2 Kor 5, 6-10, Svētdiena XI, B

2 Kor 5, 6-10

Apustulis Pāvils ar zobenu un grāmatu, manuskripts no
Francijas, 14.gs. pirmais ceturksnis

16. jūnija svētdienā Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā turpinām lasīt Otro vēstuli korintiešiem un šoreiz Pāvils aicina mūs pievērsties laicīgajam un debesu mājoklim, kuram arī šajā pasaulē mēs gatavojamies. Pāvils šajā vēstulē vairākas reizes norāda uz drosmi (2 Kor 4,1. 16), kas piemita arī viņam par spīti tam, ka cilvēks ir trausls kā māla trauks (skat. 2 Kor 4,7) un “zemes celtā telts” (2 Kor 5,1), kas “iznīkst” (2 Kor 4,16). To viņš pieredzēja savā apustuliskajā kalpojumā un varēja citiem kristiešiem piedāvāt sevi kā piemēru, jo tajā atspoguļojās Jēzus Kristuss upurgatavā mīlestība. Pāvils nebaidījās, jo viņu dzīvināja ticība un cerība uz augšāmcelšanos. Viņš uzsvēra, ka šī dzīve mums jādzīvo saskaņā ar ticību un tas nozīmē paļauties uz Dievu, un pieņemt tādu dzīves modeli, kurā mēs atdarinām Jēzus Kristus gribas apliecināšanu Debesu Tēvam ar savu pozitīvo atbildi un nesavtīgu mīlestību. Pretstats ticībai ir dzīvošana balstoties uz redzēšanu vien (2 Kor 5,6) un apustulim bija būtiski atkārtot domu, ka kristiešiem ir jākoncentrējas uz neredzamo, augšāmcelto Kungu un savu iekšējo pasauli nevis uz redzamo un pārejošo. Redzamais bieži vien ir ļoti maldinošs, tāpēc varam pieņemt, ka Pāvils neņēma vērā to, ka Korintas draudze bija niecīga un trausla, jo Kungs var darboties caur uzticīgiem un vājiem cilvēkiem, un iedrošināt viņus bija viņa mērķis.

Pāvils izmantoja kontrastus (2 Kor 4,7–5,9) un rakstīja par dārgumiem māla traukos (2 Kor 4,7), par nāvi un dzīvību (2 Kor 4,12), par ārēju iznīcību un iekšēju atjaunošanos (2 Kor 4,16), par vieglām un īslaicīgām grūtībām un mūžīgo godību, kas atsver visu pārejošo (4:17). Viņš rakstīja par zemes telti un māju no Dieva (2 Kor 5,1), par neapģērbtu un apģērbtu cilvēku (2 Kor 5,4), par atrašanos miesā un prom no ķermeņa (2 Kor 5,6.8) un par atrašanos prom no Kunga un mājās ar Kungu (2 Kor 5,6, 8). Iespējams, ka Pāvils izmanto šos pretstatus, lai labotu draudzes jaunpienācēju, jūdu maldīgo domāšanu, jo viņiem varēja rūpēt tādas redzamas, taustāmas lietas kā Izraēls, templis, bauslība un apgraizīšana, ko varētu apzīmēt kā skatiena “pievēršanu redzamajam" (2 Kor 4,18) vai "dzīvošana redzēšanai" (2 Kor 5,7). Cerība viņiem acīmredzot aprobežojās ar reliģiskajām un politiskajām interesēm šajā pasaulē. Tā, protams, nebija tikai jūdu problēma, jo pagāniem arī ir vēlme meklēt glābiņu redzamajā.  

Pāvils atzina, ka mūsu īstās mājas, vieta, kurai mēs esam radīti ir pie Tēva un viņa augšāmceltā Dēla klātbūtnē (2 Kor 4,14), un tāpēc viņš izteica savu vēlmi atstāt ķermeni un doties mājās pie Kunga, taču laiks nav atkarīgs no viņa un jāturpina šajā pasaulē “tiekties būt Viņam patīkami” (2 Kor 5,9). Vārds “tiekties” norāda uz lielu dedzību un centību, jo Pāvils savādāk nespēja izteikties ar dievišķās gribas īstenošanu. Līdzīgi kā bērns cenšas izpatikt laipnam un uzmundrinošam skolotājam, tāpat arī mēs cenšamies izpatikt Kungam visā, ko darām. Tāpēc cerībai uz nākotni vajadzētu veicināt nevis sapņainu nepraktiskumu tagadnē, bet gan drosmi un mērķtiecību. Pārliecība par nākotni ļauj ticīgajiem būt drosmīgiem tagadnē, saskaroties ar konfliktiem un sāpēm, turklāt pašreizējā eksistencē mēs izvirzām savu mērķi izpatikt Kungam, kura tiesas priekšā mums visiem jāstājas, tomēr viņu nevajadzētu uzskatīt par bargu tiesnesi, kas vēlas nosodīt savus kalpus. Kunga izglābtiem būs jādzīvot kopā ar Viņu mūžīgi. Rakstot par lielo iespēju būt kopā ar Kungu, Pāvils neļauj mums zaudēt saikni ar mūsu pašreizējās esamības māju - miesu.

Lasījuma noslēgumā Pāvils pamato domu, kāpēc svarīga ir ticības dzīve un pastāvīgi tiekties patikt Kungam, un uzsver to, ka mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā. Vārdi “soģa krēsls” (gr. bēma) attiecas uz paaugstinājumu uz kura sēdēja tiesnesis, lai izskatītu lietas un pasludinātu spriedumu. Romas pilsētās gubernators sēdēja uz soģa krēsla, lai izskatītu tiesas lietas. Pāvils pats bija stājies šāda soģa krēsla priekšā savas pirmās uzturēšanās laikā Korintā, tāpat kā Jēzus Kristus stāvēja Pilāta soģa krēsla priekšā Jeruzalemē. Viņu apsūdzēja par romiešu likumu pārkāpšanu, bet apsūdzība tika atcelta kā nepamatota (Apd 18,12–17) un šo notikumu un tēlu apustulis lieto, lai rakstītu par debesu soģa krēslu, kur sēdēs Kristus un tiesās visus pēc viņu darbiem. Pāvils uzsvēra cilvēka iemiesotās eksistences nozīmi un ķermeniskā esamība ir visas morālās darbības vide, un Dieva spriedums par katru cilvēku būs balstīts uz to, ko viņš ir paveicis savā mesā. Tomēr pienāks laiks, kad Pāvilam un visiem, tai skaitā Pilātam un Gallionam, kurš izskatīja Pāvila lietu, būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, kur ikviens noslēpums tiks atklāts.

Lasot apustuļa Pāvila vēstulēs (Rom 8,11; 2 Kor 5,1-10; 1 Tes 4, 13-17) var ievērot, ka viņam augšāmceltā miesa ir pārdabiska īstenība, kas ir iespējama pateicoties Dieva darbam, pārveidošanai un radīšanai, taču viņš nevarēja šīs lietas izskaidrot. Vienīgi ar salīdzinājumu un tēlu palīdzību viņš varēja parādīt cilvēku un Jēzus Kristus pārveidotās miesas īpašības. Savus skaidrojumus viņš nevarēja ņemt ar grieķu duālisma  vai jūdaistiskās domāšanas, un tāpēc skaidroja to visu balstoties uz sava paša dzīves piemēru un pieredzi, kuras pamatā ir notikums ceļā uz Damasku, kur Pāvils sastapa Kungu. Mūsu jaunās dzīves klātbūtne Kristū ir vēl apslēpta un tāpēc kristīgo esību raksturo cerība, ka Dievs atvedīs mājās mirušos Kristū, kas ir balstīta Svētajā Garā caur kuru mūsu dzīve ir saistīta ar Augšāmcelto Kungu un mūsu “dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā” (Kol 3,3). Dzīva kristieša cerība gaida mantojumu mūžībā, bet šajā pasaulē cilvēks pacietigi gaida un vēro lietas, kuras nevar ietekmēt, un Pāvils lasījumā uzsver dabisko likumu, kad raksta par savu nāvi vai kā šīs svētdienas Evaņģēlijā (Mk 4, 26-34), kur Jēzus stāsta līdzību par dabas procesiem, kuros cilvēks vēro Dieva iedibināto kārtību, kad zeme dod augļus (sal. 1 Kor 3,6). Pāvils šīs svētdienas lasījumā izrāda nedziestošu uzticību, kas nav atkarīga savas dzīves sajūtām un ārējiem apstākļiem, un rīkojas saskaņā ar ticību. Cilvēks gribētu ietekmēt savu dzīves ilgumu vai ražas apjomu, vai kā Pāvils, pēc iespējas ātrāk tikties ar Kungu, bet svarīgāk par savām vēlmēm vai simpātijām, ir jāprot pakļauties Dieva vadībai.

br. Jānis Savickis OFMCap