Rīgas Metrapolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena

1. lasījums no Pirmās Ķēniņu grāmatas (1 Ķēn 8,22-23.27-30)

Psalms (Ps 84 (83))

2. lasījums vēstules efeziešiem (Ef 2, 19-22)
2. lasījums no pirmās vēstules Korintiešiem (1 Kor 3, 9b-11.16-17)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 2, 13-22)
Lūkasa Evaņģēlijs (Lk 19, 1-10)



Attēlā: Marks Šagāls, 1956.g. Sālamans

svētdiena XVI, B

14. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Jeremija grāmatas (Jer 23, 1-6)

2. lasījums no Pāvila vēstules efeziešiem (Ef 2, 13-18)


Attēlā: Piecu tūkstošu paēdināšana, 1550.g. autors Hans Brosamers.
IV. Bitte: Die Speisung der Fünftausend autors Brosamer, Hans - Herzog Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA. https://www.europeana.eu/item/89/item_U56TFRTO3YMYHHNPO7ZHSWWCJZIKLJHP

Ef 2, 13-18, svētdiena XVI, B

Ef 2, 13-18

Pāvils uzrunā efeziešus, manuskripts no Nīderlandes

1250-1300 

St. Paul speaking to the Ephesians - KB,National Library of the

Netherlands,Netherlands - Public Domain.

21. jūlija svētdienā lasām kā otro vārda liturģijas lasījumu fragmentu no vēstules efeziešiem 2. nodaļas, kurā apustulis uzsvēra vienotību Baznīcā starp jūdiem un pagāniem (Ef 2, 11-22), jo gnostiskie maldi iespaidoja Evaņģēlija patiesību izpratni un draudēja saraut saiti ar Izraeli, ienesot plaisu starp jūdiem un kristiešiem, kuri vēl neieticēja Kristum, un pašu kristiešu starpā. Pāvils apzinājās šos draudus un tāpēc brīdināja, lai netiek zaudēts pestīšanas vēstures ticības pamats. Jaunais cilvēks - Jēzus Kristus tikai vienu reizi ienāca cilvēces vēsturē miesā, lai to atjaunotu un apvienotu. Tikai Kristus miesā, kas vēsturiski no Kristus iziet, tiek dāvāts Svētais Gars. Jēzus Kristus upurējās uz krusta, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11, 52). Viņš upurējās, lai atceltu grēka šķeļošo spēku un “mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcēlies” (Rom 4,25), lai mūs samierinātu ar Tēvu un iekļautu savā lielajā ģimenē, kurā “pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15). Šī vienotība Svētajā Garā ir Augšāmcelšanās dāvana. Senajā pasaulē jauninājumi, jaunums nebija nekas apsveicams, bet kaut kas aizdomīgs, dumpiniecisks un mazāk vērtīgs. Cieņa un saprātīgums tika piedēvēts tikai tam, kas vecs un sens. Pagāni kristiešiem pārmeta, ka pasaulē ienesa bezjēdzīgu un noziedzīgu jaunumu un nicina seno dzīves veidu. Pateicoties šādai attieksmei izplatījās vēl spēcīgāka kristiešos apziņa, ka viņi pārstāv patiešām kaut ko jaunu un paši ir jaunums pasaulei. Šī doma īpaši spēcīgi parādās apustulim Pāvilam, kad viņš raksta par kristībām (2 Kor 5,17) un kristības ir kā iziešana no vecās un slimās pagāniskās pasaules uz jauno sabiedrību. Vēstulē galatiešiem viņš rakstīja par kristītajiem kā “jaunu radību” (Gal 6,15) un vēstulē efeziešiem “jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un nedomā šeit tikai par indivīdu, bet Baznīcu, kurā pulcējas jūdi un pagāni, kas ienes pasaulē kaut ko nebijuši jaunu.

Šīs svētdienas lasījums ir neparasti skaistas Pāvila pārdomas par Kristu. Pāvils rakstīja “jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi” (Ef 2,13), tomēr neprecizē kāda iemesla dēļ un kāpēc mēs bijām tālu. Par tuvību un attālinājumi runā vispārīgi bez konkrētiem piemēriem. Protams, ka attālināšanās no Dieva ir pirmajā vietā, kam seko plaisa starp diviem cilvēkiem un jūdiem un pagāniem jeb dalīšanās reliģiski, etniski un politiski, kas izsauc naidīgumu un neuzticību. Uz Jeruzalemes svētnīcas sienas, kura atdalīja iekšējo pagalmu, kur pulcējās jūdi, no ārējā, bija uzraksti trijās valodās (ebreju, grieķu, latīņu), kas aizliedza pagāniem ienākt svētnīcas teritorijā, kas paredzēta tikai Dieva tauti un draudēja citiem ar nāves sodu: “Lai neviens pagāns neiet aiz svētnīcas balustrādēm. Kas tiks tajā pieķerts, pats sev būs nāves iemesls, kas pēc tam sekos”. Kristus savā krustā apvienoja dažādus cilvēkus un nojauca mūri, kas viņus sadala, un uz Viņa Krusta uzraksts trijās valodās aicināja cilvēkus atzīt Kristu par pestītāju. Dievam miers ar pasauli maksāja ļoti dārgi, bet Viņš samaksāja šo cenu savā Dēlā, kura asinīs tika noslēgts miers starp debesīm un zemi.

Miers par kuru rakstīja Pāvils īstenojās virzībā pie Dieva un nevis pie vienkāršas tautu tuvošanās viena otrai. Jūdiem un pagāniem bija jāieiet jaunā attiecību līmenī, “lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku” (Ef 2,15) un šis ceļš nav cilvēciskās stratēģijas līmenis, bet gan vēršas pie Dieva, no horizontālā uz vertikālo, kas var nodrošināt cilvēka un pasaules jaunumu. Mieru nebūvē uz vienkāršas tuvošanās pamata, bet uz pārmaiņām, jo miers prasa kopīgu tiekšanos vienā virzienā un kopēju darbu, un nevis parastu neskaidru dalīšanos ar savu pieredzi. Pāvils uzsvēra miera īstenošanu caur krustu un tas nenozīmē tikai to, ka miers īstenojas ar lielām pūlēm, bet nepieciešama uzvara pār grēku, nesavtīgām dāvanām, piedošanau, sevis dāvināšanu un ateikšanos no visa veida vardarbības. To visu ietver vārds “krusts” un katram ticīgajam un Baznīcai ir skaidrs ceļš, kurš jāiet, lai pieredzētu mieru. Miers neiekrīt rokās pats no sevis un tam ir nepieciešama iniciatīva, meklējumi un jautājumu virkne. Svarīgi ir pieņemt domu, ka mīlestībai ir jāapņem viss šis process un šī mīlestība ir iepazīta Dieva darbojas un Kristus krustā, kas ir ļoti konkrēta un vēsturiska. Sevi un pasauli nepārveido tāpēc, lai pēc tam to iemīlētu, kad būs sasniegta harmonija un laime, bet mīl pirms tas viss vēl ir noticis vai saniegts.

Kas tas ir par mieru? Šeit jāatsaucās uz biblisko jēdzienu “šalom”, kas parasti tiek tulkota kā “miers”, bet sākotnēji nozīmē izsaka pilnību vai stāvokli kurā nekas netrūkst. Šī vārda nozīme ir tik plaša, ka var attiecināt gan uz parastām ikdienas vajadzībām, gan arī dziļākajām eksistenciālām vēlmē un ticības ilgām. Kad Pāvils saka, ka Kristus ir mūsu miers, viņš rūpējas par mieru Baznīcā, ko tajā laikā veidoja jūdi un pagāni. Tas nav tikai garīgs miers, kuru cilvēks pieredz savā sirdī, kad dzīvo mierā ar Dievu un sevi, bet tā ir “miera saite” (Ef 4,3), tas, kas ir redzams, “taustāms”, publisks un attiecības veidojošs. Tas, ka Kristus ir mūsu miera, nenozīmē, ka Viņš nav vien Tas, kurš ienes mieru, bet Viņš ir nepieciešams mieram, jo spēj to patiesi nodrošināt un uzturēt. Pāvilam miers saistās ar Kristus krustu un arī Baznīcu - “vienā miesā” (Ef 2,16), jo miers nāk no Dieva, veido Baznīcu un pēc tam caur Baznīcu sasniedz visus cilvēkus un pasauli. Kristiešu aicinājums ir nest mieru un būt par "miera rīku", kā to lasām franciskāniskajā lūgšanā par mieru.

Kristus “mūsu dvēseles iezīmēja ar savām asinīm, atbrīvoja ieslodzītos no aizvērtas bedres, izlauza caurumu mūrī, iznīcināja zobena asumu, dzēsa lāstu un piesita pie sava krusta [sal. Kol 2,14], sapulcināja izklīdinātos un izklīdināja dumpiniekus, pabaroja izsalkušos un padzirdīja izslāpušos, atvēra acis aklajiem un atgrieza veselību slimajiem, iztaisnoja kuprainos un darīja, ka klibie varēja staigāt, pasargāja no nepatikšanām, dziedēja rētas un ārstēja mūsu vājumus, dzēsa mūsu attālinājumu [sal. Ef 2,13], paņēma mūs no izkaisītības un darīja, ka kļuvām par Viņa mājvietas dēliem.”* “Viņš stāv aiz mūsu sienām, raugās pa logiem, zibšņo caur slēģiem” [Dz 2,9]. Izpētām, ko nozīmē mūris, ko logs, ko nožogojums caur kuru Kungs noklausās. Svētīgais apustulis parāda mūri kā Kunga miesu, kad saka: darījis par vienu un noārdījis šķērsli - ienaida sienu, lai šos divus apvienotu vienā [sal. Ef 2, 14-15]. Dāvids salīdzina Kunga miesu ar mūri, kad saka: kā grūstošu sienu, kā ļodzīgu žogu [Ps 62,4], jo liekas, ka šis mūris tika nojaukts krusta matērijā”.** “Baznīca ir Kristus miesa kā to uzsver Apustulis [sal. Kol 1,24], kas saka: un Viņš pats Miesas galva jeb Baznīca [Kol 1,18]. Tad Viņam tika sniegts uzticīgas mīlestības skūpsts, kad divi vienā miesā [sal. Rad 2,24; Mt 19,5; Ef 5,31] tika apvienoti, tā ir patiesība un miera apskāvienos apvienoti kopā kā saka Dāvids: savienojās patiesība un miers [Ps 85,11]. Patiesība no zemes dīgs [Ps 85,12], tā ir Kristus miesa dzimusi no Mātes Jaunavas, kuras izcelsme ir no zemes. Miers raudzīsies no debesīm, tas ir Dieva Vārds, kurš teica: Es esmu miers [Lk 24,36; Jņ 20,19.21.26], par kuru runā Apustulis: Viņš ir mūsu miers [Ef 2,14], un tas pats Vārds saka: savu mieru es jums dodu [Jņ 14,27]”.***

* Afrahats, Demonstrationes, Exhortatoria 14,31 (652,1- 653,13).

** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio VI, 6.

*** sv. Gregors no Elvīras, Tractatus de epithalamio I, 7.

br. Jānis Savickis OFMCap

svētdiena XV, B

14. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Amosa grāmatas (Am 7, 12-15)

2. lasījums no Pāvila vēstules efeziešiem (Ef 1, 3-14) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 6, 7-13) 

Ef 1, 3-14, svētdiena XV, B

Ef 1, 3-14

Jēzus Kristus, manuskripts no Anglijas, tapis pēc 1340.g. 

14. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā kā otro lasījumu lasām Pāvila vēstules efeziešiem sākumu, kurā apustulis mēģina atbildēt uz Efezas un arī citu Mazāzijas draudžu ticības izaicinājumiem. Pāvils no šī reģiona saņēma labas vēstis, tomēr netrūka arī satraucošas ziņas. Jaunajās kopienās parādījās tādas tendences, kuras vēlāk nosauca par gnostiskām. Šis vārds ir radies no grieķu vārda gnosis - zināšanas, iepazīšana un aptvēra domāšanas virzienu, kurā izredzētie un ievadītie slepenās mācībās iepazīst dievišķos noslēpumus. Gnosticisma domāšas veids apdraudēja kristiešus ar to, ka varēja aizēnot Kristus mācības skaidrību un no tās izrietošo morālo mācību. Tikai izredzētie ar “iepazīšanas atslēgām” varēja būt droši par savu pestīšanu, bet citu liktenis bija nedrošs vai nezināms. Šādas tendences parādījās arī Korintā (1 Kor 13,2). Mazāzijas iedzīvotāji un tai skaitā kristieši bija labvēlīga augsne gnosticisma ietekmei, kur sajaucās pagāniskā mistika un mistērijas, un jūdu apokalipe, izveidojās izpratne par duālistisku cīņa starp labo un ļauno. Šo spekulāciju rezultātā veidojās pesimistiks skatījums uz pasauli un ikdienas dzīvi, vairojās minējumi par noslēpumiem, kuri pieejami tikai Dieva izvēlētiem cilvēkiem un tika izceltas būtnes, kas atradās starp Dievu un cilvēkiem, kā eņģeļi. Vēstule efeziešiem cenšas atbildēt arī uz šiem konkrētiem vēsturiskiem un reliģiskajiem izaicinājumiem.

Šīs svētdienas lasījums ir fragments no plašākas Pāvila doktrinālās mācības (Ef 1,3-3,21), kur viņš svinīgā tonī sludināja par Jēzu Kristu. Līdzīgi kā citās Pāvila vēstulēs (Filip, Kol) arī šeit viņš mums piedāvā skaistu kristoloģisku himnu, kurā apdzied Dieva pestīšanas plānu (Ef 1, 3-14) un uzver, ka visa pasaule pieder Kristum, kura noslēpumi īstenojas Baznīcā. Dievs noslēpumainā veidā ir ieplānojis cilvēces pestīšanu un “izredzējis mūs Kristū pirms pasaules radīšanas” (Ef 1,4) un “iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu” (Ef 1,5). Tā kristieši skatās uz pestīšanas vēsturi, kurā Kristus maina visu un Dieva plāns īstenojas: “laikiem piepildoties, visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū” (Ef 1,10). Pasaules radīšana ir pakārtota Kristus iemiesošanai un sagatavo Viņa atnākšanas ceļu. Pāvils uzsvēra, ka esam izvēlēti jau pirms pasaules radīšanas līdzīgi kā iemiesošanās notikums. Pastāv cieša vienotība starp radību un pestīšanu, ko atnesa Kristus. Pestīšanas starpnieks ir arī radīšanas starpnieks. Baznīcas tēviem, kuri cīnījās ar gnosticismu bija ļoti svarīgi uzsvērt, ka Pestītājs ir arī Radītājs vienā personā, jo Viņš nemitīgi turpina savu darbu. Radība ir pirmā Dēla un Gara misija, un tai seko pestīšana, un apustulis centās norādīt uz šo divu dinamiku saistību. Vēsts par Jēzu Kristu kļūst par patiesu Afla un Omega, un iegūst universālu raksturu, ne tikai konkrēta vēsturiska notikuma atklātā personā, bet pestīšanas starpnieks piepilda visas lietas. Sākumā kā radīšanas starpnieks un beigās jaunās radības starpnieks.

Apustulim Pāvilam “piepildījums” cieši saistās ar noslēpumu, kas īstenojas Baznīcā. “Laiku piepildījums” (Ef 1,10; Gal 4,4) un noslēpums atklājas tāpēc, ka Dieva tauta bija nobriedusi Kristū piedzīvot paši savu pilnību. Tas nozīmē, ka pats Kristus ir Dieva pilnība, kas mums atklājas un sevi dāvā, un attiecībā uz Baznīcu tas nozīmē, ka Dieva tauta kļūst par Kristus Miesu un tiek piepildīta ar Dieva pilnību, kura nāk savā Dēlā. Doma, ka augšāmceltajā un debesīs uzkāpušajā Jēzū Kristū visa radība sasniedz savu kulmināciju kristiešu apziņā parādījās ļoti agri, jo Viņā viss sasniedz pozitīvu rezultātu un tas nozīmē, ka sākotnējais plāns īstenojās Kristū. Pāvils šajā lasījumā vēlas mums atklāt noslēpumu, ka Baznīcā visiem cilvēkiem ir pieejama Dieva dēlu un meitu identitāte caur adopciju, pieņemšanu, kas iepriekš bija tikai Tēva mīļotā Dēla privilēģija, kura dēļ viss tikai radīts debesīs un virs zemes. Tas viss Dieva plāna apredzībā, radīšanas iecerē, piepildīsies laiku beigās, kad visas lietas tiks sapulcinātas Kristū, kas ir to sākums un arī visa cilvēces vēsture sasniegs savu kulmināciju caur Viņa zemes dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Kristus atnāca vēstures beigās, lai to apkopotu un sasniegtu visus cilvēkus, kuri paši nevarēja nonākt pie tiešas Dieva apceres un tāpēc Viņš pats atklājās Jēzū Kristū. Neredzamais Dievs atklājās un ļāva sevi iepazīt. Himna, ko lasam šajā svētdienā izsaka vispārējo pestīšanas vēlmi kāda bija Dievā no pasaules sākuma un neatrodam norādes, ka pār cilvēkiem ir akls un neizbēgams liktenis, kuru Dievs nolika pirms pasaules radīšanas; nav kāda scenārija, kas soli pa solim apraksta cilvēku dzīves, kas noteiktas no augšas un ir zināms, kas nonāks peklē un kas paradīzē. Nē! Tas, ko Dievs brīvi un dāsni ir sagatavojis cilvēkiem aiz mīlestības pret viņiem, ļauj pieredzēt Dieva bērnu miera un prieku.

br. Jānis Savickis OFMCap

svētdiena XIV, B

7. jūlija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Ezehiēla grāmatas (Ez 2, 2-5) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 12, 7-10) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 6, 1-6) 

2 Kor 12, 7-10, svētdiena XIV, B

2 Kor 12, 7-10

Jēzus sludina, iespiedgrafika no Vācija 1500-1625.g.

Jesus predigt. autors Unbekannt  (Formschneider) - Herzog August

Library, Germany - CC BY-SA. https://www.europeana.eu/item/

168/item_ZT32YTPJVSSTARDFMRXOR2DL3AKK4PY4

7. jūlija svētdienā Baznīca piedāvā aplūkot Pāvila attiecības ar Korintas draudzi, kas ir aprakstītas Otrajā vēstulē korintiešiem. Pāvilam svarīgākais šajās attiecībās bija savstarpējā uzticība ar korintiešiem un viņš pacietīgi panesa visas apsūdzības, un uz tām centās reaģēt. Atskatījās uz savu dzīvi un atpazina tajā daudzas patiesas rūpes izpausmes par ticīgajiem, kas liecināja viņam par labu (2 Kor 11,1-12,18). Šajās vēstules nodaļās valoda un rakstīšanas stils kļūst vēl tiešāks un atspoguļo iekšējo dialogu ar vēstules saņēmējiem. Pāvila kritiķi Korintā parādījās pēc viņa pirmās misionārās darbības šajā pilsētā 51-52. gadā. Tie bija kaut kādi misionāri, kas pretojās Pāvila mācībai un draudzē ienesa apjukumu. Šādā situācijā apustulis, kaut arī atradās Meķedonijā (Apd 20,1), aizstāvējās, jo Korintas kristieši varēja pieņemt šo ienācēju ticību un riskēja iekrist doktrinālās un morālās divdomībās (2 Kor 11, 3-4). Tas arī bija iemesls, kāpēc Pāvils uzrakstīja Otro vēstuli korintiešiem un pamatoja savu darības veidu.

Lasījums sākas ar vārdiem par "dzeloni" apustuļa miesā (2 Kor 12,7) un šo vārdu nozīmi daudzi ir vēlējušies izprast. Kas tas bija par dzeloni miesā un sātana enģeli, kurš viņu sita? Vārds “miesa” ietver miesīgo ciešanu saturu un tāpēc jāatmet kādas iekšējās ciešanas, sirdsapziņas pārmetumus vai lielas raizes. Pāvils nedaudz tālāk raksta par savu vājumu (2 Kor 12,9), kas  "dzeloņa" interpretāciju varētu virzīt pie tādām kaitēm kā acu slimība, stostīšanās, dzirdes problēmas, išiass vai kolikas, bet citas problēmas ir mazāk iespējamas. Lai vai kāda būtu diagnoze, Pāvils šo dzeloni uztvēra kā apgrūtinātāju un pat ar dēmonisku izcelsmi (2 Kor 4,4; 1 Tes 2,18), kas traucēja sludināt Evaņģēliju, tomēr viņš nonāca līdz pārliecībai, ka Kungs to ir pieļāvis līdzīgi kā tas bija Ījabam (Īj 1,12; 2.6). Otrā metafora - sātana eņģelis jeb sūtnis var attiekties uz kādu vajātāju vai īpaši naidīgi noskaņotu ienaidnieku. “Kaitējums no ienaidniekiem ir kā dārgakmeņi ar nebeidzamu vērtību debesīs. Mūsu ienaidnieki mūs bagātina: Mīliet savus ienaidniekus, jo - kaut arī paši negrib - apdāvina ar lielākajām žēlastībām: spēks top pilnīgs nespēkā un pretestība pilnveido”*, jo “cilvēks dzīvo ne pateicoties laicīgiem, zemes un šķietamam labumam, bet pateicoties visām Dieva žēlastībām”.**

Kāpēc Kungs ļautu kaut kam tādam notikt? Pirmkārt, Pāvils saprata, ka Kungs vēlējās tādā veidā ierobežot viņa lepnību un atzīstas tajā vismaz divas reizes, un apstiprina, ka viņam bija rakstura tendence uz iedomību. Augšāmceltā ienākšana Pāvila dzīvē skaidroja, ka ataisnošana ir par brīvu un par apustuli viņš kļuva bez nopelniem, un tāpēc viņa vājības, pat tās visslēptākās, pieder pie Dieva paradoksālās darbības. Saskaņā ar šo loģiku, liels krustā sistā Dēla nespēks atklājas varenā pestījošā mīlestībā atdodot savu savu dzīvību Tēva rokās. Izprotot šo paradosku, Pāvils nebaidījās lepoties ar savu vājumu un citām ciešanām, kuras pieredzēja “Kristus dēļ” (2 Kor 12,10). Cilvēcīgi skatoties šajās pieredzēs nav nekas ar ko var lepoties, tomēr Pāvils skatījās uz to visu ar skaidru ticības apziņu, ka, jo vairāk kristietis nepaļaujas uz saviem paša spēkiem, jo vairāk kļūst noderīgs un cauredzams rīks Dieva rokās. Tikai tādā veidā Kunga rīcībā ir kāds, kas var atklāt Dieva varenību un ļauj tai iemājot savā dzīvē. Tas, kas konfrontējas ar ciešanām Kristus dēļ nes sevī mirstošā Kristus mīlestību.

Pāvils rakstīja: “Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību” (2 Kor 12,9). Vārds “pietiek” (gr. arkein) neparādās citviet apustuļa vēstulēs un tā nav ierasta viņa valoda un nesaskan ar viņa raksturu. Viņš bija tāds cilvēks, kuram ar kaut ko nepietiktu, jo viņa dzīvā un impulsīvā persona ar plāniem, sava apustulskā kalpojuma izpratni un neatkāpšanos briesmu priekšā bija pretēja šādam mēram, "pietiek". Šie Kunga vārdi viņam bija grūti, bet tomēr viņš tos pieņēma. Pāvils saprata, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem un arī par viņu (Gal 2,20), un tāpēc vairs nevarēja dzīvot tikai sevis dēļ un juta, ka jādzīvo Kristus dēļ (2 Kor 5,15). Ja dzīvot Kristum nozīmē dzīvot Viņa mīlestībai, tad tas ietver arī ciešanas un ar tām jāsaduras Viņa dēļ, un tā rezultātā jebkurš, kas sastapsies ar apustuli, ievēros viņā Kristus vaibstus un ieticēt Kungam. Tagad ir skaidrs, kāpēc Pāvils nonāca līdz šādām domām, lai lepotos ar savu vājumu un atklātu mums paradoksālo Dieva darbību pestīšanas vēsturē. Baznīca arī tagad turpina šo paradoksālo loģiju, lai liecinātu par Dieva pestījošo spēku, kas piepildas tās locekļu kalpojuma vājumā.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria sexta post Cineres, homilia 181, I

** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena XIII, B

30. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Gudrības grāmatas (Gudr 1,13-14; 2,23-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 8, 7.9.13-15) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 5, 21-43) 

2 Kor 8, 7.9.13-15, Svētdiena XIII, B

2 Kor 8, 7.9.13-15

Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm, attēls no Romas
Marcelīna un Pētera katakombas, 4.gs.

30. jūnija svētdienā turpinām lasīt Otro Pāvila vēsturi korintiešiem un šī lasījuma centrā ir vārdi, ka Jēzus “būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus” (2 Kor 8,9). Kristus nevis ar savu visvarenību uzvarēja mūsu nāvi, bet uzveica to parādot savu bezspēcību, jo šo nāvi varēja uzveikt tikai no iekšienes un tikai tā, ka no Kunga izgāja Dieva spēks, lai ienāktu mūsos no krusta un Euharistijas. Pāvils vēlējās, lai ticīgie atdarinātu Kristus dzīvi un šīs vēstules kontekstā tas attiecās uz materiālā atbalsta sniegšanu trūcīgajiem ticības brāļiem un tādā veidā apliecinātu savu brālības garu. Pāvils pieredzēja neparasti dāsnu Maķedonas kristiešu atbalstu Jeruzalemes baznīcai un apustulim šeit mazinājās grūtību un raižu slogs, jo šī laipnība dāvāja viņam prieku un cerību. Otrās vēstules korintiešiem divās nodaļās (8-9.nod.) ir attēlots šis priecīgais tonis (2 Kor 8,1-6). Viņš pārliecinājās, ka Evaņģēlija sludināšanas pūliņi Maķedonijā nebija veltīgi un viņam bija cerība, ka līdzīga iniciatīva, pateicoties Tita kalpojumam, nesīs svētīgus augļus arī Korintā un Ahajā (2 Kor 8, 6-15).

Spēja dalīties ar Dieva žēlastībām (gr. charis tou Theou) ir pretmets grēkā krišanai (Rom 5,15) un mūžīgās dzīves dāvana ir pretēja grēkam, kas nes nāvi (Rom 6,23). Žēlastības darbs (2 Kor 8,6) ir arī žēlsirdības darbs, kuru izsauca vajadzība savāk ziedojumus Jeruzalemes draudzes nabadzīgajiem (2 Kor 8, 4.6.19). Pāvils rakstīja par atšķirībām starp bagātajiem un nabagajiem, vergiem un kungiem, bet no otras puses norādīja, ka katram jāpaliek tajā dzīves situācijā kādā viņus sasniedza kristīgās dzīves aicinājums. Tomēr pāri visam Kungs mūsu dēļ kļuva nabags (2 Kor 8,9), jo salika pilnigā upurī pats sevi, bet mūsu bagātība ir šī upura pieņemšanā un dot atbildi ar sava paša upuri. Tādā veidā tiek parādīta mīlestība un var ietekmēt attiecības sabiedrībā. Kristīgajām draudzēm arī bija jāvingrinās šajā mīlestībā un Kristus bija paraugs mīlestībai, kas var atdot dzīvību mīlestībā par citiem. Pāvils bieži atgādināja, ka jādomā par citu labumu un ne paša ieguvumiem.

Pirmie Jaunās Derības teksti, kuros varam lasīt par Jēzu Kristu, Dieva Dēla, iemiesošanos, atrodami Pāvila vēstulēs (Rom 1,3; 8,3; 2 Kor 8,9; Gal 4,4; Filip 2, 6-11). Svētajos Rakstos ir vārdi par Kristus starpniecību un šī doma atsaucas uz apmaiņas jēdzienu. Jēzus personā notiek šī noslēpumainā apmaiņa starp Dievu un cilvēkiem, bet tā nav apmaiņa starp Viņa dievišķību un mūsu cilvēcību, ko vēlāk apcerēs grieķu Baznīcas tēvi un liturģijā raksturo kā “pārsteidzošu”. Tā, pirmkārt, ir apmaiņa starp Viņa bagātību un mūsu nabadzību kā par to rakstīja Pāvils (2 Kor 8,9). Tā ir apmaiņa starp Viņa spēku un mūsu vājumu (2 Kor 13,4) un šī apmaiņa norit starp Viņa pilnību un mūsu niecību (Ef 3,19), tomēr pilnību mums dāvā Kungs, kas “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības… kļūstot paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,7-8). Pāvils pasludināja iemiesoto, krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu; viņa kerigmas/vēsts centrā ir Jēzus dzīves krustā sišanas fakts. Viņš saviem klausītājiem un lasītājiem par Jēzus nerunāja savādāk kā ar krustu (Gal 3,1), un krustu neuzskatīja par kādu nodaļu Jēzus biogrāfijā, bet gan kā glābšanas notikumu. Kristus paklausība un sevis iztukšošana (Filip 2,6–9; Rom 15,3; 2 Kor 8, 9) Pāvilam ir jau esošā un aktuālā un nevis vēsturiskā Jēzus attieksme un tas ir noteicošais viņa vēstī.

Pāvils atgādināja par trīskāršu žēlastību (gr. charis), kurai jāmudina korintiešiem darīt labu. Sākumā viņš rakstīja par žēlastību, kur (1) Baznīca saņēma Maķedonijā (2 Kor 8, 1-6), kas var kalpot par piemēru citiem un (2) korintieši arī var uzplaukt žēlsirdības daros līdzās citām šīs draudzes dāvanām (2 Kor 8,7) un (3) beigās norāda uz Kristus piemēru, kuram ir jāaizkustina korintiešu sirdis (2 Kor 8,9). Žēlastība ir Dieva dāvāts spēks, lai atdotos cilvēkiem un tāpēc Pāvils organizēja ziedojumu vākšanu. Jēzum mīlestība daudz maksāja (2 Kor 8,9) un Viņš sevi nostādija nāvējoša apdraudējuma stāvoklī (1 Kor 1,13; Gal 2,20). Pagānu savtīguma, nežēlības un izmisuma vidū Jēzus pašaizliedzīgā mīlestība spīdēja no viņa krusta. Dažādās valodās Jēzus ciešanas un nāvi sauc par viņa “kaislībām” (piem., ang. passion), jēdziens, kas apvieno intensīvu mīlestību ar mirstošā ciešanām, ko tās nes mīļotājam. Dramatiski to apraksta evaņģēlists Marks, kur varam izsekot Jēzus nelokāmo apņemšanos, kas padarīja viņu neaizsargātu līdz pat galam, neskatoties uz to, ka viens no viņa mācekļiem Viņu nodeva, otrs viņu noliedza, bet pārējie aizbēga. Pāvils atsaucās uz Kristus solidaritāti un mīlestību, bet neuzspieda materiālās palīdzības sniegšanu citai draudzei, jo svarīgāka ir nesavtīga dāvanam, kuru saņemam no Dieva un uz kuru ir jāatbild ar savu dāsnumu.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Kor 5, 14-17, Svētdiena XII, B

2 Kor 5, 14-17

Apustulis Pāvils, manuskripts no Nīderlandes, 1400-1500.g. 
St. Paul - KB, National Library of the Netherlands,
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056119453

23. jūnija svētdienā turpinām lasīt fragmentu no Otrās Pāvila vēstules korintiešiem, kurā apustulis saista teoloģiskos apgalvojumus ar personiskiem un ļoti konkrētiem jautājumiem. Fragmenta sākumā Pāvils izmanto vispārēju apgalvojumu par Kristus nāves vērtību un prasību mums sadarboties ar Kungu, lai mēs būtu jauna radība un dzīvotu ar jauniem vērtēšanas un iepazīšanas kritērijiem. Pāvils bija sasniedzis pilnīgu saskaņu ar Kristu, jo saprata, ka Kristus nomira par visiem un arī par viņu (Gal 2,20) un tāpēc viņš vairs nedzīvoja sev, bet juta, ka viņam jādzīvo Kristum (2 Kor 5,15). Ja dzīve ir Kristum, tad arī Viņa mīlestībai un tā ietver arī ciešanas ar kurām jāsaduras Kunga dēļ. Šīs Pāvila vienotības ar Kungu rezultāts bija tāds, ka tie, kas uzlūkoja apustuli, varēja viņā ieraudzīt paša Kristus vaigu un arī ieticēt Pestītājam, un kļūt par Viņa dzīves dalībnieku.

Pāvila vārdi “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14) ir ļoti viegli skaidrojas ikdienas kristīgās dzīves perspektīvā, moralitātē un ētikā, kad ar savu rīcību un attieksmi esam gatavi apliecināt mīlestību Kristum un kalpot Viņam. Tā šos vārdus var uztvert, bet Pāvils šajos vārdos ieliek citu jēgu, kurā mēs esam atdalīti, izveidoti un iekšēji pamudināti ar patiesu un noslēpumainu spēku, kas ir mīlestība ar kādu Kungs mūs mīl. Šī mīlestība mudināja Viņu riskēt ar savu dzīvību, lai pasargātu mūs no grēka un nāves varas, un šī mīlestība mums tiek dota un dāvāta un ielieta mūsu sirdīs. Šī mīlestība ir pārveidojošs un dzīvs avots, kas darbojas tajos, kas mīl Kristu un Viņam seko. Tā ir jauna vērtību sistēma un jauns vērtēšanas veids, kas nav pieejams ārēji, rituālos un pavēlēs, bet caur dzīvi Kristū jeb patiesu aktīvu pievienošanos Viņam, kas izsauc dziļi iekšēju pārveidošanos. Jauns radījums ar jaunām vērtībām, spējām, izvērtēšanu, darbību un cerību. Šis dzīves veids ir atrodas arī citās Pāvila vēstulēs (Rom 6,10..; Kol 1, 15-20; Gal 6,15 u.c.).

Populāri izprasta apziņa par jauno radīšanu saistās ar pasaules beigām, bet tāpēc, ka reti kurš rēķinās ar tuvu pasaules galu, tad augšāmcelšanās, jauna pasaules radīšana ir vēl tālu. Tomēr Pāvilam tas viss jau ir noticis un tas ir kristībās, un kristības ir jaunā laikmeta vieta, kur sākas jaunā radība un tāpēc viņš varēja teikt, ka “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” ( 2 Kor 5,17). Pāvilam kristības ir pieredze, kurā notiek pāreja no vecās un slimās pagānu pasaules pie jaunās sabiedrības. Kristieša iekšējā vienotība un iesakņošanās Jēzus Kristus noslēpumā ļauj adekvāti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, lai cilvēki varētu veidot jaunu miesas kopienu, kas piepildas Kristus Miesā un dalībā Euharistijā. IV Euharistiskajā lūgšanā ir skaisti vārdi: “lai mēs vairs nedzīvotu paši sev, bet gan viņam, kas par mums nomira un augšāmcēlās” un priesteris tajos vārdos lūdzas par mums tagad, lai Svētā Gara darbība ļautu mums dāvāt pilnībā sevi mīlestībā un turpināt Kristus misiju pasaulē. Šie vārdi iedvesmojas no Pāvila vārdiem: “lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5,15).

Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju un mainītu mūsu nabadzību bagātībā, un noņemtu mūsu lāstu un grēku, lai mums dāvātu savu taisnību (2 Kor 5,21). Šī apmaiņa attiecas uz krustu un mēs dāvājam Viņam mūsu pašu nāvi, bet Viņš nodod savas nāves pestījošo žēlastību tik tālu, ka kopā ar Viņu mirstam: “Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši” (2 Kor 5,14). Pāvila kristību teoloģija uzsver līdzdalību un līdzināšanos Kristus nāvē un augšāmcelšanā (Rom 6, 3-11). “Viens mirst par visiem” un Jēzus pārmaina konfliktu par apmaiņu, kurā viens atdod dzīvību par visiem un Viņa dzīve visiem dāvā dzīvi un taisnīgumu. “Viens miris par visiem” un nāves jēdziens mainās: viena nāve ir visu grēku sekas; visu nāve ir atbrīvošanās no grēka nāves un atgriešanās pie dzīvības. Konflikts pārmainās izlīgšanā. Jēzus augšāmcelšanās ir arī radīšanas akts un tāpēc bibliski pareizi ir uztvert augšāmcelšanos kā jaunu sākumu, radību, “jauns radījums” (kaine ktisis, 2 Kor 5,17), kurā Dievs iesaistās pasaulē, bet nemaina radīšanas un brīvības kārtību, bet gan “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14).

Pāvils lieto spēcīgus jēdzienus un tēlus, lai izteiktu Dieva žēlastības darbību kurā grēcinieks atgriežas Tēva mājā, jo pateicoties atgriešanās žēlastībai cilvēks pieredz “jaunu radījumu”, darbu, kuru var salīdzināt ar pasaules un gaismas radīšanu. Atgrieztais kļūst par jaunu radījumu, kuru rada Svētais Gars, kurš veco cilvēku aizstāj ar jauno. Dievs ir mīlestība un iespēja mīlēt Viņā ir lielākā dāvana, pienākums ievērot lielāko bausli. Dieva mīlestība, kas tiek ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu (Rom 5,5), saiti, kas savieno un pārliecina mūs par mīlestību. Nebeidzami Kristus mīlestības darbi pret katru no mums un visiem, augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvana vieno ticīgos un mudina uz savstarpējo mīlestību. Kristus mīlestība nav kāds ārējs pamudinājums, bet pārsteidzoš un iekšējs mīlestības paskubinājums, jo kā savādāk reaģēt uz apbrīnojamo Dieva mīlestību pret mums. Tā ir dāvana, ka mēs varam mīlēt Dievā savu tuvākajā, palīdzot viņam, lai vinš mīlētu Dievu. Franciskānis Sv. Bonaventura “purpura sēdekli” no Dziesmu dziesmas grāmatas (Dz 3,10) salīdzina ar mīlestību, kas dara to, ka dvēsele kāpj pie Dieva, citā laikā pie tuvākajiem, pievēršas iekšējām lietām, vai arī tuvākā labumam ārējām lietām. Tāpēc vai nu ar prātu paceļamies pie Dieva vai Dievs skubina mūs doties pie tuvākajiem, beigās nonākam līdz “miera, mierinājuma un atpūtas vietai” (lat. locis pacis, solatii et quietis). (Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Collatio XXIII 31*c.).

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena XI, B

16. jūnija Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Ezehiēla grāmatas (Ez 17, 22-24) 

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 5, 6-10) 

Marka Evaņģēlijs (Mk 4, 26-34) 


Attēlā: Jēzus stāsta līdzību par sinepju sēklu.

2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis

16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena X, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 3, 9-15)

2. lasījums no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem (2 Kor 4, 13 - 5, 1)

Marka Evaņģēlijs (Mk 3, 20-35)

Svētais Gars, manuskripts no Austrijas 1200-1300.g. Holy spirit - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/007921

2 Kor 4, 13 - 5, 1, Svētdiena X, B

2 Kor 4, 13 - 5, 1

2 Vēstule Korintiešiem 4,13-5,4, lapas pirmā puse, senākais
saglabātais kodeks (P46) ar visām Pāvila vēstulēm, kas
rakstītas uz papirusa Ēģiptē, 3.gs.

2 Corinthians 4.13-5.4; 5.5-13 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/1100/527

9. jūnija svētdienā kā otrais vārda liturģijas lasījums ir no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem un fragments ir ņemts no vēstules sadaļas, kurā apustulis uzskaita savas ciešanas un pārbaudījumus (2 Kor 4,7 - 7,4), kurus uztver kā līdzekli iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai. Atminoties visu, ko pieredzēja misiju ceļojumu laikā un ko redzēja pie citiem misionāriem, viņš rakstīja: “pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā” (2 Kor 4,11). Šāda Pāvila pieeja dāvā cerību, pasargā no šaubām un norāda uz mūžīgās dzīves perspektīvu (2 Kor 4,13 - 5,10), kurā pēc savas nāves kristieši vienojas ar Jēzu Kristu. Tomēr kristieši negaida šajā pasaulē, lai tā ar mūsu miesām, kas ir tās daļa, pazustu un ietu nebūtībā, bet lai pasaule un miesa kopā tiktu pārveidoti caur augšāmcelšanos, kas būs pilnīga un mūžīga, ietērpoties paša Dieva godībā. Šī gatavošanās notiek jau mūsos cīnoties ar grēku par dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas nozīmē, ka “uzvaram pasauli” (1 Jņ 5,4).

Ījaba grāmatā lasām vārdus, kas labi izsaka cilvēka dzīves trauslumu, ka esam: “kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti? … Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā” (Īj 4, 19.21). Tā ir visu cilvēku pieredze, ka mūsu miesas vājums liecina kā sagrūst “uz zemes celtā telts” (2 Kor 5,1). Telts tēls ir ņemts no nomadu dzīves veida, kas Bībeles pasaulei ir ļoti pazīstams un atsaucas uz ganu dzīves gājumu. Jūdas ķēniņš Hizikija 8. gadsmitā pirms Kristus raksturoja savu slimību: “Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu” (Is 38,12). Apustulis Pāvils arī izmantoja šos tēlus, lai aprakstītu savu nāvi, bet cilvēka trauslajā miesā redzēja jau mūžības pieskaņu un godpilno atjaunošanos.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās bibliskajā izpratnē tiek iztikeikta vārdos, lai uzsvērtu Dievu kā radītāju un dzīvības dēvēju “kas uzmodinājis Kungu Jēzu” (2 Kor 4,14, skat. Rom 8,11; Gal 1,1; Ef 1,20; Kol 2,12) un šie vārdi ir Dieva godpilns vārds - “kas uzmodinājis Kungu Jēzu”. Kamēr cilvēks savā miesā vēl nav augšāmcēlies, tikmēr līdzdalība augšāmcelšanā ir iespējama vienīgi pateicoties ikdienas “ārējā cilvēka iznīkšanai mūsos” (2 Kor 4,16). Nepieciešamās prasmes tiek apgūtas tikai tad, kad katru dienu pateicoties žēlastībai no jauna pielāgojamies augšāmcelšanās īstenībai. Pasaules cilvēki visdrīzāk neatpazīst augšāmcelto Kungu un dzīvo dzīvi labākajā gadījumāsarunās ar Viņu, nepieņemot Viņa personu. Cilvēkam nav dotas dabiskā veidā ieraudzīt augšāmcelto Kungu, bet dāvāts, lai ieraudzītu grēku, nāvi, kapu un gaismu savā dzīvē, lai tas paliktu kā nospiedums uz sirds jaunai dzīvei un piederībai. Opozīcija, kas pastāv starp ārējo un iekšējo cilvēku, un ietērpšanās jaunajā cilvēkā īpaši tiek apcerēta Otrajā vēstulē korintiešiem, kur ārējais cilvēks iznīkst, bet iekšējais atjaunojas no dienas dienā. Līdzīgi vēstulē efeziešiem tiek uzsvērts, ka iekšējam cilvēkam jāstiprinās Garā tā, lai Kristus mājotu mūsu sirdīs. Kristietim, kuram Kristus ir paties Kungs, Viņš sasniedz personas dziļumus un būtību, kas caurauž visas viņa pārdomas un sajūtas.

“Iekšējais cilvēks” Pāvilam nav stabila un izturīga personas iekšiene, bet drīzāk neredzama eshatoloģiska identitāte (2 Kor 4,16) un līdzīgi ir vēstulē romiešiem, 7. nodaļā, iekšējā persona nav saistīta ar sajūtām vai garīgo dzīvi, bet gribu. Ārējais cilvēks ir tāds, kura eksistence sasaistīta ar šo pasauli, bet šajā Rakstu vietā ir kas vairāk nekā tīrs pretnostatījums starp iekšējo un ārējo, un netiek parādīts kontrasts starp abiem, jo iekšējais nav opozīcijā ārējam. Iekšējais cilvēks ir jauns, eshatoloģiskās eksistences pilns, kam ir nākotne un kuram vēl ir jāaug. Pāvils savieno šo personu ar vēl neredzamo, kas manifistēsies nākotnē un tomēr jau pastāv. Pāvilam šeit nav tik ļoti svarīga atsevišku individuālu cilvēku iekšiene, bet raksta vairāk par iekšējo dimensiju un iekšējais viņam ir nākotne, kas gatavojas zem redzamās virsmas. Ārējais cilvēks dzīvo emociju piesātinātu dzīvi, bet uzsverot iekšējo cilvēku Pāvils grib, lai ticīgie mazāk vērības pievērstu citu viedokļiem un akceptācijai, bet tas, kas ir būtiski, ir ticīgo eshatoloģiskā cerība.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētdiena IX, B

Svētdienu gaidot:


1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 5, 12-15)

Marka Evaņģēlijs (Mk 2,23 - 3,6)










Attēlā: Jēzus dziedina cilvēku ar paralizētu roku, manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

At 5, 12-15, Svētdiena IX, B

At 5, 12-15

Dievs Mozum dāvā Desmit Baušļus, 

manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.

2. jūnija svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Atkārtotā likuma grāmatas, kurā tiek uzsvērta sabata dienas nozīmība. Tā ir nedēļas pēdējā diena, kuru iedibināja Dievs un lika Izvēlētai tautai to turēt par svētu, jo tā ir Kunga diena. Tajā dienā nav tikai jāatturas no darba, bet jāvelta laiks un domas Dievam, kurš ir visas dzīves un visu darbu Kungs. Ja sabats būtu tikai diena bez darba, tad tā būtu tāda kā mirusi vai zudusi diena, jo ja darbadienā cilvēks strādā savas iztikas nodrošināšanai, tad sabata diena ir dzīva, kad tajā valda Kungs, kas dod patieso dzīvību. Sabats nozīmē to, ka Dievs ir spēcīgāks par savu paša spēku ar kuru radīja pasauli un prata atturēties no darba. Līdzīgi cilvēks ir cilvēks tad, kad strādā un nestrādā, un ticīgs cilvēks ir tas, kas prot atpūsties, ar drosmi atrast laiku neko nedarīt un veidot sevī pašaizliedzības stāju, atvērtību uz apceri, apstāties klusumā un bezdarbībā, nedomāt tikai par savu efektivitāti, lai domātu, iepazītu sevi un atvērtos uz sarunu ar Dievu. Atkārtotās likuma grāmatas baušļu sarakstā pirmajā vietā ir nedalīta goda izrādīšana Dievam (At 5, 7-10) un starp pirmajiem diviem baušļiem un pārējiem, kas attiecas uz rīcību, ir trešais bauslis (At 5, 12-15): sabata atpūta ir redzams ticības apliecinājuma veids Dievam. Svarīgi, ka Bībelē, tas neattiecās tikai uz ģimenes galvu vai saimnieku, bet visiem ģimenes locekļiem, pat lopiem. Trešais bauslis Desmit baušļu sarakstā ir kā savienojošais posms, kas atgādina par visu klausītāju pestīšanu, jo atpūšas ne tikai kungi, bet arī kalpi jeb visi un tādā veidā vienmēr ir jāpārvar paverdzinoša stāja un mentalitāte, kas bija Ēģiptē.

Dievs ir radījis laiku un sadalījis divās daļās: sešas darba dienas un viena diena bez darba. Cilvēks var dzīvot laika ritējumā kurā ir noteikts ritms un notikumu izšķīrums. Ikdienas ir diena un nakts: “Uzlec saule [...] cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram” (Ps 104, 22-23), bet sabats ir “Kungam, tavam Dievam” (At 5,13). Sabats ir cits laiks, atšķirīgs un tātad svēts. Sabata ievērošana nozīmē ticības apliecināšanu, Credo, ka ne cilvēks ar saviem sasniegumiem virza pasauli, bet Dievs. Sabata baušļa skaidrotājiem gadsimtu laikā par galveno aspektu kļuva negatīvais - nedarīšana un tā rezultātā tiek mazvērtēts tas, kas sākotnēji bija pozitīvais aspekts: Dievs šo dienu izveidoja svētu, lai atgādinātu par Viņa darbiem glābjot no Ēģiptes verdzības. Atpūtai no ārējiem darbiem bija jākalpo tieši šai piemiņai. Jēzum bija svarīgāks pozitīvais aspekts: darīt labu, dziedināt. “Šajā divvienībā ticīgajam tiek dots Svētais Gars. Ar Svēto Garu mēs vairs neizšķiram starp to, ko Dievs dara savā Garā mūsus un ko mēs daram Viņa Garā Viņam. Izsakoties Evaņģēliski tas nozīmē to, ka vienlaicīgi mums ir sabats un nedēļas dienas, neatkarīgi no tā, vai dominē aktīva kontemplācija vai darbība kontemplācijas garā. Vai izsakoties vēl savādāk, neatkarīgi no tā, vai runa ir vairāk par mūsu rīcību Gara vadībā vai drīzāk par Gara darbību, ko mēs pieļaujam, sabata un darba diena saskan”.*

Atkārtotā likuma grāmatā sabats nav saistīts ar pasaules radīšanu, bet ar Izraela tautas atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un tiek uzsvērts šīs dienas atbrīvojošais raksturs. Mozus nedaudz atšķirīgāk skaidro trešo bausli no tā kā to var lasīt Izceļošanas grāmatā (Izc 20,8-11) Sabata diena nav tikai jāciena un jāatturas no darba, bet jāsvin, jo brīvības iegūšanu vienmēr ir jāatzīmē. Izceļošanas un Atkārtotā likuma grāmatā var ievērot Dieva rūpes par sabiedrības taisnīgumu pret vergiem, kuriem garantēja iespēju atpūsties. Abās grāmatās teoloģiskais pamatojums nedaudz atšķiras, bet nav arī viens otram pretējs. Izceļošanas grāmatā tiek uzsvērta Dieva atpūta pēc radīšanas darba pasaules sākumā, bet šīs svētdienas lasījumā pamatojums pārvirzās uz noteiktu vēsturisku brīdi, kad Dieva tauta izgāja no Ēģiptes spaidiem un pārmērīga verga darba. Atkārtotā likuma grāmatā sabata atpūta tik daudz neatdarina Dievu Radītāju visuma sākumos, bet izsaka Dieva tautas atmiņu par saņemto brīvību. Tādā veidā viņi pateicās Dievam Pestītājam par vēsturisko atbrīvošanas darbu no faraona nebrīves ar dažādu Dieva spēka zīmju palīdzību, kas izpaudās dažādās sodībās un izceļošanā jeb pashas naktī. Pilna atpūta un brīvība būs paradīzē, kas tiek saukta arī par mūžīgo mieru un tāpēc Likumā sabats ir pirmtēls debesīm.

* Hans Urs von Balthasar, You Have Words of Eternal Life: Scripture Meditations, San Francisco: Ignatius Press 1991, 167.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 4, 32-34. 39-40)

2. lasījums no Pāvila vēstules Romiešiem (Rom 8, 14-17)

Mateja Evaņģēlijs (Mt 28, 16-20)

Rom 8, 14-17, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Rom 8, 14-17

Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze
1443-1445
The Trinity from the Coëtivy Hours - Chester Beatty Library, Ireland -
CC BY https://www.europeana.eu/item/1100/2464 

26. maija svētdienā Baznīcā svinam Svētās Trīsvienības svētkus un Dieva vārda liturģijas lasījumi iedrošina mūs, lai ticības gaismā apcerētu kādos veidos Dievs ir atklājies un kļūst klātesošs pestīšanas vēsturē un mūsu ikdienas dzīvē. Pirmajā lasījumā no Atkārtotā likuma grāmatas dzirdam Mozus runu Izraela tautai, kura izgāja no Ēģiptes un ir gandrīz jau uz Apsolītās zemes sliegšņa. Mozus aicināja tautiešus apzināties labvēlīgo Dieva klātbūtni. Evaņģēlijā Jēzus aicina mūs ne tikai palikt komūnijā ar Dievu, bet arī dot liecību par šo pieredzi. Šajā svētdienā pārdomāsim otro lasījumu, kurā Pāvils mudina mūs atvērt sirdis uz Svēto Garu, jo ja mūsu attiecības tiek Gara mīlestības pārveidotas, tad tās kļūst par dēla attiecībām ar Tēvu un brālīgas ar Kristu. Piedzimšana no ūdens un Gara padara cilvēku par Dieva bērnu un apustulis Pāvils ir Dieva bērna cieņas lielākais teologs un no šīs domas iznesa secinājumus kristīgajam dzīves veidam. Lai Dievs varētu adoptēt cilvēka bērnus, Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai vispirms atbrīvotu cilvēci no grēka un Likuma nebrīves, lai varētu tos pieņemt par bērniem. Vēstulē romiešiem Pāvils jauno mantojumu uztver eshatoloģiski un pilnīgs mantojums tiks dāvāts debesu godībā un tā būs dalība Dieva Dēla godībā.

Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.

Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.

Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**

Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.

* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētā Gara nosūtīšanas svētki

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 2, 1-11) 

104. psalms (Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Galatiešiem (Gal 5, 16-25) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 26-27; 16,12-15) 

Attēlā: Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu. Miniatūra komentē Jņ 15,26, manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija

VII lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 1, 15-17.20a.20c-26)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4, 11-16)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 17, 11b-19)








Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens. Armēņu manuskripts.

Apd 1, 15-17.20a.20c-26, VII lieldienu laika svētdiena, B

Apd 1, 15-17.20a.20c-26

Matijs tiek izvēlāts par Divpadsmito apustuli, 
manuskripts no Austrijas, 1425-1435
St. Matthias is chosen as an apostle - Institute of Material Culture
of the Middle Ages  https://www.europeana.eu/item/15501/005269

12. maija svētdienā kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas fragmentu par to kā mācekļi izvēlējās citu apustuli Jūdasa vietā. Jēzus atgriežoties pie Tēva iedibināja Divpadsmit apustuļu institūciju un pirms savas aiziešanas lika viņiem gaidīt Svātā Gara atnākšanu un norādīja viņu misijas vispārējo raksturu. Pienāca laiks viņiem uzņemties atbildību ar Pēteri priekšgalā, lai vadītu Baznīcu. Mācekļi tikās uz lūgšanu un ieguva izpratni par sevi un sāka saprast Rakstus. Par to liecina šīs svētdienas Pētera runa, kurš uzsvēra nepieciešamību papildināt apustuļu pulku, lai atjaunotu simbolisko skaitli "divpadsmit", kas pēc Jūdasa nodevības bija sarucis uz "vienpadsmit". Tuvojoties Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Raksti atgādina par visdažādākajām Gara dāvanām, kuras tiek mazākā vai lielākā mērā dāvātas visiem ticīgajiem, bet Apustuļu darbu grāmatā varam lasīt par Baznīcas kalpotāju uzdevumiem un funkcijām. Visi ticīgie atzina “divpadsmit apustuļu” autoritāti un jēdzieni “divpadsmit” un “apustuļi” evaņģēlistam Lūkasam ir identiski, jo apzīmē tos, kas visu laiku sekoja Jēzum Viņa publiskās darbības laikā sākot “no Jāņa kristības” (Apd 1, 22).

Lasījums sākas ar Pētera uzrunu mācekļiem, kurā viņš iedvesmas piepildīts un spēka pilns vēlējās sagatavoties Svētā Gara nosūtīšanai. Tas vairs nebija tas pats Pēteris, kurš iepriekš aizliedzās Kungu, bet Svētā Gara vadīts vīrs. Šī bija Pētera pirmā runa, kas pierakstīta Apustuļu darbu grāmatā, kurā tiek risināts jautājums kā izvēlēties nodevēja Jūdasa aizvietotāju. Šī runa noteikti bija emociju pilna, jo atmiņas par nodevību bija svaigas un neizdzēšamas. Jūdasa grēks bija lepnība, jo savus paša plānus uztvēra augstāk par Dieva plāniem. Pētera pieredze bija cita un viņš pārliecinājās, ka Dieva plāni nesamērojami ar savām iegribām. Jau īsi pēc Kunga augšāmcelšanās Pētera loma mācekļu starpā bija izteikta un arī kā pirmais uzņemās iniciatīvu uzrunāt pārējos mācekļus. Kā Pēteris novadīja šo atpazīšanas procesu? To viņš darīja ar autoritāti un bez liekiem priekšrakstiem, bet ticībā atcerējās pagājušos notikumus (Apd 1, 16-17), Dieva gribu atpazina caur Rakstu uzlūkošanu ticības gaismā (Apd 1,20), pieņēma lēmumu, kas bija kā kopīga paklausība Dieva vārdam (Apd 1, 21-22) un rīcība - mācekļa izvēle lūgšanas garā (Apd 1, 23-26).

Kāpēc tik svarīgi bija atjaunot šo “Divpadsmit”? Tas saistījās ar Baznīcas pašizpratni, jo pēc Jūdasa nodevības mācekļiem bija jāizvēlas viņa vietā jauns dalībnieks. Šo jauna mācekļa pievienošanu var izprast vienīgi kā sākotnējās Divpadsmit apustuļu funcijas pildīšanu, jo viņi bija eshatoloģiskie liecinieki Izraelim. Evaņģēlists Lūkas vēlējās arī uzsvērt, ka pastāv nepārtrauktība starp Jēzus publiskās darbības laiku un Baznīcas laiku, jo tāpat kā katrs dzīvs organisms, tā arī Dieva tautai nepieciešami pārmantojamības mehānismi. Lūkasam "Divpadmit" ir kā pastāvīgs atgādinājums tam, ko darīja un mācīja Jēzus Kristus un "Divpadmit" garantē autentiskas Jēzus vēsts saglabāšanu. Brīdis, kad cilvēkiem atkal tika dota iespēja atgriezties pateicoties Jēzus pestījošajai nāvei un bija nepieciešams, lai Divpadsmit apustuļi kļūtu atkal simbolisks skaitlis attiecībā pret divpadsmit Izraela ciltīm. Divpadsmit apustuļu institūcijas atjaunošana, kristību iespēja un mācekļu atgriešanās Jeruzalemē izveidoja Izraela tautas eshatoloģisko sapulci, ko ierosināja Jēzus un turpināja Kungam uzticīgā Baznīca. Jaunā tauta pulcējas uz atgriešanās nosacījumiem, kurus dāvā Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Mācekļu kopiena uzņēmās nest Jēzus un Evaņģēlija likteni, bet šīs kopienas identitāte bija ievainota, jo trūka viens elements, viens cilvēks, tomēr jaunais mācekļu pulks pēc šīs tikšanās varēja cerīgi uzelpot, jo paši varēja risināt savas problēmas saskaņā ar Rakstiem un veikt savas situācijas interpretāciju, ko iemiesoja Pēteris un tie, kas bija ar viņu. Pirmbaznīcas kopiena bija redzama sapulce ap Divpadsmit apustuļiem, kas sasniedza skaitli 120 (Apd 1,15), kurā katrs apzinājās labo un slikto, rūpes un prieku par citiem. Vai bija iespējams šādā skaitā ātri augošā kopienā uzturēt atbildību par ticību. Ticīgie apzinājās, ka Baznīcas pirmtēls nav vienkārša sapulce, ko vārds ekklēsia nozīmē, jo pasaulē pastāv neskaitāmi daudz sapulces. Baznīca ir iespējama vienīgi tad, kad tā lūdz un aicina Svētā Gara nākšanu, jo Tā zina, ka pati ar saviem spēkiem ir pilnīgi bezspēcīga un pati nespēj izveidot vienotību un viss var noslēgties ar sāncensību un intrigām.

Kandidātiem izvirzītie kritēriji uz apustuļa kalpojumu Jūdasa vietā bija dalība visā Kunga mācekļu vēsturiskajā ceļā un dinamikā kopā ar Jēzu (Apd 1,21-22) un nevis tikai noskatīšanās no malas vai zināšanas. Aicināšana arī nesaistījās ar žēlsirdību pret cilvēkiem, kuru vēlāk piemēros diakoniem vai laba slava sabiedrībā. Viss izvēlēšanas process iesākās ar lūgšanu un tas bija daudz svarīgāk nekā pati lozēšana, jo Dievs īsteno savus plānus un cilvēks tajos iekļaujas, un lūgšana ir svarīgāka sastāvdaļa. Mācekļi izvēlējās lozešanu, jo gribēja, lai lēmums būtu Dieva ziņā un nevis viņu pašu viedoklis vai stratēģija. Loze krita uz Matiju, jo viņš bija kopā ar Jēzus mācekļiem ne tikai dažas dienas, bet no paša sākuma līdz Debeskāpšanai. Izvirzītais nosacījums bija ļoti precīzs un tas nebija nekas individuāls, bet dalība Kunga mācekļu grupā. Matija aicināšanas mērķis bija liecināt par Kunga augšāmcelšanos. Evaņģelizācija ir prioritāte un nekas pašā Baznīcas iekšējā struktūrā nevar to aizkavēt, lai liecība par Jēzu Kristu varētu izskanēt.

br. Jānis Savickis OFMCap

VI lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4,7-10) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 9-17) 

Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens un Euharistijas iedibināšana, manuskripts no Francijas, 1175.g. a

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48, VI lieldienu laika svētdiena, B

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48

Pēteris Kornēlija namā, manuskripts no
Austrijas 1425-1435.g.

St. Peter in the house of Cornelius - Institute of Material

Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period,

Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005277

5. maija lieldienu svētdiena sagatavo ticīgos Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem un šīs svētdienas pirmais lasījums pavēsta par Pētera misionāro darbību starp pagāniem, īsi pēc tam, kas saņēma atklāsmi, ka visa barība ir šķīstīta (Apd 10,9-16; Mk 7,19) un vēl šīs vīzijas pārsteigts pieņēma pagāna Kornēlija trīs sūtņus, kuri aicināja apustuli uz Cēzariju. Pēteris ar pārliecību, ka ir Svētā Gara vadīts devās pie Kornēlija un sekoja viņam līdzi arī citi Kunga mācekļi. Romietis Kornēlijs bija simtnieks (centurions), kas kalpoja impērijai un bija pagāns, bet tomēr bijās Dieva jeb bija jūdaisma praktizētājs, kas nepievienojās šai ticībai pilnīgi. Praksē tas izpaudās monoteistiskā ticībā un atmeta ticību daudzdievībai, un centās ievērot jūdaisma morālo likumu. Kad Kornēlijs sūtīja pēc Pētera, viņš apzinājās, ka apustulim būtu jālauž dažādi priekšraksti, tomēr Kungs caur redzējumu bija sagatavojis Pēteri uz tikšanos ar pagānu. Klausoties Kornēlija stāstu (Apd 10, 30-33), Pēteris vēl dziļāk izprata savu vīziju (Apd 10, 9-16), ka ne piederība kādai tautai vai ieražu ievērošana padara cilvēku tīkamu Dievam, bet gan tas, ka Dieva “bīstas un taisnīgi dzīvo” (Apd 10, 35).

Negaidīta Svētā Gara nonākšana un Pētera runas pārtraukšana bija zīme, kas apstiprināja pestīšanas žēlastības piešķiršanu pagāniem un ceļš uz misiju pie pagāniem tika atvēts. Jēzus debeskāpšanas dienā Kungs pasludināja, ka tie, kas Viņam ticēs runās jaunās valodās. Vasarsvētku dienā apustuļi sāka sludināt Evaņģēliju dažādās valodās, kuras iepriekš neprata. Kristus pashālais noslēpums piepildas Svētā Gara dāvanā, kas tika nosūtīts Vasarsvētkos pār jūdiem un pagāniem. Šī dāvana atjaunoja iepriekšējo Gara klātbūtni pasaulē, kas sagatavoja Kristus ienākšanu pasaulē un Izreala tautā. Visā Apustuļu darbu grāmatā Kornēlija un viņa ģimenes atgriešanās ir ar īpašu lomu pestīšanas vēsturē, jo tā ir pirmā Baznīcas atvēršanās uz pagānu pasauli. Pēc pagānu iekļaušanas Baznīcas pestījošajā kopienā mainās kristiešu sastāvs un tajā vairs nebija tikai ebreji, bet arī pagāni. Svētais Gars lika Pēterim bez kavēšanās doties pie Kornēlija uz mājām, kas jūdiem bija aizliegts un tas pats Gars lika, lai pretēji Mozus Likuma priekšrakstiem, nešķirot pagānus un jūdus (Apd 11,3). Pēkšņā Gara nākšanu Pētera runas laikā apliecināja, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama pestīšanai, jo ja pestīšanai būtu nepieciešama Mozus likuma ievērošana, Svētais Gars nenāktu pār neapgraizītajiem pagāniem. Svētais Gars atvēra Baznīcas vārtus pagāniem. Kornēlija gadījums atklāj saistību starp vārdu, ticību, atgriešanos, kristību un Svētā Gara dāvanu, un to, ka iniciatīva pilnībā ir Svētā Gara ziņā, jo bija jāatver ticības durvis pagāniem, kuras līdz šim bija aizvēris pats Dievs. Svētais Gars nāca pār pagānu ģimeni pat apsteidzot pašu kristību, kas ir nepieciešama, lai cilvēkus iekļautu Banīcā.

Apustuļu darbu grāmatā Svētā Gara loma ir aktualizēt un izplatīt pestīšanu, ko dāvā Jēzus Kristus un dot liecību par Kristu, jo vienmēr pestīšana tiek piedēvēta Jēzum Kristum. Apustuļu darbu grāmatā ir parādīts kā Kristus turpināja savu pestīšanas darbu savas Baznīcas draudzēs un Gars iesaistījās spēcīgā veidā izšķirošos Dieva pestīšanas plāna īstenošanas brīžos. Ar Svētā Gara nosūtīšanu nepietika, lai ar vienu reizi ļautu apustuļiem izprast vispērēju aicinājumu uz ticību un bija nepieciešams laiks un jaunas Svētā Gara iniciatīvas. Pirmais Svētā Gara notikums bija Jeruzalemē (Apd 2; 4,25-31), tad Samarijā (Apd 8, 14-17) un tas, par kuru lasām šajā svētdienā - Cēzarejā (Apd 10,44-48; 11,15-17) un vēl turpinājās (Ef 19,1-6). Katrā no šiem notikumiem bija pieredzama Svētā Gara iejaukšanās, kas izpaudās Dieva slavēšanā ar mēlēs dāvanām un pravietošanā. Svētais kapucīns un Baznīcas mācītājs Laurencijs no Brindizī (1559 -1619) pārdomājot Kornēlija personu raksta, ka “šis virsnieks kļuva par tādu kā pagānu pirmaugli (primitiae Gentium); bet tāpat kā visi nākošie ir līdzīgi pirmajiem augļiem (primitivis fructibus), tā arī mums ir jābūt līdzīgiem simtniekiem, ja gribam būt pestīti. Šis simtnieks bija pagāns, taču Kristus viņu neatmeta, jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2,4). Tāpēc Pēteris pie simtnieka Kornēlija atgriešanās saka: “Patiesi es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņu bīstas un ir taisns savos darbos” (Apd 10, 34-35). Tāpat šis simtnieks, tāpēc, ka bijās Dieva un bija ticības un taisnības pilns, bija Kristus pieņemts” (Feria quinta post Cineres, Homilia 177, IX).

br. Jānis Savickis OFMCap