Jņ 15, 1-8
29. aprīļa svētdienas Evaņģēlijā Jēzus ir parādīts kā “vīnakoks” par kuru rūpējas Tēvs, kurš arī gādā par zariem - ticīgajiem. Evaņģēlists Jānis tādā veidā vēlējās uzsvērt vienotību kādai jābūt starp Kristu un Baznīcas locekļiem, un briesmas, kas var rasties tad, kad tiek sarauta šī saite. Tā ir ļoti dziļa saite. Zaros plūst sulas, kas nāk no vīnakoka. Visos plūst viens spēks it kā tas būtu kā vienota asins sistēma (Svētais Gars). Zari un vīnakoks funkcionē tā it kā tiem būtu vienāda dzīves un īstenības uztvere. Šī kopība nestāv uz vietas, aug, attīstās un nes augļus. Dzīvi, ko ticīgie saņem kristības sakramentā, vajag sargāt un saglabāt, lai attiecības ar Jēzus nesabojātu saldas un sēdošas dzīves trombi.
Vīnakoka alegorija pēc savas struktūras atgādina pagājušo svētdien lasīto līdzību par Labo Ganu (Jņ 10) un vārdus par Dzīvības Maizi (Jņ 6, 35-51), jo sākumā tiek lietoti vārdi “es esmu…” un attīstās attiecīgā doma. Svarīgi norādīt, ka šī alegorija ir daļa no Jēzus pēdējo vakariņu uzrunas. Alegorijā par vīnakoku varam redzēt viena procesa divus posmus. Sākumā mēs varam iepazīt attiecības starp Tēvu un Dēlu, kuru laikā mācekļi tiek attīrīti ar Kristus vārdu palīdzību - tas ir uzmanības, klausīšanās un paklausības posms. Otrais posms parāda dzīvības saiti ar Kristus personu, kurai jāveicina ticīgo mīlestība un auglība. Vīnakoks tiek uzskatīts par miera simbolu. Vīnakoks nav spēcīgs koks, bet smalks un tam ir vajadzīga liela uzmanība, jāiegulda liela mīlestība un miers, lai tas varētu augt. Nogrieztie vīnakoka zari neder galdniekam un tāpēc zariem ir sagatavoti divi ceļi: vai nu tie paliek un aug, vai arī tiek nogriezti un iemesti ugunī.
Lai vēl labāk izprastu vīnakoka alegoriju nepieciešams iedziļināties Vecajā Derībā, kas daudzās vietās atsaucas uz šo tēlu. Jāuzsver, ka Vecās Derības cilvēki Izraēli redzēja kā vīnakoku, kuru Dievs pārnesa no Ēģiptes nebrīves un pārstādīja, rūpējās un sargāja apsolītajā zemē, lai tas nestu augļus. Jēzus vārdi: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1) ienesa jaunumu attiecībā uz Vecās Derības izpratni, kur Dievam piederēja vīnadārzs, bet tagad pats Dievs ir vīnakoks. Vecajā Derībā tiek rakstīts par vīnadārzu un vīnakoku, kas nepilda Kunga gribu un nenes augļus. Tagad vīnakoks var būt auglīgs, jo Jēzus Kristus ir tas, kas piepildīs to, ko cilvēks nevar īstenot ar saviem paša spēkiem. Vārds “īstais, patiesais” šeit nozīmē “pilnīgais, saskaņā ar patiesību”. Tas, kas līdz šim bija tikai miglā tīts, īstenojās Jēzus personā. Lai izprastu Izceļošanas un vīnadārza motīvus mums ir jāgriežas pie Dziesmu Dziesmas grāmatas, kas īpaši tēlaini un dziļi apcer mīlestības noslēpumu starp Dievu un Viņa tautu.
Dziesmu Dziesmā varam lasīt: “Nāc mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos! Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnastīga rieš, vai pumpuri atvērušies” (Dz 7, 12-13). “Nāc, mans mīļais”! Lekha dodi! - tā skan sena jūdu sabata un pashas dziesma. Šajā Dziesmu Dziesmas fragmentā var saskatīt izceļošanas (exodus) valodas izmantošanu - vēlmi pamest kalpības zemi, trimdu un sasniegt apsolīto zemi. Mozus laikā tauta saņēma pavēli pamest Dieva vadībā un steigā nebrīves zemi (Izc 12,39-42). Viņi to pameta “nakts vidū” (12,29), tomēr mērķi uzreiz nesasniedza, kaut arī ceļš nebija taisns; viņi sāka ceļu drosmīgi, tomēr padevās kārdinājumiem un vēlējās atgriezties (13,18). Līdz “rīta krēslā” (14,24) tauta piedzīvoja atbrīvošanu, pārejot pāri Sarkanajai jūrai. Dziesmu Dziesmā tiek lietota tā pati valoda un tēli, kas Izceļošanas stāstā: pamest, nakts, agrs rīts, pāriet, pamest veco zemi, “izejam laukos”, ceļš, kurš sola apmešanos jaunā zemē, bagātus augļus un Kunga vīnadārzus. Lieldienu rīts tiek izteikts vārdos: “nakšņosim ciemos… ceļamies agri un ejam.” Vārdi “rīts vīnadārzā” un “nakšņosim/pavadīsim lauku” izklausās gandrīz kā jauns Lieldienu nosaukums. No rīta iesim kopā mēs uz ciemu, jauno pilsētu, Jeruzālemi, uz jauno vīnadārzu, kur dzirdēsim vārdus: “Es esmu īstais vīna koks” (Jņ 15,1).
Jēzus vārdi “Palieciet manī, un es jūsos.” (Jņ 15,4) atgādina Dziesmu Dziesmas dziļo un intīmo noskaņu: “Tava naba - apaļš trauks, kurā neizsīkts vīns. Tavs vēders - lilijām apsprausta kviešu stirpa” (Dz 7,3). Vienotība ar Kungu ir neaprakstāma: “Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ 15,5). Jēzus runā par visiem cilvēkiem, kas dzīvo vienotībā ar Viņu, un tā vienotība turpinās Viņa Līgavā Baznīcā. Baznīcas auglība īstenojas Euharistijā, ko simbolizē vīns un kvieši. Vīnakoka alegorija norāda uz visiem līdzekļiem, kas ved uz pestīšanu: ticība, mīlestības darbi un īpašā veidā sakramenti. Sakramenti ir dzīvības sula, kas atdzīvina šo saisti starp Jēzu un ticīgajiem. Kristības sakramentā mēs esam “saauguši” (Rom 6,5) ar Kristus koku, bet Euharistija mums ir kā Jēzus dzīves spēku pārliešana mūsos.
br. Jānis Savickis OFMCap