10.21.2020

Izc 22,20-26, svētdiena XXX, A

Izc 22,20-26


25. oktobra svētdienas vārda liturģija aicina mūs pārdomāt tuvākmīlestības jautājumu. Pirms pāris gadiem šeit jau apskatījām šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentu (Mt 22, 34-40). Šogad aplūkosim pirmo lasījumu no Izceļošanas grāmatas, kurā varam lasīt par izvēlēto tautu, kura nesen atbrīvojās un izceļoja no Ēģiptes verdzības. Ienākot jaunā zemē Kungs uzstājīgi prasīja viņus izturēties arī labi pret svešzemniekiem un neaizsargātām personām (At 24,17-22). Šis bauslis balstās izpratnē par Dievu, kurš ir vājo aizstāvis - vai tā būtu vesela tauta vai visievainojamākās personas sabiedrībā. Šī Izceļošanas grāmatas sadaļa (22,17-23,19) sastāv no dažādiem sociāliem, ētiskiem, morāliem un reliģiskiem priekšrakstiem, kas ir kā papildinājums Desmit Dieva baušļiem.

Izraels starp tautām bija vājākais un lielvaru priekšā bez Dieva gādības nespētu izdzīvot. Līdzīgi viņiem bija jāīsteno vājāko aizsardzības princips savā vidū: savā starpā atkārtojot Kunga darbus - rūpes par mazajiem. Līdzīgi kā mūsdienās Izraela sabiedrībā bija lielas bagātību un varas atšķirības. Bija tādi, kas īslaicīgi vai pastāvīgi bija atkarīgi no citu labvēlības. Viegli bija viņus izmantot. Tāpēc arī tiem, kuri bija ietekmīgi un turīgi, bija nepieciešams atgādināt, kas ir taisnīgi un brīdināt par iespējamām netaisnas rīcības sekām.

Bāreņi, atraitnes un svešinieki senajā sabiedrībā veidoja trīs cilvēku grupas. Dievs īpaši var viņiem rūpējās. Kungs pieprasīja, lai viņi netiek apspiesti, jo, kas to darītu, pašus varētu padarīt par bāreņiem. Karu, bada un slimību plašā izplatība nodrošināja to, ka sabiedrībā vienmēr bija liels skaits bāreņu. Atraitnes līdzīgi kā bāreņi un svešinieki ļoti bieži bija atkarīgi no labdarības. Viņas nevarēja mantot vīra īpašumu un pūrs tika izmantots bērnu atbalstam. Dažreiz bija iespēja aprecēties ar mirušā vīra brāli (levirāts - hetu likumos, At 25,5-10, Mt 22,23–28). Ierasti atraitnes bija spiestas meklēt darbu vai noslēgt jaunu laulību (Rutas grāmata).

Likums šīs sabiedrības grupas aizstāvēja un, piemēram, ļāva viņiem uzlasīt vārpas uz lauka, ražu augļu un vīna dārzos (At 24,19-21). Savu cieņu viņi atguva pateicoties tam, ka tika uzskatīti par dievišķi aizsargātu sabiedrības grupu. Neaizsargātās sabiedrības grupas ķēniņi centās aizsargāt, jo uzskatīja to par elementu savā gudrajā valdīšanā (Ur-Nammu un Hammurapi likumu krājums). Ēģiptiešu Stāstā par daiļrunīgo zemnieku (ap 1850 g. pirms Kristus) tiesnesis tiek raksturots līdzīgi: “Jo tu esi tēvs bārenim, vīrs atraitnei, brālis izšķirtai, aizstāvis tam, kam nav mātes.” Valdnieki centās aizsargāt bāreņus un atraitnes visos Tuvajos Austrumos. Vienīgi “svešinieki” nav tieši pieminēti likumos ārpus Bībeles. Tas nenozīmē, ka viesmīlības likums netika praktizēts citās sabiedrībās Tuvajos Austrumos, bet norāda uz īpašo Izraela tautas izceļošanas pieredzi un atgādinājumu par to, ka paši bija svešinieki.

Vēl viena tēma šajā Izceļošanas grāmatas fragmentā ir procentu iekasēšana no aizdevumiem un to ierobežošana. Kāpēc tas bija aktuāls jautājums? Laucinieki savā ikdienas izdzīvošanā bija atkarīgi no kaimiņu un ciema iedzīvotāju savstarpējās palīdzības, bet peļņas gūšana bija raksturīga pilsētas tirdzniecībai un tai nerūpēja ciema kopienas izdzīvošana (Os 12,8). Lai saglabātu vienlīdzības izjūtu starp visiem izraeliešiem un novērstu pretrunu pieaugšanu starp lauku un pilsētas iedzīvotājiem (Neh 5,7,10-11; Ez 22,12) likums aizliedza pelnīt ar aizdevumiem ( Lev 25,35-38). Tuvajos Austrumos procentu likmes bija atļautas un svārstījās no 20 līdz 50 procentiem. Tik augsti procenti varēja izputināt daudzu cilvēku saimniecības. Ja saviem tautiešiem izraelieši nevarēja aizdot, tad citu tautu pārstāvjiem varēja “augļot” (At 23,21). Visbiežāk, ja kāds svešinieks parādījās, tas bija tirgotājs un, ja viņi aizņēmās, tad tas nesaistījās ar nabadzību.

Dievs ir visu vājo galvenais aizstāvis un ir gatavs sodīt tos, kas dara tiem ļaunu. Šis Kunga brīdinājums norāda uz to, ka cilvēka vara nav labi piemērota, lai aizstāvētu vājo tiesības un Dievs ir vienīgais viņu glābiņš. Dievs aicināja savu tautu uz svētumu un pielūgt vien Viņu. Šie likumi konkrēti ietekmēja visu sabiedrību un to nepildīšana padarīja tautu nešķīstu. Dievs vēlējas savu tautu uzturēt svētumā, lai viņi mīlētu Dievu un savus tuvākos. Iziešana no Ēģiptes verdzības - pashas notikums - lika tautai atzīt, ka par savu pastāvēšanu jāpateicas Dieva mīlestībai un šo mīlestības pieredzi izraelieši iznesa cauri pashas naktij, lai īstenotu arī savā starpā.

Šis likums atklāj mums kaut ko ļoti vērtīgu: kāds ir Dieva raksturs, kā Viņš redz mūsu grēkus, to iemeslus un sekas un Viņa rūpes par mums. Mēs nelasām Veco Derību, pirmkārt, lai uzzinātu ko darīt, bet lai iepazītu Dievu. Vecās Derības likumi var likties novecojuši, bet iepazīstot to būtību, var atklāt daudz vairāk no tā, kāds ir Kungs un ko Viņš mums vēlas pavēstīt. Likumu sociālais raksturs var atklāt kādu nolaidību vai grēku, kuru savā dzīvē neesam pamanījuši. Svarīgi ir tas, ka tam ir jāmudina ilgoties pēc Jēzus Kristus un Evaņģēlija, kas spēj sniegt dziedinājumu un mieru, jo tikai Kungs Jēzus spēj ienest patiesu līdzsvaru savas tautas vidū, lai neviens neapspiestu un nemanipulētu ar vājākajiem.

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.13.2020

Mt 22, 15-21, svētdiena XXIX, A

Mt 22, 15-21

18. oktobra svētdienā lasīsim fragmentu - par nodokļu maksāšanu ķeizaram - kurā Jēzum tiek uzdots jautājums, kurā Viņa pretinieki vēlas apšaubīt Viņa gudrību, likuma zināšanas un diskreditēt Viņu kā personu. Jēzus Jeruzālemē sastapās ar dažādiem izaicinājumiem un provokācijām no tautas elites puses, kuri centās parādīt, ka Viņš nav ne ar ko labāks par citiem mācītājiem, rabbi un arī radīt Viņam nopietnas grūtības. Jēzus ne tikai atbildēja ar lielu gudrību, bet sarunas noslēdza ar savu oponentu izaicināšanu ar jautājumu uz kuru viņi nevarēja atbildēt. Jēzus mācība bija pārāka par farizeju (Mt 22,15.34), saduķeju (Mt 22,23) un herodiešu (22,16) mācībām. Visi viņu jautājumi noslēdzas ar farizeju nespēju atbildēt uz Jēzus jautājumu par mesiju (Mt 22,41-46; Ps 110,1). Vēl par vienu jautājumu lasīsim 25. oktobra svētdienā. Jēzus atbildēja uz visiem jautājumiem, bet viņi nevarēja atbildēt ne uz vienu.

Evaņģēlists Matejs piemin divas detaļas, ka farizeji kopā ar Hēroda piekritējiem sabiedrojās, lai izliktu Jēzum lamatas. Farizeji bija reliģiski noskaņoti tautas patrioti un ļoti negatīvi attiecās pret Romas varu. Savukārt, herodieši, kuri atbalstīja Heroda dinastiju un tās sadarbošanos ar romiešiem, bija mierā ar pagānu varu. Abas grupas nebija savā starpā draudzīgas, bet lai uzveiktu kopējo ienaidnieku, viņi bija gatavi sanākt kopā un vienoties. Zīmīgi, ka drīz vien Jēzus pretinieki, kuri uzdeva jautājumu: “Vai atļauts ķeizaram maksāt nodokļus, vai nē?” (Mt 22,17), Pilāta priekšā atzina, ka “mums nav cita ķēniņa kā vien ķeizars!” (Jņ 19,15).

Farizeju un herodiešu jautājums nebija mierīga izvaicāšana par pienācīgu attieksmi pret romiešu kundzību. Nodokļi bija sāpīgs atgādinājums, ka Dieva tauta dzīvoja svešas varas pakļautībā. Nodokļu maksāšana bija visuzskatāmākā pazīme, kas liecināja par pakļaušanos Romas varai. 6. gadā Jūda Galilejietis vadīja sacelšanos pret romiešiem (Apd 5,37) nodokļu dēļ. Zeloti apgalvoja, ka nodokļi ir Dieva apkaunojoša verdzības un padevības zīme pagāniem.

Laipni nosaucot Jēzu par “mācītāju” Viņa oponenti tādā veidā vēlējās izdarīt uz Viņu spiedienu un iegūt skaidru atbildi uz jautājumu; gribēja Viņu nostādīt asas dilemmas priekšā. Ja Viņš neatbildēs uz uzstādīto jautājumu, tad Viņš nav godprātīgs cilvēks un Viņa klausītāji varēs no Viņa novērsties. Farizeju gribēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, jo tas, ko viņi sagaidīja no Jēzus, ļautu viņiem izvirzīt pret Viņu politiskas apsūdzības vai arī diskreditēt Viņu personīgi.

Lamatas, kuras farizeji izlika Jēzum nozīmēja, ka Viņam vai nu jānostājas pret visu savu tautu, kura cieta no nodokļu smaguma, vai arī Viņu varēs apsūdzēt par musināšanu pret Romas varu. Ja Jēzus apstiprinātu nepieciešamību maksāt nodokļus Viņš kļūtu par romiešu piekritēju un kristu neslavā par okupācijas jūga atbalstīšanu. Ja Jēzus aizliegtu maksāt nodokļus, herodieši noteikti ziņotu Romas varas iestādēm par aicinājumiem uz nepakļaušanos un sacelšanos kā pirms pāris desmitgadēm Jūda Galilejietis.

Jēzus uzreiz noprata viņu ļaunprātību. Viņš izvēlējās atbildēt saskaņā ar saviem nosacījumiem un palūdza denāriju, kuru izmantoja nodokļu nomaksai. Nodokļus varēja arī nomaksāt citās naudas vienībās. Uz romiešu monētas bija imperatora attēls ar jūdiem aizskarošu uzrakstu: vienā pusē “Tiberijs Cēzars, dievišķā Augusta dēls” un otrā - “pontifex maximus” jeb augstais priesteris. Šie bija ļoti reliģiski un jūdus kaitinoši teksti. Jēzus pretinieki neaptvēra notiekošo. Atnesot Viņam denāriju, farizeji publiski apliecināja, ka ir liekuļi, jo lai arī vārdos viņi pretojās nodokļiem, bet praksē nēsāja līdzi šādu naudu un maksāja nodokļus kā visi Palestīnas jūdi. Tai vietā, lai ievestu slazdā Jēzu, farizeji un herodieši iekrita tajā paši.

Jēzus atbildēja: “Tad atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!” (Mt 22,21). Jēzus mācības ietvaros tas nenozīmē, ka Dievs un ķeizars ir vienlīdzīgi varoņi, bet tikai to, ka ķeizars ir pakļauts Dievam. Kungs ne tikai atmaskoja liekulību, bet viņu viltus dilemmas jautājumu. Jēzus teica, ka politiskie un reliģiskie pienākumi ir pamatoti un tie nav jākonfrontē. Nodokļu maksāšana nav pretstatā ar pienākumiem pret Dievu un arī kalpošana Dievam nav paredzēta, lai izvairītos no sabiedriskās varas. Jēzus atbildēja saskaņā ar jūdu mācību, jo valdniekus ieceļ Dievs (Sak 8,15; Dn 2,21.37-38).

Jēzus atbilde bija daudz dziļāka. Jūdiem ar savu izpratni par Dieva pārvaldītu valsti bija grūtāk veidot attieksmi pret pagānu valdniekiem un tikai trimdā dzīvojot pagānu valdnieku pakļautībā, viņi skaidroja savu likteni kā Dieva spriedumu. Taču pagāni vēl spēcīgāk apvienoja laicīgo un reliģisko varu vienā valstī. Vēlākos gadsimtos kristieši no tā cieta, jo atteicās piedalīties ķeizara kultā un tika uztverti kā valsts nodevēji. Jēzus neatbalstīja nevienu no pusēm, bet turpināja veidot savu mesiānistisko kopienu, Baznīcu (Mt 16,18), kura darbotos neatkarīgi no varas, kuras mainās. Šo mācību apguva Pēteris un Pāvils (1 Pēt 2,13-17; Rom 13,1-7). Patiesība ir tā, ka viss pieder Dievam radītājam. Dievs valda pār pasauli un vienmēr jāpatur prātā, ka “neviens nevar kalpot diviem kungiem” (Mt 6,24). Vissvarīgākā ir paklausība Dievam un pat ja vienā monētas pusē ir ķeizara attēls, cilvēks jebkurā gadījumā ir rādīts pēc Dieva attēla (Rad 1,26) un pieder Viņam. Tikai Jēzū Kristū šis attēls cilvēkā var tikt atjaunots, lai cilvēks neieslīgtu intrigu, dominēšanas un ietekmes mehānismos, bet lai meklētu patiesību un kalpotu.

br. Jānis Savickis OFM Cap

10.06.2020

Mt 22,1-14, svētdiena XXVIII, A

Mt 22,1-14


Mateja Evaņģēlija 22. un 23. nodaļā evaņģēlists raksta kā Jēzus Jeruzalemes svētnīcā sarunājās ar saviem pretiniekiem. Konflikts (Mt 21,23), kas saasinājās ar Rakstu zinātājiem, farizejiem un saduķejiem tagad pārvēršas par strīdu un slazdu izlikšanu Jēzum. Jēzus kritika pret tautas līderiem sasniedza augstāko punktu, kad Rakstu mācītāji un farizeji pravietiskā veidā tiek nosodīti par neveiksmēm tautas garīgajā vadīšanā. Neskatoties uz tautas līderu mērķi diskretizēt Jēzu, Viņš pats vērsās pret viņiem un atmaskoja viņu nepatiesīgumu un izpratnes trūkumu. Jēzus stāsta trīs līdzības (Mt 21,28-22,14), lai parādītu, ka viņi zaudē savas priviliģētās pozīcijas un viņu vietu ieņem tie, kurus viņi nicināja. Tādā veidā Jēzus vēlas arī atbildēt uz jautājumu, kas ir patiesā Dieva tauta un norāda, ka notiek lielas pārmaiņas šajā izpratnē.

22. nodaļa iesākas ar līdzību par debesu valstību. Tā mūs brīdina, ka ir nopietni jāpievērš uzmanību savai grēku nožēlai. Kungs ielūdz cilvēkus savā valstībā, bet viņi izvēlas ikdienas dzīves notikumus un nevis Dieva aicinājumu; citi izrāda nicinājumu pret Dievu un Viņa vēstnešus. Līdzībā ķēniņš sagatavoja kāzu mielastu. Vai varam iztēloties laimīgāku notikumu kā laulību noslēgšanu? Debesu Tēvs, kas šeit ir attēlot kā ķēniņš, vēlas svinēt sava Dēla nākšanu pie cilvēkiem ar lielu mielastu un prieku. Jēzus jau Evaņģēlijā deva mājienu par sevi kā “līgavaini” (Mt 9,15). Bībelē iepazīstam, ka kāzas bija iespēja ģimenei, draugiem un kaimiņiem atlikt ikdienas smagos darbus un vairākas dienas mieloties un jautri pavadīt laiku.

Saskaņā ar ieražām ielūgumam uz svinībām bija divas pakāpes. Pirmajā posmā viesus aicināja kādu laiku pirms viesībām un pēc tam tieši pirms dzīrēm. Tas izskaidro kāpēc ķēniņš līdzībā sūtīja kalpus vairākas reizes. Jēzus tā vēlas parādīt kā Dievs ir sūtījis praviešus pie savas tautas, lai tā sagatavotos mesijas nākšanai un vēlāk sūtīja apustuļus, lai pavēstītu cilvēkiem, ka mesiānistiskās svinības ir sākušās. Pārsteidzoši ir tas, ka tie, kas pieņēma pirmo ielūgumu, noraida otro. Līdzība mums pavēsta par tiem, kas ignorē ielūgumu un klusām atgriežas savos ikdienas darbos vai pat nogalināja ķēniņa kalpus. Ķēniņš ir saniknots un vēlas sodīt varmākas. Pirmā gadsimta Evaņģēlija lasītājiem šie vārdi atgādināja 70. gada notikumus, kad romieši iznīcināja Jeruzalemes pilsētu. Vēl pirms šiem notikumiem Jēzus brīdināja savus pretiniekus par spriedumu, kas nāks pār Izraeli, ja viņi nepieņems Evaņģēliju un uz sludināšanu viņi atbildēs ar vardarbību.

Tā kā pirmie ielūgtie viesi nebija valstības cienīgi, tad ķēniņš sūtīja citus kalpus, lai tie sapulcinātu visus, kurus atradīs uz ielām. Šajā brīdī situācija mainās, jo notikumi sāk atšķirties no ierastām kāzām. Kāzu mielasts tiek piepildīts ar negaidītiem ciemiņiem. Jēzus mācības kontekstā šos ciemiņus var skaidrot kā grēciniekus un pagānu ļaudis, kuri pieņem Evaņģēliju.

Līdzības noslēgumā ķēniņš ieradās aplūkot viesus un Viņa uzmanību piesaistīja kāds, kas ieradies “bez kāzu drēbēm” (Mt 22,12). Diemžēl nav saglabājušās skaidras vēsturiskas liecības par Jūdu kāzu apģērbiem. Varam pieņemt domu, ka ķēniņam neiepatikās netīrs apģērbs. Pēdējā brīdī ielūgtie ļaudis varēja nomainīt savu ikdienas apģērbu uz svētkiem vai sabatam sagatavotām drānām. Pat zemniekiem bieži bija sagatavotas labas drēbes īpašiem notikumiem. Jebkurā gadījumā ķēniņš iztaujā ciemiņu, taču viņš nepiedāvāja attaisnojumu vai paskaidrojumu. Cilvēks stāvēja un klusēja. Ķēniņš lika viņu izraidīt ārā tumsā. Arī šajā jaunajā situācijā pestīšana nenotiek automātiski pateicoties tikai piederībai ielūgto viesu pulkam. Neviens nevar uztvert savu piederību ielūgto lokam kā pašsaprotamu un nenopietni uztvert savu privilēģiju. Šajā brīdī līdzība pāriet no jūdu kāzu notikuma uz mūžīgā soda motīvu, kuru saņems ļaunie (Mt 8,12).

“Kāzu drēbes” un ielūgums bija tas, kas nepieciešams, lai piedalītos valstības mielastā. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām par smalkiem lina audumiem, kas simbolizē “svēto taisnīgos darbus” (19,8). Ja kāds no ciemiņiem nebija cienīgs piedalīties mielastā, tas varēja būt tādēļ, ka viņš nevēlējās nest “cienīgus atgriešanās augļus” (Mt 3,8). Kalpi saaicināja labus un ļaunus cilvēkus. Līdzībā par tīklu, kurā tiek saķertas labas un sliktas zivis (Mt 13,47-50), atgādina šo ainu.

Pēdējie vārdi šīs svētdienas Evaņģēlijā pauž principu par kuru Jēzus Evaņģēlijā runā bieži: “daudz ir aicināto, bet maz izredzēto” (Mt 22,14). Kungs visus aicina uz valstību, bet ne visi būs cienīgi: kāds noraidīs ielūgumu; kāds atteiksies piedalīties un kāds pieņems, bet neievēros noteikumus. Svarīgi ir tas, ka būs tādi, kas pieņems šo ielūgumu un izbaudīs mielastu. Interesanti, ka tad, kad mielasts jau bija sācies, ķēniņš ieraudzīja tikai vienu necienīgu cilvēku. Tas var biedēt, bet arī iepriecināt, jo visi pārējie viesi zināja, kur atrodas.

Šī līdzība aicina mūs uzmanīties no vienaldzības ticības dzīvē. Debesu Tēvs ir ielūdzis mūs veidot attiecības ar savu Dēlu. Ja mēs esam pieņēmuši šo piedāvājumu, mums ir jāuzmanās, lai nenotiek lēna un klusa aiziešanas procesā no Kunga, kura laikā mēs atgriežamies pie koncentrēšanās uz sevi un savām vajadzībām, un neizvirzām sev prasības par savu patieso dzīves “ielūgumu”. Ikdienas atgriešanās pieredze ir ļoti būtiska un tā nevar būt daļēja vai attiekties tikai uz kādu šauru dzīves sfēru. Attiecības ar Dēlu, Jēzu Kristu, ir tās, kas var nodrošināt patiesu, atvērtu un dzīvu dalību Kunga mielastā.

br. Jānis Savickis OFM Cap