1 Ķēn 17, 10-16, svētdiena XXXII, B

1 Ķēn 17, 10-16

7. novembra svētdienā Dieva vārda liturģija attēlo divas atraitnes - viena no Vecās Derības un otra no Jaunās Derības - un abas apvieno līdzīga stāja: ticība, paļāvība un sevis veltīšana Dievam. Šīs svētdienas vārda liturģijā lasīsim par vienu no spilgtākajiem Vecās Derības praviešiem, Eliju, kurš ar savu dzīvi uzrunāja ne tikai Vecās Derības ļaudis, bet arī Jaunajā Derībā ir atrodams kā iedvesmojoša persona. Savas pravietiskās darbības laikā Elija sastapās ar dažādām personām un situācijām, un viena no interesantākajām ir viņa tikšanās ar atraitni no Seraptas. Uz šo Pirmās Ķēniņa grāmatas vietu arī atsaucas Jēzus (Lk 4, 24-26).

Iepriekš grāmatā varam lasīt, ka pravietis Elija bēga no ķēniņa Ahāba un paslēpās tuksnesī, kur trūka pārtikas. Bēgot no nāves viņš devās uz pagānu zemi, kādus 200 kilometrus uz ziemeļiem, uz Seraptu, kas atradās netālu no Sidonas, vietas, kur valdīja Baala kults. Tuksnesī Dievs brīnumainā veidā - līdzīgi kā Izraēli ceļā no Ēģiptes nebrīves - baroja pravieti. Kāds bija iemesla Elija bēgšanai no ķēniņa Ahāba? Ahābs apprecējās ar Īzebeli, Sidonas ķēniņa meitu, kur pielūdza Baalu, dievu, kurš saistījās ar ietekmi uz laikapstākļiem. Izraēla ķēniņš Ahābs bija kļuvis neuzticīgs Dievam un Kungs sūtīja pravieti Eliju pie ķēniņa, ka zemē nelīs lietus (1 Ķēn 17,1). Pēc šiem nepatīkamajiem vārdiem Dievs lika Elijam paslēpties no ķēniņa.

Šīs svētdienas lasījumā mēs iepazīstamies kā kāda atraitne baroja Eliju. Pravieša un atraitnes tikšanās brīdis ir zīmīgs. Vientuļa atraitne atradās ārpus pilsētas vārtiem un lasīja žagarus. Sieviete ir viena un nav neviena, kas viņai palīdzētu. Viņa dzīvoja lielā nabadzībā un bija samierinājusies ar gaidāmo nāvi. Atraitne dzīvoja Baala teritorijā, kurš kā dievs valdīja pār lietu un pateicoties nokrišņiem varēja augt graudi, kas uzturēja dzīvību. Ja Baals ir dievs, tad nebūtu labi viņu apvainot pievēršoties Izraēla Dievam. Sieviete minstinājās, jo pieņemot Eliju, viņai arī bijā jāpieņem cits Dievs. Tieši tāpēc arī Elija viņu iedrošināja un skaidri teica, ko viņai darīt. Glābiņš viņai nenāca no Baala, bet svešzemju pravieša un Jahves. Interesanti, ka Dievs sūtīja Eliju uz zemi no kurienes bija cēlusies Ahāba sieva un kur valdīja cits dievu kults. Tādā veidā atklājās patiesība, ka Dievs valda visur un arī zināma ironija par elku dieviem, kuri pat nevar valdīt savā zemē, jo vienīgi Kungs ir tas, kas nosaka, kur lietus līs un kur nē, un nevis kāds pagānu Baals. 

Pravietis Elija bija svešinieks, kurš lūdza šai nabadzīgai personai ūdeni. Elija uzvedās visai atturīgi, jo nezināja kā atbildēs sieviete. Tikai tad, kad bez vārdiem gāja izpildīt viņa lūgumu, viņš vērsās pie viņas vēl reiz un prasīja kumosu maizes. Viņš nezināja, ka atņem viņai pēdējo kumosu. Atbildot uz šo lūgumu sieviete pastāstīja savu dramatisko dzīves situāciju un pavēstīja, ka viņai ir tikai tik daudz milti un eļļas, lai pagatavotu ēdienu un nomirtu. Elija īsti neaptvēra cik dziļā nabadzībā viņa bija nonākusi. Saskaņā ar Elija pravietojumu visā reģionā valdīja sausums un nāve bija visai droša perspektīva. Neskatoties uz drūmo dzīves situāciju atraitne izrāda atvērtu un dāsnu sirdi, kas atgādina šis svētdienas atraitni uz kuru norādīja Jēzus, kura “upurēja no savas nabadzības visu” (Mk 12,44). Atraitne neizrādīja nekādas emocijas saistībā ar tuvojošos nāvi un vēlējās cienīgi nodzīvot dzīvi līdz beigām. Šādas bēdīgas dzīves situācijas parasti neparedz kādus brīnumus vai negaidītus pozitīvus pavērsienus.

Atraitnes pēdējais vārds bija “mirsim” (1 Ķēn 17,12), bet atbildot uz šo vārdu un situāciju Elija sacīja ļoti ierastu biblisko frāzi ar kuri Dievs uzrunā ievērojamas personas: “Nebīsties” (1 Ķēn 17,13). Tas bija aicinājums uzticēties Kungam, ka traukos miltu un eļļas nepietrūks. “Nebīsties” nav mierinājuma vārds, bet pretnostatījums vārdam “mirsim”. Tas nebija vienkāršs iebildums un paziņojums pret bezcerību. Atraitnes sirdī radās uzticība Dieva vārdam. Pravietis lika viņai veikt visas ieplānotas darbības un, lai ēdienu pirmajam padod Elijam un pēc tam tikai atraitnei un viņas dēlam. Brīnums notika un maltīte, kurai bija jābūt pēdējai tāda nebija. Milti un eļļa traukos brīnumaini atjaunojās.

Dieva vārda kārtība ir cita nekā cilvēciskā, jo Dieva vārds var salauzt nāves kārtību un neizbēgamību. Stāsts par Eliju un atraitni atklāj Dieva žēlsirdīgo darbību cilvēku dzīves un nāves notikumu priekšā. Nabadzīgā atraitne atdodot savu pēdējo iztiku ieguva sev jaunas dzīves iespēju. Vispilnīgāk šis nāves un dzīvības noslēpums īstenojas Jēzus Kristus pashā, Viņa nāves aun augšāmcelšanās noslēpumā, kurā ir aicināts piedalīties katrs cilvēks, lai paļāvībā Dieva plānam spētu uzticēt savu dzīvību nezināmā priekšā un piedzīvot arī savā dzīvē biežo ”mirsim” vietā “nebaidies”. 

br. Jānis Savickis OFMCap