2 Kor 8, 7.9.13-15, Svētdiena XIII, B

2 Kor 8, 7.9.13-15

Slimā sieviete pieskaras Jēzus drēbēm, attēls no Romas
Marcelīna un Pētera katakombas, 4.gs.

30. jūnija svētdienā turpinām lasīt Otro Pāvila vēsturi korintiešiem un šī lasījuma centrā ir vārdi, ka Jēzus “būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus” (2 Kor 8,9). Kristus nevis ar savu visvarenību uzvarēja mūsu nāvi, bet uzveica to parādot savu bezspēcību, jo šo nāvi varēja uzveikt tikai no iekšienes un tikai tā, ka no Kunga izgāja Dieva spēks, lai ienāktu mūsos no krusta un Euharistijas. Pāvils vēlējās, lai ticīgie atdarinātu Kristus dzīvi un šīs vēstules kontekstā tas attiecās uz materiālā atbalsta sniegšanu trūcīgajiem ticības brāļiem un tādā veidā apliecinātu savu brālības garu. Pāvils pieredzēja neparasti dāsnu Maķedonas kristiešu atbalstu Jeruzalemes baznīcai un apustulim šeit mazinājās grūtību un raižu slogs, jo šī laipnība dāvāja viņam prieku un cerību. Otrās vēstules korintiešiem divās nodaļās (8-9.nod.) ir attēlots šis priecīgais tonis (2 Kor 8,1-6). Viņš pārliecinājās, ka Evaņģēlija sludināšanas pūliņi Maķedonijā nebija veltīgi un viņam bija cerība, ka līdzīga iniciatīva, pateicoties Tita kalpojumam, nesīs svētīgus augļus arī Korintā un Ahajā (2 Kor 8, 6-15).

Spēja dalīties ar Dieva žēlastībām (gr. charis tou Theou) ir pretmets grēkā krišanai (Rom 5,15) un mūžīgās dzīves dāvana ir pretēja grēkam, kas nes nāvi (Rom 6,23). Žēlastības darbs (2 Kor 8,6) ir arī žēlsirdības darbs, kuru izsauca vajadzība savāk ziedojumus Jeruzalemes draudzes nabadzīgajiem (2 Kor 8, 4.6.19). Pāvils rakstīja par atšķirībām starp bagātajiem un nabagajiem, vergiem un kungiem, bet no otras puses norādīja, ka katram jāpaliek tajā dzīves situācijā kādā viņus sasniedza kristīgās dzīves aicinājums. Tomēr pāri visam Kungs mūsu dēļ kļuva nabags (2 Kor 8,9), jo salika pilnigā upurī pats sevi, bet mūsu bagātība ir šī upura pieņemšanā un dot atbildi ar sava paša upuri. Tādā veidā tiek parādīta mīlestība un var ietekmēt attiecības sabiedrībā. Kristīgajām draudzēm arī bija jāvingrinās šajā mīlestībā un Kristus bija paraugs mīlestībai, kas var atdot dzīvību mīlestībā par citiem. Pāvils bieži atgādināja, ka jādomā par citu labumu un ne paša ieguvumiem.

Pirmie Jaunās Derības teksti, kuros varam lasīt par Jēzu Kristu, Dieva Dēla, iemiesošanos, atrodami Pāvila vēstulēs (Rom 1,3; 8,3; 2 Kor 8,9; Gal 4,4; Filip 2, 6-11). Svētajos Rakstos ir vārdi par Kristus starpniecību un šī doma atsaucas uz apmaiņas jēdzienu. Jēzus personā notiek šī noslēpumainā apmaiņa starp Dievu un cilvēkiem, bet tā nav apmaiņa starp Viņa dievišķību un mūsu cilvēcību, ko vēlāk apcerēs grieķu Baznīcas tēvi un liturģijā raksturo kā “pārsteidzošu”. Tā, pirmkārt, ir apmaiņa starp Viņa bagātību un mūsu nabadzību kā par to rakstīja Pāvils (2 Kor 8,9). Tā ir apmaiņa starp Viņa spēku un mūsu vājumu (2 Kor 13,4) un šī apmaiņa norit starp Viņa pilnību un mūsu niecību (Ef 3,19), tomēr pilnību mums dāvā Kungs, kas “sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības… kļūstot paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Filip 2,7-8). Pāvils pasludināja iemiesoto, krustā sisto un augšāmcēlušos Kungu; viņa kerigmas/vēsts centrā ir Jēzus dzīves krustā sišanas fakts. Viņš saviem klausītājiem un lasītājiem par Jēzus nerunāja savādāk kā ar krustu (Gal 3,1), un krustu neuzskatīja par kādu nodaļu Jēzus biogrāfijā, bet gan kā glābšanas notikumu. Kristus paklausība un sevis iztukšošana (Filip 2,6–9; Rom 15,3; 2 Kor 8, 9) Pāvilam ir jau esošā un aktuālā un nevis vēsturiskā Jēzus attieksme un tas ir noteicošais viņa vēstī.

Pāvils atgādināja par trīskāršu žēlastību (gr. charis), kurai jāmudina korintiešiem darīt labu. Sākumā viņš rakstīja par žēlastību, kur (1) Baznīca saņēma Maķedonijā (2 Kor 8, 1-6), kas var kalpot par piemēru citiem un (2) korintieši arī var uzplaukt žēlsirdības daros līdzās citām šīs draudzes dāvanām (2 Kor 8,7) un (3) beigās norāda uz Kristus piemēru, kuram ir jāaizkustina korintiešu sirdis (2 Kor 8,9). Žēlastība ir Dieva dāvāts spēks, lai atdotos cilvēkiem un tāpēc Pāvils organizēja ziedojumu vākšanu. Jēzum mīlestība daudz maksāja (2 Kor 8,9) un Viņš sevi nostādija nāvējoša apdraudējuma stāvoklī (1 Kor 1,13; Gal 2,20). Pagānu savtīguma, nežēlības un izmisuma vidū Jēzus pašaizliedzīgā mīlestība spīdēja no viņa krusta. Dažādās valodās Jēzus ciešanas un nāvi sauc par viņa “kaislībām” (piem., ang. passion), jēdziens, kas apvieno intensīvu mīlestību ar mirstošā ciešanām, ko tās nes mīļotājam. Dramatiski to apraksta evaņģēlists Marks, kur varam izsekot Jēzus nelokāmo apņemšanos, kas padarīja viņu neaizsargātu līdz pat galam, neskatoties uz to, ka viens no viņa mācekļiem Viņu nodeva, otrs viņu noliedza, bet pārējie aizbēga. Pāvils atsaucās uz Kristus solidaritāti un mīlestību, bet neuzspieda materiālās palīdzības sniegšanu citai draudzei, jo svarīgāka ir nesavtīga dāvanam, kuru saņemam no Dieva un uz kuru ir jāatbild ar savu dāsnumu.

br. Jānis Savickis OFMCap