2 Pēt 1,16-19
Apustulis Pēteris manuskripts no Florences, Itālijā 14.gs. pēdējā dekāde* |
Otrā Pētera vēstule prasmīgi lieto grieķu-romiešu retorikas mākslu. Vēstule ir rakstīta, lai risinātu eshatoloģijas krīzi, ko izraisīja Kristus atgriešanās kavēšanās un viltus skolotāju parādīšanās kristiešu vidū. Kavēšanās noskaņā, šie viltus skolotāji noraidīja mācību par Kunga otrreizējo atnākšanu (gr. parousia; 2 Pēt 1, 16-21; 3, 1-4. 8-13) un gaidāmo tiesu (2 Pēt 2,3-10; 3, 1-7). Tas viss izsauca nemorālu uzvedību (2, 10-22). Pēteris izmantoja pārdomātu retoriku, lai kristiešus piekļautu Kristus apsolījumiem, apustuliskajai tradīcijai un atturētu viņus no aiziešanas no patiesības pie viltus skolotāju mācībām un uzvedības. Autors izmanto tiesu retoriku, lai atspēkotu viltus skolotāju apgalvojumus un atbalstītu apustulisko tradīciju par otrreizējo Kunga atnākšanu un tiesu, kā arī epideiktisku (svinīgu) retorika, lai apkaunotu viltus skolotājus un apgāztu viņu ētiku.*** Kāda varēja būt šī ētika? Kādu gadsmitu vēlāk sv. Irenejs no Lionas (130-202.g.) savā darbā "Pret herēzijām" (Adversus Haereses) pirmajā grāmatā aprakstīja visdažādākās gnostiskās mācības, kas kristieša ausij var likties smieklīgas. Piemēram, pastāv kāds eņģelis, kurš palīdz cilvēkam veikt grēcīgu darbu un mudina, lai nepietrūkst drosmes to darīt, jo pats eņģelis ir beigās atbildīgs par visu paveikto un cilvēks pat negrēko (Adversus Haereses I, 31.2).
Kristīgās kopienas patiesā ticība bija apdraudēta un uzbrukuma būtība bija saistīta ar ticību Jēzus otrreizējajai atnākšanai (gr. parousia). Pēteris aizstāvēja apustuļu mācību pret divām pretinieku apsūdzībām, ka Kristus otrā atnākšana ir mīts (2 Pēt 1,16-18) un to, ka pareģojums par otro atnākšanu nav patiess pravietojums ( 2 Pēt 1, 20-21). Šajā svētdienā apskatīsim pirmo izaicinājumu, kurā Pēteris atsaucās uz savu autoritāti par Pārveidošanās notikumu, ka tas norāda uz Jēzus otro atnākšanu. Vēstulē netiek pieminētas daudzās detaļas, kuras evaņģēlisti piemin aprakstot Pārveidošanos Tabora kalnā. Autors nepiemin, kas pavadīja Jēzu kalnā un norāda vien, ka pats bija tur klātesošs ar citiem. Pēteris nepiemin liecinieku reakcijas vai Mozus un Elijas klātbūtni. Svarīgi, ka Jēzus Pārveidošanos autors piemin ļoti vispārīgi, rakstot tikai to, ka viņš bija Jēzus godības aculiecinieks un ka Jēzus saņēma Dieva godu un slavu. Autors skaidri pavēsta par Tēva vārdiem un uzsver, ka viņš un citi to dzirdēja; tas autoram ir vissvarīgākais stāsta aspekts. Uzsvars ir uz vārdu avotu. Pētera vēstulē autors papildina evaņģēlija stāstījumus ar svarīgu elementu un nosauc Dievu par Tēvu. Salīdzinājumā ar evaņģēliju stāstījumu par Jēzus Pārveidošanos, vēstulē Jēzus pārtapšana tiek pakārtota vēstules mērķim, aizstāvēt parūziju.
Kristīgā ticība nebalstās gudros stāstiņos jeb grieķiski autors runā par mītiem (gr. mythois), bet gan patiesa ticība veidojas uz vēsturiskiem notikumiem, kurus apstiprina aculiecinieki. Vārdam mīts parasti ir negatīva pieskaņa vai nepatiess stāsts, piemēram, stāsti par dieviem. Mīti tiek pretnostatīti ticamiem stāstiem un aculiecinieku vārdi ir svarīga liecība, lai noskaidrotu notikumu vēsturiskumu. Pēteris uzsvēra Rakstu patiesumu un gnostiķu mītu jeb izdomājumu maldus, un dara to uzsverot Bībeles patiesumu, jo, piemēram, pravieši nerunāja savas kaprīzes, bet Dieva iedvesmotos vārdus. Cilvēkam nav jāseko gudri izdomātiem stāstiņiem, ja viņš var dzirdēt par Jēzus Kristus spēku un parūziju no aculiceniekiem. Katrs, kas ar ticību ir atvērts uz lieciniekiem var dzirdēt ticībā balsi no debesīm līdzīgi kā mācekļi Tabota kalnā. Pēteris necenšas uzspiest savu pasaules vai ticības koncepciju, bet paliek uzticīgs Tabora kalna pieredzei, kad Tēvs liecināja par savu Dēlu. Pēteris vienkārši stāsta, ko Tēvs teica par Jēzu un tā nebija apustuļa Kunga dzīves interpretācija. Viņš palika uzticīgs Tēva interpretācijai un neaizrāvās ar savu.
Pēteris aprakstīja neaizmirstamu Pārveidošanās notikumu un pēdējā fragmenta teikumā atgādina vēl par vienu Dieva Vārda veidu, rakstītu Vārdu, ko ir devuši pravieši. Būtiski ir apzināties šīs divas Dieva Atklāsmes formas, kas šai lasījumā izskan: Iemiesotais Vārds un rakstītais Svēto Rakstu vārds. Dieva balss uz kalna praviešu vārdus padarīja drošticamus, jo Pārveidošanās attēlo praviešu vārdu piepildīšanos. Vecās Derības pravietojums šajā notikumā piepildījās. Viena no jūdu tradīcijām “zvaigzni” (2 Pēt 1,19) no Skaitļu grāmatas (Sk 24,17) skaidro mesiānistiski un Vecajā Derībā Kunga nākšanu raksturo kā saullēktu (Mal 3, 20/4,2), jo Dievs nāks kā saule (Ps 84,12). Kunga Pārveidošanās ir viens no noslēpumainākajiem notikumiem Jēzus dzīvē un sagatavo mācekļus krusta notikumiem, Jēzus ciešanām un nāvei, lai sagaidītu augšāmcelšanās rītu. Tomēr augšāmcelšanās ir tikai priekštēls beigu godībai, kad Kristus nāks, lai iedibinātu Dieva valstību. Tabora gaisma ir arī parūzijas gaidīšana, kad nāks Kunga godība, bet tikmēr Svētā Gara klātbūtne un spēks Baznīcā uztur augšāmcelto dzīvi ticīgajos, kas savu piepildījumu sasniegs Dieva valstībā.
* Peter from BL Add 22310, f. 11 (2) - The British Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_G70059_81b
** Carl Holladay, A Critical Introduction To The New Testament: Interpreting The Message And Meaning Of Jesus Christ, Nashville: Abingdon Press 2005, - 735.lpp.
*** Duane F. Watson, The Epistolary Rhetoric of 1 Peter, 2 Peter, and Jude / Reading 1-2 Peter and Jude, Atlanta: Society of Biblical Literature, 2014. - 55.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru