At 6, 2-6, svētdiena XXXI, B

At 6, 2-6

31. oktobra svētdienā Dieva vārda pirmajā lasījumā iepazīstamies ar vienu no biežāk lietotajiem Vecās Derības tekstiem (At 6,4-5), kuru jūdi katru dienu atkārto un jau daudzus gadsimtus šo vietu sauc par “Šema Jisrael” jeb latviski “dzirdi/klausies Izraēl”, un arī Jēzus Kristus izmantoja šo tekstu savā mācībā par lielāko bausli (Mk 12,29-30). Izraēlis ir derības tauta, ticības kopiena, kura var nodrošināt savu piederību un identitāti pateicoties atmiņai un spējai klausīties. Šīs svētdienas fragments ietver uzrunu, kuras mērķis ir nodrošināt paklausību derībai visās vecuma grupās un paaudzēs. No Izraēla tautas vēstures zināms, ka tad, kad netiek ievērots derības likums, zeme un tauta tiek apdraudēta un ekspluatēta, un alkatība un nemiers pārņem cilvēku prātus un uzvedību. Izraēla dzīve un labklājība ir atkarīga no tautas uzticības Derībai. Ādama dzīve Ēdenes dārzā parāda to pašu likumsakarību, jo ja jau Ādams savas pirmgrēka dēļ tika izdzīts no dārza, tad arī Izraēlis varēja piedzīvot eksistenciālu neveiksmi apsolītajā zemē. Šīs svētdienas Rakstu vieta atrodas pēc Desmit baušļu atkārtošanas (At 5,6-21) un apstiprinājuma, ka Mozum ir tiesības skaidrot Dekalogu (At 5,22-33), Atkārtotās likuma grāmatas 6. nodaļa sākas ar atgādinājumu par lielāko bausli (At 6,1-9) un tālāk brīdina par nepaklausību un atmiņas trūkumu par Dieva darbiem (At 6,10-19). 

Vārds “klausies” (At 6,4) ir izšķirošais, lai izprastu Dieva tautas derību, jo klausoties tauta tiek aicināta, norīkota un iedrošināta. Dievam vienīgajam ir vara un iniciatīva piedāvāt Izraēlim savu gribu, mērķus un dzīves stilu. “Klausīties” šeit ir arī sinonīms “paklausībai”. Šai ziņā šie abi vārdi latviešu valodā ir ļoti līdzīgi. Tā ir iekšēja cilvēka piekrišana, kurā cilvēks ir brīvs no tukšas pļāpāšanas, kas apgrūtina klausīties patiesos vārdus un ne tikai vienkārša dzirdēšana. Apustulis Jēkabs raksta par aizmāršīgiem klausītājiem un tiem ar pretēju stāju - darba darītājiem (Jēk 1,25). Otrs vārds, kurš izsaka paklausību ir “mīli” (At 6,5). Atkārtotā likuma grāmata Dieva un Izraēla attiecībās ienes mīlestības aspektu, tomēr šeit mīlestība attiecas uz praktisku uzticību. Mīlestība ir saistīta ar jūtām un tieksmēm, bet šeit, kā tas senajos Tuvajos Austrumos ierasts, tas vēl attiecas uz ikdienas paklausību un lojalitāti kungam publiskajās dzīves sfērās. Tā nav mīlestība mūsdienu izpratnē. Vārdi “klausies, mīli, viens” izsaka Dieva vēlmi, lai Izraēlis pilnībā un bez atrunām šajā pasaulē pakļautos Dievam. Uzticība vienīgajam Dievam Izraēla vēsturē izvērtās arī ļoti dramatiski un īpaši asi šī problēma bija Elija dienās, kad pravietis jautāja tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsities starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals - tad sekojiet tam!” (1 Ķēn 18,21). Tauta sākuma neko neatbildēja, tomēr beigās atzina, ka “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” (1 Ķēn 18,39).

Atkārtotā likuma grāmata īpašu uzmanību pievērš bērniem un nākamajām paaudzēm (sk. At 6,2) un tāpēc liek lasītājiem piekodināt, uzrunāt, atkārtoti uzraksti un turēt acu priekšā vārdu (At 6, 6-9). Sakāmvārdu grāmata izsaka šo Kunga gribu: “Glabā, dēls, ko tev tēvs pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu - ejot tas tevi vadīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi” (6,20-22). Dievs vēlas būt pieejams, dzirdams un redzams Izraēlim visās dzīves situācijās, un tāpēc bērnu iztēle bija pilnībā piesātināta ar zīmē un atgādinājumiem par vienīgo Dievu. Jūdu tradīcijā šīs zīmes bija jānēsā vai atradās pie durvīm, bet kristīgajā tradīcijā parasti saistās ar krustiņiem un svētbildēm.

Šajā fragmentā atklājas būtiskākā patiesība par Dieva dabu, ka Viņš ir viens (At 6,4) un cilvēkam ar mīlestību jāatbild Dievam (At 6,5). Jēzus mācībā arī varam atrast abas šīs tēmas (Mk 12,29-30; Mt 22,37, Lk 10,27). “Šema” neaicina tikai uz iekšēju, privātu un tīri garīgu uzticību Dievam, bet, pirmkārt, uz Dieva mīlestību, kas aptver visus dzīves aspektus. Tieši tāpēc arī Jēzus aicināja bagāto cilvēku pakļaut savus īpašumus Dieva gribai (Mk 10,21). Mīlēt Dievu “ar visu sirdi, visu dvēseli un spēku” (At 6,5) mūsu kultūrā nozīmē, lai Dievu mīl visa persona. Bibliskā sirds izpratne aptver gribas un prāta jēdzienus, un kad Jēzus atsaucās uz šo Rakstu vietu, Viņš lietoja nedaudz citus vārdus, bet ielika to pašu jēgu (Mt 22,37; Mk 12,30). Patiesa dievbijība nozīmē, ka visas savas spēja un visu, kas mums ir, mēs atdodam Dievam. Ne velti šādā dzīves stilā Dieva vārdam ir jābūt vienmēr Izraēla acu priekšā (At 6,6-9). Dievam ir iecere katrai cilvēku dzīves jomai un lēmumiem. Vienīgais Dievs var nodrošināt cilvēka sirds un spēka vienotību. Ticības un garīguma ceļš, kuru piedāvā šis Atkārtotās likuma grāmatas lasījums neattēlo cilvēku kā saraustītu un fragmentāru būtni, kura dzīvi veido ap neskaidrām jūtam, domām un izvēlēm, bet aptver visu cilvēku un viņa dzīves sfēras.

br. Jānis Savickis OFMCap

Jer 31, 7-9, svētdiena XXX, B

Jer 31, 7-9

24. oktobra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus dziedina aklo Bartolomeju, kurš uzreiz uzsāka sekot Kungam. Dieva vārds vēlas, lai ticīgie atpazītu, ka Jēzus dziedināšanas kalpojums ir daļa no Viņa “izceļošanas” ceļo no grēka varas Dieva bērna brīvībā. Pirmais lasījums no pravieša Jeremija grāmatas norāda uz šo izceļošanu, kuru laikam piepildoties veica Jēzus Kristus. Dievs solīja sapulcināt tautu un to vidū arī aklus un klibus. Šīs svētdienas lasījuma no Jeremija grāmatas centrā atrodas nodaļas, kuras tiek sauktas par “Mierinājuma grāmatu” (30,1 - 31,40), kurā Dievs sola atjaunot savu tautu pēc atgriešanās no trimdas. Šīs divas nodaļās spēcīgi atgādina par cerību un ticīgās kopienas atjaunošanos  senču zemē. Pravietis šajās nodaļās ļoti spēcīgā veidā parāda, ka vēsturiskais process ir pakļauts spēcīgai Dieva vēlmei veidot jauno, iejaukties vecos varas mehānismos, pārkārtot, pārveidot un atjaunot.*

Atgriešanās no trimdas bija ļoti liels un nozīmīgs notikums un tāpēc tā aprakstīšanai bija nepieciešama bagātīga un izteiksmīga valoda, lai izteiktos pēc iespējas pilnīgāk par glābšanu. Vārdu izvēle šajā fragmentā ir dziļa un saprotama. Lasījums sākas kā priecīga himna un atgādina vairākos psalmos sastopamos aicinājumus priecāties (Ps 5,12; 33,1; 98,4; 132,9; 149,5, Is 44,23; 49,13; 52,0, 54,1). Tas ir ļoti spēcīgs aicinājums uz prieku. Kāds ir šī prieka iemesls? Jau pašā sākumā parādās vārds “glābt” (Jer 31,7); Kungs izvedīs tautu no trimdas. Nekas neliedza priecīgu saucienu savienot ar lūgumu pēc pestīšanas, jo cilvēks prot sarežģītās dzīves situācijās apvienot prieku un vēl gaidāmo notikumu, kura iestāšanos vēl gaida, bet īstenība vēl ir skarba.

Dievs atbildēja uz līksmības izvirdumu un atklāja savu plānu, ka sapulcinās Izraēli, kurš bija izkaisīts pa dažādām zemēm. Svarīgi, ka neviens nepaliks nopakaļ un visiem būs dota iespēja, arī akliem, tizliem, grūtām sievietēm un dzemdētājām (Jer 31,8). Visi varēs iet šo ceļu. Tie bija iespaidīgi vārdi, jo šādi ļaudis nevarēja mērot tālu ceļu (Mk 13, 17-18) no Asīrijas vai vēlākās Babilonas. Aklais nevar bez klupieniem un kritieniem pārvarēt akmeņainu tuksnesi un arī klibais noiet šādu attālumu, tomēr Dievs sola, ka viņi dosies uz apsolīto zemi. Līdzīgi arī ar sievietēm, kuras gatavojas dzemdēt, jo ceļā viņas varēs atpūsties. Dieva solījums pārsniedz cilvēka iespējas, tomēr Jēzus Kristus ir tas, kurš šo brīvības ceļu padara iespējamu. Jau Jēzus dzimšanas apstākļi atgādina šo pravietojumu, jo arī Kunga māte Marija bija grūta un devās ceļā (Lk 2,1-7).

Apsolītā zeme bija piepildīta ar ūdens upēm, avotiem un urdzēm (At 8,7) un tās būs atgriešanās zīmes tiem, kas ieradīsies. Psalmu grāmatā var lasīt: ”pie Babilonas upēm sēdējām raudādami un atcerējāmies Ciānu!” (137,1), bet šis dzimtās straumes būs kā pretstats šai trimdas raudāšanai. Isaja grāmata pavēsta, ka jaunajā izceļošanā tuksnesis uzplauks (35,6-7; 41,18; 43,19-20; 44,3-4; 48,21; 49,10). Ceļš būs taisns un lēzens, lai aklais vai klibais nevarētu paklupt un nokrists. Šādi cilvēki parasti ceļojumos nedevās. Tādā veidā izpaudīsies Dieva jaunums. Fragmenta noslēgumā parādās neierasts un rets Vecajai Derībai Dieva apzīmējums - “Tēvs”. Tēvs ir tas, kurš par saviem bērniem rūpējas un nevienu neatstāj nopakaļ.

“Mierinājuma grāmatas” trīs nodaļas ietver pravietojumus par Izraela atjaunošanu, jaunas derības sākumu, jaunu izceļošanu un Dāvida pēcteča valdīšanu, kuru vēlāk Rakstos sauks par “svaidīto” jeb “mesiju”. Šis lasījums parāda uzaicinātu kopienu, kura nevar neslavēt Dievu. Tāpēc arī autors lieto piecus vārdus pavēles izteiksmē: “apdziediet, gavilējiet… skandiniet, slavējiet, sakiet” (Jer 31,7). Tauta dara divas lietas vienlaicīgi: gan meklē glābiņu Dievā, gan arī svin izdošanos. Svarīgākais vārds tautas atjaunošanā atrodas lasījuma centrā - “sapulcināšu” (Jer 31,8), jo pēc Jeruzālemes nopostīšanas jūdi bija bēgļi visā zināmajā pasaulē. Dievs solīja sapulcināt viņus visus atkal kopā un dos viņiem stiprinājumu, kuru paši sev nevarēja nodrošināt. Jēzus par sevi saka, ka “Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ 8,12) un “ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas” (Jņ 11,10). Jēzus Kristus piepildīja šo pravieša Jeremija pravietojumu, jo piedāvā ceļu, kurā varam turēties pie Viņa, lai nepakluptu un iegūtu iekšējo gaismu.

*Walter Brueggemann, A Commentary on Jeremiah: Exile and Homecoming, W. B. Eerdmans Publishing Co., Grand Rapids 1998., P.271.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 53, 10-11, svētdiena XXIX, B

Is 53,10-11

17. oktobra svētdienā Dieva vārds turpina aicināt sekot Jēzum Kristum un līdzīgi kā 19. septembra Evaņģēlijā, arī šajā svētdienā parādās strīds apustuļu starpā par to, kurš ir svarīgākais un neizpratne par to, kas ir Jēzus Kristus. Apustuļi vēl nedomāja par savu aicinājumu kā kalpošanu un mīlestības liecību. Šajā svētdienā pirmais lasījums no pravieša Isaja grāmatas atgādina, ka māceklim jābūt kalpam. Šāda pārsteidzoša domāšanas veida neizpratne un nepieņemšana liecina par mācekļa aklumu. Fragments no Isaja grāmatas ir ņemts no ceturtās un pēdējās cietošā kalpa dziesmas (Is 52,13-53,12) nobeiguma, kurā kalps pēc liela pazemojuma tiek paaugstināts. Šī ir garākā un noslēpumainākā no visām kalpa dziesmām. Tā apraksta kalpa noraidīšanu bez jebkādas ārējās pievilcības, nožēlojamu, nicinātu un uzskatītu par Dieva sodītu (Is 53,1-4). Kalps tiek nogalināts un apglabāts kopā ar grēciniekiem: “kā jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7). Pēc pašupurēšanās Dievs atjaunoja viņu un viņa nāve ļāva daudziem atgūt taisnīgumu, jo viņš nesa daudzu grēkus.

Pravietis Isajs prata Babilonas trimdā dzīvojošajai tautai parādīt savas ciešanas daudz dziļāk un ne tikai kā sods par senču grēkiem. Pravietis vēstīja, ka pārbaudījumi bija veids kā piepildīt izvēlētās tautas misiju kļūt par gaismu daudzām tautām. Viņš deva tautai cerību, ka tā atjaunosies. Tādā veidā pravietis izteica vienu no lielākajiem Bībeles paradoksiem, ka pestīšana un uzvara nāk caur neveiksmēm un zaudējumiem, godība caur pazemošanu, dzīvība caur nāvi, brīvība caur nebrīvi. Tā arī kristieši izprata Kunga krustu un kalpošanas jēgu. Vecā Derība bez Jēzus Kristus personas šos pravieša vārdus nevarēja izprast pilnībā. 

Šī cietošā kalpa dziesma ir ļoti dramatiska un noslēdzas ar kalpa triumfu, kas atgādina pateicības psalmus, bet ar zināmu atšķirību. Pateicības psalmos runā izglābtais cilvēks, bet šeit viņš klusē un Dievs pats apraksta kalpa atbrīvošanu. Turklāt pateicības psalmos cilvēki klausās izglābtā liecību, bet šeit cilvēki paši liecina par pieredzētajiem brīnumiem. Šis teksts no pravieša Isaja ļoti izteikti sasaucās ar Jēzu Kristu un Viņa ciešanu un nāves noslēpumu. Jaunajā Derībā uz kalpa dziesmu atsaucās vai citē vairāk nekā četrdesmit reizes. Pravietis norāda uz kalpa attaisnošanas un uzvaras četriem aspektiem: 1) Dievs padarīja kalpu par grēku upuri; 2) kalps redzēs savus pēcnācējus; 3) kalps attaisnos daudzus; 4) kalps saņems atlīdzību no Dieva. Vispārsteidzošākais šajā tekstā nav tas, ka kalps uzvedas kā jērs, neprasa taisnību vai atmaksu pāridarītājiem, bet gan tas, ka pat Dievs nevēlas atmaksāt ļaundariem un grib viņus glābt. Isajs raksta, ka “Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu - nolicis pats sevi par vainas upuri” (53,10). Vai Dievam patika šis pestīšanas līdzeklis - ciešanas, vai arī mērķis - pestīšana? Kungam prieku deva pestīšana. Dievam Tēvam, protams, ka nepatika nežēlīgā Dēla nāve, bet patika paklausība un spontāna savas dzīves atdošana par pasaules pestīšanu.

Ciešanu problēma ir viena no būtiskākajām katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Pirmkristieši ciešanas, vajāšanas un pārbaudījumus arī izjuta ļoti spēcīgi, un viņiem vēl bija jāskaidro un jāpiešķir jēga Jēzus Kristus baismīgajai nāvei. Kristieši tieši šo kalpa dziesmu atklāja kā ļoti noderīgu ceļrādi Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās skaidrošanai. Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Isaja kalpa dziesma nonāca kristiešu uzmanības centrā. Kad etiopiešu augstmanis lasīja Isaja grāmatas fragmentu (53,7-8), viņš jautāja Filipam, vai pravietis runā par sevi vai kādu citu, tad apustulis “ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam Evaņģēliju par Jēzu” (Apd 8,35).

Derības likums pieprasīja grēciniekiem sodu, bet sods šajā gadījumā nozīmēja Dieva radības iznīcināšanu. Dieva taisnībai jātiek īstenotai, un lai to izdarītu, Viņš dara kaut ko “netaisnu” un soda nevainīgu kalpu, vienīgo, kurš nebija nomaldījies. Jaunajā Derībā iepazīstam, ka bezgrēcīgais kalps ir Dieva Dēls, kurš nācis miesā un upurēja sevi par pasauli. Cietošā kalpa - Jēzus Kristus nāve iesāka Jauno Derību un tāpēc Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā paņēma vīna biķeri un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22,20). Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Jēzus piepildīja Vecās Derības prasību pēc taisnības un aizstāja to. Vecajā Derībā bija jāpaklausa vai jāsaņem sods, bet Jaunajā Derībā tiek dota iespēja dzīvot Svētajā Garā. Kristiešu aicinājums ir lūgt Svēto Garu, lai varētu savā dzīvē pieņemt Jēzus Kristus dzīves modeli, kurā uzticība Tēvam bija svarīgākā misija, lai varētu spontāni un mīloši kalpot, un citus cilvēkus vēstu pie Kunga.

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 7, 7-11, svētdiena XXVIII, B

Gudr 7,7-11

Jēzus Kristus un Sālamans

Aizgājušajā svētdienā Dieva vārds aicināja pārdomāt kā būt par Jēzus Kristus mācekli laulāto attiecībās un attiecībās ar otru cilvēku, bet 10. oktobra svētdienā Evaņģēlijs vēstīs par to kā attiekties pret lietām. Lietām ir jākalpo cilvēkiem, kopējam labumam un Dievam. Gudrais atpazīt, ka lietas ir Dieva dāvana un ar tām ir jādalās un jāpasakās. Pirmais Vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Gudrības grāmatas, kur autors nonācis līdz secinājumam, ka scepteri, troņi, bagātības, dārgakmeņi, veselība, skaistums, gaisma (Gudr 7,8-10) nav salīdzināmi ar gudrības iepazīšanu. Sekošana Jēzum šādas gudrības gaismā ir daudz saprotamāka. Baznīcas sociālas mācības kompendijs ļoti radikāli uzsver, ka “Kristīgā pestīšana ir cilvēka pilnīga atbrīvošana, cilvēks ir brīvs gan no nabadzības, gan arī attiecībā uz mantas piederību.” [328]

Gudrības grāmata jeb Sālamana gudrības grāmatas tiek attēlots Sālamans, kurš meklēja gudrību no savas jaunības (Gudr 8,12; 1 Kēn 3,79), izrādīja cieņu gudrībai vairāk nekā pasaules labumiem un godam (Gudr 7,8-10; 1 Ķēn 3,11; 2 Hr 1,11) un pateicoties šādai gudrībai viņš saņēma bagātības, godu un ilgu dzīvi. To visu Sālamans saņēma pateicoties gudrībai, kas nāca no Dieva (Gudr 7,15; 1 Ķēn 3,12-14; 2 Hr 1,12). Gudrības grāmatas centrālajā daļā (7-9.nod.) Sālamans ir parādīts kā gudrais ķēniņš. Šīs svētdienas Rakstu vietu var uztvert kā autobiogrāfiju, kurā ķēniņš aicina sekot savas gudrības piemēram citus ķēniņus (Gudr 6,1.9.21).

Kā Sālamans nonāca pie šīs gudrības? 7. nodaļas sākumā autors raksta par parastu Sālamana piedzimšanu; viņš ir vienkāršs cilvēks un ne ar ko neatšķiras no saviem lasītājiem. Tomēr pienāca svarīgs brīdis, kurā lūgšana par gudrību mainīja viņa dzīvi. Jau no jaunības viņš lūdza Kungam gudrības dāvanu un viņa lūgšanas tika uzklausītas. Fragments sākas ar vārdiem: “Tādēļ lūdzos” (Gudr 7,7). Šie vārdi norāda uz Sālamana vīziju un lūgšanu no 1 Ķēniņa grāmatas (3,6-15; 8,12-53). Gudrības grāmatā lūgšana ir parādīta kā nepieciešamas līdzeklis, lai saņemtu Dieva dāvanas un gudrību.

Sālamans apzinoties cilvēces izcelsmi un mirstību (Gudr 7,1-6) lūdza sapratni un saņēma “gudrības garu” (Gudr 7,7). Grāmatas autos runā par “gudrības garu” nevis vienkārši par “gudrību”, lai uzsvērtu saņemtās dāvanas garīgo raksturu un to, ka gudrība ir saistīta ar Dievu. Gudrības grāmatā gudrība ir tā, kas ļauj pārvaldīt Dieva dāvanas, lai tās nevērstos pret cilvēku. Gudrība ir nepieciešama, lai labi izmantotu lietas, dāvanas, bagātības un veselību. Svētdienas Evaņģēlija gaismā par bagāto jaunieti, kuram bija grūti izšķirties starp laicīgiem un mūžīgiem labumiem, Gudrības grāmata piedāvā dzīves modeli katram Jēzus māceklim par to, cik svarīgi ir pieņemt gudrības garu, lai labi prastu izmantot pasaulīgos labumus un pat atteikties no tiem. “Baznīcas tēvi vairāk uzsvēruši to, ka ticīgajiem jāatgriežas un jāpārveido sava domāšana, nekā vajadzību mainīt sava laika sabiedriskās un politiskās struktūras" [Kompendijs: 328].

br. Jānis Savickis OFMCap