Is 56, 1. 6-7, svētdiena XX, A

Is 56, 1. 6-7

pravietis Isajs, manuscripts no Zalcburgas,

Austrija, 1432-1435

Isaiah - Institute of Material Culture of the Middle Ages

and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

https://www.europeana.eu/item/15501/005365

“20. augusta svētdiena turpina lasījumu ciklu par jauno kristīgās kopienas dzīvesveidu. Šajā svētdienā Evaņģēlija lasījums atklāj kā šī kopiena ir atvērta uz visiem cilvēkiem. Baznīcas locekļi tiek nosaukti par "bērniem" un "avīm"; par tiem, kas pieredz mīlestību un Dieva gādību.”* Kristiešiem ir jāspīd ar savu mīlestību uz visu pasauli. Evaņģēlijā Jēzus nepakļaujas mācekļu spiedienam un pieņem tradicionāli atmestu cilvēku un uzsāka ar viņu dialogu, kas ievedīs viņu ticībā. Lasījums no pravieša Isaja grāmatas ielūdz atmestos. Dieva vārda liturģijas ietvaros pravietis vēsta par Kanānas sievieti un visu cilvēku iekļaušanu Jēzus Kristus Mistiskās Miesas Svētnīcā, kas ir Baznīca. Dieva taisnība atklājas divās šķautnes: taisnīgumā jeb godīgā rīcībā un pestīšanā, jo Dieva taisnība ir vērsta uz labošanu, nevis tikai uz nosodīšanu (skat. Rom 3,21-26). Svešzemnieki iepazīs Kungu un pielūgs Viņu Svētnīcā: “lūgšanu namu visām tautām” (Is 56, 7), bet tas nebūs automātisks un ārējs notikums, bet tā būs eksistenciāla un morāla izvēle visiem tiem, kam būs atvērta sirds un tīra sirdsapziņa.

Kungs mudina savus ļaudis veicināt taisnīgumu un dievbijīgu dzīvi, jo apsolītā glābšana ir tepat aiz stūra. Īpašs uzsvars ir uz sabata ievērošanu un labu rīcību. Sabata ievērošana attiecas uz pirmajiem baušļiem un Dieva autoritātes atzīšanu, bet taisnīga rīcība uz baušļiem, kas veicina cieņu pret savu un citu cilvēku dzīvi, dzīvību un īpašumu. Pēc tam, kad Kungs ir uzsvēris nepieciešamību no jauna uzticēties Dieva likumam un tā sabiedriskā taisnīguma principiem, Kungs paziņoja, ka ir gatavs paplašināt derības tautas kopienas rindas (Is 56, 3–8). Kungs atvērs Svētnīcas durvis ārzemniekiem un einuhiem, kuri abi iepriekš bija izslēgti no pielūdzēju kopienas (At 3,1-8). No šī brīža personas etniskā piederība vai fiziski defekti vairs neizslēgs cilvēkus no kulta. Šī iespēja pievienoties ticīgo jūdu tautai atspoguļoja Salomana vēlmes īstenošanos, lai Svētnīca kļūtu par pielūgsmes centru visām tautām (1 Ķēn 8, 41-42).

Šīs svētdienas fragmentā lasām par svešzemnieku (Is 56, 3.6-7) un ebreju vārds, kuru lieto pravietis “ben-nekar” nozīmē svešinieku, kurš nedzīvo Izraelī jeb cits cilvēks, kuram nebija ieeja svētnīcā (Ez 44, 7.9), Pashas svētkos (Izc 12, 43), upuru salikšanā (Lev 22,25). Psalmu grāmatā varam lasīt dievbijīga jūda attieksmi pret šiem cilvēkiem: “Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku (ben-nekar) rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna” (Ps 144, 11). Pravietis Isajs pretēji šai domai parāda Dievu, kurš ved svešiniekus pie sevis uz Svētnīcu, kur viņi varēs pielūgt Kungu un salikt Viņam upuri. No tiem, kas tiek pielaisti pie Svētnīcas un baušļiem tiek prasīta ticības prakse: pirmkārt, sabata ievērošana (Is 56, 4.6), kas bija derības zīme ar Kungu (Izc 20, 8-11), atceres laiks par atbrīvošanu (Izc 23, 12; At 5, 12-15), atsauc atmiņā radīšanas notikumā iedibināto kārtību un to, ka Kungs par mums rūpējas (Izc 20,11) un svētuma zīme (Izc 31, 12-17). Otrkārt, iekļaušana derībā (Izc 56. 4.6) un, treškārt, tā rezultātā viņu priekšā atvērās Svētnīcas durvis, kur Kungs ar savu varu ļauj apiet kulta noteikumus, kas aizliegtu svešiniekiem piedalīties tajā. Svētnīcu atvēšana svešiniekiem senatnē nebija kaut kas pašsaprotams, jo ražādās reliģijās bija savi priekšraksti, normas, rituāli un piederība valstij, kas liedza šai sfērā lielu brīvību, bet Atklāsmes Dievs sola atvērtību.

Kunga tauta gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības laikā vienmēr ir saskārusies ar līdzdalībnieku problēmām. Mateja Evaņģēlijā Jēzus citē šo Rakstu vietu: “manu namu sauks par lūgšanas namu” (Mt 21, 13). Ja šo vārdu iecere bija Dieva solījums par Svētnīcu, tad Jēzus izmantoja šo pravietojumu kā apsūdzību jūdiem, jo svētnīca nebija kļuvusi par lūgšanu namu visām tautām, bet citējot pravieti Jeremiju Kungs teica, ka svētnīca ir kļuvusi par “laupītāju midzeni” (Mt 21,13; Jer 7,11). Pravietojuma piepildīšanās Vecajā Derībā tika gaidīta pēc Babilonas trimdas, tomēr vēstures notikumu gaitā piepildījās Jaunajās Derības ticīgo kopībā, kurā pagāni ieguva pieeju Dievam caur Jēzu Kristu (Ef 2,11-22; Gal 3,28). Šī Jaunās Derības kopiena vairs nav saistīta tikai ar Desmit baušļiem un sabata noteikumiem (Ef 2,15; Kol 2,16), jo Kristus ir piepildījis likumu (Mt 5,17). Kristus izveidoja tautu, kas ar Gara dāvanu ievēro bauslības būtību (Mt 22,37-40). Tai vietā, lai nest upurus uz Svētnīcu, jaunās derības tauta kļūst pati par Dieva Svētnīcu (Ef 2,21–22) un svin Vissvētāko upuri, kas padara iepriekšējos novecojušus (Ebr 7,27; 9,29). Tai vietā, lai ievērotu sabatu, šī jaunā pielūdzēju tauta caur ticību ieiet pastāvīgā “sabata atpūtā” (Ebr 4,3.9), kas atbrīvo viņus no centieniem izpatikt Dievam (Ebr 4,10).

* Mt 15, 21-28 https://www.facebook.com/notes/1222796491426826/

br. Jānis Savickis OFMCap