At 18, 15-20
Upura rituāli Izraelī neizsmēla visas reliģiskās prakses un tāpēc Mozum bija svarīgi uzsvērt vēl vienu svarīgu Dieva gribētu institūtu savā tautā - praviešus. Mozus viena no pēdējām raizēm bija par to, kas turpinās tautu vadīt ar savu autoritāti un līderību pēc viņa paša nāves, kad izraelieši apmetīsies apsolītajā zemē. Tāpēc viņš izveidoja tiesnešu un virsnieku amatus (At 16,18-20), apstiprināja priesteru un tiesnešu varu galvenajā svētvietā (At 17,8-13), radīja iespēju ķēniņa varas nodibināšanai (At 17,14-20) un solīja pravieša funkcijas ieviešanos, kas vedīs tautu ar Dieva autoritāti (At 18,15-22). Praviešu institūta iedibināšana saistījās ar notikumiem arī pie Horeba kalna, kad tauta baidījās no tiešas Dieva balss dzirdēšanas un prasīja, lai Mozus ir viņu vidutājs ar Dievu (At 5,23-27). Dievišķi nozīmēts pravietis, runātu Dieva vārdu, dotu izraeliešiem zināšanas un izpratni, kas ievērojami atšķīrās no kaimiņu tautu dzīvesziņas. Tā kā pravieša vārdiem bija dievišķa autoritāte, tad šādu vārdu neņemšana vērā varēja izraisīt Dieva spriedumu un tiesu.
Īsi pirms Izraela ieiešanas zemē, kura bija pilna ar riebīgām reliģiskām praksēm, Mozus izskaidroja tautai līdzekļus, kā atšķirt patiesu Dieva vēstnesi - pravieti. Kungs nodrošinās praviešu pēctecību izraēliešu vidū un viņi darbosies tautas vidū. Mozus kā paraugpravietis vērsa uzmanību uz to, lai izraeliešu ļoti rūpīgi klausās patiesā pravieša vārdos un izvairās no svešu dievu praviešiem. Atkārtotā Likuma grāmatā pravieši ir pretnostatīti pret pareģiem un zīlniekiem. Dominējošā Babilonas kultūra bija attīstījusi astroloģiju. Kārdinājums to izmēģināt un pārbaudīt kāda ir cilvēka vai valsts nākotne bija liels. Atkārtotā Likuma grāmata uzsvēra, ka cilvēkam pietiek ar Dieva vārdu! Pravietis kā Mozus, saskaņā ar Mozus modeli, būs kā alternatīva pagānu zīlnieku un buršanas praksēm, un kā atbilde uz tautas neuzticību. Pretstatā visu veidu burvjiem un viltus mācītājiem, kuri ar manipulācijas paņēmieniem centās saskatīt vai ietekmēt Dieva gribu, patiesais pravietis būs kā Dieva runasvīrs, kurš kalpos Dievam. Viņš dos cilvēkiem Dieva gribu un vārdu. Protams, tas nenozīmē, ka tikai viņš būs atbildīgs par par tautu, lai tā nepieņemtu kanāniešu maģiskās ieražas (At 16,21-17,7) un pat bērnu upurēšanas (At 18,9-14), atbildība gūlās arī uz tiesnešiem, priesteriem, ķēniņiem un praviešiem.
Šāda pravieša nepieciešamība bija izteikta un tāpēc šajā fragmentā var lasīt šādas vajadzības aktualitāti (At 18,16-17) un Dieva apstiprinājumu, ka Viņš dos šādu pravieti kā Mozus tautai. Dieva tautai vajadzēja vadītāju Derības jautājumos, un tāpēc pravieša loma un viņa precīzu funkciju noteikšana bija ļoti svarīga. No vienas puses šāds pravietis nodotu Dieva gribas skaidrojumus. No otras puses radās jautājums, kā tautai atpazīt šādu pravieti, lai neskraidītu pēc katra, kurš apgalvo, ka viņam ir dievišķa autoritāte. Fragmenta pēdējais teikums cenšas atbildēt uz šīm raizēm: patiesam pravietim jārunā tikai Dieva vārdā un nevis citu dievu vārdā! Tomēr robežas šeit ir pārāk plašas un tautai nedot konkrētu atbildi. Pravieši, kuri sludina svešu dievu vārdā vēl var atpazīt, bet kā atpazīt to, kas māca Dieva vārdā? Kurš ir tas īstais? Kā atšķirt vai pravietis ir īsts, ja viņš sludina Dieva vārdā. Šeit var izdalīt divus kritērijus. Pirmkārt, ja vārds nav patiess - burtiski “vārds nebija/nav” vai “vārds nebija noticis” (At 18,22), tad tas nozīmē, ka šim vārdam nebija seguma, tas nebija saskaņā ar Dieva vārdu, kas jau iepriekš bija pateikts un tāpēc tas jaunais vārds ir ļoti aizdomīgs. Otrkārt, vārds nepiepildījās. No vēlākās Izraela vēstures zinām, ka šie divi kritēriji nebija vienīgie. Drīzāk ar tiem pravietis pamazām ieguva savu reputāciju kā patiess Dieva vārda sludinātājs. Piemēram, ja Dieva pravietis pasludināja tiesu un aicināja atgriezties, būtu bezjēdzīgi gaidīt un pārbaudīt, vai spriedums nāks un tikai pēc tam nožēlot grēkus un gandarīt.
Tora un pravieši veido lielāko Vecās Derības iedalījumu. Tora uzsvēra atbildību par savu rīcību. Pravieši parasti pasludināja Dieva vārdu, skaidro kā rīkoties jaunās dzīves situācijās. Svarīgi izprast, ka pravieši Izraelī vairāk nodarbojās ar tagadni un nevis ar tālu nākotni. Nākotnes pareģošana ir vispopulārākā pravietojumu izpratne ārpus bibliskās pasaules. Šajā fragmentā var lasīt to reto reizi, kad pravietojums ir par nākotni. Pravieši nebija vienkārši dievbijīgi cilvēki. Ja pat daži no viņiem varēja izcelties no priesteru vidus, viņi atradās ārpus ierastajām sabiedrības institūcijām. Viņu loma bija izaicināt valdošu eliti un sociālo kārtību, atgādināt līderiem un tautai par pienākumu pret Derību ar Dievu, un brīdināt par Derības ignorēšanu. Pravietis saņēma aicinājumu vai pat zināma veida spiedienu no Kunga, kā par to varējām pārliecināties iepriekšējās svētdienas lasījumā no Jonas grāmatas, īpašas pilnvaras, vēsti un misiju. Pravieša misijas apstiprinājums tautā bija ievērojams atzinums, kas tika piešķirts viņa balsij ārpus ierastiem varas institūtiem. Savā ziņā liela daļa dzīves bija atkarīga no “ārējās” balss un ne tikai no valdniekiem, saimniecības dzīves, tradīcijām un pasaulīgām intrigām. Ticības kopiena nebija autonoma un nevarēja darīt ko vien vēlas, jo vienmēr varēja parādīties kāds pravietis.
Izraela vēsturē pēc Mozus bija daudzi patiesi pravieši, bet neviens no viņiem netika pielīdzināts Mozum - “kā es” - un nedarīja tādus Dieva vadītus darbus kā viņš. “Izrealā vairs nebija neviena tāda pravieša kā Mozus, ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā! - ar tādām zīmēm un brīnumiem, [...] ar tādu stipru roku un lielām briesmām, ko Mozus bija darījis visa Izraela acu priekšā! (At 34, 10-12). Vēlākos jūdu rakstos un Jaunajā Derībā jau varam lasīt izteiktu uzsvaru, ka šis pravietis būs laika beigu mesiāniska persona vai kāds, kas sludinās mesijas ierašanos (Jņ 1,21.25; Apd 3,22; 7,37). Paralēles starp Jēzu un Mozu ir pārsteidzošas. Piemēram, Mateja Evaņģēlijs vēlas īpaši uzsvērt šo līdzību un parādīt Jēzu kā jauno Mozu. Jēzus pārveidošanās notikumā (Mk 9,2-13) Mozus un Elija parādījās, un balss no debesīm pasludināja “Šis ir mans mīļotais Dēls, viņu klausiet” (Mt 9,7). Mozus pieminēšana un vārdi “viņu klausiet” sasaucas ar šīs svētdienas fragmenta sākumu: “klausiet viņu” (At 18,15). Pēteris īpašā veidā sasaistīja Atkārtotā Likuma grāmatas fragmentu ar Jēzus personu, un savā otrajā sprediķī (Apd 3,22-23) pasludināja, ka šis senais pravietojums Viņā ir piepildījies. Jēzus piepildīja šo seno pravietojumu, jo Viņš varenā vaidā vēlas stāties pretī visiem ļaunajiem spēkiem, kas var sajaukt ticību un vispilnīgākajā veidā ir tas, kas no "ārienes" ienāk mūsu pasaulē, institūcijās, varas mehānismos un ieražās, lai atgādinātu Dieva gribu un dāvātu brīvību no visa, kas paverdzina.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru