Lapas

11.19.2021

Dn 7,13-14, svētdiena XXXIV, B - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

Dn 7,13-14

Liturģiskā gada noslēdzošajā svētdienā Baznīcā svinam Mūsu Kunga Jēzus Kristus Vispasaules Karaļa svētkus un Dieva vārds mēģina skaidrot šo patiesību. Pirmais lasījums no Daniela grāmatas ieved lasītāju neparastu redzējumu pasaulē. Daniela grāmata uz Vecās Derības fona ir viena no savdabīgākajām un grūtākajām grāmatām. Iepriekšējā svētdienā arī lasījām fragmentu no šīs grāmatas, kurā lasītājs iepazinās par nākotnes notikumiem. Abu svētdienu lasījumi ir ņemti no Daniela grāmatas nodaļām (7-12 nod.), kurā ir daudz nākotnes vīziju un šīs nodaļas ir izteiktākais Vecās Derības apokaliptiskās literatūras piemērs. Ja vēl grāmatas pirmajā daļā (1-6.nod.) ir stāsti par gudrā Daniela varoņdarbiem, tad šajā grāmatas daļā ir aprakstīti neparasti nākotnes redzējumi. Autors ļoti neierastā veidā raksta par savu ticību. Apokaliptiskā literatūra ir apspiestas sabiedrības vai arī grupas sabiedrībā gara veikums.

Šādas literatūras autori centās plašā mērogā skaidrot ļaunos notikumus un no rūgtās pieredzes dūmakas sauca pēc pestīšanas. Cerības piepildīšanās ir sagaidāma tālā nākotnē. Svarīgs šādu tekstu uzdevums ir mierināt apspiestos. Kāda ir atšķirība starp pravietisko un eshatoloģisko literatūru? Pravietis apbēdina nomocītos, jo nesaudzē cilvēkus ar patiesības vārdiem, bet redzētājs (Daniels) mierina nomocītos. Daudzi ir uzlūkojuši Danielu kā pesimistu, jo no tiesas sprieduma nevarēs izbēgt, tomēr ticīgajiem lasītājiem viss bija tieši otrādāk, jo Dievs ieradīsies, lai atbrīvotu. Tas varbūt vēl ir tālā nākotnē, tomēr tas ir droši kā diena, ka tas notiks. 

Iepriekš tekstā Daniels vīzijā redzēja zvērus, bet šajā parādībā viņš redzēja noslēpumainu “itin kā cilvēka dēlu” (Dan 7,13), kurš saņems valdīšanu pār visu zemi un visi viņam kalpos. Cilvēka dēla valdīšanu nodrošina vairāki elementi: Dievs, kas dod varu, var to atņemt valdniekiem un dod kam vēlas. Kā valdnieks Nēbūkadnecers bija saņēmis valdīšanu (Dan 4,19), valsti (Dan 4,23) un slavu (Dan 4,27), tā līdzīgi Dievs dod Cilvēka dēlam “varu, valstību un godu” (Dan 7,14). Šis jaunās valstības mūžīgo raksturu nodrošina trīskāršs apliecinājums, ka tā būs “mūžīga”, “nebeigsies” un “nav iznīdējama” (Dan 7,14). Frāze “cilvēka dēls” nozīmē “cilvēciska būtne”, bet šeit tekstā frāze ir salīdzinošs “itin kā”, kas ļauj šos vārdus skaidrot daudz plašāk. Cilvēka dēls kā ideāla persona atrodas pretstatā ar zvēriem un pilda Dieva gribu, un palīdz iedibināt Dieva valstību. Viņš ir pretstats visiem nezvēriem, kuri savas valstis pārvalda netaisni un vajā nevainīgos. Grāmatas autors vēlas parādīt, ka vecajām varām, kas nākušas no lejas, Dievs nostādina pretī cilvēku no augšienes. Šāds pretstats rada spriedzi, jo cilvēka dēlam nav "milzīgi dzelzs ilkņi" (Dan 7,7), lai pazemotu vājākos, bet viņš tā pat gūst uzvaru.  

Ikviens, kas lasa šis rindas uzdod jautājumu, kas ir šis “itin kā cilvēka dēls”? Senatnē šajā tēlā redzēja nākotnes ķēniņu un atbrīvotāju - mesiju, vai Visaugstā svētos, vai arī erceņģeli Miķeli. Pravietis Daniels skatījās pāri persiešu, grieķu un romiešu valdīšanai un lūkojas laikā, kad Dievs iesaistīsies vēsturē un izbeigs visas apspiešanas. Jaunajā Derībā Daniela grāmatu izprata kā pravietojumu par Jēzus otrreizējo atnākšanu un šo domu apstiprināja Jāņa Atklāsmes grāmata. Vecajai Derībai bija lielākā nozīme pirmbaznīcā, lai izprastu un skaidrotu Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Piemēram, 110. psalms deva tēlus, lai raksturotu Jēzus paaugstināšanu pie Dieva labās rokas un valdīšanu pār nāves spēkiem (Mk 12,35-37; Apd 2,34; Ebr 7,17.21). 89. psalms skaidroja Jēzus pazemošu (Lk 1,51; Apd 2,30), bet 22. psalms taisnīgā ciešanas (Mk 15,34). 2. psalms un 2 Samuela grāmatas 7. nodaļa iedvesmoja pārdomas par Jēzus mesiānisko ķēnišķību (Apd 13,33; Ebr 1,5), bet šīs svētdienas Daniela grāmatas 7. nodaļā deva valodu, lai aprakstītu eshatoloģiskās valstības cerības piepildīšanos (Mk 13,26; 14,62). 

Jēzus atnākšanu nozīmēja pasaules atbrīvošanu no ļaunuma un cilvēku glābšanu no apspiedējiem. Jēzus, Dieva Dēls ienāca pasaulē, kurā netrūka un joprojām ir daudzi "zvēri", kas parazitē uz vājākajiem, bet Viņš neuzveic tos ar varu, bet nostājas pretī brutalitātei, gāja starp "zvēriem", bet nekļuva viņiem līdzīgs un nepārņem viņu uzvedības modeli. Šie "zvēri" Viņam uzbruka un nonāvēja, bet izrādījās, ka tas nenesa viņiem uzvaru, jo Dieva Dēls uzvarēja pateicoties uzticībai Tēvam un atklāja visiem kāds ir Dieva iecerētais cilvēks - tas nav "zvērs", bet brīva un baiļu nenospiesta persona. Kungs Jēzus ir valdnieks, kurš ir brīvs no vēlmes kontrolēt un dominēt pār citiem. Jēzus Kristus ar savu krusta nāvi apliecināja, ka Viņš nedomā šīs pasaules varas kategorijās un aicina savam piemēram sekot visus ticīgos. Cilvēka ideāls, kuru piedāvā Jēzus ir tāds, kurš nevienu nevēlas padarīt vergu, bet gan par Dieva bērnu.

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: