1 Ķēn 3, 5.7-12, svētdiena XVII, A

1 Ķēn 3, 5.7-12

Salomons lūdz gudrību
Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.*

30. jūlija svētdienā Dieva vārds vēlas atklāt Dieva valstības noslēpumus, jo tā ir lielākā vērtība kāda cilvēkam dota un par to pavēsta šīs svētdienas līdzība par apslēpto mantu un pērli (Mt 13, 44-52). Dievs vēlas piepildīt visas cilvēka vēlmes un tāpēc cilvēkam ir jāpieņem lēmums, kas Dieva valstības dēļ pakārto visu dzīvi šai izvēlei un visas citas vērtības zaudē savu jēgu Kunga patiesības priekšā. Šādu lēmumu pieņēma Salomons, kurš ilgas dzīves, bagātības un ienaidnieku posta vietā izvēlējās “gudru un redzīgu sirdi” (1 Ķēn 3, 12). Kristus runāja par Salomona gudrību un norādīja, ka tā pārsniedz cilvēku gudrību. Pirmās Ķēniņu grāmatas 3. nodaļa ir viens no ievērojamākajiem Bībeles gudrības stāstiem un stingri ievieto gudrību praktiskajā un arī politiskajā kontekstā. Ar gudrību īstenota politika ir kā amatniecība, kura rada sabiedrisko līdzsvaru un skaistumu.

Kad Izraels sāka vairāk rūpēties par gudrību, tai bija izteikti laicīga pieskaņa un tā bija vāji saistīta ar reliģisko ticību. Salomona aprindās aforismos izteiktā gudrība tika praktizēta pirmām kārtām saistībā ar praktiskām prasmēm, kā arī ar visu veidu mīklām un pasakām par dzīvnieku un augu pasauli, un nevis ar abstraktu gudrības izpēti vai filozofisku Visuma apceri. Gudrība tika izmantota cilvēka sarežģītās dzīves problēmu risināšanai un mēģināja izveidot noteikumus veiksmīgai ikdienas dzīves nodrošināšanai. Izraels iepazinās ar kaimiņu tautu gudrībām un īpaša vieta šeit bija ēģiptiešiem, jo viņi bija īpaši dedzīgi sakāmvārdu gudrības kolekcionētāji un praktizētāji. Salomona laikā Izraels tika atvērta uz svešām kultūrām un tika nodibinātas saites starp kultūrām ar karalisko laulību palīdzību. Senā un praktiskā ēģiptiešu gudrība noderēja jaunajai Izraela valstij tāpat kā edomiešu un arābu sakāmvārdu gudrība.**

Izraela trešais ķēniņš Salomons tiek aprakstīts Pirmās Ķēniņa grāmatas vienpadsmit nodaļās (1 Ķēn 1-11), bet astoņas no tām (1 Ķēn 3-10) iezīmē Salomona ideālo tēlu, kura centrā ir gudra pārvaldība un Dieva pielūgsme. Visās šajās nodaļās izceļas ķēniņa “gudrība”, kas šim stāstam piešķir īpaši nokrāsu un ienes kontrastu starp citām nodaļām. Gudrība nodrošināja viņa valdīšanas veiksmi un atzinību. Gudrība jeb prasme valdīt šeit tiek attēlots kā Dieva dāvana un tā nav šeit vienas personas īpašība, kaut arī ķēniņa, bet kalpo labai pārvaldei, lai tauta tiešā veidā gūtu no šīs gudrības labumu. Visās nodaļās svētais autors cieši saista ķēniņa personisko gudrību un tās pielietojuma sekām. Izraels un tā pārvaldīšana noritēja grudrības gaismā.

Ierasti cilvēki no Dieva lūdza garu dzīvi, daudz bērnus, veselību un labklājību. Salomons svētvietā (Joz 10,12) sapnī (Rad 20,6; 31,11) tiek attēlots kā Dievam uzticīgs karalis, kurš lūdz svētību, bet viņš nelūdz neko no tā, ko jūds lūgtu no Kunga, bet gan dzirdīgu sirdi, lai atpazītu labo un ļauno, un valdītu pār tautu. Tas bija pārsteidzošs un dāsns Kunga piedāvājums. Neviens cits cilvēks nekad nav saņēmis tik lielu Dieva piedāvājumu: “Lūdz man, ko lai tev dodu?” (1 Ķēn 3,5). Dievs izpildīja viņa lūgumu un pievienoja viņam nesalīdzināmas bagātības un slavu. Senajā pasaulē sapnis netika izprasts kā nejauša bezapziņas pieredze, bet gan kā dievības ielaušanās cilvēka lietas. Sapnis ir ārpus cilvēka kontroles vai ietekmes, manipulācijām vai pretestības. Tā ir reāla iespēja Dievam uzrunāt cilvēku bez pretestības.

Salomonu paaugstināja viņa tēvs Dāvids, tāpat kā Kungu Jēzu Kristu paaugstināja Viņa Tēvs. Adonijs pats sevi “paaugstināja” par ķēniņu (1 Ķēn 1,5), tomēr Salomons mantoja troni. Viņš neizmantoja viltīgus līdzekļus, lai saņemtu valsti; viņam tā tika dota. Salomons apzinājās, ka viņa tēvs Dāvids par visu bija pateicīgs Dieva žēlsirdībai un pats kļuva par ķēniņu pār lielu valsti jaunībā, un tas viss varēja viņu biedēt. Viņš baidījās, vai pratīs rīkoties taisnīgi pret savu tautu. Ķēniņš apzinoties savu jauneklību teica, ka “nezinu, ne kad nākt, ne iet” (1 Ķēn 3,7). Vēl viens nedrošības iemesls bija tautas lielums pār kuru viņam būs jāvalda. Izraels bija valsts, kuru izveidoja Kungs un tikai Viņš viens pats varēja to saskaitīt. Iepriekš Bībelē tautas skaitīšana bija kā pretenzijas uz Dieva neapstrīdamām tiesībām pār savu tautu, kura nepiederēja nevienam citam, pat ķēniņam Dāvidam, kas šo likumu uzurpēja veicot tautas skaitīšanu un par to tika sodīts (2 Sam 24, 10-25). Piepildās arī pravietojumu vārdi, kas tika doti patriarhiem no Radīšanas grāmatas (Rad 13,16; 32,13), ka tauta būs nesaskaitāmi liela (1 Ķēn 3,8).

Salomons lūdza “dzirdīgu sirdi” (1 Ķēn 3,9) jeb gudru, saprāta vai ietilpīgu sirdi. Ebreju valodā burtiski šis lūgums skan: “klausīties spējīgu sirdi”; sirdi, kas ir cilvēka jūtu, saprāta un gribas centrs, kas spēj pildīt Dieva gribu un Likumu, un prasme pielietot to personiskajā un tautas dzīvē. Dzirdīga sirds sasaucas ar jūdu ticības apliecību: “Klausies, Izrael!” (At 6,4). Salomona gudrība nav kaut kāds iekšējais garīgais kompass, bet tā nav arī vienkārša Likumu piemērošana. Salamana gudrības pamatā ir viņa sirds stāvoklis. Patiesa gudrība ir ne tikai viltība vai spēja panākt savu, bet arī rodas no sirds, kas vērsta uz Dievu un Viņa ceļiem. Salomons lūdza gudrību un precizēja šo vēlmi: “saprast, kas labs un kas slikts” (1 Ķēn 3,9) un izmantoja līdzīgus vārdus no Radīšanas grāmatas (2-3.nod.), kur tiek aprakstīts koks dārzā un gudrības iepazīšanas koks. Salomona lūgumu var uztvert kā lūgumu piekļūt kokam, kas Ādamam bija liegts. Kā Ādams, tā Salomons ieslīga miegā, lai saņemtu savu līgavu, bet Salomons pamodās nevis ar sievieti, bet gan ar Gudrību. Salomons ir kā jaunais un uzlabotais Ādams un apzināti lūdz gudrību, lai valdītu savu tautu, kas kļūtu par Dieva klātbūtnes liecinieci pasaulē. Atšķirībā no Ādama, kurš paņēma aizliegto augli no savas sievas un neapturēja viņu, Salomons uzklausīja sievietes ar sapratni un sprieda tiesu pareizi (1 Ķēn 3, 16-28). Salomona gudrības grāmatā lasām par gudrības meklēšanu: “Jaunībā es viņu iemīlēju, kopš jaunības pēc viņas lūkojos, kā līgavu pārvest lūkoju un iemīlējos tās skaistumā” (Gudr 8,2). “Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri, zinādams: man padomdevēja būs labklājībā un mani uzmundrinās rūpestos un bēdās” (Gudr 8,9).

* Solomon prays for wisdom - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115752

** Walter Eichrodt, Theology of the Old Testament. Volume Two, Philadelphia: The Westminster Press 1967. - 81.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 18-23, svētdiena XV, A

Rom 8, 18-23

Apustulis Pāvils sludina romiešiem
manuskripts no 14.gs. Francijas

Paul preaching to the Romans from BL YT 34, f. 1 -

The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_c1313_04a

Kristietis kā Dieva bērns dzīvo gaidīšanas laikā, kad jaunā dzīve, kas saņemta kristību žēlastībā un Svētajā Garā vēl pilnībā nav piepildījusies. Radības nopūtas un vaidi nav sveši kristiešiem, kas saņēmuši Svēto Garu, tomēr šīs ciešanas ir cerības pilnas, jo ļauj uzlūkot pasauli ar jaunu skatienu un šādu skatījumu piedāvā šīs svētdienas lasījums. Vēstules romiešiem 8. nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē kristiešu apdāvināšana ar pārdabisku dzīvi. Kristū parādītais Dieva spēks paveica to, ko Likums nespēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves. Jaunā kristieša esība ļauj paveikt visu, ko Dievs gaida, lai cilvēks izveidotu attiecības ar Dievu. Ticīgo saite ar Kristu iesāk viņu ceļu uz mūžīgo godību. To gaida visa radība. Pāvils savas domas formulē kā jūds, kas mīl pasauli un kā to var lasīt Vecajā Derībā un jūdu pasaules uztverē. Uz ko gaida cilvēki un visums? Uz atbrīvošanu un pestīšanu. No kā gaida to? “Kad Dieva dēli atklāsies godībā” (Rom 8,19). Ko nozīmē Dieva bērnu atklāšanās? Tā notiek augšāmcelšanā notikumā, cilvēka miesas pestīšanā (Rom 8,23.29). Apustulis apcer augšāmcelšanos, to, kas ticīgajiem jau ir dots šajā laikā Svētajā Garā, bet kad Kristus atgriezīsies tiksim atbrīvoti no pakļautības mirstībai, brīvi no grēka un tā sekām ne tikai mēs, bet visa radība. Kad Pāvils rakstīja par neskaidrām un spriedzes pilnām radības gaidām (Rom 8,19), tad viņš domāja, ka radība neapzinās, ka gaida cilvēka pestīšanu. Radība ir solidāra ar cilvēku grēka traģēdijā, lai sasniegtu Dieva bērna brīvību. Šīs neskaidrās visuma gaidās tiek iekļautas cilvēka cerībā.

Apustulis Pāvils aprakstīja ļoti vispārējā veidā situācija pasaulē, kur satiekas cilvēks un visums, kas nav slikti radīts, bet tā ir Radītāja griba, ka lietas var būt pārejošas. Pāvils aprakstot sitāciju pasaulē lieto vārdu “nīcība” (gr. mataiotēs) jeb tukšība, niecība, īslaicīgums: “Jo radība ir pakļauta nīcībai” (Rom 8, 20). Vārds “mataiotēs” izsaka kaut ko kas pieviļ kā elki, kas no tālienas ir apbrīnojami, bet kad turi tos savās rokās, tad tevi piemeklē vilšanās. Radība ir nīcībā ne tāpēc, ka tā ir nepareiza vai kļūdaini radīta, bet tāpēc, ka cilvēks šim stāvoklim pakļaujas. Cilvēks radību padara par savu elku un sagaida no tās piepildījumu un dzīves jēgu, bet piedzīvo vilšanos. Problēma ir tā, ka radība nepilda savu iecerētu uzdevumu, lai kalpotu par palīgu cilvēkam Dieva iepazīšanā un lai piepildītu savu esmi attiecībās ar Dievu. Otrs vārds, kuru lieto Pāvils, lai rakstītu par radību ir “iznīcība” (gr. phthora, Rom 8,21). Cilvēku dzīvē šis vārds izsaka samaitātību, bet vispārjā nozīmē sabrukšanu, to kas viegli brūk; ķermenis, kas trūd, kad sarūk saites, kas iepriekš nodrošināja tā vienotību, dzīvību un līdzsvaru. Šie abi vārdi izsaka to, kas aprakstīts Radīšanas grāmatā, kad visas attiecības pēc grēkākrišanas sakustējās. Saplaisāja ne tikai cilvēks un sabiedrība, bet arī radība, kurai negaidīti cilvēks pievērsās kā pie elka.

Trešais svarīgais vārds, kur Pāvils lietoja ir “nopūtas” (gr. stenazo, Rom 8,22), kas izsaka vaidus, raudas, apnikumu un mazdūšību. Grieķu traģēdijā šis vārds apraksta kāda dvēseles stāvokli, kas pieredz nelaimi un neredz izeju no sava likteņa. Šis vārds Pāvilam attiecas uz visu radību (Rom 8,22), kristiešiem (Rom 8,23) un vēlāk tekstā, kas nav šīs svētdienas lasījumā, attiecas uz Garu (Rom 8,26). Visa centrā ir ticīgo vaidi, kas mums un Pāvilam interesē visvairāk, jo attiecas tiešu uz mums. Šīs nopūtas kristiešiem pavada “gaidīšana” (Rom 8,23) jeb ilgas un Pāvils par tām raksta ir citās vēstulēs (1 Kor 9,28; Gal 5,5; Filip 3,20) un uzsver, ka “mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu” (Filip 3,20). Šīm “nopūtām” ir spēcīga cerības pieskaņa un tas nozīmē, ka “nopūtām” ir ne tikai saistība ar sāpīgo eksistenci savā ķermenī, bet arī uz to, ka jaunais un atpestītais ķermenis vēl nav saņemts.

Pirmkristiešu attieksme pret pasauli neizpaudās bēgšanā no tās vai tās meklēšanā, bet to raksturoja zināma neuzticība, jo pasaule var maldināt un būt bīstama. Pāvils rakstīja par zemes prieku un ciešanu kontroli (1 Kor 7, 29-31), bet tā nav filozofiska apātija, jo kristietis nemeklē iekšējo un nesatricināmo mieru un vienaldzību, bet grib sasniegt nākamās godības pasauli. Pāvils Evaņģēliju izprata kā daļu no lielā pestīšanas plāna, ko atklāja Dievs un īstenoja savā Dēlā Jēzū Kristū. Savās vēstulēs Pavils pestīšanu redz ciešā vienotībā ar Kristu un Kunga nestā pestīšana neattiecas tikai uz visiem cilvēkiem, bet arī uz visu radību. Jaunajā Derībā atrodas svarīgas norādes, kur apskata matēriju un cilvēka ķermeni kā elementus, kurus aptvers augšāmcelšanās notikums. Īpaši uzskatāmi tas ir Pāvila vēstulē romiešiem. “Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi” (Rom 8, 20). Šajos vārdos autors raksta par kopēju cilvēces un visuma likteni, par ko bija pārliecināti Bībeles cilvēki, kas nespēja šo lietu kārtību izskaidrot. Vecās Derības cilvēkam pietika ar pestīšanas vēstures izpratne, ka radība pēc grēkā krišanas, bez apziņas un brīvības, piedalās cilvēces traģēdijā un tika pakļauta nāvei, niecībai un iznīcībai. Tāpēc nav jābrīnas, ka radībai, kurai nav gara, jāpiedalās augšāmcelšanās cerībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Zah 9, 9-10, svētdiena XIV, A

Zah 9, 9-10

pravietis Zaharijs raksta un Kungs

uz viņu skatās no augšas, 

autors Guyart des Moulins,

manuskripts tapis Francijā, 1357

9. jūlija svētdienā Dieva vārds uzver, ka misija ir jāīsteno ar pazemību un nepaaugstnot sevi pār citiem cilvēkiem. Šo mācību labi ilustrē pravietis Zaharijs šīs svētdienas pirmajā lasījumā. Fragments ir ņemts no Zaharija grāmatas otrās daļas (9-14. nod.), kur autors attīsta mācību par mesiāniskumu. Šīs svētdienas lasījums tiek ņemts no plašāka pravietojuma, kas atrodas grāmatas 9. nodaļā un tās sākumā pravietis runāja par Dieva tiesu pār Jeruzalemes un tās apkārtnes iedzīvotājiem, un šie vārdi noslēdzas ar aicinājumu uz prieku. Ķēniņa ierašanās Jeruzalemē atgādina Zālamana ierašanos Sionā (1 Ķēn 1, 28-53). Zaharijs iezīmē trīs ķēniņa tēlus: 1) pazemīgs miera ķēniņš (Zah 9, 9-10); 2) labais gans (Zah 11,4-17), kurš tiks atmests un nogalināts un 3) caurdurts (Zah 12,10; 13,1). Šajā svētdienā pārdomāsim pirmo tēlu. Šajos pārsteidzošajos pravietojumos nav grūti atklāt noslēpumainā vīra stāju no Isaja grāmatas. Isaja grāmatas 53. nodaļā pravietis runāja par Cietošo Kalpu, bet Zaharijs norāda, ka mesija nebūs ietērpts pasaules krāšņumā. Pravietojumos mesiānistiskais ķēniņš valdīs taisnīgi eshatoloģiskajā laikā.

Mesijas tēls ietver zemes ķēniņa ideju, bet valstība, kuru viņš veidos būs mūžīga taisnības un miera vieta, kur zemes valdnieka īpašības zaudēs nozīmību. Šis ķēniņš būs lielāks par citiem ķēniņiem, bet ir valdnieks pilnīgi citādākā veidā, jo neko, kas parasti saistās ar valdīšanu, nevar attiecināt uz viņu. Zaharija aprakstītais valdnieks nesaistās ar iznīcināšanu vai pakļaušanu, bet mieru. Ķēniņš neizmantos un iznīcinās ieročus, un šie pravietojumi sasaucas ar Isaja vārdiem: “pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecešos - tauta pret tautu vairs zobenu necels” (Is 2,4). Viņš arī ieviesīs miera attiecības un izveidos jaunu līdzāspastāvēšanas modeli. Ķēniņam ir trīs īpašības vai tituli, kas izceļ viņu starp citiem valdniekiem pasaules un Izvēlētās tautas vēsturē. Viņš būs taisnīgs gan tāpēc, ka iedibinās sabiedrisko harmoniju, gan tāpēc, ka sevī pieredzēs Dieva taisnīgumu un mieru. Jēdziens “taisnīgs” ir ierasts vārds, lai aprakstītu Izraela ķēniņa valdīšanu (2 Sam 23,3; Ps 72). Otrā īpašība ir “glābējs” jeb pestītājs, jo ķēniņā darbosies Dievs ar savām rūpēm par grēciniekiem un sargās viņus no ļauna. Vecajā Derībā “glābšana” attiecas uz kādu, kurš izglābj un tas ir parasti Dievs (Sk 10,9; At 33,29; 2 Sam 22,4). Trešā īpašība ir “pazemība” (ebr. 'aní) vai ebreju valodā arī nabadzīgs, vienkārš, mierīgs. Pravietiskajā tradīcijā kosmiskais miers, pārdabiskā dziedināšana un iepriekš nedzirdēta auglība zemei ir galvenās atjaunotās paradīzes iezīmes.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā lasām Jēzus vārdus: “Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm” (Mt 11, 29). Šajā svētdienā aprakstīto ainu ierasti saista ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē: “tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Sionas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa” (Mt 21, 4-5). Mūsu iztēlē zirgs būtu daudz piemērotāks dzīvnieks ķēniņa personai, bet vajag ņemt vērā svarīgu vēturisku faktu, ka uz ēzeļa jāja valdnieki miera laikā un zirgs vairāk liecināja par nemiera un kara laiku, jo bija nepieciešams kaujas laukā (Īj 39, 21-25). Bez savam laikam modernā militārā aprīkojuma šis karalis īstenos miermīlīgu varu pār visu pasauli. Tas ir pārsteidzoši, tomēr tas ir Dieva plāns un darbs, kurš grib atjaunot radīšanas kārtību pasaulē un tāpēc sūtīja savu Dēli, lai Viņš uzņemtos šo miera kalpojumu.

Izraela tautas vēstures ļoti dziļā veidā pieredzēja spriedzi starp upura lomu un uzvaru, un secināja, ka labāk ir būt par upuri nekā vardarbīgu uzvarētāju. Visa tauta nespēj būt par uzvarētājiem un tā dzīvot. Būt par upuri visai tautai ir ļoti grūta un ilgtermiņā neizturama pieredze un labāk, ka ja viens ķēniņš uzsāks miera ceļus. Jāievēro, ka netiek iznīcināti Izraela ieroči, bet Dieva tauta pati noliek ieročus Uz vēstures skatuves bija jau izveidojusies Aleksandra Liela impērija no Ēģiptes līdz Indijai. Dieva solītais ķēniņš ar vienīgo ieroči “pazemība” izrādās ir spēcīgāks par vareno imperatoru Aleksandru. Vecajā Derībā miera ideja ir viena no centrālajām, jo Dievs nevēlas vardarbības un nemiera pilnu pasauli, un grib pasaulē veidot tautu, kas neķeras pie ieročiem un vardarbības, bet izvēlas mieru. Praksē tas nozīmē, ka šai tautai jākļūst par upuriem, bet katram cilvēkam uzreiz kaut ko tādu paveikt ir neiespējami un nevardarbīga attieksme ir nesasniedzams izaicinājums, un tāpēc ir jābūt kādam, kuru pēdās censties iet. Jaunās Derības kopiena redzēja, ka Jēzū Kristū piepildījās Zakarija 9,9–10 vārdi, kad Kungs ieradās Jeruzalemē. Mīklains mājiens uz pazemīgo un izglābto Dāvida valdnieku ir skaidri redzams Jēzus ciešanās, kad uzticēdams sevi Tēva rokām, lai pasaulei atnestu pestīšanu un nodibinātu Dieva varu virs zemes (Filip 2).

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Ķēn 4,8-12.14-16a, svētdiena XIII, A

2 Ķēn 4,8-12.14-16a

Šumēniete ieved pravieti Eliseju jaunizbūvētajā 
jumtistabā, manuscripts no Austrijas
1349-1351.g.

2. jūlija svētdienā Jēzus no saviem mācekļiem prasa īpašu mīlestību, kas pārvar personisko vēršanos uz sevi un egoismu. Sevis zaudēšana ir iespējama, kad māceklis sludina Evaņģēliju un savu dzīvību un kalpošanu citiem uzlūko kā dāvanu. Ja kāds pieņem Evaņģēlija nesēju un viņa vēsti, tad saņem savā klātbūtnē dāvanu, iegūst dzīvību un pārtrauc savu neauglīgo esību. Pirmajā lasījumā no 2 Ķēniņu grāmatas pravietis Elisejs, kuru pieņēma bezbērnu ģimene, kura saņēma no Dieva pēc gada dēla dāvanu jeb dzīvības dāvanu. Vecajā Derībā līdzās Izceļošanas grāmatai praviešu Elija un Eliseja dzīvēs bija vienlīdz daudz brīnumi, bet citviet Vecajā Derībā to ir ļoti maz. Brīnumi Eliseja dzīvē bija tāpēc, ka viņš sludināja dzīvo Dievu kā Izraela dzīves avotu un tāpēc svarīgi bija brīnumu, kas liecina par dzīves atjaunošanos. Jāievēro, ka lielākā daļa Eliseja dzīves situācijas tiek aprakstītas apdraudējuma un nāves draudu apstākļos. Pravietis dzīvoja sausuma un bada laikā (2 Ķēn 3,17-19; 4,1-7.42-44), slimību, spitālības un nāves priekšā (2 Ķēn 4,18-37; 5), karā un pilsētas ielenkumā (2 Ķēn 7), indēšanā (2 Ķēn 2, 19-22; 4, 38-41) un citas nelaimes.

Ja nodaļas sākumā Elisejs sastapās ar nabadzīgu, vārdā neminētu atraitni (2 Ķēn 4,1-7), šīs svētdienas lasījumā viņš saskaras ar bagātu sievieti, kas bija pret viņu draudzīgi noskaņota. Tas ir pārsteidzoši, ka nekur stāstījumā viņa nav nosaukta vārdā, iespējams, tāpēc, ka īpaša uzmanība tiek vērsta uz pravieti. Eliseja attiecības ar šumēnieti liecina par pravieša atbalsta bāzes pieaugumu sabiedrībā. Šumēniete uzklausījusi savu tautiešu vārdus par Eliseju un ieraugot viņu savā mājā, saprata viņa uzturēšanās priekšrocības un lika viņam uzcelt jumtistabuistabu. Elisejs apsolīja šumēnietei mantinieku, lai gan viņa to nelūdza. Viņš gribēja samaksāt parādu par viņas viesmīlības pakalpojumu un dievbijīgo palīdzību. Šī sieviete bija neauglīga, bet pēc Eliseja lūgšanas viņai piedzima dēls.

Viesmīlību Vecajā Derībā varēja izradīt gan vīrieši, gan sievietes (Rad 24,31; Izc 2,20; 1 Sam 25,18) un tāpēc viņas piedāvājums nav jāuzskata par vīra pasīvitāti vai neiejūtību. Viss notikuma apraksts pilnībā atbilst viņas kā sievietes lomai Vidusjūras kultūrā, jo mājas bija viņas ietekmes un varas sfēra, un liela daļa stāstījuma detaļu atspoguļo šo vidi. Viesmīlība vairoja saimnieka godu un padarīja viesi par daļu no saimnieka paplašinātās ģimenes un draugu loka. Tādējādi viņas viesmīlība pret cilvēku, kas tiek uzskatīts par ’svētu Dieva vīru’, var aplūkot kā kalpošanu arī savam labumam. Istabai, ko viņa sagatavo uz jumta, bija jāsniedz vēsa atelpu Eliseja ceļojumā un dāsnā tikšanās atspoguļo sieviete nama bagāto statusu. Eliseja piedāvājums samaksāt par saņemto viesmīlību ir kultūras normu pārkāpums. Izskatās, ka Eliseju satrauca viņa parādsaistības pret sievieti, un viņa saskarsme atspoguļo zināmu viņa augstprātību, kas notikumu gaita izgaisīs. Pirmkārt, viņš tikai divas reizes runā tieši ar sievieti (2 Ķēn 4, 16. 36) un visbiežāk izmanto starpniekus, distance tiek uzturēta caur bezpersonisko "sauc šumēnieti" (2 Ķēn 4, 12. 36) un liek savam puisim Gēhazī saukt viņu (2 Ķēn 4, 12. 15).

Sieviete neko nevēlējās no pravieša. Neskatoties uz to, ka sievietes bija apmierināta ar savu dzīvi, Eliseja apsola, ka viņa dzemdēs dēlu īstajā laikā, pavasarī jeb burtiski: nozīmētā vai dzīvošanas laikā. Sievietes pretestība izriet no viņas vīra vecuma. Līdzīgi pirms viņas Sāra šaubījās un smīkņāja par bērna ieņemšanas iespēju viņas vecumā (Rad 18, 12-13). Pravieša vārdi bija patiesi un viņai piedzima dēls. Jāievēro, ka viņas “vajadzību”, uz kuru vērš uzmanību stāsts, nepamanīja Elisejs, bet viņa pavadonis Gēhazi. Sieviete nelūdza dēlu, bet tas ir neparasti, jo patriarhālā sabiedrībā dēls ir obligāts nosacījums drošai dzīvei. Iespējams, viņa nejautāja tāpēc, ka jutās stabila savā labklājībā. Senatnē, kad nepastāvēja skaidra un cerības pilna ticības dzīvei pēc nāves, bērni ļoti skaidri reprezentēja cilvēka nākotni un izcēla sievietes lielāko ieguldījumu sabiedrībā - bērnu dzemdēšanu. Elisejs apsolīja sievietei dēlu un viņa vārdi piepildījās. Baznīca bija sterila pirms Kristus atnākšanas vai cilvēks bez Kristus ir neauglīgs, bet tāpat kā šumēniete dzemdēja dēlu pēc Eliseja lūgšanas, tā Baznīca dzemdē kristiešus, kad Kristus ienāca tajā un kristietis atjaunojas garā.

br. Jānis Savickis OFMCap