Is 22, 19-23, svētdiena XXI, A

Is 22, 19-23

sv. Pēteris ar atslēgām
manuskripts no Nīderlandes, 1250-1275

St. Peter holding a key - KB, National Library of the Netherlands,

Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056114188

27. augustā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas, kur aprakstīts kā viens no Dāvida nama pārvaldniekiem vārdā Šebna tiek nomainīts ar citu - Eljākīmu. Šis lasījums ļauj labāk izprast šīs svētdienas Evaņģēliju (Mt 16, 13-20), jo abos lasījumos izskan vārdi par atslēgu došanu, kas senatnē saistījās ar pārvaldnieka amatu, personu, kas ieņēma otro vietu valstī aiz ķēniņa. Eljākīms saņems “Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (Is 22, 22). Ja iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja uz atvērtību, tad šajā svētdienā šī doma, protams, paliek spēkā, tomēr tiek uzsvērts, ka Baznīca nevar pakļauties pasaules ietekmei. Pirmkārt, kristticīgajam jābūt ar ticību un izpratni par Jēzu Kristu, kas nav maldīga vai kļūdīga. Autentiskas ticības piemēru Evaņģēlijā parāda Pēteris, kurš arī saņēma atzinību no Kunga un “Debesu valstības atslēgas” (Mt 16, 19). Pravietojums Šebnam (Is 22,15-25) ir ievērojams, jo tie ir vienīgie Isaja vārdi pret kādu konkrētu personu. Isajs viņam uzbruka, jo Šebna vēlējās izcirst klintī sev kapa vietu, kas bija paredzēta dižciltīgajiem, kā arī uzstājās pret viņa ārišķīgo un grezno ratu izmantošanu (Is 22,16.18). Pravietis parādīja, ka viņš pats nekad neizmantos kapu, jo viņš tiks aizvests prom vardarbīgi un mirs gūstā. Līdz grāmatas 36. nodaļai Šebna bija nedaudz pazemināts amatā un viņu aizstāja Eljākīms, kā Isajs pravietoja (Is 22,20-24), bet Isaja vārdu pilnīga piepildīšanās faktiski nav Vecajā Derībā pieminēta, bet piepildījās Jaunajā Derībā.

Pravieši bieži vērsa savus vārdus pie sabiedrības vadības, jo vadītāji parasti noteica tautas virzību. Ticīgi vadītāji atnesa atjaunotni, bet ļaunie vadītāji nesa postu. Šebna un Eljākīms piedāvāja divus piemērus sliktas un labas vadības sekām. Šebna kalpoja par pils ierēdni un vārds “pārvaldnieks” (ebr. soken), kas tiek lietos lai aprakstītu viņa darbu, uzsver, ka Šebnas uzdevums bija uzticīgi pārraudzīt to, kas viņam nepiederēja. Viņa tituls “atbildīgs par pili” jeb “pār namu” raksturo vienu augstu amatu ar autoritāti, tomēr Šebna izmantoja savu stāvokli savā labā. Viņš izgreba sev milzīgu kapu, lai pēc viņa nāves citi viņu atcerētos kā izcilu cilvēku, taču Dievam bija citi plāni. Isajs paziņoja, ka Dievs iecels Eljākīmu kā Šebnas aizstājēju un Eljākīmu paaugstināšana un Šebnas pazemināšana amatā bija notikusi Sanheriba iebrukuma laikā (701.g. pirms Kr.). Eljākīma kalpa stāja ļāva viņam pienācīgi lietot savu autoritāti un viņš kā Dieva kalps un tēvs savai tautai, kuru vadītu ar līdzjūtību un nodrošinātu stabilitāti. Diemžēl Eljākīms arī neizturēja (Is 22,24–25), jo cilvēki pie viņa vērsās arvien vairāk, bet viņš nevarēja izturēt šādu slodzi. Pravieša Isaja vārdi bija brīdinājums: pat Dieva kalpiem ir savas robežas. Galu galā cilvēkiem bija jāmeklē sava drošība Kungā, nevis Eljākīmā vai kādā citā zemes vadonī. Taču Eljākīms nespēj izturēt atbildības nastu un atkal atklājās cilvēka centienu ierobežojumi.

Isajs iezīmēja uzticama pārvaldnieka tēlu, kurš apzinās, ka viņa uzdevums ir veicināt tautas labklājību. Eljākīms nemeklēja savu personisko labumu, bet bija Dieva nozīmēts savā amatā un saņēma Kunga kalpa titulu. Šis lasījums dod ieskatu kādam jābūt ideālam kalpam, kā laba tēva modelis, kas pārvaldītu Izraeli un atbild Dieva priekšā, un apzinas, ka viņam ir iebobežota Dieva dota autoritāte. Visinteresantākie ir vārdi par varas atslēgām, jo sasaucas ar Jaunās Derības tekstiem. Atklāsmes grāmatā Kristus ir parādīts kā “Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatver” (Atkl 3,7). Ja jūdi Isaja vārdus neuztvēra kā mesiāniskus, jo pārvaldnieks nevar reprezentēt mesiju, tad apustulis Jānis rakstot Atklāsmes grāmatu nedaudz pamainīja atslēgas piederību: no Eljākīma pie Dāvida un Kristus nenes atslēgu, kas atver Dāvida namu, bet paša Dāvida atslēgu. Isaja pravietojums Evaņģēlijā arī spēlē lielu lomu (Mt 16,19), lai aprakstītu Pētera autoritāti. Evaņģēlists Matejs atslēgas nepiedēvē Kristum, bet Pēterim un tas vairāk saskan ar Isaja pravietojumu, kur atslēgas ir karaļnama pārvaldniekam. Dāvida atslēgu Isajs pieminēja saistībā ar atbildību, jo atslēga bija svarīgs priekšmets, kas varēja būt ielikts jostā vai pārmests pār plecu, un uzsvēra Dieva doto atbildību, kas bija saistīta ar to, lai to izmantotu ķēniņa interesēs. “Aizvērt” un “atvērt” nozīmē tiesības pieņemt lēmumus, kurus neviens nevarētu ignorēt un tāda ir priekšvēsture atslēgas varas došanai Pēterim (Mt 16,19) un pēc tam Baznīcai (Mt 18,18), tomēr augstākā vara pieder Kristum (Atkl 3,7-8). Tikai Kungam Jēzum ir tiesības ievest cilvēkus valstībā un Viņa atslēga atklājās ciešanās un nāvē uz krusta, jo Viņš saņēma krusta atslēgu uz saviem pleciem, kas atver debesis.

br. Jānis Savickis OFMCap