Dan 12, 1-3, svētdiena XXXIII, B

Dan 12, 1-3

Antions IV Epifāns apgāna altāri
Jeruzālmes svētnīcā,
manuskripts no Nīderlandes, 1465.g.

14. novembra svētdienā Dieva vārdā iepazīstam Cilvēka Dēlu, kurš vēsta par vecās un egoistiskās pasaules norietu un jaunās pasaules sākumu, kurā tuvība ar Dievu būs visa centrā. Mēs dzīvojam laikā, kurā gatavojamies Kunga atnākšanai, kad piedzīvosim pilnīgu atjaunošanos. Pirmais lasījums no priekšpēdējās liturģiskā gada svētdienas ir ņemts no pravieša Daniela grāmatas, kurš iepazīstina ar vienīgo vietu Vecajā Derībā, kur tiešā, izteiktā un viennozīmīgā veidā tiek pavēstīta ticība individuālai augšāmcelšanai (Dan 12,2). Vecajā Derībā ir vietas, kur svētie autori raksta par augšāmcelšanos un atjaunošanos (piem., Os 6,1-2; Is 26,19; Ez 37,1-14), bet viņi rakstīja par Izraēla tautas atjaunošanos pēc dažādām lielām nelaimēm un posta. Tā bija tēlaina valoda, kurā kristieši redzēja arī vēsti par augšāmcelšanos, bet ja mēs paliekam Vecās Derības pasaulē, šī vieta ir īpaša. Šī ir arī vienīgā vieta Vecajā Derībā, kur parādās vārdi “mūžīgā dzīvē” (Dan 12,2). Augšāmcelšanās nepieder pie Vecās Derības svarīgākajām tēmām, bet drīzāk maz apcerēta patiesība, kas šīs svētdienas fragmentā tiek ļoti skaidri izteikta vārdos. Jāuzsver, ka šī ticība neradās tukšā vietā, bet tā ilgi auga un attīstījās Izraēla vēsturiskajā pieredzē, kur tauta piedzīvoja atbrīvošanās žēlastības. Doma, ka Dieva glābjošā uzticība arī ir aktuāla pēc nāves bija priecīga un cerības pilna.

Daniela grāmata drosmīgi aicina cerēt uz Dievu, kurš nav vadāms un pieradināms, un arī ir neatkarīgs savos lēmumos no zemes notikumiem. Daniela grāmatas fragments, kuru piedāvā liturģija ir eshatoloģisks pravietojums un apkopo sevī veselu trīs grāmatas nodaļu (10-12) vēstu par debesīm un Dieva darbību pasaulē, kura galīgā piepildīšanās īstenosies caur cilvēku individuālu augšāmcelšanos un tiesu, un pēc tam paaugstinās tos, kuri bija uzticīgi Dievam vajāšanu laikā (Dan 11,33-36). Šīs svētdienas fragmentu veido četras domas: Mihaēla uzvara, tautas pestīšana, augšāmcelšanās un taisnīgo paaugstināšana. Kāds bija iemesls šī pravietojama tapšanai? Imperators Antiohs IV Epifāns nopostīja Jeruzālemes svētnīcu un vajāja ticīgos, un šos notikumus jūdi uztvēra kā ļaunuma uzvaru. Eņģelis Mihaēls iestāsies par tautu un Dieva gribas vadīts nostāsies labo spēku pusē un izglābs Izraēli. Augšāmcelšanās būs šos notikumu atrisinājums un taisnīgie baudīs debesu godību. Interesanti, ka grāmatā nekas netiek pateikt par nākamā laika raksturu, vien pravietojums par augšāmcelšanos. Nav norādīta ne vieta, vai tās būs debesis vai zeme.

Daniela grāmata tika sarakstīta 2. gadsimtā pirms Kristus, lai stiprinātu jūdus vajāšanu laikā, kad Antiohs IV Epifans valdīja pār Izraela zemi (175-163. G. pirms Kr.). Imperators Antiohs dedzīgi helenizēja savu valsti un necienīja jūdu atšķirību. Viņš aizliedza jūdu likumu, paredzēja nāves sodu par apgraizīšanos un sabata ievērošanu, un ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai jūdi sāktu identificēt savu tēvu Dievu ar Zevu. 167. gada 6. decembrī Jeruzālemes svētnīca tika veltīta Olimpa dievam Zevam. Visi šie notikumi izsauca lielu sašutumu tautā. Jāsaka, ka bija arī tādi, kas piekrita šādai politikai, jo sen jau bija atsvešinājušies no senču ticības. Šajā laikā izveidojās arī jūdu politiski-reliģiska kustība, kas cīnījās par brīvību. Viena daļa izvēlējās nāvi vai moceklību nekā nodot savu ticību, bet cita daļa bruņotu pretošanos, kas aprakstīta Makabeja grāmatās. Brīvību viņi izcīnīja 163. gadā pirms Kristus. Daniela grāmatas vairākas nodaļās (7-12) tika sarakstītas Antioha vajāšanu laikā, kurās attēlota pārliecība, ka Dievs iesaistīsies vēstures gaitā un izglābs taisnīgos no pagānu ķēniņa rokām. Tas bija traumatiskas notikums tautas dzīve, bet arī tāds laiks iezīmēja cerību, kuru nevarēja atņemt - cerība uz augšāmcelšanos. Antioha neiecietīgā politika, Jeruzālemes svētnīcas upuru apgānīšana un plaši slaktiņi tika uztverti par ļaunāko vajāšanu laiku Dieva tautas vēsturē (1 Mak 1,20-62; 2 Mak 5).

Nevienā citā tekstā nav rakstīts tik tieši un nepārprotami par taisnīgo un grēcinieku augšāmcelšanos, un sekojošo tiesu pār visiem. Ja Isaja grāmatā "Jūdas uzvaras dziesmā" augšāmcelšanās ir attēlota priecīgos toņos tautas atjaunošanās (26,19), tad Daniela grāmatā tiek pārdomāts gan prieks, gan arī tiesa. Vai arī ja salīdzina Ezehiēla grāmatā aprakstītos izkaltušos kaulus, kas atgūs miesu un atdzīvosies (Ez 37), tad Danielā grāmatā augšāmcelšanās nav metaforiska Izraēla atdzimšana, bet individuāla augšāmcelšanās tiesai. Pirmajā Makabiešu grāmatā viens no brāļiem pirms moceklīgās nāves teica: “Tiem, kas mirst no cilvēku rokām, ir sagaidāma cerība tikt augšāmceltiem no Dieva” (1 Mak 7,14). Balstoties uz savu ticību Dievam Radītājam, kurš rada “no nekā” (1 Mak 7,28) un jūdi nonāca līdz ticībai Dieva tiesai, mūžīgās dzīves solījumam tiem, kas mirst Kunga vārdā.

Šajā laika posmā jūdi padziļināja augšāmcelšanās jēdzienu un attīstījās mācība par to. Jaunajā Derībā var lasīt, ka vēl bija strīdi starp dažādiem jūdu grupējumiem un nesaskaņas starp farizejiem un saduķeriem par to, lai vispār būs augšāmcelšanās (Mk 12,18; Apd 23,8). Daniela grāmata mēģināja vērst cilvēku uzmanību uz to, ka Dievs ir vēstures Kungs arī brīžos, kad cilvēki pieredz grūtības un Dieva palīdzība viņiem īpaši ir vajadzīga. Situācijā, kad daudzi mirst nevarēja arī palikt neatbildēts jautājums par tiem, kas mirst dēļ savas ticības. Ja grieķiem un romiešiem bija sastopama ticība, ka mirušie kļūst par zvaigznēm, tad jūdi šo tēlu izmanot kā līdzību, lai apliecinātu Izraēla tautas iepriekšējo pieredzi, ka Dievs glābj un atjauno, un līdzīgi Viņš rīkosies ar mirušajiem: "Tad gudrie mirdzēs kā spožais debesjums" (Dan 12,3). Šī ticība nebija ne fantāzijas vai spekulācijas, bet izrietēja no Dieva pieredzes tautas vēsturē, kad Dievs glāba tautu krīzes brīžos. Jēzus Kristus augšāmcelšanās šai ticībai iedeva daudz dziļāku jēgu un pieredzi. Augšāmcelšanās sludināšana starp pirmajiem kristiešiem saistījās ar pasaules beigu un vienlaicīgi pasaules sākuma pasludināšanu, kas reāli varēja arī īstenoties cilvēka dzīvē kristību sakramentā un cerībā uz mūžīgo dzīvi vienotībā ar Kungu.

br. Jānis Savickis OFMCap