Lapas

2.04.2020

Mt 5, 13-16, svētdiena V, A

Mt 5, 13-16

9. februāra svētdienas Evaņģēlijs iepazīstina mūs ar māceklības ceļu. Kristus māceklis ir kā “zemes sāls”, kurš piešķir garšu un saglabā no sabojāšanās. Māceklis ir arī tas, kura dzīvē atspīd Kunga gaisma un tādā veidā sniedz to tiem, kuri ir tumsā un vientulībā bez Dieva. Senatnē sālim bija svarīga loma cilvēku dzīvē, jo tas palīdzēja uzglabāt pārtiku un tika plaši lietota kā pārtikas piedeva. Šajā fragmentā sāls ir parādīts kā garšas pastiprinātājs, kas var arī “zaudēt savas spējas” (Mt 5,13), bet no otras puses latviešu valodā mēs nepamanām kādu vārdu spēli, jo vārds “zaudē spējas”, “kļūst bezgaršīgs” var arī nozīmēt “kļūst muļķīgs”.

Sāls un gaismas tēli plaši izskan arī Vecajā Derībā. Šeit tikai daži no tiem. Sāls ir saistīts ar derību: Ārona un viņa pēcteču priesterību (Sk 18,19), un Dāvida un viņa pēcnācēju karalisko derību (2 Hr 13,5). Izraela rituālos sāls tika lietots arī kvēpināmajās smaržzālēs (Izc 30,35) un upurveltes bija jāsāla ar sāli (Lev 2,13, Ez 43,24). Jūdu tradīcijā Dievs, Likums, Izraels un Jeruzaleme bija gaisma. Gaisma tika saistīta ar Izraela aicinājumu, lai Kunga patiesība un taisnība mirdzētu visām tautām (Is 42,6; 49,6). Vecajā un Jaunajā Derībā gaisma visbiežāk simbolizē šķīstību, kas ir pretēja netīrībai, patiesība kā pretstats maldiem, zināšanas - neziņai un Atklāsme un Kunga klātbūtne - Dieva atstāšanai. Jaunajā Derībā Likums, svētnīca, Jeruzaleme vairs nav sāls vai gaisma, bet gan Baznīca, Kristus mistiskā miesa. 

Abi tēli atgādina, ka māceklim jābūt uzticīgam savam aicinājumam. Šajā ceļā ir jāsaglabā “mieru savā starpā” (Mk 9,50). Apustulis Pāvils raksta: “Gudri izturieties pret tiem, kas ir ārpusē! Izmantojiet laiku! Jūsu runai vienmēr jābūt laipnai, sālī sālītai, lai jūs zinātu, kā katram atbildēt” (Kol 4,5-6) un “Ja iespējams, ieturiet mieru ar visiem cilvēkiem, cik tas no jums atkarīgs!” (Rom 12,18). Kristieša aicinājums būt par zemes sāli nozīmē, ka ir jāliecina par Jēzu un Viņa mācību, jānes miers. Mācekļiem jābūt kā sālim, lai izsauktu cilvēkos slāpes pēc kaut kā lielāka un patiesāka; kā tiem, kas spēj noturēties un saglabāt savu stāju visos nemieros un ļaunā uzbrukumos, kurus piedzīvo katrs cilvēks. Vai arī kāds būtu katra mācekļa personiskais ceļš noteiktā dzīves posmā - saglabāt vai uzturēt savu ticību vai nest to citiem, vai arī viss kopā, svarīgi, lai šī sāls saglabātu savu raksturu un nekļūtu “muļķīga”, tāda, kas atbaida citus vai pat sevi.

Gaismas uzdevums ir rādīt ceļu un virzienu tumsā. Mācekļi, kas izstaro gaismu, virzienu uz kuru doties, liecina ar savu dzīvi citiem un slavē Tēvu debesīs. “Tu apzinies, ka tu esi aklo vadonis, gaisma tiem, kas ir tumsībā” (Rom 2,19). Tomēr patiesā gaisma ir ciešošais Kunga Kalps (Is 42,6; 49,6), kuru mēs atklājam Jēzū Kristū. Kunga mācekļi veido šo jauno gaismu pasaulē: “Jo reiz jūs bijāt tumsa, bet tagad gaisma Kungā. Dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas augļi ir labums un taisnība, un patiesība” (Ef 5, 8-9); “Lai jūs būtu bez pārmetumiem un patiesi Dieva bērni, nevainojami ļaunas un samaitātas tautas vidū; starp tiem mirdziet kā spīdekļi pasaulē!” (Filip 2,15). 

Mācekļiem, kuriem ir uzdevums mācīt un vadīt citus, ir jāsaglabā Evaņģēlija spēks tīrā veidā, jo savādāk nespēs pasargāt tos, kas viņiem ir uzticēti no grēka puves un maldiem. Mācekļiem sabiedrībā ir jābūt kā alternatīvai un kā ierasto kārtību izaicinošai kopienai. Pastāv pasaulē tādas prakses un rīcības, kas ir krasi pretrunā Evaņģēlija mācībai un kurām nevar piekrist. Ja kristieši pieņem visu, ko piedāvā sabiedrība, viņu klātbūtne pasaulē kļūst nevajadzīga un tad ļoti atbilstoši ir Jēzus vārdi: “Bet ja sāls zaudē savas spējas, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai izmešanai ārā, lai cilvēki to samītu” (Mt 5,13). Sālim un gaismai kopējs ir tas, ka abi nepastāv tikai priekš sevis, bet priekš citiem, lai dotu: lai sālītu un apgaismotu. Tā ir Jēzus darbības būtība, kādu mēs varam iepazīt Evaņģēlijā: būt priekš cita līdz pat nāvei pie krusta.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: