1 Ķēn 3, 5.7-12
 |
| Salomons lūdz gudrību Manuskripts no Nīderlandes, 13.gs.* |
Kad Izraels sāka vairāk rūpēties par gudrību, tai bija izteikti laicīga pieskaņa un tā bija vāji saistīta ar reliģisko ticību. Salomona aprindās aforismos izteiktā gudrība tika praktizēta pirmām kārtām saistībā ar praktiskām prasmēm, kā arī ar visu veidu mīklām un pasakām par dzīvnieku un augu pasauli, un nevis ar abstraktu gudrības izpēti vai filozofisku Visuma apceri. Gudrība tika izmantota cilvēka sarežģītās dzīves problēmu risināšanai un mēģināja izveidot noteikumus veiksmīgai ikdienas dzīves nodrošināšanai. Izraels iepazinās ar kaimiņu tautu gudrībām un īpaša vieta šeit bija ēģiptiešiem, jo viņi bija īpaši dedzīgi sakāmvārdu gudrības kolekcionētāji un praktizētāji. Salomona laikā Izraels tika atvērta uz svešām kultūrām un tika nodibinātas saites starp kultūrām ar karalisko laulību palīdzību. Senā un praktiskā ēģiptiešu gudrība noderēja jaunajai Izraela valstij tāpat kā edomiešu un arābu sakāmvārdu gudrība.**
Izraela trešais ķēniņš Salomons tiek aprakstīts Pirmās Ķēniņa grāmatas vienpadsmit nodaļās (1 Ķēn 1-11), bet astoņas no tām (1 Ķēn 3-10) iezīmē Salomona ideālo tēlu, kura centrā ir gudra pārvaldība un Dieva pielūgsme. Visās šajās nodaļās izceļas ķēniņa “gudrība”, kas šim stāstam piešķir īpaši nokrāsu un ienes kontrastu starp citām nodaļām. Gudrība nodrošināja viņa valdīšanas veiksmi un atzinību. Gudrība jeb prasme valdīt šeit tiek attēlots kā Dieva dāvana un tā nav šeit vienas personas īpašība, kaut arī ķēniņa, bet kalpo labai pārvaldei, lai tauta tiešā veidā gūtu no šīs gudrības labumu. Visās nodaļās svētais autors cieši saista ķēniņa personisko gudrību un tās pielietojuma sekām. Izraels un tā pārvaldīšana noritēja grudrības gaismā.
Ierasti cilvēki no Dieva lūdza garu dzīvi, daudz bērnus, veselību un labklājību. Salomons svētvietā (Joz 10,12) sapnī (Rad 20,6; 31,11) tiek attēlots kā Dievam uzticīgs karalis, kurš lūdz svētību, bet viņš nelūdz neko no tā, ko jūds lūgtu no Kunga, bet gan dzirdīgu sirdi, lai atpazītu labo un ļauno, un valdītu pār tautu. Tas bija pārsteidzošs un dāsns Kunga piedāvājums. Neviens cits cilvēks nekad nav saņēmis tik lielu Dieva piedāvājumu: “Lūdz man, ko lai tev dodu?” (1 Ķēn 3,5). Dievs izpildīja viņa lūgumu un pievienoja viņam nesalīdzināmas bagātības un slavu. Senajā pasaulē sapnis netika izprasts kā nejauša bezapziņas pieredze, bet gan kā dievības ielaušanās cilvēka lietas. Sapnis ir ārpus cilvēka kontroles vai ietekmes, manipulācijām vai pretestības. Tā ir reāla iespēja Dievam uzrunāt cilvēku bez pretestības.
Salomonu paaugstināja viņa tēvs Dāvids, tāpat kā Kungu Jēzu Kristu paaugstināja Viņa Tēvs. Adonijs pats sevi “paaugstināja” par ķēniņu (1 Ķēn 1,5), tomēr Salomons mantoja troni. Viņš neizmantoja viltīgus līdzekļus, lai saņemtu valsti; viņam tā tika dota. Salomons apzinājās, ka viņa tēvs Dāvids par visu bija pateicīgs Dieva žēlsirdībai un pats kļuva par ķēniņu pār lielu valsti jaunībā, un tas viss varēja viņu biedēt. Viņš baidījās, vai pratīs rīkoties taisnīgi pret savu tautu. Ķēniņš apzinoties savu jauneklību teica, ka “nezinu, ne kad nākt, ne iet” (1 Ķēn 3,7). Vēl viens nedrošības iemesls bija tautas lielums pār kuru viņam būs jāvalda. Izraels bija valsts, kuru izveidoja Kungs un tikai Viņš viens pats varēja to saskaitīt. Iepriekš Bībelē tautas skaitīšana bija kā pretenzijas uz Dieva neapstrīdamām tiesībām pār savu tautu, kura nepiederēja nevienam citam, pat ķēniņam Dāvidam, kas šo likumu uzurpēja veicot tautas skaitīšanu un par to tika sodīts (2 Sam 24, 10-25). Piepildās arī pravietojumu vārdi, kas tika doti patriarhiem no Radīšanas grāmatas (Rad 13,16; 32,13), ka tauta būs nesaskaitāmi liela (1 Ķēn 3,8).
Salomons lūdza “dzirdīgu sirdi” (1 Ķēn 3,9) jeb gudru, saprāta vai ietilpīgu sirdi. Ebreju valodā burtiski šis lūgums skan: “klausīties spējīgu sirdi”; sirdi, kas ir cilvēka jūtu, saprāta un gribas centrs, kas spēj pildīt Dieva gribu un Likumu, un prasme pielietot to personiskajā un tautas dzīvē. Dzirdīga sirds sasaucas ar jūdu ticības apliecību: “Klausies, Izrael!” (At 6,4). Salomona gudrība nav kaut kāds iekšējais garīgais kompass, bet tā nav arī vienkārša Likumu piemērošana. Salamana gudrības pamatā ir viņa sirds stāvoklis. Patiesa gudrība ir ne tikai viltība vai spēja panākt savu, bet arī rodas no sirds, kas vērsta uz Dievu un Viņa ceļiem. Salomons lūdza gudrību un precizēja šo vēlmi: “saprast, kas labs un kas slikts” (1 Ķēn 3,9) un izmantoja līdzīgus vārdus no Radīšanas grāmatas (2-3.nod.), kur tiek aprakstīts koks dārzā un gudrības iepazīšanas koks. Salomona lūgumu var uztvert kā lūgumu piekļūt kokam, kas Ādamam bija liegts. Kā Ādams, tā Salomons ieslīga miegā, lai saņemtu savu līgavu, bet Salomons pamodās nevis ar sievieti, bet gan ar Gudrību. Salomons ir kā jaunais un uzlabotais Ādams un apzināti lūdz gudrību, lai valdītu savu tautu, kas kļūtu par Dieva klātbūtnes liecinieci pasaulē. Atšķirībā no Ādama, kurš paņēma aizliegto augli no savas sievas un neapturēja viņu, Salomons uzklausīja sievietes ar sapratni un sprieda tiesu pareizi (1 Ķēn 3, 16-28). Salomona gudrības grāmatā lasām par gudrības meklēšanu: “Jaunībā es viņu iemīlēju, kopš jaunības pēc viņas lūkojos, kā līgavu pārvest lūkoju un iemīlējos tās skaistumā” (Gudr 8,2). “Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri, zinādams: man padomdevēja būs labklājībā un mani uzmundrinās rūpestos un bēdās” (Gudr 8,9).
* Solomon prays for wisdom - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056115752
** Walter Eichrodt, Theology of the Old Testament. Volume Two, Philadelphia: The Westminster Press 1967. - 81.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru