Svētdiena IV, B

1. lasījums no

Jēzus izdzen nešķīsto garu, Mk 1,21-28
manuskripts no Vācijas, 1425-1435.g.

Atkārtotās Likuma grāmatas (At 18, 15-20)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 7, 32-35)

Marka Evaņģēlijs (Mk 1, 21-28)

1 Kor 7, 32-35, svētdiena IV, B

Apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem pirmais vārds
"Paulus", kurā attēlota tēlaina radība, kas atgādina
kentauru ar uzvilktu loku un ar asti pakaļkāju vietā.
Manuskripts no Veronas, Itālijā, 13.gs. pirmā puse

1 Kor 7, 32-35

28. janvāra svētdienā turpinām otrajā Vārda liturģijas lasījumā iepazīties ar Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem 7. nodaļu, kas gadsimtu garumā ietekmē kristīgo doma par laulībām un celibātu. Šai nodaļai vijas cauri spēcīga eshatoloģiskā doma un tās ietekme uz laulības dzīvi, bet šīs svētdienas lasījumā šī doma nedaudz atkāpjas un pievēršas tam, lai kristieši būtu pēc iespējas brīvāki no pasaules rūpēm, lai uzticīgi rūpētos par Kunga lietām. Pāvils vēlējās atrast līdzsvaru starp vīriešiem un sievietēm, un uzsvera, ka laulība ir par “izpatikšanu” otrajai pusītei un raksturo to kā pasaules rūpes. Pāvils uzsvēra domu, ka izpatikšana Kungam ir kaut kas daudz vairāk nekā izpatikšana laulātajam draugam. Apustulis redzēja pamazām vēsturi ejam uz beigām un tas viņam liedza uzlūkot laulību īsteni sakramentālā veidā, un laulībā vairāk redzēja laicīgu institūtu. Jāņem vērā, ka šāds Pāvila domas gājiens nebija saistīts ar kādu nezināšanu, bet praktisks un tāpēc fragments noslēdzas ar vārdiem: “To es saku jūsu pašu labumam; ne lai jūs saistītu, bet lai jūsu dzīve būtu piedienīga un jūs neatslābstoši turēties pie Kunga” (1 Kor 7,35). 35. pants sniedz vissvarīgāko pavedienu visā nodaļā, lai noteiktu, kad laulība ir vai nav piemērota.

Pāvila apgalvojumi par laulību ir jāuzlūko plašākā kontekstā, jo pavirši skatoties viņa laulības teoloģija var likties visai ierobežota. Viņa skatījums uz laulāto savstarpējām attiecībām pat nelīdzinās visapgaismotākajiem grieķu-romiešu skatījumiem uz šo tēmu.* Pāvils vēlējās, lai ticīgie būtu bez rūpēm (1 Kor 7,32) jeb visām konkurējošām ikdienas raizēm, kas grib apsteigt Kunga lietas. Tāpat kā ciniķi, Pāvils, domāja par lielo laulībā nepieciešamās uzmanības daudzumu un uzskatīja to par “pasaules lietām”, kas novērš uzmanību no “Kunga lietām”. Viņam laulība un ģimenes dzīve nav daļa no ticīga cilvēka kalpošanas Kungam, bet gan konkurējošas intereses, kas neļauj netraucētu uzticību Kungam. Mūsdienu kristiešiem nav tādas pastarā dienas gaidas un mēs neskatamies tik saasināti un tramīgi uz laulības dzīvi un tuvo pastarā dienu, bet drīzāk padziļinām tās nozīmi pestīšanas plānā un iespēju sastapt Kungu īpašā veidā arī šajā sakramentā. Konsekrētā celibāta harizma, kas pirmkirstiešiem deva liecību par tuvo Kunga dienu mūsdienās ir mazāk lasāma zīme, bet ilgas pēc Kunga otrreizējās atnākšanas joprojām ir aktuālas un celibāta zīme ir svarīga. Katrā paaudzē Kunga gaidīšanu ir jāformulē jaunā veidā katrā aicinājumā.

Pāvila vārdi par sievietes rūpēm būt svētai miesā un garā (1 Kor 7, 34) var norādīt uz konkrētām korintiešu sievietēm, kuras darbojās kā pravieši (1 Kor 11,2-16). Viņš bija piesardzīgs, lai pārāk stingri nenostātos to pusē, kas aizliedz laulības, taču ir skaidrs, ka viņš uzskatīja, ka labāk ir izpatikt Kungam un kalpo neprecētam. Pat ja Kristus neatgriežas uzreiz, laulātā un bērnu rūpju risināšana atņem laiku no kalpošanas citu vajadzībām draudzē un misijā. 32.–35. pants piedāvā būtiskus norādījumus cilvēkiem jebkurā laikā un kultūrā, kas cenšas izlemt, precēties vai ne. Tā vietā, lai pieņemtu neskaitāmus citus kritērijus, ko iesaka sabiedrība, kristiešiem vajadzētu sev pajautāt, kurā stāvoklī – neprecējies vai precējies – viņi var vislabāk kalpot Kungam. Apustulis uzstāja, ka viņam interesē korintiešu dzīves un viņš meklēja to, kas ir viņu pašu labā. Pāvils rakstīja, ka negrib viņus “saistīt” (1 Kor 7, 35) un šis vārds norāda uz medību tēlu, tā it kā mest mezglu zvēram, jo viņš nevēlējās ticīgos notvert un ierobežot. Viņš vēlējās to, kas nodrošina labu kārtību, cienību un piedienību (gr. euschēmon), kas nodrošina pastāvību, uzticību (gr. euparedron) Kungam.

Kalna sprediķī Jēzus brīdināja savus sekotājus neļaut rūpēm par šīs dzīves materiālajiem aspektiem novērst tos no uzticības Dievam (Mt 6,25-34). Nabadzīgā atraitne (Mk 12,44) atdeva visu savu materiālo uzturu upurī Dievam. Varam pieņemt domu, ka precētam vīrietim vai sievietei, kam ir jārūpējas par savas ģimenes labklājību, būtu mazāka iespēja to darīt. Šī situācija ilustrē Pāvila domu, ka neprecētā dzīve arī savos pienākumos vienkāršāka un ļauj potenciāli vairāk veltīt laiku, līdzekļus un sevi Kungam, nekā tas būtu iespējams precētai personai, kas apzinīgi pilda laulības un ģimenes pienākumus, kas saistīti ar šo stāvokli. Pāvils saka, ka jaunavība ļauj cilvēkam būt svētam gan miesā, gan garā, tomēr viņš nesaka, ka laulātie pāri nevar būt svēti. Var likties, ka Pāvils ticīgos dala divās grupās, tomēr tas, ko viņš grib parādīt ir cilvēka gara stāvoklis un ikdienas dzīves raizes, kas var pārņemt sirdis tik spēcīgi, ka Kunga lietas atkāpjas otrajā plānā. Ticības dzīve katrā aicinājumā un dzīves situācijā jāveido tā, lai tā, pirmkārt, būtu atvērta uz Kunga gribu un viņa vadību, un tāpēc mūsdienās Baznīca vēlas, lai “pāri attīsta savu laulības identitāti, misijas apziņu, kas izriet no sakramenta… un pārus ir jāaicina piedalīties parastajā ģimenes kalpošanā savā draudzē vai baznīcas kopienā… Piemēram, jaunlaulātie var pakāpeniski tikt uzaicināti piedalīties jaunu saderinātu pāru grupu katehumenālajā sagatavošanā laulībām, kā arī kopienas dzīvē un jaunatnes kalpošanā, uzņemoties īpašas lomas kopienas organizācijā.” (nr. 84)*

* Brendan Byrne, Paul and the Christian Woman, Minnesota: Liturgical Press 1988, 25.lpp.

** Catechumenal Pathways for Married Life: Pastoral Guidelines for Local Churches by Dicastery for the Laity Family and Life, 2022 - 82.lpp. 

https://www.laityfamilylife.va/content/dam/laityfamilylife/amoris-laetitia/OrientamentiCatecumenatomatrimoniale/Catechumenal%20Pathways_ENG.pdf   

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 7, 29-31, svētdiena III, B

1 Kor 7, 29-31

Pāvila vēstuli Korintiešiem ziņnesis nogādā draudzē
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas

21. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo vēstuli Korintiešiem un iepazīstamies ar fragmentu no 7. nodaļas, kas aplūko laulības jautājumu. Apustuļa Pāvila vēstules nav teoloģiski traktāti, bet tapa saistībā ar konkrētu draudžu dzīves situācijām. Pēc tam, kad apustulis bija dibinājis draudzes un to ticības dzīve bija stabilizējusies, viņš devās uz citu pilsētu, lai tur izveidotu jaunu kristiešu kopienu. Ja kādā no šīm draudzēm radās kāda grūtība, tad tā izsūtīja sūtņus vai vēstules, uz kurām Pāvils atbildēja un tādā veidā tapa viņa vēstules. Korintas draudzi veidoja pagāni un arī atgriezušies jūdi, un kā pirmkristieši daudzās draudzēs, gaidīja ātru Kunga atgriešanos. Šī pārliecība bija tik spēcīga, ka radās jautājums, vai vispār ir jēga strādāt? Tomēr gāja gadi, bet parūzija neiestājās. Šajā draudzē lielākā problēma bija sašķeltība, kas liecina, ka tā vēl nebija pietiekami nobriedusi un nedomāja vēl kā jaunais cilvēks, bet vecais. Protams, ka problēma bija arī tā, ka ne viss nams un ģimene pieņēma kristības, un radās jautājums kāda jēga dzīvot jauktās laulībās, kur viena no pusēm ir pagāns. Pāvils nebija revolucionārs un negribēja mainīt pasaules kārtību, un prata katrā sabiedrības stāvoklī iespēju svētdarīties.

Jaunā Derība izvirza lielas brīvības prasības pret Dieva mīlestības praktizēšanu laulībā, lai savā savstarpējā mīlestībā būtu arī kā nesalaulāti, tā it kā viņus nesaistītu nekāda cilvēciskā mīlestība (1 Kor 7, 29). Baznīcai ir nepieciešama jaunavības stāja, lai liecinātu, ka Tās būtība ir sekošana Kristum un vienotība ar Viņu. Laulībai arī ir nepieciešams jaunavības aspekts, lai būtu aktuāla arī pēdējo laiku perspektīva. Visa kristīgā dzīve virzās pie pēdējās stundas jeb “kairos” un tāpēc Pāvils droši varēja rakstīt, ka “laiks sarūk.. pasaules veidols zūd” (1 Kor 7, 29.31). “Kairos” arī no laulātajiem prasa nopietnu attieksmi, lai viņi dzīvotu tā “kā bez sievām” (1 Kor 7,29). Kāpēc Pāvils saka, ka celibāts valstībai ir pat labāks nekā laulība? Jo tas ir balstīts uz mūžīgo, nevis īslaicīgo. Pāvils apraksta savu dzīvesveidu, kuru raksturo radikāla šķīstība, paklausība un nabadzība. Tā kā viņa vārdi ir personiski, tie ir vēl pārliecinošāki.

Viņš brīdināja tos, kuri uzskatīja, ka laulības dzīve nesīs tikai laimi un prieku, jo tā grūta mīlestība. Līdzās savienības priekam pāri piedzīvo neapmierinātību, vilšanos un bēdas. Pāvils neatkāpās no Jēzus mācības, bet pasniedza to nedaudz savādāk. Jēzus neizcēla celibātu, norādot uz laulības dzīves grūtībām, bet uzsvēra brīvprātīgā celibāta grūtības. Savukārt Pāvils koncentrējās uz Debesu valstības vērtību, pretstatīdams to zemes lietu zūdošajai un pārejošajai dabai. Pāvils šķiet pārāk negatīvi attiecās uz precēta cilvēka spēju kalpot Dievam, iespējams, tas ir saistīts ar viņa klausītāju izpratni par laulību. Pagānu izcelsmes korintiešiem trūka ebreju tradīcijas, kas veidoja pamatu Jēzus mācībai par laulību un celibātu. Lai gan Kristus veica dažus labojumus ebreju izpratnē par laulību — iebilda pret šķiršanos un daudzsievību — viņš būtībā to apstiprināja. Korintieši laulību uzskatīja nevis par Dieva iedibinājumu, bet gan par laicīgu iestādi — veidu kā “lietot šīs pasaules mantas” (1 Kor 7,31). Laulības viņiem bija veids kā iekārtoties pasaulē un sabiedrībā, un Pāvils vēlējās mainīt šo uzpratni uz kaut ko daudz svarīgāku un šo pasaulīgo uzskatu par laulību pretstatīja Dieva valstības vērtībām.

Korintas draudzē bija arī askēti, kas atmeta seksualitāti un aicināja laulātos atturēties no dzimumdzīves. Pāvils atmeta šos uzskatus, bet paņēma dažus vērtīgus motīvus. Jāuzsver, ka kristietībā laulību vairs nevar skatīties bez celibāta un Debesu valstības aspekta. Laulība ir šīs pasaules institūcija un nevar kļūt par gala mērķi un tāpēc ir atvērta īstenība, un Kunga gaidīšanai arī šajā dzīves veidā ir jābūt spēcīgai. Pāvils pieredzēja kristīgo ticību apokaliptiskā kontekstā, kas ir svešs mūsdienu kristiešiem, jo mums attiecības ar Jēzu Kristu nozīmē pestīšanu un samierināšanos ar Dievu. Pāvilam Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās bija apokaliptisks notikums un beigu sākums, un pasaule kādu mēs zinām izzudīs un tiks aizstāta ar jaunu un atjaunotu radību. Ticīgie dzīvo jaunajā laikmetā un pārstāv šo jauno, atjaunoto, izglābto radību, un tāpēc viņiem ir pienākums izturēties kā eshatoloģiski Kristticīgie. Tā kā ticīgie atrodas īpašā stāvoklī, viņiem ir pienākums izturēties noteiktā veidā. 7. vēstules nodaļā Pāvils mēģināja noteikt šādu uzvedību attiecībā uz laulību un izsaka to ar vārdiem “it kā nē”. Pāvilam tas, ka laiks ir īss ir svarīgs fakts un viņš šeit negrib tik ļoti izcelts pasaules beigas, bet mūsu šodienas raksturu un vērtību orientierus. Dievs mums dod laiku, kas ir maksimāli auglīgi jāizmanto un tāpēc šajā pasaulē nevar iekārtoties ērti un izdevīgi. Katrs Baznīcas loceklis ir aicināts iesaistīties tās misijā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena II, B

Jānis Kristītājs norāda uz Kristu kā Dieva Jēru (Jņ 1,35-37)

Nīderlande, 1500-1510.g. Panelis nāk no altārgleznas,

kas gleznota sv. Jāņa baznīcai Goudā netālu no Roterdamas.

https://philamuseum.org/collection/object/102113

1. lasījums no Pirmās Samuela grāmatas (1 Sam 3,3b-10.19)

2. lasījums no Pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 6,13c-15a. 17-20)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 1, 35-42)

1 Kor 6,13c-15a. 17-20, svētdiena II, B

1 Kor 6,13c-15a. 17-20

1 vēstules Korintiešim sākums, Pāvils korintiešiem pasniedz
savu vēstuli, manuskripts no Boloņas Itālijā, 1265.g.

14. janvāra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļas, kur Pāvils raksta par svarīgu un nemainīgu cilvēka miesas vērtību ievērošanu, kas bija apdraudēta Korintas draudzē tāpēc, ka sabiedrībā bija cita izpratne par miesu un dzimumu nekā piedāvāja kristīgā ticība, un kulturas spiediens spēcīgi iedarbojas uz ticīgajiem. Šajā svētdienā lasām tikai daļu no Pāvila pārdomām par šo tēmu (1 Kor 6, 13-7,40). Viņam savā sludināšanā bija jāpievēršas seksualitātes jautājumam, lai atbildētu uz antīkās pasaules brīvību un arī tendencēm, kuras pārāk ierobežoja šo dzīves sfēru. Pagāniskā kultura lielpilsētās bija īpaši izvirtusi. Morāli tika nosodīta laulības neuzticība, jo tā pārkāpa vienas no laulāto puses tiesībām, bet izvirtība, prostitūcija un dažādas seksuālās baudas bija pieļaujamas, taču vajadzēja ievērot mēranību un līdzsvaru.

Pāvils aizstāvēja kristīgo seksualitātes izpratni pret helēniskās kultūras tendencēm un īpašu uzmanību viņš pievērsa duālismam, kas ieviesa sadalījumu starp garu un matēriju. Tas izsauca necieņu pret miesu un visām tās darbības sfērām, un kā sekas tam patiesa cilvēka būtība ir gars un jāizvairās no visa, kam ir saistība ar miesu. Duālisms varēja veicināt gan rigorismu un negatīvu attieksmi pret seksualitāti un laulību vai pretēja tendence, jo ja cilvēka būtība ir gars, tad seksuālā brīvība ir pieļaujama, jo miesa ir kaut kas papildus vai ārējs. Tāpēc Pāvils pieminēja Korinā zināmos vārdus, ka “Ikviens cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas” (1 Kor 16,18). Šīs svētdienas fragmentā lasām par noslieci uz visatļautību. Seksualitāte aptver visu personu, dvēseli un garu, un izsaka saiti, kas aptver visu personu un tās virzību. Pāvils uzsvēra cilvēka vienotību, kuru veido dvesele un miesa, un tam visam ir vieta pestīšanas plānā un augšāmcelšanās noslēpumā.

Mūsu patiesais “es” ir Dievā, jo “nepiederat paši sev… esam atpirkti par dārgu maksu” (1 Kor 6, 19-20). Tā ir pārsteidzoša vēsts, jo var jautāt vai cilvēks nav brīvs un kā prece iegūstams? Pāvils lietojot vārdu “atpirkt” (gr. agorazein) un šis grieķu darbības vārds attiecas uz pirkšanu tirgū, publiskā laukumā (agora). Kā saprast šo apzīmējumu? Pirmā doma, kas ienāk prātā saistās ar vergu atbrīvošanu, kurus bieži pārdeva tirgū. Labdaris izpērk vergu no īpašnieka, lai piešķirtu viņam brīvību un šis tēls spēcīgi ir iesakņots Vecajā Derībā, kad Izraels tika atbrīvots no Ēģiptes nebrīves. Tomēr jāuzsver, ka cilvēks savu piepildījumu var atrast tad, kad nododas kādai lietai vai cilvēkam un uzskata to par vērtību, mīlestības un iesaistīšanās vērtu. Ja skatās hierarhiski, tad Dievs ir pirmajā vietā, bet laulība ir uzskatāms piemērs, kam var veltīties pilnībā. Pāvilam cilvēka ķermenis nav autonoms un pašpietiekams, jo tas nepieder cilvēkam un viņš par ķermeni domā savstarpējības kategorijās, vai nu kāda ķermenis pieder grēkam (Rom 6,6) vai Jēzum Kristum (Rom 7,4) un abos gadījumos cilvēkam nepieder viņa ķermenis.

Seksualitāte nav izklaide, bet derība, kas nemeklē sevi, bet divu cilvēku dialoga turpinājums, kas nav nejauša tikšanās, bet nesaraujama apņemšanās. Cieņu pret savu miesu motivē divi apsvērumi: Kunga augšāmcelšanās miesā un augšāmcelšanās cerība, jo ja mūsu miesa kā Kristus miesa piecelsies no mirušajiem, tad Dievam nav vienaldzīgi mūsu miesas darbi. Svētajos Rakstos ir atrodamas nešaubīgas liecības par to, ka nešķīstības grēki ir smagi grēki (1 Kor 6,9; Ef 5,5; Gal 5,19; Kol 3,5). Nešķīstība kā miesas darbs tiešā veidā pretojas garam (Gal 5,17), jaunajai cilvēka dabai, kas Kristū nomira un augšāmcēlās (Kol 3,1). Nešķīstība ir Kristus tiesību pār mūsu ķermeni uzurpēšana sev, kas ir Viņa īpašums un pārkāpums pret Kristus Miesu, pie kuras caur kristībām piederam (1 Kor 6,15), un Svētā Gara svētnīcas apgānīšana un atteikšanās no pienācīgas dievbijības, jo Dievs ir jāpielūdz mūsu miesā (1 Kor 6, 19; Rom 6,19). Miesa ir cieņpilna vieta Dieva pielūgsmei un liturģiskajos pienākumos un tie nav tikai žesti, bet visa mūsu attieksme un stāja pret mūsu miesu, lai tā izteiktu un apliecinātu godu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap