Jer 20, 10-13, svētdiena XII, A

Jer 20, 10-13

pravietis Jeremijs lūgšanā
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.

25. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģija sākas ar pravieša Jeremija izmisumu un žēlabām (Jer 20, 7-18) un lasījumā iepazīsimies tikai ar mazu fragmentu no viņa vislielākajiem pārdzīvojumiem, kas ir atrodami viņa grāmatā. Šajā svētdienā lasām fragmentu no pēdējām pravieša žēlabām, kurā sajaucies cilvēka rūgtums un prieks, izmisums un lūgšana, slavinājums un apjukums. Jeremijs bija jūtīgas dabas cilvēks un tāpēc nav jābrīnās, ka viņā sastapās vienlaicīgi dažādas jūtas un pieredzes, tomēr savās izvēlēs nepakļāvās īslaicīgai noskaņai un pildīja Dieva gribu neskatoties uz to, ko juta. Savās pēdējās žēlabās dziļi emocionāli izteica trīs svarīgas raizes: Dieva aicinājumu (Jer 20, 7-9), ikdienas briesmas (Jer 20, 10-13) un iekšējo izmisumu (Jer 20, 14-18). Šīs svētdienas lasījumā aplūkojam ikdienas briesmas.

Kā citās savās žēlabās (Jer 11,20; 12,1.3; 15,15-16; 17, 12-14; 18, 19.23), Jeremijs vērsās tiešā veidā pie Dieva un turpnāja runāt par Viņu. Viņš iebilda pret savu aicinājumu, jo zināja, ka tas būs grūts dzīves ceļš. Dievs iedrošināja Jeremiju, ka jaunība nebūs šķērslis runāt Kunga vārdā un apliecināja, ka sniegs pravietim savu palīdzību un klātbūtni tad, kad tas būs vajadzīgs. Jermijs neskatoties uz to bija atklāts un atzinās, ka jutās bezizejā, jo nevarēja aizbēgt no sava kalpojuma. Viņa pretinieki izsmēja pravietiskos vārdus par tautas pazudināšanu. Pats viņš pieredzēja lielu bezspēcību, jo gan Dievs bija spēcīgs un uzstāja uz savu gribu, gan arī pravietojumu klausītāji ignorēja vēsti, bet apdraudēja Jermiju. Svarīgi, ka viņš apzinājās, ja arī viņš nav spēcīgāks par saviem ienaidniekiem, tad Dievs gan ir varens, jo uzlūko cilvēku un redz tā būtību (1 Sam 16,7), un pazīst Jeremija taisnīgumu un vajātāju ļaunumu.

Aicinājuma atjaunošanas pamudinājums ir visai pārsteidzoš, jo Dievs vienlaicīgi Jeremiju iedrošina un norādīja uz vajāšanām un grūtībām, bet pravietim pietika ar apziņu, ka Kungs nav kā periodisks viesis viņa dzīvē, bet vienmēr ir viņam noslēpumainā veidā blakus, tomēr vēl ne tādā veidā kādā viņš vēlējās, lai Kungs ļautu viņam pieredzēt atbrīvošanu un glābiņu no ienaidniekiem. Jeremijs šādos apstākļos sauca pēc Kunga palīdzības, jo labāk lai dzīvē pārsvaru gūst Dievs nekā naidnieki. Tā kā Dievu nevarēja vainot, tad viņš nolādēja cilvēku, kas pavēstīja viņa tēvam par dēla piedzimšanu, jo Jeremijs saistīja savu piedzimšanu ar pravietisko aicinājumu un atklāti izteicās savā krizē, ka labāk nebūtu dzimis (Jer 1).

Pārdomājis savu aicinājumu Jeremijs pievērsās savu ienaidnieku problēmai. Ticība neignorē grūtības, bet atklāti nostājas tām pretī un meklē Dieva plānu un palīdzību attiecīgajā situācijā. Daudzi tautas brāļi vēlējās, lai viņš nesludinātu Dieva vārdu un gribēja viņu apklusināt. Pravietis bija bez cilvēciska atbalsta pret saviem oponentiem, bet pilnībā paļāvās uz Kungu. Jeremijā pāri visam bija izveidojusies uzticība Dievam, jo pārliecinājās, ka uz Viņa varu var paļauties. Viņš lūdza, lai Kungs atmaksā ienaidniekiem saskaņā ar savu plānu un dievišķo dabu, bet pats neuzņēmās izpildīt atriebību vai sodu. Pravietim lūgšana bija vienlaicīgi vājuma un spēka darbs, jo apzinājās savu trauslumu un nespēju uzveikt pretestību, bet bija pārliecināts par Dieva darbību.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 19, 1-6a, svētdiena XI, A

Izc 19, 1-6a

Dievs runā ar Mozu Sinaja kalnā (Izc 19, 3-5)
manuskripts tapis Parīzē 1235-45.g.

18. jūnija svētdienā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir no Izceļošanas grāmatas 19. nodaļas, kur Mozus vairākkārt kāpj augšup un lejup no Sinaja kalna. Izraela uzturēšanās Sinaja kalnā pakājē bija ne tikai būtisks pestīšanas vēstures notikums, bet arī ilgstoša, gandrīz gadu gara nometne. Viņi tur ieradās trešajā mēnesī pēc izceļošanas (Izc 19,1) un devās ceļā otrā izceļošanas gada otrā mēneša divdesmitajā dienā (Sk 10,11–12). Pirms izceļošanas viņi piedzīvoja vai novēroja aptuveni gadu ilgas mocības Ēģiptē, kad gaidīja atļauju iziet, bet tagad viņi piedzīvoja apmēram gadu ilgu Kunga spēka atklāšanos un demonstrējumu. Kunga mērķis piedāvājot Izraelam derību nebija, lai padarītu viņus par Dieva tautu, jo viņi jau tādi bija. Izpriekš Izceļošanas grāmatā Kungs nosauca viņus par “manu tautu” (Izc 3,7.10; sal. 4, 22-23) un Mozus teica, ka Izraelis ir “Tava tauta” (Izc 5,23). Kas notika Sinaja kalnā? Tika noslēgta derība. Derība ir līdzeklis, ar kuru abas puses noslēdz jaunas attiecības savā starpā, vai biežāk derība paceļ intīmākā, dinamiskākā līmenī jau esošās attiecības starp divām pusēm, piemēram, laulība. Derība tiek noslēgta starp divām personām, kas jau ir apņēmušās viena otrai būt tuvu un pastāv kaut kādās nopietnās attiecībās, bet derībā šīs attiecības paceļās nākamajā līmeni.

Kungs 4. pantā atgādināja ļaudīm par to, ko Viņš ir paveicis Ēģiptē un kā viņš nesa Izraelu, kā ērgļa māte nes savus mazuļus uz saviem spārniem. Citas atsauces uz Dieva “spārniem” var atrast Psalmos (Ps 17,8; 36,8; 57,2; 61,5; 63,8; 91,4) un īpaši Atkārtotā likuma grāmatā: "kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās" (32,11), kur iedvesmotais autors uzsver drīzāk mazuļu aizsardzību nevis to, ka ērglis māca saviem mazuļiem lidot. Iepriekšējā nodaļā Jetro runāja ar Mozu par to, ka viņam ir jāieceļ viedi vīri, lai tie palīdzētu viņam “nest” (ebr. nāśāʾ) tiesāšanās nastu (Izc 18,22). Šīs svētdienas lasījumā (Izc 19,4) tiek uzsvērts, ka Kungs "nesīs" (nāśāʾ) savu tautu, un pasvītro un attēlo, ka, pirmkārt, Dievs vienmēr nesīs savu tautu, jo reliģijas pasaulē, vai nu Dievs nes cilvēkus, vai arī cilvēkiem ir jānes savs dievs. Pravietis Isajs rakstīja kā cilvēki nes dievus: “Bēls sakņupis, Nebo griļojas! Viņu veidoli nu tikuši zvēriem un lopiem - tiem jūsu nasta uzkrauta" (Is 46,1). Pretstatā dieviem, kuri ir jānes, īpaši ja viņus apdraud kaimiņu iebrucēji kā šajā Isaja grāmatas 46. nodaļā, kur bailes ir no persiešiem, Izraela Dievs ir vienīgais, kas pats nesa (nāśāʾ) savu tautu un to nesīs (nāśāʾ) (Is 46,3-4).

Svarīgs vārds, kas apraksta Dieva un Izvēlētās tautas derību ir “īpašums” (ebr. sĕgullâ, Izc 19,5). Šis vārds Rakstos attiecas uz materiālajiem labumiem: “Es krāju sudrabu un zeltu, ķēniņu un vietvalžu bagātības” (Māc 2,8; skat. 1 Laik 29,3), bet šajā lasījumā attiecas uz Izraela izvēlēto un īpašo stāvokli (At 7,6; 14,2; 26,18; Ps 135,4), un aicinājumu būt par Dieva “īpašumu/bagātību” sasaucas ar aicinājumu uz svētumu. Vispirms šis fragments ir aicinājums būt par Kunga īpašumu (19,5), un tad ir aicinājums uz svētumu (19,6). Likums un svētums var iet roku rokā, lai nepaliktu ticība bez baušļiem un baušļi bez mīlestības. Derības jēdziens ir visai daudzšķaitņains un svarīgi to izprast. Uz derību kristieši var skatīties redzot pēdējo pestīšanas vēstures posmu, kurš īstenojās Jēzū Kristū kā Jaunās Derības iedibinātājs, kas nomira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem. Derībai ir daudz plašāka funkcija nekā vienkārši ilgošanās pēc glābšanas no grēkiem. Derības mērķis ir norādīts jau Radīšanas grāmatā, kad Dievs teica Ābramam, ka ”tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zeme” (Rad 12,1-3; sal. Is 42; 49; 60). Šie vārdi parāda lomu, kāda Izraelim bija paredzēta no sākuma, kad tā tika ievēlēta par priesteru valstību un svētu tautu.

Dievs teica, ka “jūs man būsies priesteru valsts un svēta tauta” (Izc 19,6). “Priesteru valsts” jēdziens parādās tikai šajā Vecās Derības vietā, bet Jaunajā Derībā šo vārdu lietojums nedaudz atšķiras (1 Pēt 2,9; skat. Atkl 1,6; 5,10; 20,6). Šādi formulēta priesterības ideja ir klātesoša arī pravieša Isaja grāmatā: “jūs saukts par Kunga priesteriem, kas kalpo mūsu Dievam” (Is 61,6), kas vēlāk atskan Pirmajā Pētera vēstulē (1 Pēt 2,5). Pastāv divas skaidrošanas iespējas. Pirmkārt, priesteriem ir īpašas attiecību iespējas ar Dievu, ieiet vissvētākajā vietā, kur pārējie cilvēki nevar. Ja šāds skaidrojums ir īstais, tad tas nozīmē “priesteru valsts” pastiprina “īpašuma” nozīmi, jo viņi ir Kunga sĕgullâ, Izraels var stāvēt Dieva priekšā, ienākt Viņa klātbūtnē kā citi cilvēki nevar. Otra skaidrošanas iespēja saistās ar starpniecības lomu starp Dievu un citām tautām. Latīņu vārds “priesteris” - pontifex jeb burtiski “tiltu būvētājs” labi skaidro šo ideju, jo tādā veidā Izraelis ir kā tilts starp Dievu un tautām, tomēr jānorāda, ka ebreju valodā vārdam priesteris “kōhēn” nav “tiltu būvētāja” nozīme, bet paši Raksti daudzviet uz to norāda. Kad Izraels tika apzīmēts kā īpašs Kunga īpašums un Dievam veltīts tauta, tad viņš guva apziņu, ka ir svēta tauta. Jēzū Kristū Dievs cilvēkus vēlas pacelt līdz saviem augtumiem un kā Baznīcas tēvi rakstīja - “dievišķot” viņus. Tāda bija Sinaja kalnā noslēgtās derības jēga. Vienīgi Dievs ir svēts un tādam jābūt Viņa izvēlētajam īpašumam/dārgumam. Izreala iecerētā dievišķošanās bija pirmtēls tam, kas piepildījās Jēzī Kristū, bet ja Izraelis tika paaugstināts, tad Kungs nāca no augtumiem un visus vēlas pievilkt pie sevis. Kungs sūta kristiešus, savu dārgo īpašumu pasaulē, lai viņi liecinātu par Kristu un īstenotu Viņa samierināšanas darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Os 6, 3-6, svētdiena X, A

Os 6, 3-6

Pravietis Oseja un viņa sieva Gomera

manuskripts no Francijas, 1275 - 1300

11. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām Kunga vārdus: “Es vēlos žēlsirdību, nevis upuri” (Os 6,6), bet Evaņģēlijā Jēzus atkārto šos vārdus muitnieka Mateja aicināšanas laikā, kad ēda kopā ar grēciniekiem un muitniekiem. Vecajā Derībā pravieši atkārtoti teica tautai, ka patiesa Dieva iedibināta taisnībai ir svarīgāka nekā visi dzīvnieku upuri (Os 6,6; Ps 50; Sak 21,3). Daudz svarīgāks par visu dzīvnieku upuri ir “slavas upuris” jeb lūgšana, kas nāk no visas cilvēka būtības (Ps 51,19; Rom 12,1). Praviešu uzdevums Vecajā Derībā bija cīnīties par taisnīgumu, lai cilvēki savā dzīvē ievērotu likumu un taisnību. Pravietis Osejs gāja savos vārdos vēl tālāk un uzsvēra, ka Dievs vairāk sagaida mīlestību/žēlsirdību (ebr. hesed) un nevis asiņu upuri. Mīlestība ir neatsaucams noteikums cilvēku attiecībās un pret Dievu, pret kuru arī jāizrāda bijība (Is 8,13). Mīlestība un bailes iet roku rokā kalpošanā Dievam, jo Izraelim jāatceras, ka viņš ir Dieva kalps.

Pravietis Osejs darbojās 8 gs. pirms Kristus. Oseja grāmatas 4.–13. nodaļās Kungs Izraelas ziemeļu valsti bieži dēvēja par Efraimu. Efraima bija lielākā un ietekmīgākā no desmit Izraela ziemeļu ciltīm, un tāpēc šo zemi šeit sauca par Efraimu. Kad tika izveidota ziemeļu valsts, Izraēls, tās pirmais ķēniņš uzcēla zelta teļus Danā un Bētelē, lai cilvēki tos pielūgtu. Osejas laikā divi galvenie Izraela elku pielūgsmes centri atradās Bētelē un Gilgalā. Vārds "Bētele" nozīmē "Dieva nams". Acīmredzamā parodijā un vārdu spēlē Osejs šo kulta pielūgsmes centru dēvē par “Bet Aven”, kas nozīmē “netaisnības nams” (Os 4,15; 5,8; 10,5). Viena no apsūdzībām, ko pravieši izvirzīja Izraelim, bija reliģiskais rituālisms. Cilvēki uzskatīja, ka, ja viņi veiks reliģiskos rituālus, tad viss būs kārtībā. Viņi varēja grēkot tik daudz, cik vēlas, un pielūgt citus dievus, ko vēlējās, ja vien viņi ievēroja Kunga pielūgsmes galvenos reliģiskos rituālus.

Osejas pravietojumā ir jauns elements: personīgās pieredzes iekļaušana izpratnē un mācībā par Dievu. Pravietis apprecējās, bet viņa sieva bija viņam neuzticīga, tomēr Osejs viņu pieņēma un neatraidīja, un savu personisko mīlestības pieredzi attiecināja pret Dievu, kurš pieņem un mīl savu tautu. Dievs bija kā mīlošs vīrs, bet Izraels neuzticīga sieva un pirmo reizi Rakstos parādījās šāds tēls par Dieva attiecībām ar savu tautu. Neuzticība Dievam izpaudās elkdievībā un kad tauta attālinājās no vienīgā Dieva, kurā Kungs ir greizsirdīgs kā mīlošs vīrs par savu sievu. Mīlestības un uzticības jēdzieni ir ļoti svarīgi Dieva izpratnē, lai Viņa izpratne nebūtu abstrakta vai filozofiska, bet personiska, konkrēta un tuva.

Svarīgs ebreju vārds, kuru lieto pravietis Osejs ir “hesed”. Šis vārds nozīmē “mīlestība”, taču tas satur arī spēcīgu uzticīgas un lojālas mīlestības nianses (piemēram, spēcīgas, ilgstošas un nobriedušas laulības mīlestība). Tas ir svarīgs Vecās Derības teoloģiskais jēdziens, kas sastopams Rakstos vairāk nekā 246 reizes. Puse reizes šis vārds tiek lietots psalmos, kur dažos tulkojumos tas bieži tiek tulkots kā “žēlsirdība”, “mīlestība” un“nezūdoša mīlestība”. Osejs izmanto hesed sešas reizes (Os 2,19; 4,1; 6,4.6; 10,12; 12,6) un divas reizes šīs svētdienas lasījumā. Kamēr Isaja un Jeremija uzsvēra taisnīgumu un taisnību kā galvenos tikumu, tikmēr Osejs pravietisko domu papildināja ar hesed (“uzticīgu mīlestību”), norādot, ka uzticīga mīlestība ir tikpat svarīga kā taisnība un taisnīgums.

Pie Dieva nenāk pieprasot sev kaut ko nepieciešamo un pravietis Osejs ļoti skaidri atbild tautai šīs svētdienas fragmentā. Cilvēks vienmēr var pieredzēt plaisu starp Dieva kulta ārējo pusi un reliģiskās dzīves iekšējo saturu. Ja iekšējā dzīve ir tukša, tad ārēji ir nepieciešamība uzvesties liekulīgi. Katru rituālu jāpavada jēgpilns piepildījums un Izraelim ar to bieži bija problēmas, jo viņš iekrita ārišķībās. Pravieši cīnījās pret liekulību (Is 1, 11-17; Jer 6,20; 7,21-22; Os 6,6; Am 5,21-27, Mih 6,6-8), tomēr  viņu vārdus šajā jautājumā ir pareizi jāsaprot, jo viņi neiestājās pret pašiem upuriem kā tādiem, bet gan pret visādiem izkropļojumiem, kad dzīve norit netaisnībā.

Tieši liekulībai pravieši pretnostatīja paklausību Kungam, likuma ievērošanai un cieņu pret nabagiem. Pravietis Osejs šajā svētdienā apkopo šo mācību (Os 6,6) un citviet Samules jautāja: “Vai gan Kungam tīkamāki sadedzināmie un kaujamie upuri par paklausību Kunga balsij? Redzi, paklausība labāka par upuriem un uzklausīšana - par auna taukiem!” (1 Sam 15,22). Ticības dzīves būtība nav dedzīgos upuru rituālos, bet paklausībā, mīlestībā un taisnībā. Upuru loma piepildas, lai iemiesotu, kas tiek pieredzēts ikdienas dzīvē jeb visas savas dzīves padošanu Dieva gribai. Šīs patiesības atklāsmes kulminācija Vecajā Derībā visskaidrāk parādas pravietojumā par cietošo Kunga Kalpu pravieša Isaja grāmatā (Is 52,13-53,13), kurš upurī saliek pats savu dzīvi. Kalps Isajam vēl bija tēls, kas Jaunajā Derībā piepildījās Jēzū Kristū.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 34, 4b-6, 8-9, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Izc 34, 4b-6, 8-9

Dievs diktē Likumu Mozum Sinaja kalnā (Izc 34,1)
Manuskripts no Francijas, 14.gs.

Svētās Trīsvienības svētdienā kā pirmais lasījums Dieva vārda liturģijā tiek piedāvāts fragments no Izceļošanas grāmatas. Vecajā Derībā Izvēlētā tauta mācījās iepazīt vienīgo Dievu un vēl nebija pienācis laiks pieredzēt trīs dievišķās Personas. Šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā lasām vienu svarīgu Vecās Derības “credo”. Līdz šai Rakstu vietai Vecajā Derībā ticību apliecināja ar stāstījumiem, kuros aprakstīja Dieva pestījošos darbus konkrētos vēsturiskos notikumos. Stāsti par Dieva darbību bija skaidrs veids kā izteikt ticību Dievam, tomēr Bībelē parādījās abstraktāks veids kā izteikt ticību un šī vieta ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir viena no retajām vietām Rakstos, kur nav pieminēti notikumi, bet tiek raksturots Dievs kā tāds. Šāds abstrakts “credo” ir sastopams daudzās citās Vecās Derības vietās un tas, ka tas regulāri atkārtojas norāda uz to, ka tam bija nozīmīga loma Izraela ticības izpratnes izpaušanā (Izc 34,6–7; Sk 14,18; Ps 86,5.15; 103,8; 111,4; 112,4; 116,5; 145,8; Jl 2,13; Jon 4,2; Nah 1,3; Neh 9,17.31; 2 Hr 30:9; sal. At 4,31; Ps 78,38). Šādas formulas izmantošana Vecajā Derībā (Izc 34,6), kurā tiek attēlota Dieva daba, ir izteiksmīga liecība par Dieva personas izpratnes centrālo nozīmi svētajā vēsturē. Bībelē šis formulējums ir ievērojams, lai atspoguļotu Izraēla attiecību vēsturi ar savu Dievu.

34. nodaļā Dievs atklājās tikai Mozum un tauta nemaz nav pieminēta, un uzlūkojam šajā Rakstu vietā tikai pašu Dievu, bet iepriekš grāmatā atklāsme bija publiska (Izc 19). Šajā lasījumā tiek pieminēti mākoņi (Izc 34,5), bet tas netiek uzsvērts kā citās nodaļās, kad tam bija vērienīga vizuāla ietekme uz tautu. Uzmanība tiek pievērsta tuvībai un ciešai Dieva klātbūtnei, bet nav pieminēta neviena redzama lieta un tā ir Dieva atklāšanās kulminācija. Šajā nodaļā saskatāmas detaļas, kas liecina par privātu atklāsmi. Iepriekš grāmatā Dievs solīja Mozum, ka Viņa labums ies “tava vaiga priekšā” (Izc 33,19) un tas īstenojās šīs svētdienas lasījumā (Izc 34,6). Šajā Rakstu vietā saskaramies ar vārdu “vaigs” jeb “seja”, kas atgādina attiecības, kurās satiekas divas personas, bet no otras puses citviet Dievs saka, ka “Tev neredzēt manu vaigu, jo neviens cilvēks neredzēs mani” (Izc 33,20) un “mans vaigs nebūs redzams” (Izc 33,23). Kā tad Mozus var pieredzēt tik tuvas attiecības ar Dievu. To varētu skaidrot vārds “runāt”, jo Kungs “runāja ar Mozu vaigu vaigā - kā mēdz runāt ar savu tuvāko” (Izc 33,11), bet tikai nedaudz tālāk uzsvars ir uz “redzēšanu”. Dieva vārda dzirdēšanai šeit ir primāra nozīme. Lai cik tuvas cilvēks izveido personiskās attiecības ar Dievu, pastāv nepārvarama barjera starp netveramo Dievu un viņa radību; barjera, kuru pat Mozus nevarētu pārvarēt.

Šī lasījuma vieta Izceļošanas grāmatā saistās ar stāstu par zelta teļu, kad Mozus aizbilda par sagrēkojušo tautu un vēlējās redzēt Kunga godību. Mozus kāpa Sinaja kalnā ar divām derības akmens plāksnēm uz kurām jābūt iegrebtiem jauniem desmit derības vārdiem jeb baušļiem pēc tam, kad pirmās plāksnes tika sadauzītas pēc zelta teļa notikumiem (Izc 32, 19-20). Mozus tumsā dzirdēja Kunga balsi un Viņš pats sevi prezentēja cilvēka priekšā un Mozus saprata, ka neredzamais Dievs viņam pasludināja savu Vārdu (Jhvh) un pievienoja vēl četrs īpašības, kas papildināja Viņa identitāti. Pirmais vārds “rahum” - žēlsirdīgs, līdzcietīgs jeb burtiski sākotnējā nozīme šim vārdam saistās ar mātes klēpi, kurā nēsā savu bērnu; otrā īpašība “hanun”- žēlīgs, laipns izsaka žēlastību, dāvanu, nesavtīgu mīlestības saiti; trešā īpašība atklāj pacietīgu gaidīšanu un savu dusmu apzināšanos, kas tiek pataupīta līdz noteiktam laikam; noslēgumā ir divi vārdi, kas ir ierasti jēdzieni, lai aprakstītu Dieva un Izvēlētās tautas attiecības: “hesed” un “emet”. Kad Bībelē lasām par Derību ar Dievu, tad apraksta Viņu kā “hesed” jeb tā ir žēlsirdīga mīlestība. Dieva “hesed” pret cilvēku bieži iet kopā ar “emet” jeb “patiess”. Tādā veidā svētais autors cenšas vērst uzmanību uz uzticību, uzticamību un tikai pēc tam uz patiesību. Dievs Mozum atklājās kā: “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā [hesed] un patiesībā [emet]” (Izc 34,6).

Izraēla teoloģiskajā tradīcijā tiek aprakstīts Dieva atpestījošais plāns, kas īstenojas ar konsekventu Kunga darbību savas tautas vidū. Vecā Derība kā ticības liecības par Dieva atklāšanos Izraelim nesniedz nekādu sistemātisku pārskatu vai mācību par Dievu, bet piedāvā vien pamatpatiesības dziļākai apcerei. Vecās Derības liecības par Dievu var iedalīt divās grupās. Pirmkārt, apgalvojumi, kas uzsver būtisku atšķirību, kas atdala Dievu no radītās pasaules, ka Dievs ir pilnīgi pārdabisks, viens, svēts, varens u.t.t. Otrkārt, notikumi, kuros atklājas Dieva darbība un klātbūtne Izvēlētās tautas vēsturē: Dieva klātbūtne, taisnīgums, žēlsirdība, labums, žēlastība, pacietība, piedošana u.t.t. Šīs svētdienas vārdi tiek uzskatīti par svinīgām dievkalpojuma formulām, kuras izteica priesteri, kad cilvēku pulcējās svētnīcā. Šī žēlastības formula ir viens no bibliskās teoloģijas pamattekstiem. Dieva īpašību litānija vēl ir sastopama jūdu dievkalpojumos un iespējams bija iedibināta pirms Babilonas gūsta.

Kā svētis Dievs var būt klātesošs savas tautas vidū? Jo Viņš ir līdzcietīgs, žēlsirdīgs, pārpilns mīlestībā, uzticīgs un piedod grēkus. Dieva vārdam var uzticēties. Personas vārds Bībelē izsaka cilvēka būtību un raksturu, un šīs svētdienas lasījumā iepazīstam Dieva īpašības. Dieva atklāsmei ir dzirdēšanas raksturs, jo Mozus sadzirdēja Kunga teikto vārdu. Dievs runāja pats par sevi un šī ir vienīgā vieta Rakstos, kur Viņš šādā veidā pasludināja savu vārdu, bet tādā veidā izsakās katrs patiess Dieva godinātājs par savu Kungu. Izraelim šie vārdi palīdzēja izteikt ticību, kas šajā kontekstā ļāva izskaidrot Dieva vārda saturu. Dievs ir žēlsirdīgs un patiess, bet tas nenozīmē, ka nav taisnīgs un bargs. Dievs iet Mozus priekšā un divas reizes saka par sevi “Kungs, Kungs [Jhvh]”. Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur šāda atkārtošana ir sastopama. Divkārša vārda atkārtošana šeit nozīmē kaut ko ļoti būtisku, jo Kungs cilvēkam kaut ko svarīgu grib dot un tas ir Dieva vārda saturs. Jaunais Dieva tēls tiek aprakstīts ar jūtu valodu un Mozus izmantoja šo atklāsmi, lai lūgtu grēku piedošanu (Iz 34, 8-9), jo Kungs labprāt izrāda žēlsirdību. Ap šiem vārdiem veidojās Izraela ticības pieredzes būtība, ka Dievs ir priekš mums, priekš cilvēkiem un pasaules. Šī pieredze veidojās kopējā ceļā, kas tika nodota paaudžu paaudzēs un šī pieredze joprojām ir pieejama padziļinot savas attiecības ar Trīsvienīgo Dievu.

br. Jānis Savickis OFMCap