1 Sam 3,3b-10.19, svētdiena II, B

1 Sam 3,3b-10.19

17. janvāra svētdienā pārdomāsim lasījumu no Pirmās Samuela grāmatas, kurā var iepazīties ar pēdējā Izraela tiesneša Samuela aicināšanu, kuru Kungs kā jaunu cilvēku klusā, bet pārliecinošā veidā aicināja sev sekot. Tiesnešu jeb soģu laikā Izraelis bija palicis bez dzīves, ticības un morāles orientieriem. Samuela persona parādījās brīdī, kad tiesnešu laiks noslēdzas un tautai draudēja vislielākā katastrofa - Dieva godināšanas degradēšanās un izzušana. Viņa kalpojums ritēja tautai ļoti tumšos laikos. Filistieši atņēma Derības Šķirstu (1 Sam 4). Šķirsts simbolizēja Dieva varu un klātbūtni tautas vidū, un ap to notika svarīgākie kulta rituāli. Dievs vēlējās atjaunot attiecības ar savu tautu caur cilvēku, kurš Viņu patiesi godinātu un sāka aizpildīt garīgās vadības trūkumu Izraelī un izvēlējās Samuelu. Dievs pagodina tos, kas pagodina Viņu. 

Lai saprastu svarīgu Bībeles cilvēka lielumu bieži ir jāvēršas pie brīža, kad Kungs aicina cilvēku, jo tajā notikumā atklājas daudzas būtiskas detaļas un spēka avots tālākai darbībai. Pirmkārt, vienmēr ir jāatceras, ka iniciatīva ir Dieva pusē un tas neattiecas tikai uz biblisko pasauli, bet arī uz katru ticīgo. Kunga žēlastība mūs apsteidz. No Abrahama līdz manam šodienas “es” Dievs vienmēr ir pirmais, kas uzrunā un cilvēks ir tas, kas atbild.

Iepriekš grāmatā var lasīt kā priestera Ēli nams un dēli tika noraidīti un atzīti par necienīgiem, bet Samuels Kunga acīs izrādījās tīkams (1 Sam 2,26). Šī atšķirība jau parādījās starp Samuela māti Annu un Ēli: Anna bija dievbijīga, bet Ēli neadekvāts. Ēli bija svētnīcas cilvēks, ievēroja priekšrakstus, tradīcijas un veica rituālus, tomēr, kā viņa laika biedri, viņš nepazina Dieva vārdu. Tomēr vajadzīgajā brīdī atpazina Kunga iniciatīvu, jo bija godīgs un atvērts uz Dieva darbību. 

Samuela aicināšana ir viena no pazīstamākajām Bībeles ainām, kur Dievs aicina cilvēku noteiktai misijas īstenošanai. Dievs neskatās uz personas lielumu, bet izvēlas cilvēkus saskaņā ar savām iecerēm. Samuels bija vēl zēns, bet pēc daudziem gadiem viņš aicinās jaunu ganu - Dāvidu kļūt par Izraela ķēniņu. Lasot Bībeli rodas priekštats, ka Dievs speciāli izvēlas cilvēkus ar kuriem neviens nerēķinās. Pirms savas aicināšanas Samuels savā ticības pieredzē bija līdzīgs Ēli - formāla Dieva pieredze, tomēr tas nenozīmē, ka neautentiska un liekulīga. Viņš cienīja Ēli un bija gatavs celties nakts vidū, lai viņam palīdzētu.

Atšķirības, kas iezīmējas starp Annu un Ēli padziļinājās tagad jau starp Samuelu un Ēli, kurš “bija atgūlies savā vietā un viņa skatiens sāka tumst, ka nevarēja redzēt” (1 Sam 3,2). Senajā pasaulē tika uzskatīts, ka persona, kas guļ svētnīcā var saņemt īpašu dievišķu atklāsmi. Cilvēki varēja pat veikt upurēšanas rituālus un pavadīt nakti svētnīcā, lai saņemtu atklāsmes. Taču Samuels vienkārši pildīja savus pienākumus un negaidīja nekādas atklāsmes. Nevienā seno Tuvo Austrumu literatūras piemērā nav atrodamas neapzinātas šāda veida pieredzes * un tieši tas notika ar Samuelu, kurš guļot svētnīcā negaidīja Kungu.

Gulēšanai un aklumam ir spēcīga simboliska nozīme. Šīs svētdienas fragmentā Ēli trīs reizes lika Samuelam iet gulēt pēc tam, kad Kungs viņu sauca (1 Sam 3, 5.6.9), tomēr, kad zēns dzirdēja Kunga balsi, viņš uzreiz piecēlās. Līdzīgi rīkojās viņa māte Anna, kurai bija raksturīga aktīva stāja (1 Sam 1, 9.18.19.26). Klausīšanās rūpes raksturoja Samuela dzīvi. Neskatoties uz tādu kā Ēli spiedienu uz gulēšanu, Samuels saglabāja možumu. Samuels svētnīcā veica priesteriskas (1 Sam 2,18) un pravietiskas darbības. Kāpēc Samuela persona ir tik svarīga un tik liels uzsvars tiek likts uz viņa aicinājuma notikumu? Grāmatas autors mēģina parādīt, ka ķēniņu Dāvidu izvēlēja un iecēla amatā Dieva izvēlēts pravietis, bet ne viltvārdis. 

Kungs uzrunāja Samuelu un viņš atbildēja “Es te!”. Šāda atbilde norāda uz viņa gatavību klausīties un paklausīt. Līdzīgā veidā pirms viņa uz Kunga vārdiem atbildēja Abrahams (Rad 22,1.11), Jēkabs (31,1; 46,2), Jāzeps (37,13) un Mozus (Izc 3,4). Pēc viņa Dievs aicināja praviešus (Is 6; Jer 1,4-10; Ez 1,1-3,16). Samuels iekļaujas lielā un garā Kunga aicināšanas vēsturē, kurā cilvēki kļuva par Dieva gribas sludinātājiem.

Vien sākumā Samuels domāja, ka balss, kas viņu uzrunā ir Ēli balss. Nav jābrīnās, ka svētnīcā gulošs zēns nesaprata, kas notiek, jo “Kunga vārds tajā laikā bija retums” (1 Sam 3,1). Samuels bija jauns, nepieredzējis un varēja nesaprast, kas ar viņu notiek. Ēli saprata, ka notiek kaut kas neparasts un lika uzsākt sarunu ar balsi. Trešajā reizē Dievs uzrunāja Samuelu daudz intensīvāk nekā iepriekš un atkārto viņa vārdu divas reizes. Samuels atbildēja Dievam kā Ēli viņam teica: “Runā! Tavs kalps klausās”, bet aiz uztraukuma vai neziņas izlaida vārdu “Kungs”.

Fragmenta beigās tiek sniegt nelieks apkopojums par to, kas notika tālāk ar Samuelu. Ēli ar saviem dēliem vēl kādu laiku turpināja kalpot svētnīcā, bet tauta vairāk uzmanības sāka pievērst Dieva vīram. Priesteris zaudēja savu ietekmi dēļ savas pašapmierinātības un bezdarbības. Savā ziņā Šīlo svētnīca palika otrajā plānā, jo bija skaidrs, ka Dieva klātbūtne īpašā veidā bija kopā ar Samuelu. “Kungs bija ar viņu” (1 Sam 3,19) - tie ir spēcīgi un nozīmīgi vardi, un atkal atsauc atmiņa vairākas lielas personas pirms viņa. Līdzīgi Dievs bija ar Īzāku (Rad 26,3), Jēkabu (Rad 31,3), Mozu (Izc 3,12), Jozu (Joz 1,5) un Gideonu (Ties 6,16). Protams, ka “Kungs bija ar viņu”, bet svarīga ir arī nerakstītā atbilde, ka “viņš bija ar Kungu”. Svarīgākais šāda veida dialogs, kur atklājas kopība ar Kungu notika starp eņģeli un Mariju: eņģelis teica “Kungs ir ar tevi!” (Lk 1,28) un paskaidroja viņas misiju un Marija atbildēja: “Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda” (Lk 1, 38). Dievs arī nostiprināja Samuela autoritāti un piepildīja caur viņu visus savus vārdus. Samuels sniedz lasītājam priekšstatu par vadītāju, kurš ir Dieva Vārda cilvēks. Viņš bija viens no lielākajiem Vecās Derības vīriem, kurš spēja uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Samuela ceļš veda no ārējas un rituālas dievbijības uz dziļu Dieva pieredzi, kurā ir daudz Kunga noslēpumi un Dieva vārda klātbūtne. Viņš izgāja no priestera Ēli ietekmēs ēnas un sāka klausīt Kungam, kurš viņu veda pa brieduma un patstāvīgas domāšanas ceļu. Kungs aicina uz grūtām lietām, īpaši tiem, kas pieķērušiem ārējām formām, jo Viņš var aicināt tās atstāt un veikt pārsteidzošas darbības. Samuels tika aicināts kļūt par pravieti, kas neapmierinās ar esošo stāvokli un valdošajiem uzskatiem, bet sludināja Dieva vārdu, kas ieviesa īstenas pārmaiņas viņa un tautas dzīvē. Dievs aicina katru cilvēku un katrs pieredz šo aicinājumu savādāk, tomēr bibliskais modelis kādu piedzīvoja Samuels visiem ir vienāds: Kungs ar savu iniciatīvu ienāk cilvēka dzīvē, bet cilvēks nostājas izvēles priekšā. Samuels savu aicinājumu pieredzēja svētnīcā un šī patiesība ir aktuāla joprojām, jo aicinājumu ticīgais vispilnīgāk var atklāt Baznīcas kopienā, draudzē, kurā lūdzas un klausās Dieva vārdu. Samuela gadījumā bija nepieciešama zināma palīdzība no priestera Ēli un pacietība, lai pakāpeniski atklātu, ka Kungs patiešām viņu uzrunāja. Katrs ticīgais stāv līdzīgu izaicinājumu priekšā, lai arvien dziļāk iepazītu Kungu, kurš mums atklājas nevis uz mūsu noteikumiem, bet ar savu pārsteidzošu vārdu. 

*John H. Walton, Victor H. Matthews, Mark W. Chavalas, The IVP Bible Background Commentary: Old Testament, Downers Grove: InterVarsity Press 2000. P. 285.

br. Jānis Savickis OFMCap