2 Kor 4, 13 - 5, 1, Svētdiena X, B

2 Kor 4, 13 - 5, 1

2 Vēstule Korintiešiem 4,13-5,4, lapas pirmā puse, senākais
saglabātais kodeks (P46) ar visām Pāvila vēstulēm, kas
rakstītas uz papirusa Ēģiptē, 3.gs.

2 Corinthians 4.13-5.4; 5.5-13 - Chester Beatty Library, Ireland - CC BY.

https://www.europeana.eu/item/1100/527

9. jūnija svētdienā kā otrais vārda liturģijas lasījums ir no Pāvila Otrās vēstules korintiešiem un fragments ir ņemts no vēstules sadaļas, kurā apustulis uzskaita savas ciešanas un pārbaudījumus (2 Kor 4,7 - 7,4), kurus uztver kā līdzekli iedarbīgai Evaņģēlija sludināšanai. Atminoties visu, ko pieredzēja misiju ceļojumu laikā un ko redzēja pie citiem misionāriem, viņš rakstīja: “pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā” (2 Kor 4,11). Šāda Pāvila pieeja dāvā cerību, pasargā no šaubām un norāda uz mūžīgās dzīves perspektīvu (2 Kor 4,13 - 5,10), kurā pēc savas nāves kristieši vienojas ar Jēzu Kristu. Tomēr kristieši negaida šajā pasaulē, lai tā ar mūsu miesām, kas ir tās daļa, pazustu un ietu nebūtībā, bet lai pasaule un miesa kopā tiktu pārveidoti caur augšāmcelšanos, kas būs pilnīga un mūžīga, ietērpoties paša Dieva godībā. Šī gatavošanās notiek jau mūsos cīnoties ar grēku par dzīvu ticību Jēzum Kristum, kas nozīmē, ka “uzvaram pasauli” (1 Jņ 5,4).

Ījaba grāmatā lasām vārdus, kas labi izsaka cilvēka dzīves trauslumu, ka esam: “kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti? … Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā” (Īj 4, 19.21). Tā ir visu cilvēku pieredze, ka mūsu miesas vājums liecina kā sagrūst “uz zemes celtā telts” (2 Kor 5,1). Telts tēls ir ņemts no nomadu dzīves veida, kas Bībeles pasaulei ir ļoti pazīstams un atsaucas uz ganu dzīves gājumu. Jūdas ķēniņš Hizikija 8. gadsmitā pirms Kristus raksturoja savu slimību: “Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts. Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu. Viņš mani nogriež kā izaustu audumu” (Is 38,12). Apustulis Pāvils arī izmantoja šos tēlus, lai aprakstītu savu nāvi, bet cilvēka trauslajā miesā redzēja jau mūžības pieskaņu un godpilno atjaunošanos.

Jēzus Kristus augšāmcelšanās bibliskajā izpratnē tiek iztikeikta vārdos, lai uzsvērtu Dievu kā radītāju un dzīvības dēvēju “kas uzmodinājis Kungu Jēzu” (2 Kor 4,14, skat. Rom 8,11; Gal 1,1; Ef 1,20; Kol 2,12) un šie vārdi ir Dieva godpilns vārds - “kas uzmodinājis Kungu Jēzu”. Kamēr cilvēks savā miesā vēl nav augšāmcēlies, tikmēr līdzdalība augšāmcelšanā ir iespējama vienīgi pateicoties ikdienas “ārējā cilvēka iznīkšanai mūsos” (2 Kor 4,16). Nepieciešamās prasmes tiek apgūtas tikai tad, kad katru dienu pateicoties žēlastībai no jauna pielāgojamies augšāmcelšanās īstenībai. Pasaules cilvēki visdrīzāk neatpazīst augšāmcelto Kungu un dzīvo dzīvi labākajā gadījumāsarunās ar Viņu, nepieņemot Viņa personu. Cilvēkam nav dotas dabiskā veidā ieraudzīt augšāmcelto Kungu, bet dāvāts, lai ieraudzītu grēku, nāvi, kapu un gaismu savā dzīvē, lai tas paliktu kā nospiedums uz sirds jaunai dzīvei un piederībai. Opozīcija, kas pastāv starp ārējo un iekšējo cilvēku, un ietērpšanās jaunajā cilvēkā īpaši tiek apcerēta Otrajā vēstulē korintiešiem, kur ārējais cilvēks iznīkst, bet iekšējais atjaunojas no dienas dienā. Līdzīgi vēstulē efeziešiem tiek uzsvērts, ka iekšējam cilvēkam jāstiprinās Garā tā, lai Kristus mājotu mūsu sirdīs. Kristietim, kuram Kristus ir paties Kungs, Viņš sasniedz personas dziļumus un būtību, kas caurauž visas viņa pārdomas un sajūtas.

“Iekšējais cilvēks” Pāvilam nav stabila un izturīga personas iekšiene, bet drīzāk neredzama eshatoloģiska identitāte (2 Kor 4,16) un līdzīgi ir vēstulē romiešiem, 7. nodaļā, iekšējā persona nav saistīta ar sajūtām vai garīgo dzīvi, bet gribu. Ārējais cilvēks ir tāds, kura eksistence sasaistīta ar šo pasauli, bet šajā Rakstu vietā ir kas vairāk nekā tīrs pretnostatījums starp iekšējo un ārējo, un netiek parādīts kontrasts starp abiem, jo iekšējais nav opozīcijā ārējam. Iekšējais cilvēks ir jauns, eshatoloģiskās eksistences pilns, kam ir nākotne un kuram vēl ir jāaug. Pāvils savieno šo personu ar vēl neredzamo, kas manifistēsies nākotnē un tomēr jau pastāv. Pāvilam šeit nav tik ļoti svarīga atsevišku individuālu cilvēku iekšiene, bet raksta vairāk par iekšējo dimensiju un iekšējais viņam ir nākotne, kas gatavojas zem redzamās virsmas. Ārējais cilvēks dzīvo emociju piesātinātu dzīvi, bet uzsverot iekšējo cilvēku Pāvils grib, lai ticīgie mazāk vērības pievērstu citu viedokļiem un akceptācijai, bet tas, kas ir būtiski, ir ticīgo eshatoloģiskā cerība.

br. Jānis Savickis OFMCap