Lk 24, 35-48
Trešā Lieldienu laika svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar augšāmcēlušos Kungu, kurš apciemo savus mācekļus. Lasījumi par augšāmceltā Jēzus tikšanos ar saviem sekotājiem ir ļoti mīklaini un jautājumus rada ne tikai mums, bet arī apustuļiem. Jēzus apskaidroja viņus, lai bailes, apjukums un šaubas pārtaptu priekā, ticībā un Evaņģēlija izpratnē. Mācekļiem vajadzēja iet cauri atgriešanās procesu, lai pieņemtu patiesību par Jēzus augšāmcelšanos, un lai paši varētu par to liecināt. Augšāmcelšanās neattiecās tikai uz Jēzu, bet arī uz mācekļiem, jo ļāva viņiem uzlūkot savu dzīvi jaunā skatījumā; viņi varēja skatīties uz Jēzu un atpazīt Dieva plānu savai dzīvei; augšāmcelšanās vēsts neierobežojās ar mācekļiem, bet attiecās uz visiem cilvēkiem, un mācekļiem vajadzēja par to liecināt visai pasaulei. Šajā svētdienā paredzētais Lūkasa Evaņģēlija fragments ir saturiski ļoti bagāts; citi evaņģēlisti šeit minētās tēmas izkārtoja plašāk, bet Lūkasam svarīgi bija visu apvienot vienā fragmentā; šeit pievērsīsim uzmanību mācekļu liecības uzdevumam.
Pirmkārt, Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Jēzus augšāmcēlās savā miesā un šajā tiek fragmentā tiek parādīts, ka pēkšņais viesis ir patiešām Jēzus, klātesošs savā miesā. Evaņģēlija pašā sākumā Lūkas raksta, ka Zaharijs izbijās negaidīti sastopot eņģeli (1,12), bet tagad, tuvu beigām, Lūkas apraksta mācekļu bailes no Kunga ierašanās (24,37). Sākumā viņi domāja, ka tas ir gars, bet Jēzus visādos veidos vēlējās parādīt, ka tā ir tā pati miesa, kas tika sista krustā. Mācekļiem vieglāk bija noticēt garam nekā Augšāmceltajam miesā. Varētu domāt, ka ieraugot Jēzu, mācekļi nopriecāsies, jo iepriekš dzirdēja par Viņa parādīšanos ceļā uz Emausu. Bet nē! Viena no atšķirībām starp ceļu uz Emausu un tikšanos, kas aprakstīta šosvētdien ir tā, ka ceļā Jēzus atklājās pamazām, bet šeit pēkšņi. Emausā Viņš atvēra mācekļiem acis (24,31), bet tagad atvēra viņu prātus (24,45), lai saprastu pestīšanas notikumus un īpaši Rakstus. Jēzus parādījās tā, it kā būtu klātesošs starp mācekļiem visu laiku. Evaņģēlists neraksta, ka Jēzus “ienāca”, bet gan stāvēja viņu vidū; Jēzus neienāca, bet atļāva sevi ieraudzīt.
Mācekļu vidū Jēzus parādījās ļoti empātiski un neuzspiesti: “es pats tas esmu” (24,39). Evaņģēlists apraksta šajā situācijā mācekļu jūtas: iztrūkās, izbijās, brīnījās, neticēja un priecājās. Šīs jūtas norāda uz to, ka viņiem bija grūti ieticēt augšāmcelšanās notikumam; ticība augšāmcelšanai nav viegla. Jēzus gribēja pietuvināt šo noslēpumu saviem mācekļiem. Kā uzvarētājs Kungs satrieca nāvi, tomēr ar pārsteidzošu pieticību cenšas neizcelties un neuzspiest Sevi viņiem, nostājas viņu vidū. Tāda vienkāršība ir neparastāka par brīnumainu atklāsmi. Iespējas mācekļiem tas bija nepieciešams - ļoti smalkjūtīgi pieskārties viņu visdziļākajām dvēseles stīgām, lai viņu ticība Kunga nāvei un augšāmcelšanās notikumam nebūtu uzspiesta, bet pieņemta brīvībā, ar lieku prieku un apzināti. Svētīgais Geriks (Guerric d'Igny, 1070/80-1157) raksta: “Lielāka lieta ir pieņemt Jēzu sirdī nekā ieraudzīt Viņu ar acīm vai klausīties ar ausīm. Jo daudz spēcīgāka ir Gara darbība uz cilvēku iekšējām maņām nekā ārējās lietas uz ārējām maņām.” Jēzus vēlējās sakārtot mācekļu sirdis, lai tās būtu nobriedušas liecināšanai par Kungu, bet to nevarēja īstenot virspusēji. Fragmentā mācekļi nerunā, bet tikai skatās un klausās gan par Kungu, gan par savu stāvokli - tā it kā Kungs viņu priekšā vadītu kontemplācijas nodarbību!
Jēzus apgaismoja savu sekotāju prātus un deva viņiem žēlastību saprast Rakstu aktualitāti šodien, tagad. Kunga ciešanas, nāve un augšāmcelšanās ir pats būtiskākais, jo Kunga pasha ir atslēga Svēto Rakstu izpratnei. Tas bija svarīgi, jo tiem, kas tikās ar Jēzu bija jākļūst par Viņa lieciniekiem. Kungs iekļāva viņus savā pestīšanas plānā un deva viņiem uzdevumu. Jēzus norāda, kāds būs šis uzdevums: liecināt par to, ko paveica Jēzus Kristus, par Viņa dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos, un šī notikuma sekās cilvēku dzīvē.
Fragmenta beigās izskan vārdi par liecības došanu: “jūs esat liecinieki par šo visu”. Jēzus deva mācekļiem ļoti grūtu uzdevumu, lai viņi iet liecināt pa visu pasauli vispārsteidzošāko vēsti, ka cilvēks piecēlās no mirušajiem un tas neattiecas tikai uz šo cilvēku, kurš atdzīvojās un viņa tuviniekiem, bet tieši uz tevi, jo šis Augšāmceltais ir Dieva Dēls, kurš nomira, lai atbrīvotu no grēka valgiem visus cilvēkus. Evaņģēlists Lūkas piedāvā sludināšanas modeli, saskaņā ar kuru, pirmkārt, vajag klausītājiem radīt vēlme būt pestītiem. Pirmie kristieši zināja, ka Kristu var pieņemt tie, kas redz Jēzus personā pestīšanu. Kristus liecinieki norādīja uz garīgās pestīšanas alkām sava laika cilvēkiem; norādīja uz vēlmi būt pestītam, kas bija visai izplatīta antīkajā pasaulē. Cilvēki bija vīlušies filozofiskajās abstrakcijās, tā laika oficiālajā reliģijā vai politiskajos ideālos. Pēc pestīšanas nepieciešamības parādīšanas pirmie misionāri uzreiz sāka liecināt par Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās par mums, aicināja atgriezties un mainīt savu dzīvi. Šāds modelis ir aktuāls arī šodien, jo vilšanās klātesoša katra cilvēka dzīves pieredzē. Cilvēka izdomātie laimes līdzekļi ir trausli un pārejoši, bet Kungs piedāvā kaut ko pārsteidzošu - Sevi.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru