At 6, 2-6, svētdiena XXXI, B

At 6, 2-6

31. oktobra svētdienā Dieva vārda pirmajā lasījumā iepazīstamies ar vienu no biežāk lietotajiem Vecās Derības tekstiem (At 6,4-5), kuru jūdi katru dienu atkārto un jau daudzus gadsimtus šo vietu sauc par “Šema Jisrael” jeb latviski “dzirdi/klausies Izraēl”, un arī Jēzus Kristus izmantoja šo tekstu savā mācībā par lielāko bausli (Mk 12,29-30). Izraēlis ir derības tauta, ticības kopiena, kura var nodrošināt savu piederību un identitāti pateicoties atmiņai un spējai klausīties. Šīs svētdienas fragments ietver uzrunu, kuras mērķis ir nodrošināt paklausību derībai visās vecuma grupās un paaudzēs. No Izraēla tautas vēstures zināms, ka tad, kad netiek ievērots derības likums, zeme un tauta tiek apdraudēta un ekspluatēta, un alkatība un nemiers pārņem cilvēku prātus un uzvedību. Izraēla dzīve un labklājība ir atkarīga no tautas uzticības Derībai. Ādama dzīve Ēdenes dārzā parāda to pašu likumsakarību, jo ja jau Ādams savas pirmgrēka dēļ tika izdzīts no dārza, tad arī Izraēlis varēja piedzīvot eksistenciālu neveiksmi apsolītajā zemē. Šīs svētdienas Rakstu vieta atrodas pēc Desmit baušļu atkārtošanas (At 5,6-21) un apstiprinājuma, ka Mozum ir tiesības skaidrot Dekalogu (At 5,22-33), Atkārtotās likuma grāmatas 6. nodaļa sākas ar atgādinājumu par lielāko bausli (At 6,1-9) un tālāk brīdina par nepaklausību un atmiņas trūkumu par Dieva darbiem (At 6,10-19). 

Vārds “klausies” (At 6,4) ir izšķirošais, lai izprastu Dieva tautas derību, jo klausoties tauta tiek aicināta, norīkota un iedrošināta. Dievam vienīgajam ir vara un iniciatīva piedāvāt Izraēlim savu gribu, mērķus un dzīves stilu. “Klausīties” šeit ir arī sinonīms “paklausībai”. Šai ziņā šie abi vārdi latviešu valodā ir ļoti līdzīgi. Tā ir iekšēja cilvēka piekrišana, kurā cilvēks ir brīvs no tukšas pļāpāšanas, kas apgrūtina klausīties patiesos vārdus un ne tikai vienkārša dzirdēšana. Apustulis Jēkabs raksta par aizmāršīgiem klausītājiem un tiem ar pretēju stāju - darba darītājiem (Jēk 1,25). Otrs vārds, kurš izsaka paklausību ir “mīli” (At 6,5). Atkārtotā likuma grāmata Dieva un Izraēla attiecībās ienes mīlestības aspektu, tomēr šeit mīlestība attiecas uz praktisku uzticību. Mīlestība ir saistīta ar jūtām un tieksmēm, bet šeit, kā tas senajos Tuvajos Austrumos ierasts, tas vēl attiecas uz ikdienas paklausību un lojalitāti kungam publiskajās dzīves sfērās. Tā nav mīlestība mūsdienu izpratnē. Vārdi “klausies, mīli, viens” izsaka Dieva vēlmi, lai Izraēlis pilnībā un bez atrunām šajā pasaulē pakļautos Dievam. Uzticība vienīgajam Dievam Izraēla vēsturē izvērtās arī ļoti dramatiski un īpaši asi šī problēma bija Elija dienās, kad pravietis jautāja tautai: “Cik ilgi jūs svārstīsities starp abām pusēm? Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals - tad sekojiet tam!” (1 Ķēn 18,21). Tauta sākuma neko neatbildēja, tomēr beigās atzina, ka “Kungs tiešām ir Dievs! Kungs tiešām ir Dievs!” (1 Ķēn 18,39).

Atkārtotā likuma grāmata īpašu uzmanību pievērš bērniem un nākamajām paaudzēm (sk. At 6,2) un tāpēc liek lasītājiem piekodināt, uzrunāt, atkārtoti uzraksti un turēt acu priekšā vārdu (At 6, 6-9). Sakāmvārdu grāmata izsaka šo Kunga gribu: “Glabā, dēls, ko tev tēvs pavēl, neatmet to, ko māte tev māca, sien to vienmēr ap savu sirdi, apsaitē to sev ap kaklu - ejot tas tevi vadīs, guļoties tas tevi sargās, kad modīsies, tas tērzēs ar tevi” (6,20-22). Dievs vēlas būt pieejams, dzirdams un redzams Izraēlim visās dzīves situācijās, un tāpēc bērnu iztēle bija pilnībā piesātināta ar zīmē un atgādinājumiem par vienīgo Dievu. Jūdu tradīcijā šīs zīmes bija jānēsā vai atradās pie durvīm, bet kristīgajā tradīcijā parasti saistās ar krustiņiem un svētbildēm.

Šajā fragmentā atklājas būtiskākā patiesība par Dieva dabu, ka Viņš ir viens (At 6,4) un cilvēkam ar mīlestību jāatbild Dievam (At 6,5). Jēzus mācībā arī varam atrast abas šīs tēmas (Mk 12,29-30; Mt 22,37, Lk 10,27). “Šema” neaicina tikai uz iekšēju, privātu un tīri garīgu uzticību Dievam, bet, pirmkārt, uz Dieva mīlestību, kas aptver visus dzīves aspektus. Tieši tāpēc arī Jēzus aicināja bagāto cilvēku pakļaut savus īpašumus Dieva gribai (Mk 10,21). Mīlēt Dievu “ar visu sirdi, visu dvēseli un spēku” (At 6,5) mūsu kultūrā nozīmē, lai Dievu mīl visa persona. Bibliskā sirds izpratne aptver gribas un prāta jēdzienus, un kad Jēzus atsaucās uz šo Rakstu vietu, Viņš lietoja nedaudz citus vārdus, bet ielika to pašu jēgu (Mt 22,37; Mk 12,30). Patiesa dievbijība nozīmē, ka visas savas spēja un visu, kas mums ir, mēs atdodam Dievam. Ne velti šādā dzīves stilā Dieva vārdam ir jābūt vienmēr Izraēla acu priekšā (At 6,6-9). Dievam ir iecere katrai cilvēku dzīves jomai un lēmumiem. Vienīgais Dievs var nodrošināt cilvēka sirds un spēka vienotību. Ticības un garīguma ceļš, kuru piedāvā šis Atkārtotās likuma grāmatas lasījums neattēlo cilvēku kā saraustītu un fragmentāru būtni, kura dzīvi veido ap neskaidrām jūtam, domām un izvēlēm, bet aptver visu cilvēku un viņa dzīves sfēras.

br. Jānis Savickis OFMCap