz mūsu esību, kurā nav pašai sevī dzīvības, ir tikai ievainots un bailīgs “es”, kurš nevēlas nokāpt no savu iluzoriskā troņa. Kristīgā ticība un gavēnis īpašā formā aicina mūs iziet no mums pašiem, lai ieraudzītu, ka es dzīvoju “no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4,4), ka man ir jāsastopas ar dzīvo Dievu un brāļiem un māsām Kristū. Tas ir ceļš, kurā mēs nomirstam sev, lai augšāmceltos jaunai dzīvei. Gavēšanas un atsacīšanās laikā jāuzdod sev jautājums: no kā ir atkarīga mana dzīve un atbildot uz šo jautājumu mēs pieredzam kārdinājumus. Tad kas ir kristīgā gavēšana? Tā ir ieiešana un piedalīšanas Kristus dzīves noslēpumos. Gavēņa kontekstā sastopas divi noslēpumu: Kristus kārdināšana tuksnesī un krusta nāves noslēpums, kuros mums jāmācās saskatīt atbrīvojošais spēks no pasaules monopola mūsu esības uztura nodrošināšanā. Protams, ka mēs lietojam pārtiku un šīs pasaules lietas, bet tajā un pāri visam mums jāprot atpazīt Kungu. No ikdienas dzīves zinām, ka pāreja no pasaules kā jēgas uz Kungu kā dzīves centru ir ļoti ķēpīga un sāpīga mūsu vecajam cilvēkam - Ādamam mūsos, un tāpēc nemitīga kristību žēlastības aktualizācija savā dzīvē ir viens no galvenajiem kristieša aicinājumiem visā dzīves garumā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

2.19.2020

Mt 5, 38-48, svētdiena VII, A

Mt 5, 38-48

23. februāra svētdienā turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija piekto nodaļu, kurā Jēzus māceklis ir attēlots kā tas, kurš seko Debesu Tēva piemēram un mīl arī savus ienaidniekus. Tādā veidā mēs iepazīstam Kalna svētību mācības avotu - Tēvu, kurš mīl visus cilvēkus. Atklājam arī to, kas atšķir kristiešus no citiem cilvēkiem, kuri var savā dzīvē rīkoties saskaņā ar augtiem ētiskiem kritērijiem, taču ienaidnieku mīlestību pieņemt ir daudz grūtāk vai pat neiespējami. Tēva rīcība ticīgajiem dod paraugu kā mīlēt labos un ļaunos, un Jēzū Kristū mēs varam redzēt kā tas īstenojās. Jēzus nomira krustā nāvē un radikālā veidā parādīja, ka ir savu vārdu pildītājs: pagrieza otru vaigu, atdeva mēteli, ļāvās iet uz krustu un lūdzās par saviem ienaidniekiem. Uz šādu mīlestības ceļu ir aicināti visi ticīgie.

Jēzus kārtējo reizi aicina savus sekotājus sākt domāt savādāk par to, kas viņi ir un kā viņiem jārīkojas, jo nevar vairs paļauties tikai likumiem. Jaunajā pasaules vēstures situācijā, kurā Dieva Vārds iemājoja savas tautas vidū, mācekļiem jārīkojas saskaņā ar to kā aicina Kungs un nevis tā, kā nosaka ierastās uzvedības normas, kas apmierina vecā cilvēka ambīcijas un bailes par savu reputāciju un drošību. Jēzus ienākšana iezīmē cita veida morālo stāju, tādu, kas nekalpo tikai laicīgajai varai un tās kaprīzēm un konjunktūrai. Kungs atklāja cita veida vērtību skalu, kas īstenojas ticīgo kopienā, kura atzīst Jēzus mācības autoritāti. 

Seno likumu “aci pret aci, zobu pret zobu”, kurš pirmo reizi pieminēts 18.gs. pirms Kristus Hammurapi likumu krājumā* un arī Bībelē (Izc 21,24-25; Lev 24,20; At 19,21), Jēzus skaidrojumā ir viens no izteiksmīgākajiem Kunga mācības paraugiem. Pirmais, kas ir jāņem vērā ir tas, ka šīs likums tālā senatnē bija revolucionārs un nebija paredzēts atriebības veicināšanai, bet lai to ierobežotu līdz noteiktai situācijai, lai apturētu naida spirāles attīstību sabiedrībā. Otrkārt, Jēzus laikā fiziskos sodus lielā mērā aizvietoja ar naudas sodiem. Tas, kam Jēzus šeit pretojās nebija tik daudz vardarbība, bet uzstājība, ka noteikti ir nepieciešama atmaksa. 

Jēzus aicinājums “pagriezt kreiso vaigu” savam pretiniekam var likties neadekvāts un smieklīgs. Tuvajos austrumos tas bija ļoti smags apvainošanas veids. Lai izprastu Jēzus vārdus ir jāņem vērā visa Viņa mācība. Kungs par grēku mācīja daudz plašāk neka tikai pašu rīcību un reakciju uz to. Viņš arī norādīja uz motivāciju un nodomu kādu mēs ieliekam savā rīcībā. Par to mēs lasījām iepriekšējā svētdienā. Ja likums “aci pret aci” ierobežoja vardarbību, tad Jēzus aicina to ierobežot vēl radikālā veidā, uzņemot to uz sevi un tā liecinot par Tēvu, kas ir debesīs.

Šajā fragmentā mēs varam pārdomāt kādas ir sekas neatbilstošai atbildei uz pāridarījumu, un vai šāda atbilde var izraisīt veselu notikumu ķēdi, kas rada vēl lielāku ļaunumu. Kungs runājot par “otru vaigu” uzsvēra atriebības mehānisma graujošo ietekmi uz cilvēku attiecībām un sabiedrību, un vēlas, lai pasaulē būtu cilvēki, kas spētos uzņemties atbildību, drosmi un upurgatavību, lai apturētu ļaunuma izplatīšanos. Tā ir Jēzus krusta loģika, kurš tika piesists krustā, lai uzvarētu grēku: “Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis” (Rom 8,3); “Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību” (2 Kor 5,21).”

Mīlestība uz kuru mūs aicina Kungs ir pārdabiska, konkrēta un mēs nevaram paredzēt kādas situācijas mūs gaida. Ierobežot savu ticības ceļa izpratni tikai ar Jēzus dotajiem piemēriem ir tuvredzīgi. Jānotiek sirds maiņai, lai ikdienas norises varētu uzlūkot Kristus mācības gaismā un arī attiecīgi rīkoties. Iespējams viena no grūtākajām lietām ir tā, ka nemitīgi jāmācās atpazīt jaunas situācijas. Svarīgi ir atcerēties, ka Dieva plānā tieši ienaidnieku mīlestība atšķir kristiešu no pārējās pasaules. Šāda mīlestība ir kaut kas vairāk nekā lūgšana, piedošana vai neatbildēšana ar ļaunu, bet aktīva nostāja, rūpes, kas negaida atlīdzību, lai mīlētu. Mīlestība ir gatava uz to, ka ienaidnieks neatgriezīsies, lai pēc tam viņu mīlētu, bet dara to iepriekš. Šādā ienaidnieku mīlestībā tuvākmīlestības var piepildīties.

Ievērojamais teologs Karls Rāners rakstīja: ”Konkrēta tuvākmīlestība, neizbēgami un pastāvīgi, vēsturē [...] iegūst arvien jaunas formas saskaņā ar cilvēku dažādību un mainīgiem vēsturiskiem apstākļiem. Bet vēsture un vēsturiskā attīstība nav vienkārši attīstība, atklāšanās par to, kas ir zināms par pagājušo. Vēsture vienmēr ienes pārsteigumus. Tas pats ir taisnība attiecībā par kristiešu tuvākmīlestības vēsturi. Tai arī pastāvīgi būs jāsaskaras ar jaunām situācijām ar kurām tai līdz šim nekad nav bijis jārēķinās, situācijas, kas ne vienmēr ir tikušas pārstāvēts tradicionālajā, ierastajā kristiešu reliģiskā diskursa laikā, kad šis diskurss virzās no paaudzes uz paaudzi. Kristiešu tuvākmīlestībai piemīt patiess vēsturiskums. Tāpēc arī Baznīca arī pastāvīgi sastopas ar jauniem pārsteigumiem šajā jomā - saduroties ar tuvākmīlestības prasībām un uzdevumiem, kas ir tajā un ar kuriem nekad nav iepriekš rēķinājusies, uzdevumus, kura tā vienkārši nekad nav sludinājusi no kanceles “vecajās labajās dienās” - uzdevumi, kuri tagad kristietībai pienākuši, bet lēnām ienāk kristiešu apziņā.”**

*Sanita Osipova, Hammurapi likumu krājums https://enciklopedija.lv/skirklis/5969-Hammurapi-likumu-kr%C4%81jums

**Karl Rahner, The love of Jesus and the love of neighbor, New York: The Crossroad Publishing Company, 1983. - p. 73.

br. Jānis Savickis OFMCap

2.12.2020

Mt 5, 17-37, svētdiena VI, A

Mt 5, 17-37

16. februāra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus vada savus mācekļus jaunā un augstāka līmeņa morālajā rīcībā, kas nevar būt kaut kas tikai ārišķīgas, bet jaunā cilvēka rīcībai ir jāizriet no sirds. Iepriekšējā svētdienā Evaņģēlijs aicināja uz labiem darbiem, lai tie kļūtu par gaismu pasaule, bet 23. februārī Jēzus mūs aicinās uz piedošanu un ienaidnieku mīlestību. Jēzus atklātais jaunais likums var likties grūts un neīstenojams.Šīs pāris svētdienas ir prasīgas pret mūsu ticības ceļu un arī ļoti svarīgas, jo ievada Kristus mācības dzīlēs. Ja skatās no malas uz Jēzus vārdiem, tad tie var likties nesasniedzami, tomēr, ja pieņem sirdī Kunga vārdus un no tās izaug vēlme sekot šai mācībai, tas viss ir iespējams. 

Fragments iesākas ar Jēzus mācības būtības izklāstīšanu (Mt 5,17-20) un atklāj Viņa attiecības ar Likumu. Viņš nevēlējās būt kā tas, kas nostājas pret Mozus Likumu un praviešiem, bet visādos veidos norādīja kā piepilda Vecās Derības vārdus. “Patiesi es jums saku” (Mt 5,18) ir ļoti svinīgi vārdi, kas atkārtojas Mateja Evaņģēlijā 31 reizi, lai uzsvērtu Likuma un praviešu vārdu piepildīšanos, kurus Viņš arī īstenos savā dzīvē pilnīgā veidā kā mesija un valstības liecinieks. Šie vārdi arī atsauc atmiņā Sinaja kalnu, kurā Izraelis saņēma no Dieva Likumu, bet tagad tie tiek padziļināti un izskaidroti. Taisnīgums, kuru cilvēki meklēja un mācījās no farizeju un Likuma mācītāju skaidrojumiem un bija nepietiekoša, lai ieietu valstībā. Vecajā Derībā Mozus Likums tika dots, lai izveidotu un uzturētu Izraeli kā vienu tautu Kanāna zemē. Likums regulēja cilvēku uzvedību publiskajā telpā, lai saglabātu sabiedrisko kārtību. Tika izveidoti ārēji taisnīguma noteikumi, kas noteica kāda izskatīsies Dieva tauta. 

Jēzus pieprasīja iekšējo taisnīgumu, kas ir balstīts ticībā (Rom 3, 21-22) un noraidīja farizeju un citas Likuma skaidrojuma tradīcijas. Jēzus aicināja savus oponentus atzīt Likumu kā speciāli Izraelim paredzētu vienošanos (Mt 19,8). Šī likuma mērķis bija pietuvināt tautu pie Dieva, lai atdalītu to no pagāniem (Lev 15,31; 20,26) un tai pat laikā pravieši gaidīja jaunu Likumu, kas tiks ierakstīts cilvēka sirdīs (Jer 31,31-34; At 30,6; Ez 36,25-27). Jēzus vēlējās uzsvērt jaunu taisnīgumu: ārēju, kurā visi cilvēki var saņemt Dieva svētību; un iekšēju, kurā Jaunā Derība pārveido sirdis. Ja Vecā Derība rūpējās par Izraela tautas locekļu veidošanu, tad Jēzus vēlas svētos, kas rīkojas neatkarīgi no ārējiem likumiem, bet saskaņā ar iekšējo pārliecību un Garu.

Jēzus šajā kalna mācības fragmentā māca par jauno taisnīgumu, kas nemazina Likuma un praviešu lomu. Tomēr valstības taisnīgumam jāpārsniedz Rakstu mācītāju un farizeju taisnīgums. Lai to parādītu, Jēzus dod piemērus, lieto sešas antitēzes un sešreiz atkārto: “Bet es jums saku”. Sākumā Viņš prezentēja farizeju un Likuma mācītāju pieeju un nostādīja pretī patiesu Dieva Likuma ieceri. Šie seši piemēri attiecas uz rīcību un tādām dzīves stājām kādas ir pieminētas kalna svētībā. Šajā svētdienā apskatīsim pirmās četras antitēzes, bet pēc nedēļas pārējās divas. 

Pirmā antitēze “nenogalini - nedusmojies” attiecas uz svētībām par miermīlīgajiem un lēnprātīgajiem. Farizeji mācīja, ka slepkavība nozīmē kādam atņemt dzīvību, bet Jēzus uzsvēra, ka ne tikai rīcība pati sevī ir ļauna, bet arī iekšējā attieksme pret to. Slepkavība, ļauns nodoms un demonstrēšana atklāj sirds grēcīgumu. Ar sliktām nostājām ir jācīnās, tās ir jālabo un jārūpējas par izlīgšanu Otrā un trešā antitēze attiecas uz vīriešu un sieviešu attiecībām: “iekārot - skatīties, šķiršanās un laulības pārkāpums” attiecas uz sirdsšķīstajiem. Farizejus interesēja tikai ārēja rīcība un laulības pārkāpums varēja izpausties tikai seksuālās attiecībās. Viņi labi citēja baušļus, bet nepamanīja, ka laulības pārkāpšana iesākas sirdī, uzlūkošanā un tikai pēc tam darbībā. Jēzus vēlējās, lai cilvēki meklētu veidu kā tiktu galā ar iekšējiem iekāres iemesliem un mainītu savu sirdi. Ceturtā antitēze “nezvēriet” apmierina taisnības alkas, kad cilvēku vārdi nozīmes to, ko tie izsaka. Farizejiem ļoti patika pielietot dažāda veida zvērestus, kurus dažādos gadījumos varēja atcelt, bet Jēzus teica, ka tie vispār nav jāpielieto. Zvēresta lietošana nozīmē, ka cilvēka sirds ir sabojāta.

Šajā svētdienā Jēzus ļoti smalki skaidro Likuma būtību, līdz pat dziļākajām detaļām ieskatās mūsu sirdis un atkārto to, ko jau Dievs teica Sinaja kalnā: “esiet svēti, jo es esmu svēts” (Lev 11,44). Tādu mērķi izvirzīja baušļi, lai katrs Derības dalībnieks izveidotu attiecības ar Dievu, kas izpaustos uzvedībā un nodomos. Dievs arī uzsvēra, ka “bauslība, ko es tev šodien pavēlu nav nepiepildāma un neiespējama… tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos” (At 30,11.14). Derība centās samierināt Dievu un cilvēkus, bet, pirmkārt, savā starpā bija jāsamierina cilvēki, lai tie varētu tuvoties Dievam. Cilvēka aicinājums vienmēr ir izvēlēties un palikt pie patiesā un skaidrā “jā” un “nē”. Jēzus izvēles noveda Viņu līdz krusta nāvei, bet arī augšāmcelšanās godībai. Cilvēks var izvēlēties nostādīt sevi centrā un izolēties no citiem, bet var arī sekot Dieva aicinājumam un kalpojumam. Kā redzam no Svētajiem Rakstiem, vēstures un mūsu dzīvēm, autentiska “jā” un “nē” pieredzi noved mūs pie nāves un dzīves jautājums, kuru atrisina Jēzus krusts. 

Attēla centrā vārdi no Skaitļu grāmatas sākuma Wa-yedabber (Kungs sacīja).

br. Jānis Savickis OFMCap

2.04.2020

Mt 5, 13-16, svētdiena V, A

Mt 5, 13-16

9. februāra svētdienas Evaņģēlijs iepazīstina mūs ar māceklības ceļu. Kristus māceklis ir kā “zemes sāls”, kurš piešķir garšu un saglabā no sabojāšanās. Māceklis ir arī tas, kura dzīvē atspīd Kunga gaisma un tādā veidā sniedz to tiem, kuri ir tumsā un vientulībā bez Dieva. Senatnē sālim bija svarīga loma cilvēku dzīvē, jo tas palīdzēja uzglabāt pārtiku un tika plaši lietota kā pārtikas piedeva. Šajā fragmentā sāls ir parādīts kā garšas pastiprinātājs, kas var arī “zaudēt savas spējas” (Mt 5,13), bet no otras puses latviešu valodā mēs nepamanām kādu vārdu spēli, jo vārds “zaudē spējas”, “kļūst bezgaršīgs” var arī nozīmēt “kļūst muļķīgs”.

Sāls un gaismas tēli plaši izskan arī Vecajā Derībā. Šeit tikai daži no tiem. Sāls ir saistīts ar derību: Ārona un viņa pēcteču priesterību (Sk 18,19), un Dāvida un viņa pēcnācēju karalisko derību (2 Hr 13,5). Izraela rituālos sāls tika lietots arī kvēpināmajās smaržzālēs (Izc 30,35) un upurveltes bija jāsāla ar sāli (Lev 2,13, Ez 43,24). Jūdu tradīcijā Dievs, Likums, Izraels un Jeruzaleme bija gaisma. Gaisma tika saistīta ar Izraela aicinājumu, lai Kunga patiesība un taisnība mirdzētu visām tautām (Is 42,6; 49,6). Vecajā un Jaunajā Derībā gaisma visbiežāk simbolizē šķīstību, kas ir pretēja netīrībai, patiesība kā pretstats maldiem, zināšanas - neziņai un Atklāsme un Kunga klātbūtne - Dieva atstāšanai. Jaunajā Derībā Likums, svētnīca, Jeruzaleme vairs nav sāls vai gaisma, bet gan Baznīca, Kristus mistiskā miesa. 

Abi tēli atgādina, ka māceklim jābūt uzticīgam savam aicinājumam. Šajā ceļā ir jāsaglabā “mieru savā starpā” (Mk 9,50). Apustulis Pāvils raksta: “Gudri izturieties pret tiem, kas ir ārpusē! Izmantojiet laiku! Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt” (Kol 4,5-6) un “Ja iespējams, ieturiet mieru ar visiem cilvēkiem, cik tas no jums atkarīgs!” (Rom 12,18). Kristieša aicinājums būt par zemes sāli nozīmē, ka ir jāliecina par Jēzu un Viņa mācību, jānes miers. Mācekļiem jābūt kā sālim, lai izsauktu cilvēkos slāpes pēc kaut kā lielāka un patiesāka; kā tiem, kas spēj noturēties un saglabāt savu stāju visos nemieros un ļaunā uzbrukumos, kurus piedzīvo katrs cilvēks. Vai arī kāds būtu katra mācekļa personiskais ceļš noteiktā dzīves posmā - saglabāt vai uzturēt savu ticību vai nest to citiem, vai arī viss kopā, svarīgi, lai šī sāls saglabātu savu raksturu un nekļūtu “muļķīga”, tāda, kas atbaida citus vai pat sevi.

Gaismas uzdevums ir rādīt ceļu un virzienu tumsā. Mācekļi, kas izstaro gaismu, virzienu uz kuru doties, liecina ar savu dzīvi citiem un slavē Tēvu debesīs. “Tu apzinies, ka tu esi aklo vadonis, gaisma tiem, kas ir tumsībā” (Rom 2,19). Tomēr patiesā gaisma ir ciešošais Kunga Kalps (Is 42,6; 49,6), kuru mēs atklājam Jēzū Kristū. Kunga mācekļi veido šo jauno gaismu pasaulē: “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība” (Ef 5, 8-9); “Lai jūs būtu bez pārmetumiem un patiesi Dieva bērni, nevainojami ļaunas un samaitātas tautas vidū; starp tiem mirdziet kā spīdekļi pasaulē!” (Filip 2,15). 

Mācekļiem, kuriem ir uzdevums mācīt un vadīt citus, ir jāsaglabā Evaņģēlija spēks tīrā veidā, jo savādāk nespēs pasargāt tos, kas viņiem ir uzticēti no grēka puves un maldiem. Mācekļiem sabiedrībā ir jābūt kā alternatīvai un kā ierasto kārtību izaicinošai kopienai. Pastāv pasaulē tādas prakses un rīcības, kas ir krasi pretrunā Evaņģēlija mācībai un kurām nevar piekrist. Ja kristieši pieņem visu, ko piedāvā sabiedrība, viņu klātbūtne pasaulē kļūst nevajadzīga un tad ļoti atbilstoši ir Jēzus vārdi: “Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu” (Mt 5,13). Sālim un gaismai kopējs ir tas, ka abi nepastāv tikai priekš sevis, bet priekš citiem, lai dotu: lai sālītu un apgaismotu. Tā ir Jēzus darbības būtība, kādu mēs varam iepazīt Evaņģēlijā: būt priekš cita līdz pat nāvei pie krusta.

br. Jānis Savickis OFMCap