Vissvētākas Jaunavas Marijas, Dieva Mātes svētki, Sk 6, 22-27

Sk 6,22-27

Ārons kā priesteris
manuskripts no Anglijas, 15.gs. sākums

Gada pirmajā dienā Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu Mariju kā Dieva Māti un šogad šie svētki iekrīt arī svētdienā. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no Skaitļu grāmatas un interesanti, ka netālu no Jeruzalemes 'Ketef Hinnom' alā tika atrasti divi sīki sudraba ruļļi, kas datēti ar septīto vai sesto gadsimtu pirms Kristus, kuros bija vismaz daļa no priesteriskās svētības, kuru lasām 1. janvāri katru gadu. Šis ir senākais atrastais bibliskais teksts, kurš tika uziets 1979.g. un visdrīzāk cilvēki šos rakstu ruļļus nēsāja sev līdzi ikdienā kā svētības nesēju. Rakstu ruļļi satur šīs svētdienas lasījuma centrālo daļu (Sk 6,24-26). Priesteriskā svētība ir ierasta seno Tuvo Austrumu svētība, kurā ir klātesošs Dieva gaišā vaiga jēdzienam un vēlējums, lai Kungs dāvātu labklājību. Priesteriskā svētība ar trīskāršo “lai” senatnē tika izmantota arī Salīdzināšanās svētkos (Jom Kipur) svētnīcā. Šī svētība ir iecienīta arī kristiešu liturģijā un šī trīs tūkstošus gadus vecā lūgšanas tradīcija joprojām ir dzīva. Baznīca augsti vērtē šo trīskāršo svētību ar Dieva vārda piesaukšanu un uzsāk ar to laicīgo gadu. Izraēla un Baznīcas liturģiskajā tradīcijā svētība noslēdz dievkalpojumus un kalpo kā Dieva svētības apsolījums dievlūdzējiem, kad tie dodas ikdienas gaitās jeb pasaulē.

Vecajā Derībā varam atrast daudzas vietas, kur tiek pieminēta svētīšana (Rad 24,27; Izc 18,10; Rut 4,14; 1 Sam 25, 32–33; 2 Sam 18,28; 1 Ķēn 1,48; 5,7; 8,15.56; 1 Hr 16,36; 2 Hr 2,12; 6,4; Ps 28,6; 31,21 u.c.). Daudzos gadījumos cilvēks svētī Dievu, jo tādā veidā tiek izteikta pateicība Kungam. Svētīšana Bībelē galvenokārt saistās ar materiālajiem labumiem, pēcnācējiem (Gen 28,3; At 1,11), īpašumiem, labklājību (Rad 24, 35), zemi (Rad 35,12; 48,3), auglību, veselību, uzvaru (At 7, 12-16), spēku un mieru (Ps 29,11). Pilnu svētību sarakstu var atrast Atkārtotā likuma grāmatā (At 28, 3-14), kur apkopoti Derības dāžādās žēlastības savai tautai. Viens no Vecās Derības priestera pamatuzdevumiem bija Izraela svētīšana Kunga vārdā (At 10,8; 21,5) un kaut arī svētība nāca tikai no Kunga, tad priestera funkcija bija piesaukt to pār cilvēkiem konkrētos laikos un apstākļos. Ārona svētība (Sk 6,42-26) iesākas ar tās Autora un cilvēcisko starpnieku pieminēšanu (Sk 6,22), nosaka priesterisko pienākumu to nest (Sk 6,23) un pasludina svētības sekas (Sk 6,27). Dievs ir autors, bet Mozus starpnieks, bet Ārons un viņa dēliem šī lūgšana būs jāizsaka tautai. Priestera uzdevums bija Kunga vārdu izrunāt un 'likt' pār tautu. Ārons šo lūgšanu izteica tuknešainā vidē, kur vēl nebija nostabilizējušās sabiedriskās struktūras, kas nestu drošību. Neskaidros politiskos apstākļos Tuvajos Austrumos ceļošana bija visiai bīstama nodarbe un bija nepieciešams dzirdēt cerības vārdus.

Daži no priesteru svētības jēdzieniem teoloģiski un literāri ir saistīti ar daudziem Vecās Derības fragmentiem, bet īpaši pārsteidzoši sasaucas ar tā sauktajām Svētceļnieku dziesmām jeb pakāpienu vai uzkāpšanas dziesmām (Ps 120-134), jo gan Ārona svētībai, gan šiem daudzajiem Psalmiem raksturīgi ir četri vārdi: svētīt (bērēḵ Ps 128,5; 133,3; 134,3), sargāt (šāmar, piem., Ps. 121), žēlīgs (ḥānan, piem., Ps 123; 130) un miers (šālôm, piem., Ps 122,6–8; 125,2.5; 128,5–6; 133,1). Sargāt jeb saglabāt (bērēḵ) Dieva klātbūtni vajag, lai Viņš dāvātu savu žēlastību, bet Dieva žēlīgā (ḥānan) klātbūtne beigās dod mieru (šālôm). Ar “mieru” svētība noslēdzas līdzīgi kā sākās. Miers Bībelē nav tikai pārtraukums starp nesaskaņām, kaut arī negatīvais aspekts jeb brīvība no visām nelaimēm ir miera galvenā nozīme (Lev 26,6; Īj 21,9), tomēr savā būtībā miers ir piepildīta dzīve visās tās sfērās - materiālā, garīgā, ģimenes un attiecību. Mieram ir dziļa drošības, iekšējās harmonijas un saskaņas pieskaņa. Aizsardzības solījuma mērķis bija nodrošināt Izraelim Derības attiecības ar Dievu, jo Kungs bija Izraela sargātājs (Ps 121,7-8). Jēzus Kristus kā labais gans arī turpina sargāt un uzturēt savu ganāmpulku.

Ebreju vārds “svētība” (berakhah) izcēlies no vārda, kas nozīmē “krist uz ceļiem”. Svētība ir kā lūgšana, ka Dievs dāvās savu žēlsirdīgu klātbūtni un aprūpi saviem ļaudīm. Svētības struktūra ir ļoti vienkārša un tās vienkāršībā ir tās spēks. Tā ir izteikta trīs nevienāda, pieaugoša garuma poētiskās rindās. Ebreju valodā attiecīgi katrā svētībā ir trīs, pieci un septiņi vārdi, līdzskaņu skaits attiecīgi 15, 20, 25. Tādējādi tika radīts iespaids par svētības straumi, kas sākas kā strūkla, kas plūst arvien spēcīgāk. Vārdi “lai Kungs” katra panta sākumā ir kā Dievu kustība pie cilvēkiem, bet otrajā panta daļā lūgums darboties viņu labā. Katrs pants piemin sākumā tiešā un otrajā daļā netiešā veidā Kungu. Uzsvars ir likts uz svētību vienskaitļa piederības vietniekvārdu "tevi", kas norāda, ka Dieva svētība nāk pār indivīdu kopienā un pie kopienas. Jāņem vērā, ka vienskaitļa uzruna var attiekties uz kolektīvo personu - tauta. Svētības iesākuma vārdi “lai Kungs” norāda uz to, ka svētība nenāk automātiski, jo Dievs ir brīvs savā darbībā. “Lai Kungs” ir iesakņots cerībā, ka Dievs žēlīgi turpinās to vadīt kā iepriekš pestīšanas vēsturē, kas šīs svētības senajiem klausītājiem saistījās ar atbrīvošanu no Ēģiptes un Derību Sinaja kalnā.

Šī svētība apkopo Dieva gribu un mērķi Izraela tautai, kas praksē izpaudās reliģiskā kulta un ētisko regulējumu jomā, kas ietver sabiedrisko, ekonomisko, psiholoģisko un garīgo sfēru. Svētība izsaka cerību par nākotni, kas ir centrēta ap Dieva klātbūtni savas tautas vidū un šeit izpaužas Kunga klātbūtnes sajūta caur paklausību priekšrakstiem, kurus Kungs atklāja tautai. Svētība veido tiltu no dievkalpojuma uz ikdienas dzīves svētumu. Svarīgi ir izvairīties no svētības izpratnes kā dievkalpojuma noslēgumu un jāpieņem patiesība, ka svētība savieno svēto darbību ar darba dienas gaitām. Svētība norāda uz vienu pamatpatiesību, ka Dievam mūsu dzīvēs ir centrālā vieta un jāuzticas Viņam. Apustulis Pāvils parasti savas vēstules iesāk ar “žēlastības” un “miera” pieminēšanu (piem., Rom 1,7; 1 Kor 1,3; 2 Tim 1,2) un žēlastība un miers nāk no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus, un parāda apustuļa kalpošanas priesterisko raksturu. Šī svētība piepildīsies laiku beigās, kad mēs skatīsim “Viņa vaigu, un Viņa vārds būs uz viņu pierēm” (Atkl 22,4) un “nekāda nolādējuma vairs nebūs” (Atkl 22,3). Svētrais Asīzes Francisks brālim Leonam uzrakstīja kartiņu, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienān, kurā izmantoja priesterisko svētību, lai stiprinātu garā savu brāli:

“Kungs lai svētī tevi un lai tevi sargā! Kungs lai dara gaišu savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs!

Kungs lai pievērš tev savu vaigu un lai dāvā tev mieru.

Kungs lai tevi svētī, brāli Leon.”

br. Jānis Savickis OFMCap

Kristus Piedzimšanas svētki

Is 52, 7-10

Kristus dzimšanas aina, divi eņģeļi,
pravietis Isajs un Dāvids
Dienvidnīderlandes manuskripts, 1250-1300.g.

Kristus Piedzimšanas svētku dienā lituģija piedāvā bagātīgu Dieva vārda galdu, lai izteiktu neviltotu prieku par Kristus ienākšanu pasaulē caur kuru Dievs pestī savu tautu. Pravieša Isaja vārdi 40-55. nodaļās pavēsta par jaunu vēsturisku Dieva iniciatīvu. Šo nodaļu sākumā (Is 40,1-11) lasām apgalvojums, ka Dievs savā padomē kopā ar eņģeļiem un citiem debesu vēstnešiem paziņoja, ka Jeruzalemei "vaina piedota" (Is 40,2) un sūta pravieti Isaju, kurš vēstīs labo vēsti, ka Dievs iesaistas pasaulē un valda pār to (Is 52,7). Šis lasījums izstaro pacilātību, kuru nepilnīgi var izteikt Isaja vārdu skaidrojumi un tulkojumi, jo šie vārdi ir jāpieredz Kunga klātbūtnē un jādzied, jo pravietis izsakās poētiski un dziļi. Šīs svētdienas lasījums ir priecīgas Kunga pestīšanas svinības Sionā un pravietis cenšas izteikt savu līksmību mācot ieraudzīt skaistumu. Jeruzālemes brīvības dienas ir prieka dienas. Kā pilsēta pacelsies no nebrīves pazemošanas, tā vairs nebūs neaizsargāta pret svešinieku uzbrukumiem; to vairs neaizņems ienācēji un to neaptraipīs rituāli nešķīstie. Pravietis gaida, ka pats Kungs ieradīsies kā ķēniņš Sionā

52. nodaļas vārdi atgādina par Jeruzālemes pazemojumu (Is 51, 17-23), bet pienācis laiks Sionas brīvībai un skaistumam, jo svešzemju iebrucēji nekad vairs neapgānīs svēto pilsētu (Is 52,1-2). Iepriekš Dieva tauta bija apspiesta un pazemota. Sākumā Ēģiptes verdzībā un vēlāk asīriešu un babilonieši spaidos. Dieva vārds tika “nievāts”, bet Viņš visu mainīs (Is 52,5-6). Dievs atklās savu spēku visām tautām līdzīgi kā atbrīvoja savu tautu no Babilonas trimdas un pats sāks valdīt pār Sionu (Is 52, 7-10). Kungs atjaunos Sionu un kad nāks pestīšanas laiks, Kungs atsegs savu svēto elkoni (Is 52,10) tautu priekšā un parādīs pestīšanu visām tautām.

Jeruzālemes sargi bija pirmie, kas ieraudzīja, ka vēstnesis tuvojas ar ziņām, un viņi kopā priecīgi kliedza (Is 52,8). Tekstā nav pateikt, kas ir šie sargi, bet var arī pieņemt domu, ka tie ir pravieši, jo citviet Rakstos viņi tiek saukti par sargiem (Ez 3,17; 33,2.7), kaut arī tiešā veidā šeit to nevar saskatīt. Ziņneša labajai vēstij pievienojas sargs uz Jeruzālemes mūriem. Sargu tēls var vienkārši papildināt skrējēju tēlu, kurš nes vēsti par Dieva glābšanu pilsētai, kurai ļoti vajadzēja to dzirdēt. Viņi liktu ļaudīm priecāties, kad Kunga godība atgriezīsies Sionā. Dzirdēšanai šajā brīdī nāk klāt redzēšana, jo abi priekā var saskatīties. Ilgu laiku Izraelis nevarēja ieticēt un saprast, ka Kunga glābiņu varēs ieraudzīt. Vairākus gadus pēc šī pravietojuma tauta atgriezās no trimdas un iegāja pilsētas drupās, taču tas vēl neatgādināja cēlo Kunga ienākšanu, bet tas bija mazs sākums jaunai un izšķirošais Kunga pestījošas darbības iecerei.

Vārdi “cik tīkami” (Is 52,7) izsaka biblisko skaistuma izpratni, kas atšķiras no mūsu uztveres, jo jūdiem skaists ir tas, kas rodas. Šajā fragmentā to labi var redzēt, jo reāli skatoties vēstneša soļi vai kājas nav skaistas vai mīlīgas. Skaistums ir pašā vēstī, kas nāk un tas ir burvīgi, jo rada prieku. Pirms Kunga vārda piesaukšanas ir jādzird vēsts, kas pasludina ticību (Rom 10,14-15). Evaņģēlija slavē Dieva spēku, kas nāk no Viņa un kalpo visu ticīgo pestīšanai. Apustulis Pāvils vēstulē romiešiem atsaucas uz Isaju (Is 52,7) un attīsta vienu no svarīgākajām šīs vēstules tēmām. Īpaši 9,1-11,36 pantos apcer pestīšanu Jēzū Kristū kā notikumu, kas notiek vēsturē un piepildījumu sasniedz pastarajā dienā. Jaunās Jeruzālemes ideja kristiešiem pārauga izpratnē par Baznīcu, Dieva tautu nākotnē un pilnīgu atjaunošanos laika beigās, kad Kristus atgriezīsies spēkā un godībā (Atkl 21,1 - 22,5). Pravietis Isajs ar saviem vārdiem aicina ieraudzīt un atpazīt priecīgās vēsts ziņnešus, kas sludina Kunga nākšanu. Bez priecīgiem glābšanas sludinātājiem nevar pieredzēt Kunga nākšanas noslēpumu. Ziņneši ir pravieši, svētie un visi, kas paklausībā un Svētajā Garā nes Dieva vārdus klausītāja ausīm. Jāievēro, ka šī vests ir visiem pieejama un skaidra, un tā nav nekāda slepenā mācība, bet atvērta uz katra cilvēka dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 7, 10-14, IV adventa svētdiena, A

Is 7, 10-14

"Zīmes" Dievmātes ikona, Krievija, 19.gs.

Ceturtajā Adventa svētdienā Evaņģēlijā lasām par svēto Jāzepu*, kurš pieņēma Dieva gribu un Jēzu par savu bērnu. Pretēja stāja bija ķēniņam Ahazam (valdīja 732–716. g. pirms Kr.) ar kuru iepazīstamies pirmajā lasījumā. Ahaza laikā Jūdas valsts piedzīvoja krīzi (2 Ķēn 16,5-20) un karus, kas ķēniņu ļoti biedēja un dezorientēja. Viņš arī zaudēja cerību un negribēja Dievam lūgt palīdzību, un slēpās aiz viltus pazemības: “Kungu es nepārbaudīšu!" (Is 7,12). Ahazs vairāk uzticējās savai politiskajai stratēģijai, taču Dievs nolēma darboties un caur pravieti Isaju pavēstīja par spēcīgu glābēju Emanuēlu - Dievs ir ar mums. Šī persona būs palīdzības un klātbūtnes zīme tam, ka Dievs ir savas tautas vidū. Dieva vārda vēsts ir cerīga, jo Dievs sāks iesaistīties vēl aktīvāk vēsturē. Isaja grāmatas 7.-12. nodaļas tiek dēvētas par Emanuēla grāmatu, kuras centrālo vēsti pauž trīs fragmenti par mesiju (Is 7,10-17; 9,1-6; 11,1-10) un apraksta viņa personu, darbību un valdīšanu. Bērna motīvam šajās nodaļās ir liela loma un sasaucas ar nevainību, sākumu un vājumu. Uzticība Dievam ir viens no pravieša Isaja vēsts pamatmotīviem un ir veids kā Jūda varēs izvairīties no postošās nākotnes. Izvēlētajai tautai jādzīvo pasaulē ar uzticību Kungam vairāk nekā ierastajiem principiem, kas valda starp tautām un sabiedrībām.

Izraela un Sīrijas valsts sacēlās pret Asīrijas lielvaru (2 Ķēn 16, 5-18; 2 Hr 28, 5-21) un centās iesaistīt savā savienībā Jūdu, kuru apdraudēja arī filistieši un edomieši. Ahazs bija tādā kā ielenkumā. Ahazs nevēlējās iesaistīties militārā koalīcija kopā ar citām mazām valstīm pret Asīriju un meklēja veidus kā iegūt sev drošības garantijas no pašas Asīrijas. Pravietis atzina, ka īstermiņā ķēniņa stratēģija atrisinātu problēmas, tomēr ilgtermiņā iznākums būtu pretējs ķēniņa darbības mērķim, kuram bija jāaizstāv Jūdas neatkarība. Isajs aicināja neievērot koalīcijas draudus, jo tā bija nolempta neveiksmei. Isaja atpazina kaut ko vēl svarīgāku un tā bija liela ticības krīze, jo Ahazs sliecās lūgt palīdzību Asīrijai un pravietis gribēja glābt viņu.

Dievs caur pravieti Isaju uzrunāja ķēniņu. Isajs gribēja pārliecināt Ahazu, ka viņam nekas nav jādara, lai glābtu Jūdu, bet ir jāuzticas Dieva vārda apsolījumam, jo citas stratēģijas nenesīs augļus. Ahazs juta, ka viņam ir kaut kas jādara un nepieņēma pravieša piedāvājumu. Isajs aicināja Ahazu uzticēties Dievam pat grūtā dzīves situācijā un atsaucoties uz Natana pravietojumu Dāvidam, atgādina, ka Dievs nevar pievilt un pamest Dāvida namu. Pravietiskā vārda mērķis bija pārliecināt ķēniņu, lai viņa ticība būtu nelokāma vienīgajam Dievam. Ķēniņa lūgums Dievam pēc zīmes bija paredzēts kā viņa labās gribas apliecinājums, tomēr Ahazs izlikās, ka negrib pārbaudīt Dieva spēku un atmeta piedāvāto palīdzību.

Ahazs izvēlējās iet savu ceļu un noteica savas paaudzes likteni, tomēr Dievs ir labs un neprasīja no Ahaza kaut kādu nesaprātīgu ticības rīcību, bet vien lūgt zīmi, jebkādu zīmi kādu viņš iedomāsies, pierādījumu, lai parādītu, ka ir Dievs nopietns ķēniņa sabiedrotais. Kāpēc Ahazs atteicās? Viņš nevēlējās uzticēties Dievam un izteica to dievbijīgā veidā, bet tā bija izveicīga un apķērīga liekulība. Viņš zināja, ka Dievs neizvirza nekādus nosacījumus, bet saprata, ka, ja viņš Dievu ielaidīs savos lēmumus, tad Viņš būs patiesais Valdnieks un noteicējs. Ahazs parādīja kā var noraidīt ticību ar gribas lēmumu neskatoties uz visām pozitīvajām liecībām un savu neticību parādīt kā dievbijību. Iniciatīvu pārņēma Dievs un lietoja jaunas sievietes, jaunavas tēlu, kura ieņems un dzemdēs dēlu. Vārds “Emanuēls” (Immānū-Ēl) burtiski skan “Aiz mums Dievs” un šis vārds ir dziļi simbolisks, bet arī abpusēji uzlūkojams, jo Kungs var būt “ar mums” vai arī kā tas varēja likties Isaja klausītājiem, ka šī klātbūtne var arī sodīt.

Par kādu māti un kādu bērnu domāja Isajs? “Almah” ebreju valodā nozīmē jaunu sievieti, kas vēl nav dzemdējusi, bet ne obligāti jaunavu, jo šādu sievieti apzīmē ar atsevišķu vārdu “betulah”. Jāņem vērā, ka 3.gs. pirms Kristus jūdi pārtulkoja Bībeli grieķu valodā un ebreju “almah” pārtulkoja ar grieķu vārdu “parthenos” (jaunava), nevis “neanis” (jauna sieviete, meitene), kas vairāk derētu, lai pārtulkotu vārdu “almah”. Rakstu tulkotājiem jau vairākus gadsimtus pirms Kristus bija pašsaprotams, ka mesijai jādzimst no jaunavas. Evaņģēlists Matejs izmantoja šo grieķu Bībeles tekstu un pēdējo gadsimtu ticību šajā jautājumā rakstot par Jēzus piedzimšanu (Mt 1,23). Pirmajiem kristiešiem jau nebīja šaubu, ka Isajs pravietoja par jaunavu no kuras piedzims Mesija, Jēzus Kristus.

Rietumu kristietībā cauri gadsimtiem lielu uzmanību piesaistīja vārdi par jaunavīgo ieņemšanu (Is 7,14), bet austrumu kristietībā šajā Isaja grāmatas fragmentā ar lielāku vērību uzlūkoja “zīmi”, kas ir arī ikonogrāfisks motīvs “Zīmes Dievmāte”** ikonai, grieķiski “Panagia”, krieviski “Зна­ме­ние”. Isaja pravietojums, ka jaunava ieņems un dzemdēs dēlu, un nosauks vārdā Emanuēls ir Kunga dotā zīme. Zīmes Dievmātes ikona parāda jaunavu Mariju “oranta” (lūdzošās) stājā un Bērns Jēzus lūdzas viņas krūtīs, Otrā dievišķā Persona, godības aplī, kas simbolizē Viņa dievišķo dabu, kas tagad ir iemiesojusies. Efezas koncilā (431.g.) svētā Aleksandrijas Kirila vadībā Baznīcas tēvi godināja Dievmāti (Theotokos), kas savā klēpī nesa bezgalīgo un neaptveramo Dēlu un šī Jaunava nesa sevī Vārdu (Logos), kurš kļuva miesa. Par godu šim koncilam tika izveidots Dievmātes attēls Konstantinopoles imperātora kapelā un šo ikonu kopēja visā impērijā un ārpus tās. 11.gs. šis ikonas motīvs ir jau sastopams Venēcijā un Kijivā, bet Kievzemē šī ikona izmantota ikonostasā un 16.gs. tika zīmēta uz griestiem.*** Efezas koncils iedrošinātā Dievmātes ar Bērnu ikonogrāfiju, kas attīstījās visos gadsimtos, jo Marija tika oficiāli atzīta par Dieva pestīšanas plāna  izšķirošo personu, kas pasaulei rāda pasaules centrālo personu. Kristus joprojām mūsu dzīvēs ienāk caur dažādām konkrētām zīmēm, kuras īpašā veidā piedāvā liturģija un Baznīcas māksla.

* Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A & Mt 1, 18-24, IV adventa svētdiena, A

** http://biblos.lv/Dievmates_ikona_Zime.html & http://www.eleison.lv/ikonografija/Dievmates.htm

*** Aidan Nichols, There Is No Rose: The Mariology of the Catholic Church, Minneapolis: Fortress 2015, 159-160.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 35, 1-6a.10, III adventa svētdiena, A

Is 35, 1-6a.10

pravietis Isajs sludina
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Trešajā Adventa svētdienā liturģija aicina uz prieku un atgādina, ka tie, kuri nepieņem Dieva klātbūtni ir tukši, sekli un skumji. Pravieša Isaja grāmatas lasījumā svarīga ir teofānija jeb Dieva atklāšanās, kas cilvēkus iekustina, pievelk un uztur (Is 35,2b-4). Pravietis sludina, ka atklāsies Kunga godība un cilvēki tiek aicināti pieņemt Dieva vadību. Kungs solīja miesas atjaunošanu jeb augšāmcelšanos tautai, kas atgriezīsies no trimdas, un uzsver, ka noguruma un pasivitātes posms izbeigsies. Izvēlētā tauta Babilonas trimdā dzīvoja svešā vietā, kur cilvēki runāja citā valodā un bija izkaisīti šīs tautas vidū; viņiem vairs nebija svētnīca, kur varēja salikt upurus Dievam. Šādos apstākļos tautā radās jautājums, vai Dievs savu tautu ir pametis un vai tai ir nākotne? Depresīvs noskaņojums izplatījās starp jūdiem, jo bija zudusi enerģija, drosme, acis vairs ar cerību neskatījās nākotnē, ausis nedzirdēja neko labu un nebija spara kaut ko mainīt. Pravietis Isajs šādā situācijā sludināja: “Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgus ceļus” (Is 35,3). Cilvēkiem tik nospiestā situācija vārdi par lielajām pārmaiņām bija pārsteidzoši: Kungs atbrīvos tautu un vedīs atpakaļ uz Sionu.

Svarīgākā 35. nodaļas tēma ir tuksneša pārveidošanās un šie vārdi nav vēsturisks teksts, bet drīzāk poētiska vīzija. Isaja grāmatas 34. un 35. nodaļā ir izteikti divi aspekti: tautas iznīcināšana (Is 34, 1-17) un tautas pārveidošana, kura tiks atjaunota un pestīta (Is 35,1-10). Iepriekš grāmatā Isaja pravietoja, ka Libāna, Sarons un Karmels tiks iznīcināts (Is 33,9), bet tagad “ieraudzīs Kunga godu” (Is 35,2). Abas nodaļas ir viena otrai pretējas, jo pirmajā pavēsta skarbu tiesu, bet otrajā atdzimšanu. Dieva tiesā piedalās viss kosmos un debesis savijās kā rakstu rullis, bet 35. nodaļā viss mainās. Stepes un tuksneši uzplauks un piepildīsies ar ziediem (Is 35,1). Baiļu vietā nāks prieks (Is 35,3-4) un aklie redzēs un kurlie dzirdēs (Is 35,5), mēmie runās un klibie lēkās (Is 35,6). Pravietis gaidīja godības pilnu nākotni, bet viņš necerēja tikai uz garīgo atjaunošanos. Isajs gaidīja uz jauno Izraeli un uz visu tautu tikšanos, kad izveidosies jaunas un citas attiecības starp cilvēkiem. Jāievēro, ka lasījumā uzskaita cilvēku grupas, kuras parasti tiek nobīdītas malā un neievērotas, bet tad viss mainīsies.

Pravietis Isajs jūdu atgriešanos no Babilonas trimdas sauca par “svēto ceļu”, bet neierobežojās tikai ar pašu izceļošanu, bet rakstīja par mesiānisku pestīšanas laiku, iezīmē visu tautu ieiešanu Dieva valstībā un pat paša Dieva klātbūtni šajā ceļā. Ja iepriekš ceļš atpakaļ uz Jeruzālemi bija grūts un ilgs, tad tagad tas kļūs vieglāks un tiks izveidots īpašs ceļš, lai atgrieztos dzimtenē. Pravietojums bija aktuāls tautai, kura gaidīja atgriešanos no Babilonas gūsta un šis ceļš atgādinās izceļošanu no Ēģiptes Mozus laikā, kad Dievs veda, sargāja un atbalstīja Izraela vajadzības. Lai nonāktu no Divupes uz Apsolīto zemi bija jāšķērso neapdzīvota un sausa zeme, bet pravietojumi šo ceļu solīja vieglu un drošu. Atgriešanās būs kā iešanu caur plaukstošu dārzu. Tuksneša pārvēršana no sausas, dzīvībai bīstamas vietas par auglīgu, dzīvību uzturošu vietu ir ierasts Bībeles pestīšanas tēls. Dievs var pārveidot tuksnesi un nodrošināt ūdeni. Izraelī nebija plašs upju sistēmas tīkls kā Ēģiptē un Divupē, un sausuma draudi varēja ietekmēt negatīvi graudu ražu un izsaukt badu. Izraela dziesminieki un teologi aprakstījā dabas pārmaiņas, kas vairs nepieļaus bada briesmas. Pravietis atgādināja, ka Dievam viss ir iespējams un nekas nav par grūts. Pats svarīgākais būs tas, ka viss kļūs šķīsts: sirds, rokas un pasaule apkārt (Is 35,7-10). Viss kļūs tāds, kādam tam vajadzēja būt radīšanas brīdī un cilvēku starpā sāks valdīt taisnīgums. Tas nebūs īslaicīgs uzplaukuma laiks, kas drīz vien izbeigsies, bet mūžīgs prieks.

Dievs iedrošinās un stiprinās vājos, lai sagatavotos lielajiem Dieva darbiem. Kāpēc vājām rokām vajadzētu kļūt stiprām? Kāpēc trīcošiem ceļiem vajadzētu kļūt stabiliem? Kāpēc bailīgajiem jābūt stipriem un nebaidīties? Isaja dod atbildi un uzsver, ka stipram un bazbailīgam jābūt tāpēc, ka Dievs solās nākt, lai atriebtu un glābtu (Is 35,4). Pravietis izdala četras kaites, kas ierobežo cilvēka brīvu rīcību (akli, kurli, klibi un mēmi) un ko Kungs var atjaunot. Acu atvēršana simbolizē ticības atgūšanu un kad Jēzus dziedināja aklos, tad tas bija saistīts ar ticības padziļināšanos. Dzirdes atgūšana sasaucas ar centrālajiem Izraela tautas vārdiem: “Klausies Izrael!”, jo ja “ausis ir ciet, es zinu - krāptin tu krāpies, kopš klēpja jau noziedzies" (Is 48,8). Pravietis arī citviet ievēro, ka “ausis tiem biezas… ar ausīm tie nedzird” (Is 6,10) un saprot, ka tikai kad “ik rītu modina manas ausis, lai es kā māceklis klausītos! Kungs Dievs atdarīja manas ausis - es nedumpoju un nenovēršos!” (Is 50,4-5). Klibā atveseļošanās simbolizē jaunās dzīves dinamiku un atgriešanos, kas Rakstos tiek izteikta ar kustības un atrašanas tēliem. Mēmais, kas atgūst runas dāvanu var liecināt, sludināt un godināt Dievu. Pret Izraela tautas vadoņiem Kungs bija skarbs un nosauca viņus par mēmiem suņiem, kas nevar neko sakarīgu pateikt (Is 56,10). Atjaunotam cilvēkam jābūt spējīgam skaidri un spēcīgi izteikties.

Šīs svētdienas Evaņģēlijā izskan viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru Vecās Derības cilvēks var uzdot Jaunās Derības cilvēkam: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums kāds cits ir jāgaida?” (Mt 11,2). Jānis Kristītājs dzirdēja par Jēzus darbību un tā nesaskanēja ar Izraela eshatoloģiskajām gaidām, kas bija visai politiskas. Kungs Jēzus atbildot uz šīm šaubām izmantoja praviešu vārdus un norāda, ka “akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts” (Mt 11,5). Pravietis Isajs (Is 26,19; 35,5; 61,1) pirms daudziem gadsimtiem piedāvāja nākotnes vīziju, kas piepildījās Jēzū Kristū. Jēzus sludināto vēsti par Dieva valstību Isaja pravietojumu gaismā ļauj labāk izprast Kunga vārdus. Valstība, kuru sludināja Jēzus neīstenojās tikai sirdīs, bet tā nāk Dieva spēkā un godībā, kas visu mainīs. Tas viss nenotiks neskaidrā nākotnē vai nezināmā vietā, bet jau šeit un tagad, Dieva tautas vidū, kur var piedzīvot prieku. “Kad mēs paši vairs neatceramies, kas ir prieks, mums vienmēr ir Svēto Rakstu vārds. Mēs varam to pieņemt un ļaut tam pastāstīt, kas ir prieks. Mēs nekad neesam bez cerības. Dievs var mūs sastapt visā savā gaismā, lai mēs no tīra prieka vairs nezinām, kas mēs esam un kas mums jādara. Mēs skatāmies uz viņa nevainojamo prieku un tiekam aicināti uz šīm prieka dzīrēm. Tad viss ir prieka aizrauts, pat mūsu rūpes un vilcināšanās, un pat tas, kas liekas apšaubāms, šķiet nozīmīgs. Mēs saņemam atbildi uz mūsu Kāpēc? un brīdis, kas mūs ieved Dieva priekā, izgaismo visas mūsu dzīves dienas. Debesis un zeme ir satikušās; gaisma ir spīdējusi mūsu tumsā. Dievs savu prieku nepaturēja sev. Tēvs to dod Dēlam un Garam, un tie viņam to atdod kā dāvanu. Priekā Tēvs radīja arī pasauli, lai tā varētu piedalīties viņa priekā. Katrs cilvēks no pirmā līdz pēdējam ir izvēlēts un aicināts mūžībā un tās nebeidzamā priekā. Viņš ir Dieva viesis ar mūžīgām tiesībām dzīvot vietā, kur viņš varētu sevi uzskatīt par svešinieku.*

* Adrienne von Speyr, Man Before God, San Francisco: Ignatius Press 2009, 121-122.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 11, 1-10, II adventa svētdiena, A

Is 11, 1-10

Jesses koks: ģeneoloģijas koks, kas izaug 
no Jesses gurniem:
Jesse, ķēniņš Dāvids un Jēzus Kristus
manuskripts no Nīderlandes, 1297-1320.g.

Visskaistākie pravietojumi par gaidāmo mesiju ir atrodami Isaja grāmatā, kura tapa 8. gs. otrajā pusē pirms Kristus. Šīs svētdienas dziesma no Isaja grāmatas Adventa laikā izskan ļoti bieži un pavēsta, ka mesijas nākšanai sekos līdzi dāvanu dažādība. Lielākā dāvana ir Svētais Gars, kas piepildīs cilvēkus ar mieru, saskaņu, gudrību un taisnību. Mesija cilvēkam dāvās atbrīvošanu, jo viņš pateicoties Kunga Garam valdīs ar prasmēm un harizmām, kas bija diviem ķēniņiem - Dāvidam un Salomonam un vēl neaprakstāmi lielākām dāvanām. Pravietis Isaja šajā savas grāmatas vietā novērsās no skarbās politiskās un militārās īstenības un pievērsās ideālistiksai nākotnes ainai, kas atver uz vispārīgo un kosmisko līmeni. Tā būs pasaule, kurā ikdienišķa būs Kunga pazīšana un kur valdīs miers un taisnība. Izvēlētās tautas vēsturē Kungs īpaši vērsās pie ķēniņiem un prasības pret viņiem bija ļoti augstas, bet viņi tās nepildīja. Pravietis skarbi izsakās par Dāvida dinastiju, kura kritīs no asīriešu un babiloniešu pārspēka, tomēr Dievs piepildīs savus solījumus. Viņš aicinās jaunu Dāvidu savai tautai un no Dāvida dinastijas nogāztā koka izaugs jauns dzinums. Uzmanība atkal tiek pievērsta pieticīgajiem Dāvida pirmsākumiem un līdzīgi jaunais Dāvids - mesija valdīs jau mūžīgi.

Šo lasījumu var sadalīt divās daļās. Pirmajā daļā no 1. līdz 5. pantam tiek izmantoti simboli no augu valsts un mesija tiek nosaukta “dzinumu”. Otro himnas daļu (6.-10.) var uztvert kā līdzību, kurā tiek izmantota dzīvnieku valsts simbolika, kas slavē mieru un alegoriski attēlo mesiāniskā laika harmoniju. Jaunās miera valstības vīzijā tiek attēlota izlīgšana, kas tiek aprakstīta kā samierināšanās starp mežonīgiem un mājas dzīvniekiem, starp cilvēku un izseno cilvēka pretinieku (Rad 3). Isaja vīzija parāda, ka sabiedrības pārmaiņas pavadīs radikāla dzīvnieku pasaules pārveide, kurā ierasti valda stiprākā zobi pār vājākiem. Svarīgi, ka cilvēku sabiedrībā izzudīs apspiedēja un apspiestā cilvēku kategorijas. Jaunās radības motīvs (Is 11,6-9) sola atjaunošanos, jauno Ēdeni: kā viss bija pirms krišanas (Rad 1,29-30; 9,3). Pestīšana par ko pravietis raksta nav vien individuāla cilvēka glābšanu, bet visas radības atjaunošanu, jo pasauli ir radījis Dievs un tā nepazudīs nebūtībā, taču tiks pārveidota un atjaunota pastarā dienā.

Šis pravietojums ir gārākais un detalizētākais (Is 11,1-16) par nākošo karalisko dēlu un mesianisko figūru visā Isaja grāmatā. Celms šeit ir Dāvida dinastijas grēku un neuzticības simbols no kura negaidīti izaugs dzinums un atvase kā kaut kas pilnīgi neparedzēts jeb kā dāvana un žēlastība. Ījabs apraksta šo situāciju: “Jo pat kokam ir cerība, ka nocirsts vēl ataugas dzīs un tā atvases neiznīks - kaut sakne tam zemē dēd un pīšļos iztrup celms, no ūdens dvašas tas plaukst un dzinumus dzen kā stāds” (Īj 14,7-9). Sasaistos jauno ķēniņu ar Jesses celmu (Is 11,1) un nevis ar Dāvidu, ļāva pravietim aprakstīt valdnieki kā jauno Dāvidu un nevis ar vēl vienu neapmierinošu Dāvida pēcteci. Interesanti ir tas, ka ķēniņš nāks no Jesses nevis no Dāvida pēcnācējiem un Isaja apzināti norādīja, ka viņš būs cits Dāvids. Citi pravieši nākošo ideālo ķēniņu sauca par “Dāvidu” vai arī atkārtotu Dāvida nākšanu (Jer 30,9; Ez 34,23-24; 37,24-25; Os 3,5; Mih 5,2). Līdzīgi kā vecais Dāvids tika Gara stiprināts (1 Sam 16,13), jaunais ķēniņš tiks Gara vadīts, saņems lielu gudrību, īstenos Dieva plānus un iedvesīs pilnīgu uzticību Kungam.

Pēc mesijas personas aprakstīšanas pravietis pārgāja pie sabiedrības pārveides iezīmēšanas, kuru vadīs pats mesija. Pārsteidzošs būs pastarā valdnieka taisnīgums un tas neatgādinās pasaules tiesu, kur svarīgs ir redzamais un šķietamais, jo jaunais ķēniņš nevērtēs saskaņā ar ārējām pazīmēm, bet tiesās sirdis ar Dieva skatienu. Isaja aprakstīja īpašības, ko Gara klātbūtne radīs mesijā: gudrība, saprāts, padoms, varonība, atziņa un Kunga bijība (Is 11,2). Gudrība, saprāts, atziņa un Kunga bijība Sakāmvārdu grāmatā ir būtiskas dzīves īpašības, kas patīk Kungam. Tam, kam būs šīs īpašības, spēs pielietot padomu un varu atbilstoši katrai situācijai. Izraelī un Jūdejā nebija neviena ķēniņa, kas iemiesotu šīs īpašības tik pilnīgi. Vārdi “gudrības un saprāta gars” šajā kontekstā ir sinonīmi, kas uzsver ķēniņa lielo izpratnes spēju. Vecajā Derībā šie jēdzieni bieži tiek lietoti kopā. Ar “gudrību” izprata praktiskās prasmes un arī spēja izmantot līdzekļus, lai sasniegtu mērķi un tikai vēlākā laikā to uztvēra kā reliģisku tikumu, kas veido dzīvi saskaņā ar Dieva gribu. Pirmatnējā gudrības izpratne bija ļoti svarīga valsts pārvaldīšanā, kur sabiedrības drošība bija atkarīga no labiem lēmumiem un ļaunā atmešanas. Pārdabiskā gudrība ļauj ķēniņam pieņemt taisnīgus lēmumus balstoties uz patiesību un nevis sekliem spriedumiem. “Saprāts” cieši saistīts ar gudrību un ļauj precīzi novērtēt situāciiju un atšķirt labo no ļaunā, patieso no nepatiesā, lietderīgo no nevajadzīgā.

Savukārt vārdi “padoma un varonības gars” izsaka domu par spēju īstenot ieplānotos nodomus. “Padoms” tika izprasts kā prasme norādīt ceļu uz laimes sasniegšanu neskatoties uz iespējamiem šķēršļiem; padoms ir spēja atpazīt Dieva plānu vēsturē, kas bezdievim ir nesaprotams, jo viņš veltīgi izdomā savus plānus. “Varonība” izpaužas visu pienākumu pildīšanā un darbībā par labu taisnīgumam. Šī spēja ļauj aizstāvēt vājos un tikt galā ar apspiedējiem. Uzticība taisnīgumam ir šīs valdīšanas pamatā un sniedz stabilitāti un atbalstu. Frāze “atziņas gars un Kungs bijība” attēlo ķēniņa pilnīgo uzticību Kungam un šī “atziņa” nozīmē, ka Dieva autoritāte tiek pieņemta un persona labprātīgi padodas Viņam, bet “Kunga bijība” izsaka veselīgu cieņu pret Dievu un paklausību Viņam. “Atziņa un Kunga bijība” norāda uz reliģisko dzīves sfēru un atziņa šeit nav teorētiska Dieva pazīšana, bet praktiska Viņa atzīšana, gribas pildīšana un iemīlēšana. Ar atziņu sasaistās Kunga bijība, kas ir cieņas pilna stāja pret Radītāju un Glābēju. Kunga bijība īpaši svarīga bija ķēniņiem, jo nodrošināja to, ka viņi neatkāpsies no Dieva baušļiem un neizmantos savu varu savu savtīgo interešu labā uz vājāko rēķina.

Fragmenta sākumā pravietis nosauc jauno Kunga darbu izcelsmi, kas nāks no Jesses ciltskoka, Bētlemes iemītnieka un ķēniņa Dāvida tēva (1 Sam 16,1.10-13). Ebreju vārds atvase jeb zars “netser” sasaucas ar Nācaretes pilsētas vārdu “Natseret”, pilsētu, kur Jēzus dzīvoja un šī Rakstu vieta skaidro Mateja Evaņģēlijā minēto, ka “piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti” (Mt 2,23). Nevienā pravieša grāmatā nevar atrast šos vārdus un var jautāt ko evaņģēlists domāja veidojot šo saistību starp Jēzus dzīves vietu un pravietojuma piepildīšanos? Atbilde jāmeklē šajā vārdu spēlē. Matejs saviem lasītājiem pavēsta, cik brīnišķīgi Dievs īsteni savus plānus un Vecā Derība piepildas Jēzū Kristū. Jāņa Atklāsmes grāmatā lasām: “Es esmu Dāvida sakne un dzimums” (Atkl 22,16). Kristus ir mūsu miers un taisnība, tomēr pasaule, kurā dzīvojam vēl to nepieredzam, jo tikai ar Viņa otro atnākšanu iestāsies jaunā zeme un debesis. Tas nenozīmē, ka ticīgajiem jāsamierinās ar netaisnību un vājāko apspiešanu, bet mums ir jau tagad jākļūst par Viņa miera ieviešanas līdzdalībniekiem.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 2, 1-5, I adventa svētdiena, A

Is 2, 1-5

Kunga nams kalna virsotnē (Is 2,2)
Manuskripts no Francijas
14.gs. vidus

Pirmajā Adventa svētdienā kā pirmais lasījums šogad ir fragments no pravieša Isaja grāmatas 2. nodaļas, kas ir liela mesiānskā cerības vēsts. Pravietis sludināja 8. gadsimtā pirms Kristus, kas bija nemierīgi laiki, kuros Ziemeļizraela valsti iekaroja Asīrija, bet Dienvijūdejas karalistei draudēja Babilonas trimda. Šeit Isaja pravietoja gaidāmo spriedumu, kā arī nākotnes tautas garīgo atjaunošanu. Šīs svētdienas fragments paredz dienu, kas zemes ļaudis tiks pievilkti tuvu Dieva mājoklim, lai mācītos Kunga patiesības un staigātu Viņa ceļus. Šos vārdus var uztvert kā himnu, kuri līdzīgos vārdos ir izteikti Mihas grāmatā (4,1-5). Isaja grāmata ir piepildīta ar daudzām pastarā laika norādēm un saistās ar Dieva ienākšanu vēsturē laiku beigās. Šos pravietojumus var iedalīt četrās tēmās: 1) jaunā valstība (Is 11,15); 2) jaunā radība (Is 11, 6-9); 3) jaunā izceļošana (Is 11, 10-16) un jaunā derība. Šīs svētdienas fragments ir ļoti ietekmīgs pravietojums pestīšanas vēsturē, kas atstāja lielu iespaidu uz jūdaisma un kristietības veidošanos. Šī fragmenta centrālie vārdi ir “Kungs vārds no Jeruzālemes! Viņš tiesās ļaudis” (Is 2, 3b-4a). Šajos vārdos tiek izteiktas divas ļoti svarīgas patiesības: nākotnē tiks atjaunota Jeruzāleme un jauns likums tiks dots arī pagānu tautām. Pravietis garā šeit redzēja Jaunās Derības Baznīcu, kuru Kristus padarīs par visas pasaules centrālo punktu un tāpēc Kungs Pēterim teica, ka “tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Banīcu, un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16,18).

Siona kalna tēls Isaja grāmatā simbilizē divas Kunga klātbūtnes, no vienas puses svētnīca un no otras - Dāvida dinastija. Jāievēro, ka Sionas kalns nav tas lielākais un slavenākais pasaules kalns, tomēr ir kā gaisma, kas apsīd visu pasauli. Šīs himnas mērķis ir paaugstināt Sinaju, lai pār Jeruzālemi izlietā žēlastība nonāktu pie visiem ļaudīm. “Kungs nama kalns” (Is 2,2) simbolizē stabilitāti un svinīgu nekustību, kas ir pretnostātīta līdzanumam, kur viss notiek kustībā un mainībā. Paaugstinājums norāda uz spēku, kas var pievilk pie sevis tautas no visām zemes malām ne tikai fiziski, bet vispirms garīgi. Ļaudis dosies kalnā uz svēto pilsētu, kas nodrošinās pieeju Dieva vārdam. Vīzija, ka upe tek kalnā augšā ir pārsteidzoša un pārdabiska parādība pretēja dabas likumiem, un tas liecina par to, ka Izraela Dieva pielūgšanai ir nepieciešama žēlastība un tas nenotiek saskaņā ar šīs pasaules loģiku. Pravietis saprata, ka svarīgi ir acu priekšā turēt nākotnes vīziju uz kuru Kungs grib vadīt savu tautu un kopā ar to visas citas tautas nākotnē, kas būs mierpilna un paklausīga Kungam. Jeruzāleme kā pievilkšanās un tikšanās punkts ir ierasts motīvs Bībelē, tomēr šajā vīzijā nav tikai cerība, bet arī uzdevums, jo ja Izvēlētā tauta ir aicināta pieredzēt tādu nākotni, tad tai jādzīvo šī aicinājuma cienīgi un viņi nedrīkst nenovērsties no Kunga, bet jāiet “Kungs gaismā” (Is 2,5). Kunga klātbūtne liks cilvēkiem atteikties no saviem zobeniem un šķēpiem, lai pārkaltu par miermilīgas attīstības rīkiem - arkliem un ecešiem, un miers vairs nebūs tikai pārtraukums starp kariem, bet kaut kas vairāk, kur valdīs pats Kungs.

Isaja vīzija par pastarā dienām Adventa laikā atgādina, ka mēs jau tagad esam laika beigās kopš Jēzus Kristus atnākšanas miesā (Ebr 1,2; 1 Jņ 2,18). Dieva pestīšanas plāna brīnišķīgākais notikums ir Kunga klātbūtne, kas piedod grēkus katrai tautai un cilvēkam. “Kunga nama kalna” jēdziens cieši saistīts ar Jeruzālemes svētnīcu, bet Jaunajā Derībā šo kalnu izprot atšķirīgi. Vēstulē ebrejiem lasām: “Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām [...] Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai - debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām” (Ebr 12, 18-22). Jēzus savu miesu nosauca par svētnīcu (Jņ 2,19). Jaunajā Derībā Jēzus nāve aizstāja dzīvnieku upurus un šo seno kultu Dievs vairs nepieņem. Kas ir šis “Dieva nams”, kas pievilks visas tautas pēdējās dienās un nepieņem dzīvnieku upurus? Tā ir pašu ticīgo kopība un vienotība Kristū (Ef 2,19-22; 1 Pēt 2,4-9). Dziesmu dziesmas grāmatā tēlaini un dinamiski tiek attēlota šī tikšanās starp Kungu un viņa tautu: “Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem” (Dz 2,8), jo “Jeruzāleme - kalni visapkārt tai, un Kungs visapkārt savai tautai” (Ps 125,2). Kungs no mūžīgās mājvietas ienāk “kā līgavainis” (Ps 15,6). jo viņa ierašanās un ātrie soļi ir kā deja, kas tie ir mīlestības soļi.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Sam 5, 1-3, svētdiena XXXIV, C - Kristus, visas pasaules Karaļa svētki

2 Sam 5, 1-3

Dāvida svaidīšana par ķēniņu,
38. psalma sākums
manuskripts no Anglijas
1328/1340

Kristus, visas pasaules Karaļa svētki katru gadu noslēdz baznīcas liturģisko gadu un Dieva vārds liek pārdomāt Kunga valdīšanas noslēpumu. 20. novembra svētdienā kā pirmo lasījumu lasīsim fragmentu no 2 Samuela grāmatas, kur Dāvids tiek iecelts par visa Izraela ķēniņu. Jēzus Kristus ķēnišķībā piepildījās Dāvida derības ķēnišķība pār visu Dieva tautu. Tomēr šis piepildījums nav tāds kādu varēja gaidīt politiskās varas atbalstītāji un šīs svētdienas Evaņģēlijā (Lk 23, 35-43) mums tiek atgādināts, ka Kristus ķēnišķība izpaužas krusta ciešanās. Šajā īsajā lasījumā tiek parādīts kā Dāvids sasniedza savas varas augstāko punktu un nebija vairs tikai harizmātisks karēvju līderis vai vienas Jūdas cilts ķēniņš, bet tagad kļuva par neapšaubāmu visa Izraela valdnieku. Tādā veidā sākās vienotas monarhijas laiks, kas Vecās Derības ietvaros ir kā zelta laikmets, kad visas divpadsmit ciltis tika apvienotas viena ķēniņa varā. Šāds stāvoklis ilgs gandrīz simts gadus, kad valdīja Dāvids un Salomons pēc kura valdīšanas ziemeļu ciltis atdalījās no Dāvida nama un iesākās nemierīgas sadalītās monarhijas dienas (1 Ķēn 12). Lasījuma darbība noritēja Hebronā, kas bija pirmā Dienvidjūdejas Dāvida galvaspilsēta (2 Sam 2,1). Ziemeļu ciltis zvērēja uzticību Dāvida karaļnamam un Dāvids tika svaidīts par ķēniņu. Interesanti, ka viņš par ķēniņu tika svaidīts jau trešo reizi (1 Sam 16, 13; 2 Sam 2,4). Šīs svētdienas fragments noslēdz garu stāstu par Dāvida nākšanu pie varas 2 Samuela grāmatā 16. Stāsta sākumā viņš tiek parādīts kā nemanāms astotais dēls, bet stāsta noslēgumā sasniedza savu varas zenītu un Dieva solījumi tika piepildīti un pretinieki uzvarēti.

Kāpēc Izraela cilšu vecākie ieradās pie Dāvida? Vecākie veidoja tautas līderu institūciju senajā Tuvo Austrumu sabiedrībā. Šis lasījums parāda, ka Dāvids neiekaroja ziemeļu ciltis vai arī nevaldīja pretēji viņu gribai. Cilšu iniciatīva bija padarīt Dāvidu par viņu ķēniņu un pārstāvji devās uz Hebronu, lai lūgtu viņu kļūt par tautas vadītāju. Pirmkārt, viņi saprata, ka cita ķēniņa meklēšana bija izgāzusies. Kad viņi atnāca pie viņa, vecākie izteica trīs savas rīcības iemeslus. Viņi sacīja pārsteidzošu frāzi: “mēs esam tavi kauli un tava miesa”. Vecajie saprata kaut ko svarīgu paši par sevi un savu asinsradniecību, un kopējo izcelsmi no Jēkaba. Likuma prasība ķēniņam, kuram bija jāvalda pār Izraeli bija piederība tautai (At 17,15) un šajā fragmentā vacajie apstiprināja, ka šis nosacījums ir īstenots. Viņi ieradās pie Dāvida kā brāļi nevis kā ienaidnieki vai svešinieki. Jaunajā Derībā Jēzus Kristus ir Ķēniņš un “Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam” (Ebr 2,17), un Viņam mēs arī esam brāļi (Jņ 1,14; Rom 8,3; Gal 4,4; Filip 2,7; Ebr 2,11). Vārdos “mēs esam tava miesa” vecajie atzina Dāvidu par ķēniņu, savu pakļaušanos viņam un viņa gribai tā it kā viņi būtu ķēniņa miesas locekļi. Tādā veidā viņi izteica dziļu uzticību Dāvidam un gaidīja, ka viņš rūpēsies par viņiem kā par savu miesu. Jaunajā Derībā šie tēli birži parādas apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš raksta par Baznīcu (1 Kor 12,27; Ef 1,23; 4,12; 5,23.30; Kol 1,24).

Otrais iemesls kāpēc ciltis izvēlējās Dāvidu par ķēniņu bija tas, ka viņš glāba tautu jau sākot no ķēniņa Saula laikiem un saka: “tu Izraēli izvedi un atkal pārvedi atpakaļ” (2 Sam 5,2). Frāze “izvest un pārvest atpakaļ” izsaka līderību kaujas laukā (Sk 27,17; 1Sam 18,13.16; 29,6; 2 Sam 3,25) un tieši Dāvids bija tas, kurš vadīja tautu pret ienaidniekiem, īpaši filistiešiem, un nodrošināja tai uzvaras un mieru, kas tiek aprakstīts 1 Samuela grāmatā. Jēzus Kristus kā ķēniņš arī uzvar ienaidniekus un Evaņģēlijos varam lasīt pār šīm uzvarām un vislielākā pār velnu, kurš vairo grēku un iesēj bailes un nāvi cilvēku dzīvēs. Pārsteidzošā veidā Kungs Jēzus uzvaru guva uz krusta koka. Trešais iemesls bija tas, ka Kungs Dāvidam teica: “tu ganīsi manu tautu Izraēli un Izraēlim būsi par vadoni” (2 Sam 5,3). Ciltis saprata, ka Dievs apsolīja Dāvidam valdīšanu pār tautu un līdz ar to piepildījās garš stāsts. Arvien vairāk cilvēki atzina Dāvids militārās veiksmes un to, ka Kungs bija ar viņu (1 Sam 18,12.14.28; 19,5), un sekojoši auga pārliecība, ka viņš būs nākošais Izraela ķēniņš. Kad cilšu vecākie ieradās pie Dāvida, viņi apstiprināja uzskatus kādi bija Izraela tautā no brīža, kad viņš nokāva Goliātu. Jēdziens “gans” senajā pasaulē bija ierasts tēls karalim, kas norāda uz karaļa atbildību sargāt, barot, uzturēt un aizsargāt savu ganāmpulku. Visa Dāvida stāsta ietvaros tas izskatās ļoti pārsteidzoši, jo parasts ganu zēns (1 Sam 16,11) kļuva par Izraela ķēniņu. Jēzū Kristū piepildījās Dāvida gana tēls un Kungs sevi identificēja kā sen gaidīto ganu (Mt 26,31; Jņ 10,2.11-16): “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jņ 10,11).

br. Jānis Savickis OFMCap

Mal 3, 19-20a, svētdiena XXXIII, C

Mal 3, 19-20a

Pravietis Malahijs ar rakstu rulli

manuskripts no Francijas, tapis 1275 - 1300

13. novembra svētdienā Dieva vārds piedāvā kā pirmo lasījumu pravieša Malahija grāmatas noslēguma vārdus, kas arī bija pēdējie Vecās Derības pravieša vārdi. Baznīcas gada izskaņā Dieva vārds aicina pārdomāt Kunga nākšanu, kurš tiesās ļaunos un atalgos taisnīgos. Evaņģēlijs šajā svētdienā arī ir apokaliptisks (Lk 21, 5-19*) un apraksta pastarā laika nemieru un bēdas, tomēr abi lasījumi iedrošina saglabāt uzticību vajāšanās un izturēt līdz galam. Malahija grāmatas sākumā arī izskan jautājums: “kā tad tu mīli mūs?!” (Mal 1,2). Pravietis arī atbild uz jautājumu, ka “kalpot Dievam ir tīrais nieks?” (Mal 3,14) jeb kāda jēga Viņam kalpot? Iepriekš savā grāmatā pravietis Malahijs uzdeva arī retorisku jautājumu, kas interesēja viņa klausītājus: “kur tad ir Dieva spriedums?” (Mal 2,17), bet atbildi dod šīs svētdienas fragmentā (Mal 3,19-21). Pirmkārt, nav veltīgi kalpot Dievam, jo dievbijīgie pārdzīvos Dieva tiesas dienu. Otrkārt, Dieva mīlestība pret Izraēli tiek parādīta atbrīvošanā un taisnīgo veiksmes atgriešanā.

Malahijs nelietoja vārdus “Kunga diena” kā citi pravieši, bet vienkārši “diena”, kas attiecas uz šo pašu pastarā īstenību. “Diena” norāda uz laiku, kad Kungs atklāti nostāsies pretī pasaules dumpim un tiesās to. To dienu raksturos kvēlošana un Vecās Derības kontekstā asociācijas var būt negatīvas, jo šeit tā nav pavarda uguns, bet karstums no domnas krāsns, kas aprij ļaundarus (Ps 21,10; Is 9,17; 10,17). Vārdi “kvēlo kā krāsns” (Mal 3,19) atsaucas uz karstāko uguni kādu senajā pasaulē cilvēki varēja redzēt un tā bija matāla kausēšanas krāsns, kuras augšā bija gaisa padeves caurums no kura nāca ārā karsta liesma (Dan 3; Os 7,7). Iepriekš grāmatā Malahijs jau rakstīja par ugunu, kas “tīra no sārņiem” (Mal 3,2), kas ir tēls Dieva šķīstījošai darbībai, kad ļaunie tiks iznīcināti. Uguns Rakstos bieži ir saistīts ar Dieva dusmām (Is 30,27.33; 42,25; Jer 4,4; 7,20). Pēc Dieva tiesas nekas nepaliks pāri. “Sakne un zars” šeit norāda uz visu koku, tā diviem galējiem punktiem, kas tiks iznīcināti. Senie cilvēki ievēroja, ka pēc sadegšanas nekas nepaliek pāri un Rakstos tas ir pilnīgas iznīcināšanas zīme. “Sakne un zars” izceļ gaidāmās iznīcināšanas kopumu un ir skaidrs, ka tiks sadedzinātas pat saknes, kuras parasti nenodeg, jo tās aizsargā zemes kārta. Jauna dzīve var izaugt pat no palikušās saknes (Īj 14,8-9; Is 11,1; 37,31).

Tajā dienā cilvēki sastapsies ar ilgi gaidīto taisnību (Mal 2,17), jo tiesa nav gala vārds visai Jūdai, bet tikai ļaundariem. Dieva godinātāji saņems svētību un šo svētību pravietis šeit attēlo kā austošu sauli. Saule var būt neviennozīmīgs simbols, jo dažreiz norāda uz svelmi un kaitīgu karstumu (Ps 212,6; Is 49,10, Jon 4,8), kas kādam, kas ar šo Rakstu vietu saskaras, var likties, ka tas ir tiesas turpinājums. Šeit saule norāda uz taisnīgumu un dziedināšanu. Uzsvars šajos vārdos nav uz pašu sauli kā astronomisku objektu, bet tā ir tikai tēls, ka Dievs uzlūko taisnīgos. Taisnīgums ir viens no Bībeles pamatjēdzieniem, ko var arī izprast kā taisnību, nevainību, attaisnošanu, labu uzvedību, Dieva pieņemšanu, pestīšanu un citi jēdzieni. “Taisnības saule” (Mal 3,20) ir pārsteidzoša frāze un būtībā attiecas uz pašu Dievu ar mesiānistisku pieskaņu (Jer 23,5-6; 33,15-16). Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur izskan šāda frāze. Saule ir piemērots simbols jaunai dienai, kas uzaust (Mal 1,11), dziedināšanai un nevis apspiešanai un trūkumam, kas bijis līdz šim tautā (Mal 3,5).

Kā gaidāmā diena dos dziedināšanu? Dažreiz Vecajā Derībā dziedināšana tiek izprasta kā sinonīms piedošanai un pestīšanai (Jer 17,14) vai Dieva labvēlības atgūšanai (Is 53,5; Ps 6,3). Malahija laikabiedri 5. gadsimta vidū pirms Kristus cieta no to puses, kas atmeta Mozus likuma  priekšrakstus (Mal 3, 9-11). Pravietis pastāvīgi pieredzēja to, ka tautā izbālēja teoloģiskās un morālās vērtības. Cilvēki nespēja atpazīt labo no ļaunā, taisnīgumu no netaisnības, un pravietis raizējās, ka sabiedrībā zuda spēja izšķirt vērtības, bet Dievs nekad nepamet labo, ko ir uzsācis. Malahija laikā cilvēki bija apmulsuši un nezināja, kas ir labi un kas ir slikti, un nebija droši par Kunga klātbūtni un ietekmi uz viņu dzīvēm. Viņi neuztvēra, ka savās dzīvēs būtu jāatsaucās uz Dievu un tāpēc pravietis noslēdza savu grāmatu ar brīdinājumu, ka neatkarīgi kā cilvēki jūtas, pastāv neatceļama Dieva tiesas īstenība. Līdzīgi kā citi Vecās Derības pravieši, arī Malahija mācība par pastārā laiku bija balstīta mācība par atmaksu un tas nozīmē, ka Dievs svētī taisnīgos un nolād ļaunos. Malahija grāmatā Dievs izteikti tiek attēlots kā tas, kas nostājas vienu pusē pret citiem; Viņš ir dramatisku darbību Kungs un izšķir labos un ļaunos. Viscaur Bībelei no Radīšanas grāmatas (Rad 22,12) līdz Jāņa Atklāsmes grāmatai (Atkl 14,7) mēs tiekam mācīti bīties Kungu un izrādīt Viņam vislielāko cieņu. Tas nozīmēja, ka ticīgo acis ir vērstas uz Viņu un uzticas Viņam, jo nāks diena, kad Kungs sadalīs cilvēci saskaņā ar to, vai cilvēki godinās Kungu vai nē (Mal 3,20).

* Lk 21, 5-19 un Lk 21, 5-19

 Jānis Savickis OFMCap

2 Mak 7,1-2. 9-14, svētdiena XXXII, C

2 Mak 7,1-2. 9-14

Makabiešu septiņu brāļu un viņu mātes moceklība,

manuskripts no Nīderlandes, 1430.g.

Šajā svētdienā lasīsim īsu un skaidru atzīšanos ticībā jeb sava veido credo - es ticu. Liturģiskā gada pēdējās svētdienās Dieva vārds aicina pārdomāt pastarās lietas un uzlūkot mūžīgo dzīvi, kur satiksim un skaidri redzēsim, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi” (Lk 20,38). Lai iepazītu Dievu, kurš dod dzīvību, ir jāuzlūko šajā svētdienā ne tikai Jēzus, bet arī septiņi brāli un viņu mātes mocības no pirmā lasījuma, kas ņemts no 2 Makabiešu grāmatas. Savukārt šīs svētdienas Evaņģēlijs* iepazīstina ar jautājumu par septiņiem brāļiem, kuri aprecēja vienu sievieti, jo secīgi iepriekšējie brāļi nomira un nākamais ņēma viņu par sievu. Saduķeji uzdeva Kungam jautājumu: “Kuram no tiem viņa būs sieva augšāmcelšanā?” (Lk 20,33). Gan pirmajā lasījumā no Vecās Derības, gan Evaņģēlijā tiek pieminēti septiņi brāļi. Kāda ir atšķirība starp viņiem? Evaņģēlijā var pamanīt, ka viņi nespēja dot, bet tikai ņemt sava brāļa sievu. Ņemšana un paturēšana rada nāvi, jo kas dzīvo sev mirst savā savtībā un tāpēc visi brāļi nomira, bet brāļi no pirmā lasījuma bija gatavi atdot pat savu dzīvi, lai saglabātu dzīvi.

Makabeja grāmatas ir īpaša liecība par izvēlētās tautas vēsturi, kas risinājās starp 175. un. 135 gadu pirms Kristus. 175.g. reģionā sāka valdīt hellēnis Antiohs IV Epifāns, bet 135.g. nomira Izraela tautas līderis Sīmanis Makabietis. Jāņem vērā, ka Makabiešu grāmatas nav bijušas īpaši iecienītas vēstures gaitā kaut arī satur būtiskas teoloģiskas un vēsturiskas patiesības. Jūdi un protestanti šīs grāmatas neiekļāva savā Bībeles kanonā, un protestantiem iemesls bija to mazā teoloģiskā un garīgā vērtība, un viņi ieskaitīja tās deiterokanoniskajā Bībeles literatūrā. Katoliskajā un austrumu kristiešu tradīcijā šīs grāmatas ir iekļautas Bībeles kanonā.

Pasaulas varenie dalīja zemes un pienāca brīdis, kad tikšanās starp hellēnisko civilizāciju un jūdu ticību, kas bija neizbēgama no Aleksandra Lielā laikiem, izsauca spriedzi. Antiohs IV dedzīgi hellenizēja savu valsti un neņēma vērā jūdu reliģisko savdabību. Vairāki lēmumi, kas atcēla Mozus likumu, ieviesa nāves sodu par apgraizīšanu un sabata ievērošanu, ievietoja Zeva statuju Jeruzālemes svētnīcā, lai identificētu Zevu ar Jahvi jeb vienu no daudziem grieķu panteona dieviem, izsauca jūdu pretestību, kas izpaudās moceklībā un bruņotās cīņās. Matatija un viņa dēlu ticības stāja aizstāvot Dieva likumu un ticību vienīgajam Dievam bija tajā laikā spēcīgs piemērs citiem jūdiem. Dievbijīgu izraeliešu vidū Matatija stāja radīja entuziasmu un sekotāju loku. Viņa ģimenes radikālā Toras ievērošana radīja vajāšanas no hellēņu puses. 

7. nodaļas mērķis ir teolģiski skaidrot moceklību. Sākumā mēs varam lasīt moceklības definīciju: “Viens no viņiem visu vārdā teica: “Ko tu gribi mums jautāt un ko uzzināt no mums? Mēs esam gatavi labāk mirt nekā pārkāpt tēvu likumus”.” (2 Mak 7,1). Tēvu likums atsaucas uz Dieva likumu, Toru un tādā veidā brāļi parāda savu uzticību Dieva gribai, kas darbojas jūdu tautas vēsturē visās paaudzēs. Kristiešiem šis moceklības modelis ir aktuāls cauri gadsimtiem. Šie notikumi tiek atainoti šīs svētdienas lasījumā, kur aprakstīta mātes un viņas septiņu dēlu moceklīgā nāve. Visu daudzo asinsliecinieku nāves radīja tautā jautājumu, vai izlietās asinis un nāve nozīmē cilvēku dzīves beigas, vai ir cerība tiem, kas ar uzticību Kungam miruši? Makabiešu grāmatas un īpaši 2 Mak 7 pauž un padziļina visizteiksmīgāk visā Vecajā Derībā domu par dzīvi pēc nāves.

Šīs grāmatas vēsts galvenokārt ir teoloģiska un audzinoša, bet vēsturiskie fakti un personvārdi, vietas un datumi ir otršķirīgi. Fragmentā netiek pieminēti varoņu vārdi un visdrīzāk autors to dara apzināti, lai tādā veidā parādītu, ka mocekļi pārstāv visus vīriešus un sievietes, kuri hellēņu vajāšanu laikā gāja bojā dēļ savas uzticības Likumam. Valdnieka vārds arī netiek šeit pieminēts, bet vēlāk tekstā uzzinam, ka tas ir Antiohs IV (2 Mak 7,24), kas lika ēst cūkgaļu pretēji likumam (Lev 11,7-8). Svarīgi bija 7. nodaļā parādīt jaunu izpratni par augšāmcelšanās noslēpumu un tā saistību ar asinsliecību. Dievs ticības lieciniekam, kurš izgājis kā uzvarētājs pārbaudījumiem, nav atteicies no Kunga un miris, dāvā uzreiz pēc nāves augšāmcelšanos. Iepriekš pestīšanas vēsturē domu par augšāmcelšanos varam lasīt Daniela grāmatā (12,1-3). Augšāmcelšanās šīs svētdienas fragmentā var izprast kā pārdabisku un saistītu ar debesu īstenību, bet Daniela grāmatā tā ir vairāk pēdējais zemes vēstures notikums. Ķermenis lasījumā nozīmē miesu ar visiem locekļiem, jo jūdiem tas bija personas unikalitātes pamatā. Autors izsaka ideju par miesas augšāmcelšanos (2 Mak 7,11), jo jūdi nevarēja iedomāties personu bez konkrēta ķermeņa un tāpēc mātes un dēla ķermeņa iznīcināšana nozīmēja tā jaunu radīšanu debesīs līdzīgi kā Dievs radīja cilvēku. Cerība uz jauno dzīvi tika attiecināta arī uz mirušiem grēciniekiem (2 Mak 12, 43-45), kuriem var palīdzēt dzīvo lūgšanas un pārlūguma upuris. Makabiešu grāmatā piedāvātā augšāmcelšanās izpratne jūdaismā netika attīstīta un domu dažādība labi parādās šīs svētdienas Evaņģēlijā, kurā saduķeri neticēja pēcnāves dzīvei, bet farizeji ticēja.

Pirmo reizi savā vēsturē jūdu tauta makabiešu laikā piedzīvoja vajāšanas un nāvi, kas nebija politisku un etnisku iemeslu dēļ, bet dēļ viņu ticības. Septiņu brāļu nāve rāda mums pilnīgu upuri un autors redzēja to kā gandarījumu par visu Izraeli. Iespējams tas tiek darīts tāpēc, ka tajā laikā Jeruzālemes svētnīca bija apgānīta un vajadzēja parādīt, ka tautā tiek salikti cita veida upuri un pat asinsliecība. Ticīgs cilvēks nostājoties vajāšanu priekšā sastopas ar jautājumu, vai jāizvēlas Dieva taisnība vai arī sava dzīve un izvēle ir grūta, jo miesa ir dārga un neatceļama, bet likumu var atmest. Ticība, ka nekas nebeidzas ar nāvi un seko augšāmcelšanās bija klātesoša Izraelī un piepildījumu sasniedza Kunga Jēzus Pashā. Septiņi brāļi un māte stājās nāves priekšā ar jaunas dzīves cerību un arī tāpēc, ka nesa savā sirdī ticības, patiesības un taisnības dāvanas, kuras neviens nevarēja viņiem atņemt. Tās ir nepārejošas vērtības, kuras ļauj piedalīties Dieva dabā, kas ir milestības, žēlsirdības, patiesības un taisnības pilna.

* Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C un Lk 20, 27-38, svētdiena XXXII, C

br. Jānis Savickis OFMCap

Gudr 11,22-12,2, svētdiena XXXI, C

Gudr 11,22-12,2

Sālamana Gudrības grāmata, attēlā Sālamans
manuskripts no Dienviditālijas, 10.gs. grieķu v.

30. oktobra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt Dieva žēlsirdību un cilvēka vēlmi tikties ar Viņu. Radība Dieva priekšā ir kā smilšu grauds, bet Viņš mīl ikkatru radību un tāpēc apejas ar ļaunajiem laipni, lai vestu viņus uz atgriešanos. Šīs svētdienas Evaņģelijā ir Zaheja grēku nožēlas apraksts (Lk 19, 1-10), kurā Jēzus iemieso šo Radītāja mīlestību, kurš rūpējas par katru mazo un ir pacietīgs ar ļaunajiem. Zīmīgi, ka Zahejs “augumā bija mazs” (Lk 19,3) un negodīgs virsmuitnieks, jo pirmajā lasījumā var lasīt par radības mazumu un iespēju atgriezties. Šīs svētdienas lasījums no Gudrības grāmatas ir meditācija, kas koncentrējās uz savstarpēji saistītām lietām: radība un vēsture, lietas un cilvēki. Fragments sākas ar Dieva visvarenības raksturojumu un tēlainu aprakstu par Dieva vērīgumu pār savu radību. Autors vēlas ilustrēt Dieva lielumu uz radības niecīguma fona. Visas tautas un visa pasaule Dieva priekšā ir nekas vairāk kā “sīks svaru skāriens” (Gudr 11,22) vai kā “puteklis pie atsvara” un “smilšu grauds” (Is 40,15). Bībelē svarus lieto arī kā tēlu cilvēka liktenim vai vērtībai. “Rasas lāse agri no rīta” ir īslaicības simbols, kura izgaro pie pirmajiem saules stariem (Os 6,4; 13,3).

Autors apraksta, ka gudrība kā pasaules apslēptais spēks aizsargā Dieva tautu un īpaši, kad to apdraud ļaunie. Dieva varenībai nav jākļūst par baiļu cēloni, bet tieši pretēji, jāizcauc prieks un dedzība, jo šī varenība kalpo mīlestībai un dzīvībai, un īpašā veidā piedošanai. Šīs svētdienas lasījums ir ņemts no grāmtas sekcijas, kurā Dievs ir kā Skolotājs un Atjaunotājs (Gudr 11,15-12,27) un atzīst, ka Dievs visu ir “izkārtojis pēc mēra un skaita, un svara” (Gurs 11,20). Dievs vēlas īstenot savu valdīšanu ar lielu mēranību un viņa sodīšanas mērķis ir cilvēka labošanās un grēku nožēla, jo Dievs mīl visu un nevēlas nevienas būtnes iznīcināšanu (Gudr 11,23-26; skat. 1,13-14).

Gudrības grāmatas autoram radība ir mīlestības darbs un viss pastāv tieši tāpēc, ka Dievs joprojām mīl. Apgalvojums, ka Dievs “tu mīli” (gr. agapas) (Gudr 11,24) ir viens no šī lasījuma centrālajiem jēdzieniem un šī mīlestība ir izpratnes pilna, laipna un žēlsirdīga. “Kungs, kas dzīvību mīl” (Gudr 11,26) var arī izteikt vārdus “piesaistīts dzīvei” un lasījuma noslēgums skaidro šos vārdus (Gudr 12,1-2). Ja Dievs pārstātu kaut ko mīlēt, tad tas pārstātu pastāvēt. Šāda doma veido dziļu ticības izpratni, ka viss, ko redzam un sastopam ir Dieva mīlestības zīme. Tas, ka radība ir Dieva mīlestības veikums nozīmē, ka visas lietas un pat tās nemanāmākās un niecīgākās ir Dieva gribētas, labas un mīlētas. Radīšanas grāmatā Dievs redzēja radību labu esam un Gudrības grāmata uzsver, ka Dievs mīl visas lietas un viss pieder Viņam. Dievam nav necienīgas radības, jo visām ir jēga un nekas nepastāv nejauši. Cilvēks šajā harmoniskajā pasaulē spēj sagraut, sabojāt un izmantot radību pretēji lietu mērķim, jo aizmirst, ka viss pieder Dievam un visam mērķis ir mīlestība. Mīlestība ir katras radības būtība un mērķis.

Dievs rīkojās žēlsirdīgi, atvēlot laiku grēku nožēlai, kas dotu laiku žēlastībai un piedošanai (11,21–12,2). Viens no mērenības iemesliem ir Dieva rūpīgā, gandrīz matemātiski precīzā pārvaldība (11,20-22). Jūdu rakstnieki arī norādīja uz to, ka Dievs redz vismazākās detaļas un mīl savu radību un dod cilvēkiem iespēju atgriezties un atjaunoties (Gudr 11, 23-12,2). Ne visi tā laika reliģiskie autori bija tik optimistiski noskaņoti par Dieva apņēmību un iespēju atjaunot cilvēkus. Piemēram, daži Kumrānas sektanti uz svešajiem skatījās ar skarbumu un aizdomām, un uzsvēra dievišķo atriebību. Gudrības grāmatas autors apliecina, ka “ikvienā ir tavs neiznīcīgais gars” (Gudr 12,1). Dieva dabas līdzjūtīgais raksturs arī tiek uzsvērts Sīraha dēla grāmatā: “Cilvēks žēlo savu tuvāko - Kungs žēlo visus, gan pārmetot, gan audzinot, gan pamācot, gan atgriežot kā gans ganāmpulku” (Sīr 18,13).

Pašsaprotami, ka Dieva spēcīgā roka, kas radīja visumu ir spējīga iznīcināt visu, bet šis radošais spēks sevi ierobežo un darbojas sevis izveidotajā un sakārtotajā pasaulē. Autoru nodarbināja jautājums, kāpēc Dievs ir tik pacietīgs un iecietīgs pret grēciniekiem, vai pat var likties, ka vienaldzīgs? Kāpēc sods nenāk pēc iespējas ātrāk? Autors pārdomājot izceļošanu nonāca pie secinājuma, ka Dieva mīlestība ir Viņa darbības pamatmotīvs. Jau Jonasa grāmatā tika uzsvērts, ka Dieva žēlsirdība sasniedz visus cilvēkus (Jon 4,11), bet Vecajā Derība nav bieži sastopama sasaistīšana starp Dieva visvarenību un žēlsirdību (Sk 14, 17-20; Ps 62, 12-13; Sīr 2,18; 18, 1-14). Dieva žēlsirdība izpaužas Dieva pacietībā un sodīšanas vietā gaida uz cilvēku atgriešanos.

br. Jānis Savickis OFMCap

Sīr 35, 12-14.16-18, svētdiena XXX, C

Sīr 35, 12-14.16-18

Sīraha dēla grāmatas sākums
manuskripts no Anglijas 12/13 gs. mija

Lūgšanas tēma bieži parādās Dieva vārda liturģijā un īpašs uzsvars tiek likts uz izturību, patiesīgumu un nopeļ ārišķību lūgšanā. Ticīgo dzīvē vienmēr pastāv iespēja izveidoties plaisa starp ārējo un iekšējo dzīvi. Ja pagājušās svētdienas lasījumi uzsvaru lika uz neatlaidību, tad šajā svētdienā uz neliekuļotu un autentisku lūgšanu. Sīraha dēla grāmata ir uzrakstīta draudzīgu padomu veidā, bet šīs svētdienas lasījumā autora tonis mainās un vairāk atgādina pravieša vārdus. Šoreiz lasījumos uzsvars tiek likts uz pazemīgu lūgšanu. Pazemīga Dieva meklēšana ļauj pieredzēt pestīšanu un prieku. Šīs svētdienas Vecās Derības lasījumā paustās domas plaši tiek attīstītas Jaunajā Derībā un Evaņģēlists Lūkas tās padziļina. Svētdienas Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par farizeja un grēcinieka lūgšanu (Lk 18, 9-14) un tādā veidā attēlo domu, kas ir izteikta Sīraha dēla grāmatā, ka pazemīgā “lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem” (Sīr 35, 16) un pretojas netaisnīgajiem. Dievs ir taisnīgs tiesnesis un taisnīgi rīkojas ar nabadzīgajiem, bāreņiem un atraitnēm, bet tiesā nežēlīgos, augstprātīgos un ļaunos.

35. nodaļā Sīraha dēls apcer Dieva taisnību īpaši attiecībā pret nabadzīgajiem un apspiestajiem. Viņš uzsver, ka Dievs nav vienpusīgs. Autors mēģina panākt divus mērķus: pirmkārt, Dievs nešķiro personas un, otrkārt, šī doma ir nedaudz pretrunā ar pirmo, jo Dievs īpaši klausās apspiesto un vājo lūgšanas. Šī doma apstiprina Izceļošanas grāmatas 22. nodaļu, ka Dievs klausās un atbild atmesto lūgšanas un tiesā, kas viņus apspiež. Fragmenta sākumā Sīraha dēls pārdomā pareizu attieksmi pret Kunga pielūgšanu (Sīr 35,6-13). Uz svētnīcu Izraelis nenāca ar tukšām rokām (Izc 23,15; At 16,16), bet gan ar noteiktiem upuriem. Sīraha dēls aprakstīja attieksmes un iekšējās stājas, kādas vajadzētu būt taisnīgajam jūdam, kad viņš saliek upurus Kungam. Vārdi “Kunga priekšā” (Sīr 35, 4.5) izsaka praktisku došanos uz svētnīcu, kad dievbijīgs jūds apmeklēja Jeruzālemi uz kādu no svētku dienām (Tob 1,6). Kunga priekšā nedrīksēja iet ar tukšām rokām, bet tas nenozīmē, ka jāatnes kāda materiāla lieta, bet vairāk jārūpējas par paklausību Kungam, žēlastības darbiem un izvairīšanās no ļaunuma, kas ir labākie upuri Dievam (Sak 21,3). Tas nenozīmē, ka varēja nepildīt kulta prasības kā bija noteikts Likumā (Sīr 35,7).

Dievs nav tendenciozs, tomēr Viņam ir noteiktas prioritātes. Tas var likties pretrunīgi, bet tā nav. Bībelē skaidri izskan doma, ka Dievs dāvā mīlestību un žēlsirdību visiem, bet viņam ir viena svarīga prioritāte un tie ir mazie un izslēgtie no sabiedrības. Dievu nevar uzpirkt ar bagātībām un vēl jo īpaši, ja tās ir iegūtas netaisnīgi. Dievu uzrunā bāreņa, atraitnes un apbižotā asaras. Taisnīgo upuri Kungam ir pieņemami, jo viņu taisnīgie darbi saskan ar upuriem svētnīcā (Sak 21,3). Atkārtotā Likuma, Sakāmvārdu un Sīraha dēla grāmatās ir izteikta saistība starp rīcību un tā sekām un Jaunajā Derībā to var lasīt Jēkaba vēstulē (1, 25). Lasījuma sākums izsaka prieku par to, ka Dievs parūpēsies par tiem, kas ir taisnīgi (At 14, 22-29; 2 Kor 9, 7-8). Tālāk Sīraha dēls apliecina (35,14-22a), ka nabadzīgo lūgšana nepaliks neuzklausīta. Dievu nevar piekukuļot ar upuriem (At 10,17; Gal 6,7), īpaši jau ar upuriem, kas iegūti no netaisnīgiem darījumiem (Sak 15,8). Dievs noteikti uzklausīs netaisnības upuru saucienus, īpaši apspiestās atraitnes un bāreņus (Izc 22,21-22; Lk 18,1-8), jo nabaga sauciens caurdur mākoņus, lai sasniegtu Dievu (Izc 3,9). Izceļošana no Ēģiptes verdzības bija liels atbrīvošanas notikums un viss sākās ar vārdiem izteiktiem pie degošā krūma, kur Dievs uzrunāja Mozu pirmo reizi, jo tauta piedzīvoja spaidus. Dievs pazīst un klausās apspiesto saucienus un uzsāka viņu brīvības ceļu.

Derības tautā nepastāvēja nekāda dalījuma attiecībā pret Likumu un visi Dieva priekšā bija vienlīdzīgi. Ideāls, uz ko aicināja Kungs, “lai starp jums nebūtu nabagu” (At 15,4) praksē netika īstenots un notika sabiedrības noslāņošanās. Tieši tāpēc likumi un aicinājumi, kuru uzdevums bija aizstāvēt atraitnes, bāreņus, svešzemniekus, nabagus bija ļoti daudz. Bībelē ir ārkārtīgi daudz vietas, kur tiek pārrunātas šīs problēmas. Vienīgais veids kā pievērst sev Dieva vaigu ir patiesa grēku nožēla un tam nepieciešama liela pazemība. Pazemība nenozīmē uzvesties neracionāli, nedomāt par savām stiprajām pusēm vai izvairīšanās no izaicinājumiem, bet tā ir spēja nostāties patiesības priekšā. Lepnība ir pretēja īpašība pazemībai un veido attieksmi pret Dievu un cilvēkiem, un nejūt vajadzību saņēmt piedošanu un uzskata sevi par citādāku nekā pārējie, ko labi attēlo šīs svētdienas Jēzus līdzība (Lk 18,9-14). Liekulis neslavē Dievu, bet pats sevi, bet nabadzīgais pirmajā vietā liek Dievu un to gan Kungs novērtē.

br. Jānis Savickis OFMCap

Izc 17, 8-13, svētdiena XIX, C

Izc 17, 8-13

16. oktobra svētdienā Dieva vārda liturģija aicina pārdomāt lūgšanas nozīmi ticības dzīvē, kas ir izturīga un pacietīga. Pirmajā lasījumā no Izceļošanas grāmatas Mozus ir kā piemērs izturībai lūgšanā un Evaņģēlijā varam lasīt Jēzus līdzību par atraitni un netaisno tiesnesi (Lk 18,1-8). Lasījumā no Izceļošanas grāmatas aprakstītie notikumi saistās ar Izraela cīņu ar amelekiešiem, kas bija nomadu cilts, tirgotāji un saskaņā ar biblisko tradīciju cēlušies no Ezava (Rad 36,12). Cits apdzīvoja Sinaja pussalu Kadešas apvidu (Rad 14,7). Visas atsauces Bībelē uz šo tautu ir naidīgas (piem., At 25,17-19; 1 Sam 15). Iemesli kāpēc amelekiešiem uzbruka Izraelim nav skaidri, bet var pieņemt, ka tāda bija viņu ierastā rīcība pret tiem, kas šķērsoja viņu zemes vai baidījās, ka kāds vēlas atņemt to viņiem. Tas nozīmē, ka pastāvēja kāds sens naids starp abām tautām. Līdz pat ķēniņa Saula laikam ciltis Sinaja pussalā, kas kontrolēja tirdzniecības ceļus, bija vieni no nepatīkākajiem Izraela ienaidniekiem.

Mozus kaujas laikā stāvēja kalna virsotnē, lai pārraudzītu cīņu un Izceļošanas grāmatas autoram vairāk interesē Mozus persona, un tikai nedaudz pievēršas pašai kaujai. Izrādījās, ka cīņa bija atkarīga no tā, ko darīja Mozus. Tik ilgi cik Mozus rokas bija paceltas, Izraelis guva virsroku, bet kad viņš nolaida rokas, abelekieši sasparojās. Kad Mozus rokas nogura, viņš apsēdās un abas rokas atbalstīja Ārons un Hūrs. Uzvara Izraelim tika nodrošināta. Neparasti stāstā ir ne tikai tas, ka Mozus roku pacelšana nesa uzvaru, bet arī tas, ka nekas netiek teikts par to, ka viņš lūdzās. Līdzīga situācija ir Jozus grāmatā (Joz 8, 18-26). Abos gadījumos netieši tiek norādīts, ka tas, kas darbojas ir Dievs. Interesanti, ka fragmentā nav piemēts Dievs, vien “Dieva nūja” (Izc 17,9), bet Mozus vārds tiek pieminēts piecas reizes. Nav arī norādīts, ka Mozus meklētu kādu Dieva atklāsmi kā rīkoties šajā situācijā, bet rīkojās intuitīvi.

Rokām šajā fragmentā ir starpniecības spēks un šāda lūgšanu prakse bija izplatīta senajos Tuvajos Austrumos. Rakstos tiek pieminēts tas, ka Dievs paceļ rokas (Ps 89,14; Is 5,25; 10:4; 26,11) un tas norāda uz varenību un spēku, kas rada, palīdz, vada, sargā, glābj, uzvar vai arī soda. Bībelē roku žesti nes simbolisko nozīmi. Dievs Mozum un Āronam deva norādījumus kādus brīnumus veikt faraona priekšā un izstiept “savu roku” (Izc 8,2; Izc 8-19; 14, 16.26-27).

Šajā Rakstu vietā pirmo reizi tiek pieminēts Jozus un uzreiz tiek izcelta viņa nozīme un prasmes, jo viņam uzticēja vadīt karaspēku, kas nebija profesionāls amats, bet vairāk cilvēka izvēle, kuram varētu labi padoties noorganizēt karu. Tas, ka pie pirmā pieminējuma netiek rakstīts par Jozus izcelsmi, liecina par to, ka viņš bija ļoti labi pazīstama persona un lieki bija informēt lasītājus par vispār zināmiem faktiem. Stāts labi parāda, ka Mosus un Jozus viens otru papildināja, un katram bija savs uzdevums. Svarīgi, ka iezīmējas pirmie soļi, kurā Jozus uzsāk nevienlīdzīgu cīņu ar pretiniekiem un pakāpeniski gatavojās uzsākt savu misiju, kuru viņam būs jāveic nākotnē.

Kamēr Mozus cīnījās garīgajā ciņā, tikmēr Jozus iesaistījās praktiski kaujā. Spēks, kas nāca no Mozus nebija vērsts uz karadarbību, bet norāda uz kaut ko vēl svarīgāku, ka Izraelim nepieciešams orientieris un persona, kas norāda pareizo virzienu. Tautai bija nepieciešama persona, kura ir atpazīstama un kuras ticība sniedz mierinājumu un atbalstu. Vienprātību deva divi cilvēki - Mozus un Jozus. Jāievēro, ka Dievs visu neizdarīja pats, bet gaidīja sadarbību ar tautas labākajiem vīriem kaujas laukā. Tomēr abiem vīriem bija nepieciešama palīdzība. Mozum divi tautieši palīdzēja turēt paceltas rokas, bet Jozum elites karavīri. Šī stāsta vēsts ir ļoti skaita, jo apliecina, ka visu nepieciešamo dara Dievs un tai pat laikā Dieva tautai jādara arī viss nepieciešamais.

Bībelē ir sastopami Kunga kari un izceļošana no Ēģiptes verdzības ir viens no tādiem notikumiem, kur Izraelis pats necīnījās ar faraona karaspēku. Šī pieredze deva cerību, ka arī nākotnē Dievs atbrīvos no naidniekiem. Līdzīga bija cīņa ar amelekiešiem, kur gan tauta cīnījās, bet uzvaru nodrošināja pats Dievs. Vecajā Derībā var atrast vairākas atsauces uz šo cīņu un uzsverot, ka amelekieši bija īpaši Izraela pretinieki. Amelekieši bija pirmā tauta ar kuru Izraelis karoja un saglabājās spēcīga atmiņa par amelekiešiem kā tēlu tautas pirmatnējo ienaidnieku. Šī Rakstu vieta atgādina un brīdina Izraeli par skumjo īstenību, ko var sastapt vājas un neaizsargātas tautas, un sola, ka Dievs atbalsta vājos un tos aizstāv.

Interesanti ir Vecās Derības tēlu ieviešana Svētās Mises alegoriskajā skaidrojumā 12.g., kad izceļošana no Ēģiptes verdzības, bauslīb došana, amelekiešu sakaušana ar Mozus paceltajām rokām un ieiešana Apsolītajā zemē notika Jēzus vadībā liturģijā.  Šādas interpretācijas rezultātā bīskapi tika ietērpti tērpos kā kara bruņās un bija kā ģenērāļi; lektors bija kā vēstnesis, bet zvanīšana un dziedājumi bija kā kaujas fanfaras.* Svētais Maksims no Turīnas (380-465.g.) sasaistīja Mozus paceltās rokas un Kristus krustu, un tādā veidā izsaka Baznīcas tradīcijai raksturīgu skaidrojumu: “Cilvēks, kas paceļ rokas, attēlo krustu. Tāpēc mums ir jālūdzas ar paceltām rokām, lai ar pašu ķermeņa stāju atzīt Kunga ciešanas; tad mūsu lūgšana ātrāk tiks uzklausīta, kad ķermenis sekos Kristum […] Tādā veidā uzvaru guva Mozus, kad karoja ar amelekiešiem: ne pateicoties karaspēkam, ne pateicoties ieročiem, bet pateicoties paceltām rokām pie Dieva. Tā ir rakstīts: "kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Izraels uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks” (Izc 17,11). Pateicoties šai zīmei tika šķērsota jūra [,…] glābti cilvēki.” (Homīlija par Kunga krustu un augšāmcelšanās 38, 3)

*Joseph A. Jungmann, The Mass Of The Roman Rite: Its Origins and Development (Missarum Sollemnia), Volume 1, Allen: Christian Classics, 111. lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Ķēn 5,14-17, svētdiena XXVIII, C

2 Ķēn 5,14-17

Attēlā Nāmans tiek dziedināts no spitālības

tajā pašā upē, kur Kristus tika kristīts.

Manuskripts iespējams no Flandrijas

1460-1470

9. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pārdomāt pateicību par saņemtajām dāvanām. Pirmajā lasījumā pagāns Nāmans tiek dziedināts un atzina Izraela Dievu par savu Kungu un pateicās Viņam. Šīs svētdienas Evaņģēlijā dziedinātais samarietis atgriezās pie Jēzus, lai pateiktos Dievam par atveseļošanos. Abi cilvēki bija svešzemnieki un kā spitālīgie apzinājās savu izolēto stāvokli un nespēju ar saviem spēkiem saņemt dziedināšanu, un kas vēl svarīgāk - pestīšanu. Dziedināšanas vai pestīšanas dāvana atver vēl vairāk uz Dieva darbību un pateicību par nepelnīto dāvanu. Nāmans nebija pirmais pagāns, kurš ieticēja Dieva vārdam un katrā Izraela vēstures posmā bija kāds pagāns, kas palīdzēja Derības tautai. Abrahams satikās ar pagānu priesteri un ķēniņu Melhizedeku, kad atgriezās no kaujas (Rad 14, 17-20), izraelieši izceļoja no Ēģiptes kopā ar “citām tautām” (Izc 12,38), pagāns Jetra, Mozus sievastēvs palīdzēja izveidot Iztaela sabiedrības pārvaldes struktūru (Izc 18, 13-27), kanāniete Rahaba palīdzēja Izraelim (Joz 2,1-21), Dāvidam bija dažādi kontakti ar pagāniem, kuri ticēja Izraela Dievam (1 Ķēn 5) un Babilonas gūstā pagānu valdnieki atzina Dieva varenību kaut arī nekļuva par vienīgā Dieva pielūdzējiem (Dan 4; 6). Jau no sākuma Dievs vēlas, lai visas zemes tautas tiktu svētītas Ābrahāma pēcnācējos (Rad 12, 1-3). Jaunajā Derībā visi šie notikumi piepildās un Dieva pestījošā žēlastība izplatījās ārpus Izraela tautas robežām.

Izraelis pamīšus piedzīvoja karu un mieru ar Arāmu (piem., 1 Ķēn 22,1) un šīs svētdienas stāsts noritēja vienā no šādiem miera posmiem. Naids starp Sīriju un Izraeli bija ierasta parādība un vienā no saspīlējuma brīžiem viena izraeliešu meitene nonāca karaspēka vadoņa Nāmana verdzībā. Kad viņš kļuva spitālīgs, meitene ieminējās par pravieti, kas Izraelī veica dažādus brīnumus. Diplomātisko pārrunu rezultātā Nāmans nonāca pie pravieša Eliseja un viņam par pārsteigumu netika veikta neviena varena maģiska darbība, bet tikai norādījums nomazgāties, kas bija pārāk triviāls, lai to veiktu. Sākumā Nāmans negribēja mazgāties, bet viņa kalpi pārliecināja viņu, jo ja nekas nenotiks, tad nevis karavadonis tiks apkaunots, bet pravietis. Nāmans tika dziedināts, bet Elisejs atteicās pieņemt samaksu par dziedināšanu. Viss notikums atstāja uz Nāmanu lielu iespaidu un viņš ieticēja Izraela Dievam. Lai varētu turpināt pielūgt Izraela Dievu daudz autentiskāk, viņš paņēma līdz uz savu dzimteni zemi.

Gadsimtu gaitā ir sarakstītas neskaitāmi daudz apceres par kristībām un daudzos uzmanība tiek pievērsta kristību tēliem Vecajā Derībā. Apgraizīšanas tradīcija bija nozīmīgākais Izraela iniciācijas rituāls, kā arī mazgāšanās un iemērkšanās bija izplatīta (Lev 15,5-8.10-11.16-18; Sk 19,11-22). Kristiešiem pestījošie un dziedinošie ūdens notikumi Vecajā Derībā ir arī kā norādījumi uz kristībām. Pateicoties plūdu attīrošajam notikumam, pasaule tika radīta no jauna (1 Pēt 3, 18-22), Izraelis tika glābts no faraona pateicoties tam, ka Dievs izveda tautu cauri Sarkanās jūras ūdeņierm (1 Kor 10,1-10) un Baznīcas tēvi redzēja Izraela šķēršošanu pār Jordānas upi līdzīgā veidā.*

Nāmana stāsts ir saturā ļoti bagāts ar kristību pirmtēliem, pilns ar dažādām detaļām un veido vienu no izteiksmīgākajiem atgriešanās aprakstiem Rakstos. Pirmkārt, ūdenī tiek iemērkts pagāns, “Arāmas ķēniņa karaspēka virspavēlnieks” (2 Ķēn 5,1). Iegremdēšanās Jordānas upē septiņas reizes var norādīt uz to, ka viņa ķermenis piedzīvoja jaunu radību kā tas bija ar pirmo radīšanu sepiņās dienās (Rad 1,1-2,4) vai arī uz Levītu grāmatu, kur cilvēkam ar spitālību bija jāievēro septiņu dienu izolācija, lai redzētu vai slimība izplatās (Lev 13,1-8). Svētais autors apraksta vienu no pirmajām prāta un sirds pārmaiņām Bībelē, kuras laikā mainījās arī cilvēka piederība, kurš pieņēma ticību Izraela Dievam un kļuva par Viņa kalpu. Kā virspavēlnieks viņš ir tēls spēcīgam un ideālam dabiskajam cilvēkam, bet sasniedzis varoņa slavu, viņš tika izslēgts no dzīves pilnības. Spitālība bija slimība, kas izslēdza no sabiedrības un Dieva klātbūtnes. Baznīcas tradīcijā spitālība simbolizē cilvēka stāvokli pirms kristībām un pēc tām viņš tiek šķīstīts no miesas un dvēseles traipiem. Kad Nāmans ieradās pie Eliseja, pravietis ar viņu runāja caur starpnieku, kas spilgti parāda šo nodalīšanu un pravieša nama svētumu, un tikai pēc šķīstīšanas un dziedināšanas pieņēma pagānu klātienē (2 Ķēn 5, 15).

Kad Nāmana miesa tika atjaunota, viņš “atgriezās pie Dieva vīra” (2 Ķēn 5,15) un viņa paša svarīgākā atgriešanās bija pie Dieva. Atgriešanās iezīmē stāvēšanu Eliseja priekšā. Kad Nāmans pirmo reizi ieradās pie Eliseja nama, viņš nostājās pie viņa durvīm bez starpniekiem (2 Ķēn 5,9), bet pravietis gan pats neiznāca ārā, vien sūtīja ziņnesi. Tikai pēc miesas un sirds atjaunošanas Nāmans nostājās pravieša priekšā kā mazākais pie lielākā, bet Elisejs pats ir kā kalps Kunga priekšā. Nāmans beigās atzina nevis pravieti, bet pašu Dievu un vairākas reizes attiecībā pret Eliseju lietoja frāzi “tavs kalps”. Sākumā Nāmans vēl nesaprata, ka tas, kas dziedina ir Dievs, bet ne pravieša žesti vai ūdens no kādas konkrētas upes. Dievs dziedina izmantojot visvienkāršākos līdzekļus. Stāsta sākumā Nāmas kā labs virspavēlnieks bija nostājies Arāmas ķēniņa priekšā (2 Ķēn 5,1), bet beigās viņš nostājās Eliseja priekšā (2 Ķēn 5,15). Nāmana lepnība nobālēja un viņš kļuva Kunga priekšā pazemīgs. Pazemība vai izmisums parādījās tajā, ka viņš pieņēma izraelieša kalpones ieteikumu par pravieti no Samarijas (2 Ķēn 5,3). Lielais vīrs gaidīja pret sevi godpilnu attieksmi, ka pravietis nostāsies viņa priekšā kā kalps, bet izrādījās, ka Elisejs ir pakļauts Kungam. Nāmans paklausīja savu kalpu padomam un izdarīja visu kā pravietis viņam teica un atjaunojās miesā. Viņš saprata, ka viņam jāpazemojas kā “jaunam zēnam” (2 Ķēn 5,14).

Baznīcas tēvi gandrīz katrā Bībelē pieminētajā upē redzēja pirmtēlu kristībām un notikumi pie Jordānas upes pestīšanas vēsturē ir īpaši būtiski. Jordānas krastos Elijs devās debesīs pēc tam, kad izgāja cauri upei sausām kājām (2 Ķēn 2,6-12), kas sasaucas ar iešanu pa Sarkano jūru. Jordānas straumēs Elisejs atguva cirvi, kurš iekrita ūdenī, kad viņš cirta koku, lai izveidotu namus praviešu dēliem (2 Ķēn 6, 5-7) un šī aina arī ir kā pirmtēls Kristus krustam un kristībām. Nāmana aina ir vēl izteiksmīgāka un tāpēc Nīsas Gregors vienā no savām homīlijām varēja sludināt, ka “vien Jordānas upe, saņemot svētdarīšanas un svētības pirmos augļus, kas tiek nodoti visai pasaulei, īpašā veidā dāvāti caur Kristības žēlastību”.** Nāmana mazgāšanās kristību teoloģijā izgaismo šķīstīšanās aspektu. Ja miesīgais ūdens nomazgā netīrumus, tad svētā pelde šķīsta ar Dieva spēku. Šis spēks iedarbojās uz miesas slimību, bet kristāmo gadījumā ietekmē dvēseli. Baznīcas tradīcijā kristību kontekstā Nāmana stāstu pirmais apcerēja Origēns un pēc tam sv. Nīsas Gregors, Ambrozijs un Didims, un šis brīnums ir pieminēts koptu un etiopiešu lūgšanā kristību ūdens pasvētīšanai. Sv. Ambrozijs rakstīja, ka Nāmana “tēlā ir parādīta pestīšana kādu nākotnē saņems pagāni”.***

* Skat. Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 99-110.lpp.

** Robin M. Jensen, Living Water Images, Symbols, and Settings of Early Christian Baptism, Leiden: Brill 2011, 119.lpp.; Nathan Witkamp, Tradition and Innovation Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 336.lpp.

***Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, 110-112.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Hab 1, 2-3; 2, 2-4, svētdiena XXVII, C

Hab 1, 2-3; 2, 2-4

Pravietis Habakuks tur rokās rakstu rulli un
skatās uz Dievu
manuskripts no Boloņas, Itālijā, 13.gs.

2. septembra pirmais lasījums no pravieša Habakuka grāmatas, kuru kā svētdienas lasījumu liturģijā lasām tikai vienu reizi trijos gados. Pravieša dzīves stāsts mums ir nezināms un var vien pieņemt, ka viņš bija cēlies no Jūdejas un darbojās ķēniņa Joahasama valdīšanas laikā (609-598 g. pirms Kr.), kad visā reģionā triumfēja haldejiešu valdnieks Nabuhodonozors II. Dievam ar Habakuku bija godīja un bieži sirdi plosošas sarunas par dzīves notikumiem 7. gs. Jūdejā, kuras iedzīvotāji stāvēja uz posta un trimdas robežas. Jūdejas lielākās bieds bija Haldejas jeb Jaunbabilonas valsts, kas sakāva Ēģipti un tad jaunajam hegemonam bija jāizrāda padevība, bet jūdi sadumpojās pret jauno lielvaru un haldejieši uzbruka Jeruzālemei (597 g. pirms Kr.) un deportēja karalisko ģimeni kopā ar tautas eliti. Habakuka vēsts bija vērsta pie Jūdejas šīs krīzes laikā.

Pravietis sūdzējās Kungam un izaicināja Viņu par dievišķās atbildes trūkumu posta un vardarbības priekšā, kas bija Habakuka acu priekšā no dienas dienā. Habakuka grāmata nav tipiska praviešu grāmata. Līdzīgi kā citās pravietiskajās grāmatās varam lasīt pravietojumus, kuri ir sludināti dažādos pravieša darbības laikos, taču atšķirībā no tipiskās pravieša grāmatas, šie vēstījumi Habakuka grāmatā ir sakārtoti, lai izstrādātu saskaņotus un secīgi veidotus argumentus, kas iet cauri visai grāmatai un kurā katra atsevišķā vēsts sniedz savu artavu grāmatas saturā. Habakuks žēlojās, ka sabiedrība, kurā viņš dzīvoja ir netaisnības sašķelta un izmantoja septiņus dažādus jēdzienus, lai aprakstītu visu situāciju: “varmācība”, “nekrietnība”, “mokas”, “posts”, “varasdarbi”, “strīdi” un “ķildas”. Viņš parāda, ka Likuma ievērošana tautā bija paralizēta.

Savu diologu ar Dievu pravietis uzsāka ar diviem retoriskiem jautājumiem (Hab 1,3) kāpēc Dievs neatbild uz lūgumiem. Habakuks 3. pantā uzdod vēl divus retoriskus jautājumus un jautā, kāpēc viņam jāredz netaisnība. Pravietis žēlojās, ka Dievs neiesaistās, lai glābtu taisnos un nesoda netaisnos. Kāpēc ļaunie netiek sodīti? Bibliskajā praviešu žēlabā jautājums Dievam ir pat to, cik ilgi viņam ir jāaizstāv sava lieta pirms saņems atbildi. Jautājums - cik ilgi Dievs pacietīs netaisnību ir sastopams arī Psalmu grāmatā (Ps 13; 22; 73). Vārdi “cik ilgi” (Hab 1,2) un “kādēļ” (Hab 1,3) ir ierasts veids Bībelē kā izteikt personiskās žēlabas. Habakuks pretojās ieļaunojumam, kas radās no Dieva darbības vēsturē un starptautiskajās attiecībās. Atbilde bija pārsteidzoša un dīvaina, jo veidoja ceļu Dieva galīgajai atbildei un taisnīguma uzvarai Jēzū Kristū.

Pirmā nodaļa uzdod jautājumu par ļaunumu pasaulē: ja Dievs ir labs un varens, kāpēc notiek netaisnība. Viņš neapšauba Dieva esību, varu un labumu, bet gaida Viņa rīcību. Jautājums par ļaunumu pasaulē ir viens no svarīgākajiem, ko cilvēks uzdod sev un Dievam. Pravietis Habakuks savā grāmatā vairāk uzmanību pievērš Dieva taisnīgumam un kā Viņš var pieļaut netaisnību, ka ļaunie uzveic labos. Grāmata ir sarakstīta kā dialogs ar Dievu un sākas ar kliedzienu: “Cik ilgi, Kungs, man palīgā saukt..,” (Hab 1,2-4). Šis sauciens veido šīs svētdienas lasījuma pirmo daļi un otrajā daļā saņem Kunga atbildi, jo pravietis prata klausīties un atpazīt Dieva gribu. Tekstā nerodam atbildi cik ilgi Habakuks gaidīja uz Kunga atbildi. Dieva atbilde bija “gaidi” (Hab 2,3), jo pašās beigās ticīgais no netaisnības tiks izvesta taisnība. Uz netaisnības problēmu Dievs atbild ar to, ka nelieši pieredzēs neveiksmi, bet taisnīgie dzīvos pateicoties uzticībai Dievam. Šis vēstījums ir raksturīgs pravietiskajām grāmatām un visai Bībelei kopumā

Galvenā teoloģiskā doma grāmatā pievēršas apspiestajai tautai, kuras Dievs ir pasaules un vēstures valdnieks, un vēlas pestīt sev uzticīgos ļaudis. Atbildot uz pravieša lūgumu, Kungs sola sodu, kas nāks caur pagānu haldejiešu jeb babiloniešu iebrukumu. Radās arī jautājums kā svētais Dievs var savu plānu īstenošani izmantot pagānu tautu. Pestīšanu taisnīgajiem nodrošina Dieva žēlastība un šī patiesība ir svarīgākā Habakuka grāmatas vēsts. Nemierīgā laikā Habakuks deva mierinājumu un aicināja uz ticību vienīgajam Dievam, bet kristiešus mudina uzticēties Dievam, kas ir vēstures un visuma Kungs kam rūp sava tauta. Vārdi fragmenta beigās “taisnais no ticības dzīvos” ir vieni no atpazīstamākajiem no pravieša Habakuka, jo Jaunajā Derībā tos lietoja apustulis Pāvils (Rom 1,17; Gal 3,11), lai pamatotu doma, ka attaisnošana nāk no ticības nevis no likuma. Pāvils vēlējās izteikt patiesību, ka taisnīgā dzīvi nenozīmē atbrīvošanu no ienaidniekiem vai nāvi, bet gan līdzdalību augšāmceltā Kristus dzīvē. Taisnīgais, kas ir vienotībā ar Dievu caur Evaņģēlija pieņemšanu, saņems mūžīgās dzīves dāvanu. Vēstulē ebrajiem (10, 38) šis citāts tiek izmantot daudz tuvāk sākotnējai nozīmei, lai brīdinātu kristiešus izturēt pārbaudījumos, jo Dievs galu galā viņus atalgos.

br. Jānis Savickis OFMCap