Jņ 20, 19-31
Lieldienu laikā Baznīca liturģijā mums atgādina, ka Kungs visu dara jaunu (Atkl 21,5), tas attiecas gan uz mūsu dzīvēm, gan arī īpašā veidā uz liturģiju. Liturģijā tiek lasīti lasījumi tikai no Jaunās Derības, lai uzsvērtu šo omnia nova (visu jaunu) principu. Katru gadu baltajā svētdienā tiek lasīts viens un tas pats fragments no Jāņa Evaņģēlija, kurā Jēzus ir parādīts kā ticības pamats, prieka un miera avots, un mācekļu kopienas dzīves atjaunotājs. Parasti šis Evaņģēlija fragments tiek saistīts ar apustuļa Toma ticības grūtībām, un blakus Jēzum un Svētajam Garam, viņš ir centrālais varonis šajā notikumā.
Evaņģēlists Jānis par ticību nekad neraksta vienkārši. Lietvārds “ticība” šajā Evaņģēlijā nav sastopams, bet tiek lietots vienīgi darbības vārds “ticēt” - 98 reizes. Piemēram, apustulis Pāvils, kas īpaši dziļi pārdomāja ticības jautājumus, vārdu “ticēt” lietoja 54 reizes, bet vārdu “ticība” apmēram 150 reizes. Tas ir viens no Jaunās Derības noslēpumiem, ka vārds “ticība” nav atrodams Jāņa Evaņģēlijā, kaut arī tas ir ļoti svarīgs Jaunā Derībā. Jānis šādu vārdu izvēli veica apzināti. Gandrīz katram notikumam ir šāda struktūra: Jēzus atklāsme, un tai seko ticība vai neticība kā atbilde uz atklāsmi. Ticība Jānim ir dinamiska un dzīva realitāte, nevis statisks un iesaldēts stāvoklis. Ticība ir kustība, ceļš kopā ar konkrētu personu - Jēzu Kristu; ticība ir sirds kustība pie Kunga, bet nevis intelektuāla degustācija. Evaņģēlists rakstot savu darbu, nedomā tikai par vienu skaidrojumu kādam notikumam vai frāzei, bet par diviem vai trijiem vienlaicīgi, un vairākas interpretācijas savā starpā var saskaņot. Šeit nedaudz apskatīsim vienu no aspektiem, kas saistīts ar Toma ticību: “sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27).
Apustulis Toms Jāņa Evaņģēlijā parādās vēl divas reizes. Jēzus Lācara nāves kontekstā Toms saka: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu nomirtu!” (11,16), jo vēl nesaprata krustu, un Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus runāja par savu aiziešanu, bet Toms teica: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej, un kā mēs varam ceļu zināt?” (14,5). Šie Toma vārdi vienlaicīgi liecina par viņa uzticību un šaubām. Bieži “Toms, saukts Dvīnis” (11,16; 20,24; 21,2) tiek interpretēts simboliski - Dvīnis, grieķiski Didymos varētu norādīt uz Toma domāšanas veida diviem virzieniem, no vienas puses uzticīgs, bet no otras, viņš šaubās. Tomēr, pirms sākot interpretēt šo vārdu, jāņem vērā, ka vārds didymos ir tulkojums aramiešu vārdam toma (dvīnis).
Evaņģēlija ainā Toms ir vienīgais, kurš nebija uz vietas tad, kad viņam tur vajadzēja būt. Prombūtnes iemesli nav zināmi. Viņš nebija klātesošs brīdī, kad Jēzus mācekļiem dvesa Svēto Garu (20,22). Šī notikuma apraksts atgādina Dieva dzīvības dvašu cilvēka radīšanas brīdī (Rad 2,7). Pēdējo Vakariņu laikā Jēzus vairākas reizes runāja par Gara nākšanu pār mācekļiem. Pēc astoņām dienām Toms sastapās ar Kungu, kurš iepriekš atmeta mācekļu liecību, bet tagad viņu klātbūtnē atzītās savā ticībā: “Mans Kungs un mans Dievs!” (20,28).
Šajos vārdos Evaņģēlijā tiek sasniegta ticības kulminācija. Toms izmanto divus Vecās Derības titulus, kuri vienmēr attiecās uz Dievu: Kyrios* (Kungs) jeb ebrejiski Adonai un Theos - Dievs. Apustulis citēja psalmu (35,23), lai izteiktu savu ticību Dievam un svinīgi izsaka savu ticību Jēzus dievišķībai, ka Viņš ir Dievs, spēcīgs un mīlošs. Evaņģēlijs beidzās ar skaidru, neviltotu un patiesu ticību - tādu kādu mums ir jāmācās. Jau Evaņģēlija sākumā Jānis raksta: “Dievs bija Vārds” (1,1), tad tagad tiek apstiprināta šī patiesība. Evaņģēlija mērķis tika sasniegts: caur dažādu liecību palīdzību autors parādīja Jēzus personu - Dievu, lai lasītājs un klausītājs varētu ieticēt un saņemt no Kunga dzīvību.
Šādā kontekstā varam jautāt, kāda ir Jēzus sāna nozīme Toma dzīvē (20, 25.27)? Evaņģēlists otro reizi raksta par Jēzus sānu (19,34). Jēzus sāna pārduršanai ir dziļa garīga realitāte un apustulim Tomam šī noslēpumainā īstenība likās tik ļoti pievelkoša, ka vēlējās tam pieskarties, iepazīt un ticēt. Vai Toms pieskārās sānam, evaņģēlists par to neraksta, kaut gan kristīgajā mākslā šis pieskāriens tiek attēlots īpaši plastiski. Patiesi tic tas, kas klausās un mīl Jēzu, un par to liecināja Toms. Ticībai ir gan individuālais, gan arī kopienas līmenis, un Toms šos abus līmeņus piedzīvoja kopienas priekšā - piedzīvoja ceļu no šaubām līdz dziļai ticībai. Toma ticības pieredzē svarīgs ir Kristus sāns, jo apustulis redzot taustāmu krusta liecību no redzēšanas pāriet uz liecību, no zīmēm uz sludināšanu. Iesākas Baznīcas laiks un krusta sludināšana: “mēs sludinām Kristu, krustā sisto... Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1Kor 1,23.25)!
Baznīcas Tēvi ūdenī, kas izplūda no Jēzus sāna redzēja kristību simbolu, bet asinīs - Euharistijas simbolu, bet abos sakramentos kopā Baznīcas simbolu, jaunā Ieva, kas iznāca no jaunā Ādama sāniem (ribas) (Ef 5, 23-32). Apustulis Toms savu sludināšanas misiju uzsāka no šīs “sāna” pieredzes. Gavēņa laikā bieži dzirdējām Vecās Derības tekstus, kurus Jaunās Derības autori un Baznīcas Tēvi redzēja kā norādes uz pārdurto sānu. Ezehiēla grāmatā (47,1-12) pravietis raksta par ūdens iztecēšanu no Svētnīcas sliekšņa apakšas austrumu virzienā (Ez 47,1; Zah 14,8). Jēzus paredzēja, ka no Viņa izplūdīs dzīvā ūdens avots un pats būs kā svētnīca vai klints tuksnesī, no kura izplūdīs ūdens. Jānis tādā veidā savā Evaņģēlijā norādīja uz sakramentiem, kuri turpina Baznīcā “Jēzus sāna” funkciju, no kura izplūst asins un ūdens. Izcilais Sīrijas svētais Jēkabs no Sarugas (451-521) rakstīja, salīdzinot Jēzu uz krusta koka un Baznīcu ar Ādamu un Ievu: “Kristus gulēja uz krusta, un kristības nāca no Viņa; laulātais gulēja, bet viņa sāns tika pārdurts miega laikā, no Viņa piedzima laulātā, tā kā bija ar Ievu un Ādamu… Nāvīgā miegā miers nāca pār viņu pie krusta un no viņa nāca Māte, kas dod dzīvību visām garīgām būtnēm”.
Ja ņem vērā izteiksmīgo biblisko tēlu - straume no Svētnīcas, kurš bija zināms ticīgajiem jūdiem un arī Tomam, var atcerēties, ka apustulis bija tas, kas saskaņā ar tradīciju devās vistālāk uz austrumiem, līdz pat Indijai, Tamilnādai. Toms iekļāvās šajā dzīvības straumēs plūdumā un devās tur, kur Gars viņu nesa, lai sludinātu Kristus dzīvības Evaņģēliju, kristītu un ievestu ticīgos sakramentālajā dzīvē. Toms īpaši intensīvi izdzīvoja savā ticības ceļā šaubas, pārliecību un tuvību ar Jēzu. Svarīgākos ticības dzīves jautājumus piedzīvoja vienotībā ar mācekļiem, tai skaitā neuzticību kopienas liecībai un spēju tās priekšā uzvesties patiesi, un nonāca līdz visdziļākajai Jēzus personas izpratnei, ka Viņš ir Dievs un dāvā mums reālus pestīšanas līdzekļus - sakramentus, kas spēj aiznest cilvēku ne tikai uz tālām zemēm, bet ļauj tepat uz vietas iesakņoties un uzsākt patiesu dzīvi: “Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek no svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dziedināšanai.” (Ez 47,12).
*sīkāk par vārdu Kungs: Filip 2, 6-11
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru