Lapas

10.12.2021

Is 53, 10-11, svētdiena XXIX, B

Is 53,10-11

17. oktobra svētdienā Dieva vārds turpina aicināt sekot Jēzum Kristum un līdzīgi kā 19. septembra Evaņģēlijā, arī šajā svētdienā parādās strīds apustuļu starpā par to, kurš ir svarīgākais un neizpratne par to, kas ir Jēzus Kristus. Apustuļi vēl nedomāja par savu aicinājumu kā kalpošanu un mīlestības liecību. Šajā svētdienā pirmais lasījums no pravieša Isaja grāmatas atgādina, ka māceklim jābūt kalpam. Šāda pārsteidzoša domāšanas veida neizpratne un nepieņemšana liecina par mācekļa aklumu. Fragments no Isaja grāmatas ir ņemts no ceturtās un pēdējās cietošā kalpa dziesmas (Is 52,13-53,12) nobeiguma, kurā kalps pēc liela pazemojuma tiek paaugstināts. Šī ir garākā un noslēpumainākā no visām kalpa dziesmām. Tā apraksta kalpa noraidīšanu bez jebkādas ārējās pievilcības, nožēlojamu, nicinātu un uzskatītu par Dieva sodītu (Is 53,1-4). Kalps tiek nogalināts un apglabāts kopā ar grēciniekiem: “kā jērs uz kaušanu novests” (Is 53,7). Pēc pašupurēšanās Dievs atjaunoja viņu un viņa nāve ļāva daudziem atgūt taisnīgumu, jo viņš nesa daudzu grēkus.

Pravietis Isajs prata Babilonas trimdā dzīvojošajai tautai parādīt savas ciešanas daudz dziļāk un ne tikai kā sods par senču grēkiem. Pravietis vēstīja, ka pārbaudījumi bija veids kā piepildīt izvēlētās tautas misiju kļūt par gaismu daudzām tautām. Viņš deva tautai cerību, ka tā atjaunosies. Tādā veidā pravietis izteica vienu no lielākajiem Bībeles paradoksiem, ka pestīšana un uzvara nāk caur neveiksmēm un zaudējumiem, godība caur pazemošanu, dzīvība caur nāvi, brīvība caur nebrīvi. Tā arī kristieši izprata Kunga krustu un kalpošanas jēgu. Vecā Derība bez Jēzus Kristus personas šos pravieša vārdus nevarēja izprast pilnībā. 

Šī cietošā kalpa dziesma ir ļoti dramatiska un noslēdzas ar kalpa triumfu, kas atgādina pateicības psalmus, bet ar zināmu atšķirību. Pateicības psalmos runā izglābtais cilvēks, bet šeit viņš klusē un Dievs pats apraksta kalpa atbrīvošanu. Turklāt pateicības psalmos cilvēki klausās izglābtā liecību, bet šeit cilvēki paši liecina par pieredzētajiem brīnumiem. Šis teksts no pravieša Isaja ļoti izteikti sasaucās ar Jēzu Kristu un Viņa ciešanu un nāves noslēpumu. Jaunajā Derībā uz kalpa dziesmu atsaucās vai citē vairāk nekā četrdesmit reizes. Pravietis norāda uz kalpa attaisnošanas un uzvaras četriem aspektiem: 1) Dievs padarīja kalpu par grēku upuri; 2) kalps redzēs savus pēcnācējus; 3) kalps attaisnos daudzus; 4) kalps saņems atlīdzību no Dieva. Vispārsteidzošākais šajā tekstā nav tas, ka kalps uzvedas kā jērs, neprasa taisnību vai atmaksu pāridarītājiem, bet gan tas, ka pat Dievs nevēlas atmaksāt ļaundariem un grib viņus glābt. Isajs raksta, ka “Kungam patikās viņu satriekt ar sērgu - nolicis pats sevi par vainas upuri” (53,10). Vai Dievam patika šis pestīšanas līdzeklis - ciešanas, vai arī mērķis - pestīšana? Kungam prieku deva pestīšana. Dievam Tēvam, protams, ka nepatika nežēlīgā Dēla nāve, bet patika paklausība un spontāna savas dzīves atdošana par pasaules pestīšanu.

Ciešanu problēma ir viena no būtiskākajām katra cilvēka un sabiedrības dzīvē. Pirmkristieši ciešanas, vajāšanas un pārbaudījumus arī izjuta ļoti spēcīgi, un viņiem vēl bija jāskaidro un jāpiešķir jēga Jēzus Kristus baismīgajai nāvei. Kristieši tieši šo kalpa dziesmu atklāja kā ļoti noderīgu ceļrādi Jēzus Kristus dzīves, nāves un augšāmcelšanās skaidrošanai. Pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās Isaja kalpa dziesma nonāca kristiešu uzmanības centrā. Kad etiopiešu augstmanis lasīja Isaja grāmatas fragmentu (53,7-8), viņš jautāja Filipam, vai pravietis runā par sevi vai kādu citu, tad apustulis “ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam Evaņģēliju par Jēzu” (Apd 8,35).

Derības likums pieprasīja grēciniekiem sodu, bet sods šajā gadījumā nozīmēja Dieva radības iznīcināšanu. Dieva taisnībai jātiek īstenotai, un lai to izdarītu, Viņš dara kaut ko “netaisnu” un soda nevainīgu kalpu, vienīgo, kurš nebija nomaldījies. Jaunajā Derībā iepazīstam, ka bezgrēcīgais kalps ir Dieva Dēls, kurš nācis miesā un upurēja sevi par pasauli. Cietošā kalpa - Jēzus Kristus nāve iesāka Jauno Derību un tāpēc Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā paņēma vīna biķeri un teica: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22,20). Kāpēc tas ir tik svarīgi? Jo Jēzus piepildīja Vecās Derības prasību pēc taisnības un aizstāja to. Vecajā Derībā bija jāpaklausa vai jāsaņem sods, bet Jaunajā Derībā tiek dota iespēja dzīvot Svētajā Garā. Kristiešu aicinājums ir lūgt Svēto Garu, lai varētu savā dzīvē pieņemt Jēzus Kristus dzīves modeli, kurā uzticība Tēvam bija svarīgākā misija, lai varētu spontāni un mīloši kalpot, un citus cilvēkus vēstu pie Kunga.

br. Jānis Savickis OFMCap

10.07.2021

Gudr 7, 7-11, svētdiena XXVIII, B

Gudr 7,7-11

Jēzus Kristus un Sālamans
Aizgājušajā svētdienā Dieva vārds aicināja pārdomāt kā būt par Jēzus Kristus mācekli laulāto attiecībās un attiecībās ar otru cilvēku, bet 10. oktobra svētdienā Evaņģēlijs vēstīs par to kā attiekties pret lietām. Lietām ir jākalpo cilvēkiem, kopējam labumam un Dievam. Gudrais atpazīt, ka lietas ir Dieva dāvana un ar tām ir jādalās un jāpasakās. Pirmais Vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Gudrības grāmatas, kur autors nonācis līdz secinājumam, ka scepteri, troņi, bagātības, dārgakmeņi, veselība, skaistums, gaisma (Gudr 7,8-10) nav salīdzināmi ar gudrības iepazīšanu. Sekošana Jēzum šādas gudrības gaismā ir daudz saprotamāka. Baznīcas sociālas mācības kompendijs ļoti radikāli uzsver, ka “Kristīgā pestīšana ir cilvēka pilnīga atbrīvošana, cilvēks ir brīvs gan no nabadzības, gan arī attiecībā uz mantas piederību.” [328]

Gudrības grāmata jeb Sālamana gudrības grāmatas tiek attēlots Sālamans, kurš meklēja gudrību no savas jaunības (Gudr 8,12; 1 Kēn 3,79), izrādīja cieņu gudrībai vairāk nekā pasaules labumiem un godam (Gudr 7,8-10; 1 Ķēn 3,11; 2 Hr 1,11) un pateicoties šādai gudrībai viņš saņēma bagātības, godu un ilgu dzīvi. To visu Sālamans saņēma pateicoties gudrībai, kas nāca no Dieva (Gudr 7,15; 1 Ķēn 3,12-14; 2 Hr 1,12). Gudrības grāmatas centrālajā daļā (7-9.nod.) Sālamans ir parādīts kā gudrais ķēniņš. Šīs svētdienas Rakstu vietu var uztvert kā autobiogrāfiju, kurā ķēniņš aicina sekot savas gudrības piemēram citus ķēniņus (Gudr 6,1.9.21).

Kā Sālamans nonāca pie šīs gudrības? 7. nodaļas sākumā autors raksta par parastu Sālamana piedzimšanu; viņš ir vienkāršs cilvēks un ne ar ko neatšķiras no saviem lasītājiem. Tomēr pienāca svarīgs brīdis, kurā lūgšana par gudrību mainīja viņa dzīvi. Jau no jaunības viņš lūdza Kungam gudrības dāvanu un viņa lūgšanas tika uzklausītas. Fragments sākas ar vārdiem: “Tādēļ lūdzos” (Gudr 7,7). Šie vārdi norāda uz Sālamana vīziju un lūgšanu no 1 Ķēniņa grāmatas (3,6-15; 8,12-53). Gudrības grāmatā lūgšana ir parādīta kā nepieciešamas līdzeklis, lai saņemtu Dieva dāvanas un gudrību.

Sālamans apzinoties cilvēces izcelsmi un mirstību (Gudr 7,1-6) lūdza sapratni un saņēma “gudrības garu” (Gudr 7,7). Grāmatas autos runā par “gudrības garu” nevis vienkārši par “gudrību”, lai uzsvērtu saņemtās dāvanas garīgo raksturu un to, ka gudrība ir saistīta ar Dievu. Gudrības grāmatā gudrība ir tā, kas ļauj pārvaldīt Dieva dāvanas, lai tās nevērstos pret cilvēku. Gudrība ir nepieciešama, lai labi izmantotu lietas, dāvanas, bagātības un veselību. Svētdienas Evaņģēlija gaismā par bagāto jaunieti, kuram bija grūti izšķirties starp laicīgiem un mūžīgiem labumiem, Gudrības grāmata piedāvā dzīves modeli katram Jēzus māceklim par to, cik svarīgi ir pieņemt gudrības garu, lai labi prastu izmantot pasaulīgos labumus un pat atteikties no tiem. “Baznīcas tēvi vairāk uzsvēruši to, ka ticīgajiem jāatgriežas un jāpārveido sava domāšana, nekā vajadzību mainīt sava laika sabiedriskās un politiskās struktūras" [Kompendijs: 328].

br. Jānis Savickis OFMCap