2 Kor 5, 14-17, Svētdiena XII, B

2 Kor 5, 14-17

Apustulis Pāvils, manuskripts no Nīderlandes, 1400-1500.g. 
St. Paul - KB, National Library of the Netherlands,
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056119453

23. jūnija svētdienā turpinām lasīt fragmentu no Otrās Pāvila vēstules korintiešiem, kurā apustulis saista teoloģiskos apgalvojumus ar personiskiem un ļoti konkrētiem jautājumiem. Fragmenta sākumā Pāvils izmanto vispārēju apgalvojumu par Kristus nāves vērtību un prasību mums sadarboties ar Kungu, lai mēs būtu jauna radība un dzīvotu ar jauniem vērtēšanas un iepazīšanas kritērijiem. Pāvils bija sasniedzis pilnīgu saskaņu ar Kristu, jo saprata, ka Kristus nomira par visiem un arī par viņu (Gal 2,20) un tāpēc viņš vairs nedzīvoja sev, bet juta, ka viņam jādzīvo Kristum (2 Kor 5,15). Ja dzīve ir Kristum, tad arī Viņa mīlestībai un tā ietver arī ciešanas ar kurām jāsaduras Kunga dēļ. Šīs Pāvila vienotības ar Kungu rezultāts bija tāds, ka tie, kas uzlūkoja apustuli, varēja viņā ieraudzīt paša Kristus vaigu un arī ieticēt Pestītājam, un kļūt par Viņa dzīves dalībnieku.

Pāvila vārdi “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14) ir ļoti viegli skaidrojas ikdienas kristīgās dzīves perspektīvā, moralitātē un ētikā, kad ar savu rīcību un attieksmi esam gatavi apliecināt mīlestību Kristum un kalpot Viņam. Tā šos vārdus var uztvert, bet Pāvils šajos vārdos ieliek citu jēgu, kurā mēs esam atdalīti, izveidoti un iekšēji pamudināti ar patiesu un noslēpumainu spēku, kas ir mīlestība ar kādu Kungs mūs mīl. Šī mīlestība mudināja Viņu riskēt ar savu dzīvību, lai pasargātu mūs no grēka un nāves varas, un šī mīlestība mums tiek dota un dāvāta un ielieta mūsu sirdīs. Šī mīlestība ir pārveidojošs un dzīvs avots, kas darbojas tajos, kas mīl Kristu un Viņam seko. Tā ir jauna vērtību sistēma un jauns vērtēšanas veids, kas nav pieejams ārēji, rituālos un pavēlēs, bet caur dzīvi Kristū jeb patiesu aktīvu pievienošanos Viņam, kas izsauc dziļi iekšēju pārveidošanos. Jauns radījums ar jaunām vērtībām, spējām, izvērtēšanu, darbību un cerību. Šis dzīves veids ir atrodas arī citās Pāvila vēstulēs (Rom 6,10..; Kol 1, 15-20; Gal 6,15 u.c.).

Populāri izprasta apziņa par jauno radīšanu saistās ar pasaules beigām, bet tāpēc, ka reti kurš rēķinās ar tuvu pasaules galu, tad augšāmcelšanās, jauna pasaules radīšana ir vēl tālu. Tomēr Pāvilam tas viss jau ir noticis un tas ir kristībās, un kristības ir jaunā laikmeta vieta, kur sākas jaunā radība un tāpēc viņš varēja teikt, ka “ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” ( 2 Kor 5,17). Pāvilam kristības ir pieredze, kurā notiek pāreja no vecās un slimās pagānu pasaules pie jaunās sabiedrības. Kristieša iekšējā vienotība un iesakņošanās Jēzus Kristus noslēpumā ļauj adekvāti veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, lai cilvēki varētu veidot jaunu miesas kopienu, kas piepildas Kristus Miesā un dalībā Euharistijā. IV Euharistiskajā lūgšanā ir skaisti vārdi: “lai mēs vairs nedzīvotu paši sev, bet gan viņam, kas par mums nomira un augšāmcēlās” un priesteris tajos vārdos lūdzas par mums tagad, lai Svētā Gara darbība ļautu mums dāvāt pilnībā sevi mīlestībā un turpināt Kristus misiju pasaulē. Šie vārdi iedvesmojas no Pāvila vārdiem: “lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet tam, kas par viņiem ir miris un augšāmcēlies” (2 Kor 5,15).

Kristus identificējas ar mums, lai mainītu mūsu situāciju un mainītu mūsu nabadzību bagātībā, un noņemtu mūsu lāstu un grēku, lai mums dāvātu savu taisnību (2 Kor 5,21). Šī apmaiņa attiecas uz krustu un mēs dāvājam Viņam mūsu pašu nāvi, bet Viņš nodod savas nāves pestījošo žēlastību tik tālu, ka kopā ar Viņu mirstam: “Jo Kristus mīlestība mūs skubina, kad apdomājam to: ja viens miris par visiem, tad mēs visi ir miruši” (2 Kor 5,14). Pāvila kristību teoloģija uzsver līdzdalību un līdzināšanos Kristus nāvē un augšāmcelšanā (Rom 6, 3-11). “Viens mirst par visiem” un Jēzus pārmaina konfliktu par apmaiņu, kurā viens atdod dzīvību par visiem un Viņa dzīve visiem dāvā dzīvi un taisnīgumu. “Viens miris par visiem” un nāves jēdziens mainās: viena nāve ir visu grēku sekas; visu nāve ir atbrīvošanās no grēka nāves un atgriešanās pie dzīvības. Konflikts pārmainās izlīgšanā. Jēzus augšāmcelšanās ir arī radīšanas akts un tāpēc bibliski pareizi ir uztvert augšāmcelšanos kā jaunu sākumu, radību, “jauns radījums” (kaine ktisis, 2 Kor 5,17), kurā Dievs iesaistās pasaulē, bet nemaina radīšanas un brīvības kārtību, bet gan “Kristus mīlestība mūs skubina” (2 Kor 5,14).

Pāvils lieto spēcīgus jēdzienus un tēlus, lai izteiktu Dieva žēlastības darbību kurā grēcinieks atgriežas Tēva mājā, jo pateicoties atgriešanās žēlastībai cilvēks pieredz “jaunu radījumu”, darbu, kuru var salīdzināt ar pasaules un gaismas radīšanu. Atgrieztais kļūst par jaunu radījumu, kuru rada Svētais Gars, kurš veco cilvēku aizstāj ar jauno. Dievs ir mīlestība un iespēja mīlēt Viņā ir lielākā dāvana, pienākums ievērot lielāko bausli. Dieva mīlestība, kas tiek ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu (Rom 5,5), saiti, kas savieno un pārliecina mūs par mīlestību. Nebeidzami Kristus mīlestības darbi pret katru no mums un visiem, augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvana vieno ticīgos un mudina uz savstarpējo mīlestību. Kristus mīlestība nav kāds ārējs pamudinājums, bet pārsteidzoš un iekšējs mīlestības paskubinājums, jo kā savādāk reaģēt uz apbrīnojamo Dieva mīlestību pret mums. Tā ir dāvana, ka mēs varam mīlēt Dievā savu tuvākajā, palīdzot viņam, lai vinš mīlētu Dievu. Franciskānis Sv. Bonaventura “purpura sēdekli” no Dziesmu dziesmas grāmatas (Dz 3,10) salīdzina ar mīlestību, kas dara to, ka dvēsele kāpj pie Dieva, citā laikā pie tuvākajiem, pievēršas iekšējām lietām, vai arī tuvākā labumam ārējām lietām. Tāpēc vai nu ar prātu paceļamies pie Dieva vai Dievs skubina mūs doties pie tuvākajiem, beigās nonākam līdz “miera, mierinājuma un atpūtas vietai” (lat. locis pacis, solatii et quietis). (Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Collatio XXIII 31*c.).

br. Jānis Savickis OFMCap