Is 42, 1-4.6-7
Jau pirmie fragmenta vārdi norāda, ka Dievs ar šo kalpu apietas ar īpašu uzmanību un rūpēm. Viņš izceļas starp citiem cilvēkiem, jo pār viņu nemitīgi ir Kunga Gars, kas ļauj īstenot savu misiju. Gara stiprinātā persona atgādina mesiānisko ķēniņu (Is 11,1-9). “Tautas” par kurām raksta pravietis ir visa pagāniskā pasaule, bet “taisnība” - tā ir Dieva mācība, kuras mērķis ir izveidot labas un sakārtotas cilvēku attiecības ar Dievu. Galvenais vārds fragmenta pirmajā daļā (42,1-4) ir “taisnība/tiesa”, jo parādās trīs reizes. Tuvajos Austrumos ķēniņš bija atbildīgs par taisnīguma ieviešanu sabiedrībā. Šeit ir kaut kas vairāk par morālisko vai likumisko pareizību. “Taisnīgums” aptver visas mūsu ilgas pēc labākas dzīves un pasaules. Taisnīga pasaule pravietim Isajam ir sabiedrība kādu to vēlas redzēt Dievs - bez destruktīvas elkdievības. “Taisnība” arī šeit ir domāta kā “tiesa”. Šī “taisnība” sasniegs visu pasauli un šāda vēlme norāda uz Kunga karalisko atbildību par visu cilvēci, un vēlmi to glābt un uzrunāt.
Taisnības vienmēr ir par maz, vai arī tā ir pārāk maiga vai arī stingra. Nepatīkamākais var šķist ir tas, ka to nesaņem tie, kam to vajadzētu. Pasaule šo sabiedrības prasību cenšas dažādos veidos apmierināt, pieņemot jaunus likumus un veicinot dažādus uzvedības modeļus. Kunga kalpa rīcība būs pārsteidzoša un neiekļausies pierastajās ieražās. Viņš rīkosies pretēji tam kā lietas kārtoja pasaules varenie. Tieši šo vārdu tapšanas laikā Persijas ķēniņš Kīrs sakāva Babilonas impēriju un ļāva Izraelim atgriezties savu tēvu zemē. Ja senatnē tika iecelts jauns ķēniņš, tad viņa kalpi pasludināja jauno valdnieku un kārtību, bet Kunga kalps “nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi” (Is 42,2).
Kalps būs maigs un rāms, un viņa balss nebūs kā pasaules vareno balss, kas izsauca cilvēkos trauksmi un bailes. Viņš nebūs uzbāzīgs un nogurdinoši nerādīs uz netaisnību, bet pacietīgi staigās no mājas uz māju, lai pārliecinātu un atgrieztu. Viņš nebūs pretenciozs, bet iejūtīgs pret vājajiem un tiem, kas nevar atrast sev vietu pasaulē. Lai izteiktu mīlestību pret to, kas “nolemts” krišanai, pravietis raksta: “aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsis” (Is 42,3). Viņš neizsauks riebumu, bet prieku. Viņš būs kā pretstats iekarotājam Kīram, kurš iet “pār valdniekiem kā pār glūdu, kā podnieks, mīcīdams mālus!” (Is 41,25). Kīrs mīdīja cilvēkus, bet Kunga kalps Jēzus dziedinot cilvēkus nevēlējās par to bazūnēt (Mt 12,15-21). Cietošos Viņš atgrieza pie cienīgas dzīves un neizmantoja savu spēku, lai iegūtu sev priekšroku cilvēku starpā. Viņš neizmantoja viltību un vardarbību. Maigais kalps spēj nest taisnību tautām.
Darbosies viņš klusi un mierīgi, bet tik ilgi kamēr “nepiepildīs taisnību uz zemes” (Is 42,4). Šāda darbības metode var šķist lēna, līdz galam neiedarbīga vai pat neiespējama. Tomēr Dievs vēlas iet pretī katram cilvēkam, kuram vājums un grēks atņem spēku, lai personiskā līmenī atbalstītu cilvēku: “es tevi tveru pie rokas” (Is 42,6). Kunga kalps kļūs “par derību tautai” (Is 42,6) jeb līdzekli ar kuru Dievs vienosies ar savu tautu un visu pasauli. Viņš būs gaisma, kas spīdēs par visas cilvēces dramatisko un līkločaino vēsturi. Viņš dāvās skaidrību un gaismu tiem, kas ir sapinušies sevī un “mīt tumsā” (Is 42,7). Kungs vēlas cilvēkiem atgriezt spēju redzēt patiesību, kas tiek kavēta grēka dēļ. Kalps būs vienīgā alternatīva mūsu elkiem. Interesanti, ka nepareizi izprasta taisnība arī var kļūt par elku. Piemēram, ja ticīgais aizraujas ar dažādām varas teorijām un to darbību pasaulē, viņš var sākt visur to atklāt un pat līdzcilvēkos saskatīt šo spēku darbību, bet neredzēt Dieva darbus. Tā ir bīstama elkdievības forma, kuras dažādas izpausmes mūsdienās sagroza ticību un tai kaitē.
Jaunajā Derībā visvairāk citātus var atrast no Psalmu grāmatas, bet otrā viscitētākā ir pravieša Isaja grāmata. Turklāt citāti bieži paši par sevi var likties ne tik svarīgi, bet savu piepildījumu atrod Evaņģēlija vēstījumā. Tas attiecas arī uz šīs svētdienas lasījumu (Is 42,1-4 tiek citēts Mt 12,18-21). Pirmbaznīcā Isaja grāmata bieži tika uztverta kā “piektais Evaņģēlijs”. Svētais Hieronīms (347-420) izteicās, ka pravietis Isaja “ir jāsauc par evaņģēlistu nevis par pravieti, jo viņš apraksta visus Kristus un Baznīcas noslēpumus tik skaidri, ka kāds varētu domāt, ka viņš sastāda vēsturi, kas jau ir notikusi un nevis pravieto par to, kam jānāk”.* Isaja grāmata ir ļoti svarīga, lai padziļinātu kristiešu izpratni par Jēzu Kristu. Īpaši tas attiecas uz pravietojumiem un to piepildījumu. Kunga Kristību svētkos piepildās pravieša vārdi un virs Jordānas upes nāk Dieva Gars un balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (Mt 3,16-17). Ar Jēzus Kristus Kristību notikumu iesākās Viņa taisnības misija pasaulē, kas cilvēkiem ar pasaulīgu domāšana, kas “lauž aizlauztas niedres” ir grūti saprotama, bet tiem, kas atvērti uz Dieva Garu, liels prieks un mierinājums.
*Jerome, Isaiah 1-39, Preface to Isaiah 1,1. Ancient Christian Commentary on Scripture, Downers Grove: InterVarsity Press, 2004.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru