Lapas

6.30.2022

Is 66, 10-14c, svētdiena XIV, C

Is 66, 10-14c

Miniatūrā apustuļa Jāņa vīzija par pirmās debes un
pirmās zemes beigām un
jaunās Jeruzālemes tapšana.
 Manuskripts no Francijas, tapis 13/14. gs. mijā
3. jūlija svētdienā pārdomāsim fragmentu no pravieša Isaja grāmatas, kas saskan ar Evaņģēliju, kur Jēzus sūtīja septiņdesmit divus mācekļus dziedināšanas un sludināšanas misijā un viņi īstenoja darbu par ko sludināja senie pravieši. Isaja vārdi piepildās šajā Evaņģēlijā. Isaja grāmatā var lasīt kā Dievs savai tautai solīja, ka kādu dienu iestāsies jaunās radības laiks: “Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā” (Is 65,17; sal. 66,22). Dieva radības labumu (Rad 1-2 nod.) sabojāja sātans un cilvēki (Rad 3-11 nod.), un grēks ienesa pasaulē nāvi. Pravietis sludināja, ka Izvēlētās tautas nepaklausība un Dieva atmešana atkārto radīšanas stāsta traģēdiju un sabojā radību. Tāpēc Isaja pravietoja par mesiānisku laikmetu ar jaunām debesīm un jaunu zemi. Jaunajā Derībā šī doma tiek turpināta (Rom 8,18-25, Atkl 21-22 nod.). Isaja grāmatas nobeigumā Dievs atbildēja neuzticīgajai tautai (65,1-66,24) un norādīja, ka par spīti tam, ka Viņš ir atklājies tai, viņi turpināja grēkot un uzticējās liekulīgais dievbijībai nevis patiesais ticībai un pielūgsmei.

66. grāmatas nodaļa ir pravieša pēdējais vārds un eshatoloģiskā laika pasludinšāšana. Nodaļas sākumā lasām, ka “Debesis ir mans tronis” (Is 66,1) un mums atklājas Dieva tēls kā pasaules radītājs, bet šīs svētdienas lasījumā redzam kā Dievs vēlas iesaistīties cilvēku dzīvēs. Isajam vēstures ritējums gāja līnijveidā un tas virzās nākotnē. Citās kulturās laiku uztvēra spirāļveidīgi, ik pēc laika viss atkārtojas. Dievs radīja pasauli un cilvēkus, lai tā dotos uz pastarā notikumiem un laiku piepildīšanos. Radītājs dos vēsturei piepildījumu. Trīs tēmas parādas Isaja pēdējā vārdā par Jeruzālemi: 1) Dievam patīk pazemīgie (Is 66,1-2); 2) Kungs iedrošinās ticīgos (Is 66,3-6); 3) Kungs atjaunos Jeruzālemi (Is 66,7-14a). Pravietis aprakstīja Jeruzālemi kā rūpīgu māti, kas ir gatava gādāt par bērniem. Cilvēki saņems mierinājumu, uzturu un audzināšanu. Visi priecāsies aptverot to, ka Dieva apsolījumi sāk piepildīties. Tiklīdz Jeruzāleme būs brīva no tiem, kas meklē rituālos atbalstu savai netaisnībai, tad pilsēta spēs piepildīt savu misiju un kļūs par visu ticīgo māti, bet kamēr ārišķības un liekulības vadīti cilvēki tur dominēs, tikmēr tas nenotiks. Isaja vairākās vietās grāmatā atsaucas Jeruzālemes meitām, bet tagad pilsētu raksturo kā māti visu svinību centrā.

Fragments sākas un beidzas ar vārdu “priecāties” un dāvā cerību cilvēkiem, kuri bija vīlušies un noskumuši, un tāpēc pravietis izmantoja spēcīgo Jeruzālems un Dieva kā mātes tēlu. Šis lasījums tika sarakstīts pēc Izreala atgriešanās Jeruzālemē no Babilonas trimdas pēc 538. g. pirms Kr. Iepriekš tauta dzirdēja iedvesmojošus pravietojumus par atgriešanos un zemes atjaunošanu, bet praksē ceļš un iekārtošanās tēvzemē bija smaga. Jeruzālemes svētnīcas atjaunošana kavējās un pilsētas mūri vēl gadsimtu gulēja gruvešos. Tauta izprata, ka trimdas laikā pilsētu (sievu) pameta tās vīrs (Dievs) un tās bērni bija noskumuši (Is 50,1; 49,14.20; 62,4). Šajā rakstu vietā Dieva sievišķais tēls uz Bībeles fona ir ļoti izteikts. Jaunajā pasaulē, kur Kungs būs īpaši tuvu cilvēkiem, Jeruzāleme vairs nebūs sagrauta, bet prieka, mīlestības un mierinājuma vieta. Šie visi tēli norāda uz Baznīcu un visu tās bagātību, kas dāvā savu lielāko un vienīgo dārgumu ticīgajiem - Jēzu Kristu. Šīs svētdienas Evaņģēlijs novieto mūs uz ceļa, kas ved uz Jeruzālemi un šādā kontekstā Jēzus nozīmē septiņdesmit divus mācekļus, bet pravietis Isaja stāda mums priekšā atgriešanos godības pilnajā Jeruzālemē. Visas mūsu gaidas un cerības tiks pārsniegtas, bet jau tagad Baznīcā var pieredzēt Kunga tuvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.21.2022

1 Ķēn 19,16b, 19-21, svētdiena XIII, C

1 Ķēn 19,16b, 19-21

Eliseja aicināšana:
pravietis Elija sastop Eliseju ar vēršu jūgu
manuskripts no Nīderlandes, 15.gs.
26. jūnija svētdienā sākas lasījumu virkne, kurā turpmākās svētdienas līdz augusta vidum pārdomāsim Dieva valstības noslēpumus. Nākamajos svētdienas Evaņģēlijos sekosim līdzi Jēzum ceļā uz Jeruzālemi, kur Viņš devās īstenot savu pashālo misiju. Šajā svētdienā aplūkosim nosacījumus, kurus jāņem vērā tiem, kas vēlas sekot Jēzum. Vārda liturģijas lasījumi parāda skaidrus veidus kā sekot Kungam un šajā izvēlē nevar būt dalīta sirds vai aizgriešanās. Tieši tāpēc pirmais lasījums no 1 Ķēniņu grāmatas un Evaņģēlijs aicina aizliegties sevi. Šo rakstu vietu dēvē par “Eliseja aicinājumu” kaut arī tas notika bez vārdiem un aicinājuma brīdī notiek dziļa un dramatiska tikšanās, kuru saprot tikai abi dalībnieki un no ārpuses grūti ir ieskatīties, kas tur notika starp divām personām vai Dievu un cilvēku. Bet vai tā nenotiek ar katru aicinājumu? Elisejs to uztvēra kā aicinājumu "sekot" un to arī pieņēma. Eliseja aicināšana ir vienīgā Vecajā Derībā, kura ļoti cieši sasaucas, ir kā paraugs un atskaites punkts Jaunās Derības aicinājumiem.

Mēs neko nezinām par pravieša Elija izcelsmi, vai viņš bija bagāts vai nabags, ietekmīgs vai nemanāms, gudrs vai sekls. Elija Rakstos parādas negaidīti un uzreiz kā pravietis, bet ar viņa sekotāju Eliseju bija savādāk, jo sākumā iepazīstam viņu kā zemnieku uz kuru norāda Dievs. Elisejam piederēja “divpadsmit jūgi vērši” (1 Ķēn 19,19), kas liecina, ka viņš bija turīgs cilvēks un ateicās no stabilas un drošas dzīves, lai kalpotu pravietim Elijam. “Divpadsmit vērši” atgādina divpadsmit Izraeļa ciltis, kuras Elijam simbolizē divpadsmit akmeņi (1 Ķēn 18,31), kurām viņiem bija jākalpo. Pravietiskā amata nodošanas brīdis bija bez vārdiem un Elija uzsvieda Elisejam savu apmetni. Apmetnis senajos austrumos tika uztverts kā apģērbs ar brīnumainām īpašībām. Iepriekš grāmatā lasām, ka šis apmetnis aizsedza Elija sejo Dieva godības (ebr. šekina) priekšā, kurš gāja Horeba kalnā gar pravieti (1 Ķēn 19,13). Bībelē nav kāds raksturīgs pravietisks tērps, bet apģērbs bieži nozīmē oficiālo lomu sabiedrībā (Num 20, 25-26; 2 Sam 13,18; 1 Ķēn 22,10; Est 6,8-9; Izc 28).

Apmetņa uzmešana cilvēkam ir bērna adopcijas veids jeb forma kā kādas personas dzīve tiek iekļauta citas personas aprūpē un aizsardzībā (Sal. Rut 3,9). Elija uzmetot apmetni Elisejam pasludināja, ka tas ir viņa dēls, kalps un mantinieks. Pārliecība, ka apģērbam ir kādas īpašības, kas izsaka nēsētāja spēku ir atrodama arī Jaunajā Derībā, kur slimā sieviete pieskārās Jēzus drēbēm un tika izdziedināta (Mk 5, 25-34). Elisejs saprata šī žesta nozīmi un sekoja Elijam, bet pirms tam vēl lūdza: “Ļauj man noskūpstīt tēvu un māti, tad es tev sekošu!” (1 Ķēn 19, 20). Elija tikai lika viņam pasteigties un neiebilda. Eliseja aicināšana par pravieti ir nepārprotama un nepieļāva nekādas atkāpes. Elisejam bija vien jāpieņem ielūgums un jāseko Elijam.

Elisejs pirms došanās ceļā vēlējās doties atvadīties no vecākiem un “noskūpstīt tēvu un māti” (1 Ķēn 19,20) un sarīkot dzīres. Tekstā nevar izlasīt iemeslu kāpēc viņš gribēja doties uz mājām, bet tikai to, ka Elija atļāva. Iemeslu var secināt no skūpstīšanas, kas biežāk saistās ar sasveicināšanos nekā atvadām un skūpsts starp tēvu un dēlu vai meitu ir atrodams vairākās Rakstu vietās pirms svētības saņemšanas (Rad 27,26; 31,28.55; 48,10), kas arī varētu attiekties uz šīs svētdienas fragmentu. Pēc tam Elisejs upurēja vēršus, lai sarīkotu svētku maltīti, kas pavadīja vecāku svētību. Netiek izteikts nekāds spriedums par šo kavēšanos sekot pravietim un izskatās, ka tas nebija tik būtiski Vecās Derības autoram. Svarīgi, ka Elisejs pameta visu un sekoja Elijam. Aicinājums paredz, ka cilvēku ir noķēris tas, kurš iet garām un bez atrunām pavelk sev līdzi. Jēzus Evaņģēlijā bija vēl radikālāks un neļāva atskatīties (Lk 9, 61-62), un šajā svētdienā domājot par negaidīto sekošanu Kungam jāatceras, ka centrā ir vēsts par Dieva valstību, kuras dēļ ir jāpieņem bezkompromisu lēmums par labu Kungam. Ja šāds lēmums ir pieņemts, tad kādā veidā tas tiek īstenots, tad tās jau ir detaļas un katra cilvēka dzīvē piepildas atšķirīgi.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.18.2022

Zah 12,10-12, svētdiena XII, C

Zah 12,10-12

pravietis Zaharija,
manuskrips no Francijas, 
1275 - 1300 g.
19. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā pārdomāsim Pētera ticības apliecību Jēzum un pirmo reizi, kad Evaņģēlijā izskanēja Kunga ciešanu paredzējums un aicinājums Viņam sekot. Šis Evaņģēlija fragments lasītāju uzmanību vērš pie Jēzus ceļa uz Jeruzālemi, kur arī Kungs pieredzēs ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos. Salīdzinoši nelielajā Zaharija grāmatā ir tik daudz tekstu, kas sasaucās ar Jēzu Kristu un šis pravietis ir evaņģēliskajos Kunga ciešanu aprakstos citēts īpaši daudz reizes: Kristus ir Labais Gans, atmests, caurdurts un satrieksts. Zaharija grāmatas fragments tika sarakstīts 4.gs. beigās pirms Kristus. Viena no pārsteidzošākajām vietām Vecajā Derībā ir šīs grāmatas 12. nodaļa. Pirmais lasījums no pravieša Zaharija grāmatas arī norāda uz to, kas notiks ar Jēzu Jeruzālemē, kur “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Zah 12,10). Tā arī būs vieta, kur Dievs izlies savu “žēlsirdības garu” (Zah 12,10). 

Romiešu simtnieks, kurš atradās krusta pakājē atzina: “Patiesi šis bija taisns cilvēks” (Lk 23,47) un apliecināja, ka viņu aizkustināja Jēzus nāves piemērs. Evaņģēlists Jānis savā darbā lielu uzsvaru liek uz skatīšanos un Kristus ciešanas apraksta ļoti meditatīvi, un parāda kā asins un ūdens iztecēšana no Kungs sāna ir kā liecība tam, ko viņš redzēja un piepildījās Zaharija pravietojums: “lūkosies uz to, ko tie caururbuši” (Jņ 19,37; Atkl 1,7; Zah 12,10). Raksti tika uzskatīti par daudz uzticamākiem un svarīgākiem lieciniekiem nekā apšaubāma cilvēka liecība. Jānim skatīšanās ir pielīdzināta ticībai. Zīmīgi, ka Raksti turpināja piepildīties arī pēc Jēzu nāves. Jānis vēlas, lai Evaņģēlija lasītājs vai klausītājs vērīgi skatītos uz Jēzus mirušo miesu, lai saprastu.

Šīs svētdienas pravietojumā uzsvars tiek likts nevis uz Dāvida nama godību, bet uz izlīguma garu, kas valdīs pēdējās dienās, kad tas notiks ap to, ko ir caurdūruši (Zah 12,10). Šie ir ļoti mīklaini Vecās Derības vārdi un ne velti tos citēja evaņģēlists Jānis. Jānis vienīgais no evaņģēlistiem rakstīja, ka Jēzum uz krusta koka tika durts (Jņ19,33-37; sal. 1 Jņ 5,6; Atkl 1,7) un Atklāsmes grāmatā apustulis parāda, ka Kunga otrajā atnākšanā Viņš tiks atpazīts kā “caurdurtais” un tas apstiprinās to, ka ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš ir vienīgais Pestītājs un Tiesnesis.

Kāpēc pravietotais ķēniņš būs atmests? Pravietis Zaharija uz šo jautājumu tik skaidri neatbild kā Jaunajā Derībā, bet norāda uz atbildi. Visā pravieša grāmatā parādās doma par skaidru grēka apziņu un nepieciešamību šķīstīties no grēkiem pirms var būt kopībā ar Dievu. Ko tad Dievs darīs, lai atrisinātu šo problēmu? Jaunajā Derībā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai mūs šķīstītu no grēka. Jēzus Kristus mūsu vietā nomiera par mūsu grēkiem. Katrs, kas pieņem Jēzu var pieņem arī Viņa nāvi kā savu un Viņa dzīvi kā savu. Kāpēc sēras būs tik lielas kā Megido? Jo tā bija nozīmīga pilsēta Ziemeļizraelī un ar stratēģiski novietotiem laukiem, kur bija noritējušas daudz asiņainas kaujas, kas pazīstam arī kā Armagidona no Jāņa Atklāsmes grāmatas (16,16), kur notiks apokaliptiskā beigu cīņa. Kristīgā tradīcija šajā fragmentā redz arī laika beigas, kad tiks spriesta tiesa un cilvēki atradīties Kristus klātbūtnē. 

Atbrīvošanas diena būs arī šķīstīšanās un samierināšanās dienu, un Kunga žēlastība pamudinās cilvēkus pie Viņa. Kaut arī tauta atmeta Gana aizsardzību (Zah 11,8), bet tagad viņi sēros par padarīto un visu šo ceremonija vadīs Dāvida nams un priesteri. Grēku apzināšanās un lūgums pēc Dieva piedošanas izpaudīsies arī rūpīgā “uzlūkošanā”. Tauta skatīsies uz Kungu, bet ne tikai miesas acīm, bet arī garīgi pārvirzīs savu skatienu no grēkiem pie Viņa. Gara izliešana, kas parādās arī citu praviešu grāmatās (Ez 39,29; Jl 2,28-29), norāda uz Dieva vēlmi īpašā un neatkārtojamā veidā iezīmēt savu klātbūtni tautas vidū. Svētais Gars ir jāpiesauc, lai Jēzus Kristus personas uzlūkošana izsauktu vēlmi atgriezties un vēl vairāk Viņam piekļauties. 

br. Jānis Savickis OFMCap

6.08.2022

Rom 5, 1-5, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Rom 5, 1-5

Pāvils sūta vēstuli romiešiem, 
manuskripts no Francijas, 14.gs. vidus

Nedēļu pēc Vasarsvētkiem Baznīcā ikgadus svin Svētās Trīsvienības svētdienu. Šie svētki patreizējā formā mums pazīstami kopš 1570. gada, kad kļuva vispārīgi visā Baznīcā. Baznīcas tēvu laiku liturģija apcerēja Trīsvienību pestīšanas vēstures kontekstā un uzlūkoja Viņu kā dinamisku un darbīgu katrā dievkalpojuma brīdī, jo viss iziet “no Tēva caur Dēlu Svētajā Garā”. Svētki par godu Trīsvienībai parādījās atsevišķos reģionos, bet Romas pāvesti neatbalstīja šos svētkus. Pāvests Aleksandrs III (1159-1181) vēstulē Terdonas bīskapam skaidroja šādas nostājas iemeslus: “katru svētdienu, un pat katru dienu tiek svinēta Trijādības piemiņa”. Neskatoties uz to svētki izplatījās un pāvests Jānis XXII Avinjonas trimdā 1331. gadā apstiprināja to svinēšanu visā Romas katoliskajā Baznīcā, bet vēl ilgi netika plaši svinēta. Dieva vārda liturģija šogad piedāvā lasījumus, kuri aicina mūs nepalikt tikai pie pašas dogmas, bet meditēt par Trīsvienību kā komūnijas, dzīves un mīlestības noslēpumu. Pārdomāsim otro lasījumu no vēstules Romiešiem, kurā apustulis Pāvils apgalvo, ka ticības ataisnots cilvēks saglabā mieru “caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (Rom 5,1). Līdzīgi kā Baznīcas Tēvu laikā arī mēs esam aicināti pārdomāt Trīsvienības noslēpumu pestīšanas vēstures perspektīvā un savās dzīvēs.

Vēstules sākumā (1-4.nod.) tiek uzsvērts, ka Dieva pestījošos solījumus var pieredzēt ticības dzīvē. 5. nodaļas pirmie pieci panti ir kā apcere par savastarpējo saistību starp Tēva, Dēla un Svētā Gara darbiem mūsu pestīšanā un dzīvēs. Apustulis Pāvils šīs svētdienas lasījumā vairāk vēlas rakstīt par savu iekšējo ticības pieredzi nekā par teoloģiskajām idejām un grib saviem adresātiem pavēstīt par žēlastības pieredzi. Pāvils grib, lai mēs pieņemtu jauno un pārsteidzošo Dieva atklāsmi, ka Viņa mīlestība mūsos ir uz palikšanu. Ja iepriekš starp Dievu un mums tika celti mūri gan dabiskie, gan grēks, kas lika šķēršļus kopībai ar Dievu, tad Jēzus Kristus iemiesošanās noārdīja šos mūrus un ar savu nāvi un augšāmcelšanos izdarīja to pašu ar nāvi. Starp Dievu un cilvēku nav vairs šķēršļu, un Svētais Gars var tikt ieliets cilvēku sirdīs. Mīlestība, kuru Dievs mums dāvā ļauj mums arī Viņam un tuvākajiem ar atbildēt mīlestību. Tā ir jauna mīlestības spēja, jo mīlestība ir arī zīme un atklāj jauno dzīvi.

Pāvils skaidro jaunās ticīgo attiecības ar Dievu, jo viņi ir ataisnoti un samierināti ar Dievu. Šajā fragmentā tiek uzsvērts mūsu miers ar Dievu. Romas kristiešiem miera vārdi varēja izsaukt pozitīvu atbildes reakciju, jo miers bija arī tas, ko Romas impērija solīja un dāvāja saviem pilsoņiem (Pax Romana). Tomēr Pāvils savā domā gāja daudz tālāk un uzsvēra mieru, kas neiekļaujas politiskās platformās. Dieva piedāvātais miers cilvēci samierina cilvēkus savā starpā ne tikai ārēji, bet iekšēji. Tāpēc arī vēstules sākumā Pāvils sveicināja savus lasītājus ar miera un žēlastības vārdiem (skat. Rom 1,7) un aprakstīja Dieva valstību ar saistībā ar taisnību, mieru un prieku (skat. Rom 14,17), un pašu Dievu sauc par “miera Dievu” (Rom 16,20). Mieru dāvā izlīgšana ar Dievu un tā ir tūlītāja ataisnošanas pieredze un dāvana. Jau pravietis Isaja redzēja saistību starp mieru un taisnību: “taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem!” (Is 32,17). Miers šeit jāizprot kā saskaņu starp divām personām un ne tik daudz cilvēka iekšējais miers, kara trūkums vai pat grēku piedošana. Miers ir vērtība, kura vienmēr ir attiecības ar kādu un jāuzlūko pozitivā gaismā. Šalom - šis vārds jūdiem izsaka taisnīguma stāvokli, kas izriet no ataisnošanas.

Pāvils aicināja lepoties ciešanās, bet kā to var panākt? Pirmkārt, tā laika sabiedrībā lepošanās bija pieņemama tikai tad, ja tā ir pieklajīga. Apustulis atbild uz šo lepošanās domu pakāpeniski, kas ļauj ciešanām pieiet pakāpeniski. Zinot, ka ciešanas rada izturību un pacietība veido izturību jeb raksturu, bet raksturs veidos cerību. Tātad tie, kas iztur ciešanas aug pacietībā un pacietība, kuru viņi mācās veido raksturu, kas rada cerību. Antīkajā pasaulē šāds domu gājiens nebeigtos ar cerību, bet tikai ar rakstura veidošanu. Ikdienas dzīves īstenība var veicināt to, ka ticīgie var svētdarīties un kļūt arvien līdzīgāki Kristum. Cerība Pāvilam norāda uz laiku beigām, jo ikdienas cilvēciskā cerība bieži beidzas ar apbēdinājumu un vilšanos, bet pastarā cerība nebeigsies negatīvi. Pārdabiskā cerība nenovedīs līdz rūgtumam, jo Dievs mūsu sirdīs ielies savu Garu.

Šajā īsajā lasījumā tiek pieminētas visas trīs svētās Trīsvienības personas un Viņu darbības pestīšanas augļi ticīgajos. Jaunās attiecības ar Dievu Tēvu dāvā mieru baiļu vietā, kas nāca no grēka un padara mūs par Dieva pretiniekiem. Ataisnošanu mēs iegūstam caur ticību Dēlam un Svētais Gars uztur mīlestību, lai mēs varētu pieredzēt pestīšanas augļus. Viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par pašiem nabadzīgākajiem, veltīja Svētā Gara godam, jo skatoties uz pūstošiem audiem un lipīgām slimībām, galvenā atbilde varēja būt, ka “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5), jo tik drūmos apstākļos svarīga bija pārdabiskā cerība un mīlestība. Ne velti apustulim Jānim un Pāvilam Dieva mīlestību dāvā Svētais Gars (Jņ 3,16; Rom 5,5; Ef 2,4-7), kurš izrauj mūs no nāves, saista un savieno ar pagodināto Kungu. No Dieva mums nāk svarīgas svētības: miers, pieeja Dievam, žēlastības, cerība un mīlestība. Apustulis Pāvils daloties savā ticības pieredzē ļoti labi zināja, ka ataisnotais cilvēks netiek atbrīvots no šīs pasaules likstām. Pārbaudījumi kristiešu dzīvē ļauj veidot izturību un raksturu, bet lai augtu žēlastībā nepietiek apstāties uz redzamiem panākumiem un personiskā izaugsme, bet vienmēr jāaicina svētā Trīsvienība, lai atjauno pestīšanas pieredzi un pārdabisko cerību.

br. Jānis Savickis OFMCap

6.02.2022

Jņ 15, 26-27; 16,12-15, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, C

Jņ 15, 26-27; 16,12-15

Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu.
Miniatūra komentē (Jņ 15,26)
Manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija 
Vasarsvētki jūdu tradīcijā ir konkrēta diena, kas seko piecdesmit dienas pēc Pashas, bet kristīgie Vasarsvētki ir visas piecdesmit dienas pēc kristīgās Pashas. Vasarsvētki jeb grieķiski Pentēkostē, kas tulkojas “piecdesmit” sākotnēji tika izprasts kā skaitlis, kas apzīmē piecdesmit Lieldienu laika dienas, bet vēlākos gadsimtos attiecās tikai uz Vasarsvētkiem. Šī tradīcija ir senāka nekā Lielās Nedēļas svinības. Lieldienu laiks aicina pārdomāt pestīšanas noslēpumus un noslēdzas ar Svētā Gara nosūtīšanas jeb Vasarsvētkiem, kuros varam lūgts Svēto Garu, lai mēs visas apcerētās patiesības varētu pieņemt savā sirdī. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragments iepazīstina mūs par vienu no Svētā Gara apzīmējumiem - Patiesības Gars, kurš izsaka būtisku patiesību. Darbīgais un svētdarošais Gars mūsos vēlas veikt dažādas darbības un grib būt mācītājs, liecinieks un tiesnesis. Visu Viņa darbību apraksta evaņģēlists Jānis Jēzus atvadu runā.

Jēzus atvadu runā (Jņ 14-16) piecas reizes tiek pieminēts Svētais Gars, kur Viņš tiek atainots kā Paraklēts (aizstāvis, palīgs, mierinātājs): Kurš būs ar mācekļiem un mācekļos (Jņ 14,16-17); mācīs un atgādinās (Jņ 14,26); liecinās par Jēzu (Jņ 15,26-27); pārliecinās pasauli par grēku (Jņ 16,7-11) un ievedīs mācekļus visā patiesībā (Jņ 16,13-15). Pirmā Svētā Gara funkcija ir mācīt un atgādināt mācekļiem, ko Jēzus viņiem teica. Svētā Gara darbība nesaistās ar jaunas mācības vai atklāsmes došanu, jo Gars “nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, un pasludinās jums visu, kas nāks” (Jņ 16,13). Gars veicinās to, lai Kunga mācība iemājotu ticīgo apziņā, lai viņi paliktu vārdos (sal. Jņ 8,31; 15,7-8; 2 Jņ 9). Gars nedos nākotnes zināšanas, bet dos izpratni par to visu jauno, ko dod Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpums. Svētā Gara uzdevums ir atklāt kristīgās dzīves jēgu un visā redzēt Dieva plāna zīmes, lai uz katru notikumu un laiku skatīties caur Jēzus Kristus Atklāsmes prizmu. Līdz Debeskāpšanai Svētais Gars mācekļiem bija Jēzus Kristus personā, bet līdz otreizējais Kunga atnākšanai Viņš būs mācekļos.

Svētais Gars mācīs iekšēji, jo nevar runāt pasaulē tiešā veidā, bet tai vietā lieto mācekļus. Paraklēts ir Patiesības Gars, kurš vada patiesības ceļā. Jēzum bija daudz kas sakāms mācekļiem, ko viņi Kunga zemes dzīves laikā nevarēja saprast, bet Gars to paveiks. Gars risinās problēmu kā jaunā un dziļākā veidā uzlūkot notikušo Atklāsmi. Kad Tēvs pasaulē sūtīja savu Dēlu, tad visa Atklāsmes pilnība mums tika dota, jo Jēzus ir pats Dieva Vārds, bet šis Vārds runāja dzirdamā veidā noteiktas kultūras ietvaros. Katrā laikmetā un vietā Gars neatklāj kaut ko jaunu, bet iemieso Dieva Vārdu no jauna katrā laikā un vietā. Efezā apustulis Pāvils piekodināja prezbiteriem: “Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi… esiet nomodā”, jo nāks viltus mācītāji (Apd 20, 28-31).

Baznīcas ganu instituācijas veidošanās bija cieši saistīta ar vēlmi nesagrozīt patiesību un viņiem tika uzticētas rūpes par patiesību. Apustuļa Jāņa kristīgajās draudzēs sākotnēji bija uzsvars, kuru iepazīstam šīs svētdienas Evaņģēlijā. Jānis uzsvaru lika uz Paraklētu, kas vada visā patiesībā, kas dots visiem ticīgajiem. Vēstures gaitā kāda no šīm tendencēm kristietībā ir bijusi stiprāka, bet karai no tām ir savi trūkumu. Gani, kuri sargā patiesību, bet baidās to iemiesot jaunā laikā un vietā, var padarīt to nesaprotamu un svešu. Gars ir dinamisks un redz labāk kā sastapties ar jauniem apstākļiem. Ja rodas starp diviem dedzīgiem ticīgajiem nesaprašanās, tad kas izšķirs, kurā virzienā Gars viņus ved. Tieši tāpēc Baznīcā abām tendencēm ir liela nozīme, jo tā vada kristiešus ar labu mācību tā, lai Gars varētu vadīt un Baznīca nemitīgi atpazītu ticīgo ceļus. Katrs ticīgais un kopienas ir aicinātas būt uzticīgas patiesībai un vienlaicīgi meklēt ceļus kā šo patiesību iemiesot savās dzīvēs, bet arī vienmēr būt gataviem saglabāt paklausību ganiem. Savukārt, gani ir aicināti uz atvērtību un dziļu patiesības pazīšanu. Svētais Gars ir visa šī procesa centrālā Persona, kurš vienmēr ir jāieaicina ticības dzīvē, lai tā augtu un ietu uz priekšu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.25.2022

Apd 7, 55-60, VII lieldienu laika svētdiena, C

Apd 7, 55-60

Stefana moceklība
Franciskāņu Misāle,

manuskripts no Parīzes, 14.gs.
Septītās lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmajā lasījumā iepazīstamies ar Stefana moceklību. Apustuļu darbi mums piedāvā Pētera un Pāvila runas, bet neviena no tām nav tik spēcīga kā Stefana runa. Šī runa izsauca pretreakciju un Stefans tika nomētāts ar akmeņiem un kļuva par pirmo kristiešu mocekli. Dažādas jūdu sektas un vizionāris izaicināja tautas eliti, bet darīja to privāti vai no tālienes. Pirmie kristieši sacentās ar svētnīcas autoritātēm par Jeruzālemes jūdu ticību un tas arī noveda pie Stafana moceklības. Pārsteidzoši, ka tikai pats Jēzus un arī Stefans Jaunajā Derībā Mesiju sauca par “Cilvēka Dēlu” (Apd 7,56) un tādā veidā atsaucoties uz Psalmiem (8, 4-5; 110,1) un Daniela grāmatu (7,13). Vēl Jēzu identificē kā “Cilvēka Dēlu” Atklāsmes grāmatā (1,13; 14,14). Stefans redzēja Jēzus Kristus godībā Izraela vēstures svarīgāko punktu. "Cilvēka Dēls" Daniela grāmatā (7.nod.) iemieso, piepilda un aizstāj Dāvida pēcteča valdīšans solījumus. Paaugstinātais Mesija ir dievišķa persona un Stefans viņu pielūdza, kas parāda kā pirmie kristieši uzlūkoja Jēzu. "Cilvēka Dēla" tituls ietver sevī cilvēces un ciešanu idejas, Dieva attaisnojošo darbību un godību. Tie bija iecienītākie vārdi ar kuriem Jēzus aprakstīja sevi.

Jaunajā Derībā mazāk uzmanības tiek pievērsta vīzijām, mistiskām un ekstatiskām pieredzēm nekā Vecajā Derībā vai jūdu vidē. Tas saistās ar to, ka Jēzus netika uztverts kā vizionārs un nekrita ekstāzēs. Pirmajās kristiešu kopienās varēja sastapt šādus fenomenus, bet tie nebija bieži: Stefans (Apd 7,55), Pēteris (Apd 10,10-16) un Pāvils (Apd 22,17; 2 Kor 12,1). Stefans redzēja Jēzu “stāvam pie Dieva labās rokas” (Apd 7,56), kas sasaucas ar Psalma vārdiem: “Kungs teica manam kungam, sēdi pie manas labās rokas” (Ps 110,1). Atšķiras vien vārdi par stāvēšanu un sēdēšanu, kas būtībā izsaka domu par novietojumu. Stefana gadījumā Jēzus stāvēšana norāda uz to, ka Kungs sveic savu moceklību pieredzošo sekotāju, kurš kā noziedznieks pie krusta (Lk 23,43), saņēm ielūgumu ienākt debesīs nāves brīdī. Jēzus stāvēja kā liecinieks, jo Stefans atzina Kristu cilvēku priekšā un tagad redz kā Kristus atdzina savu kalpu Dieva priekšā. Lieciniekam atbilstoša stāja ir stāvēšana. Stefanu notiesāja cilvēku tiesa, bet ataisnoja debesu tiesa ar Kungu Jēzu priekšgalā, kurš stāvēja pie Dieva labās rokas.

Stefana sludināšana veicināja saduķeju, farizeju un citu grupu apvienošanis pret kristiešiem. Ja Gamaliēls būtu iepriekš sastapis tika dedzīgus kristiešus, tad viņa attieksme nebūti tik iecietīga (Apd 5, 34-39). Farizeji pacieta jūdus, kuri ticēja Jēzum, kaut arī viņu uzskati likās greizi, bet tie nemainīja Mozus likuma ievērošanu. Farizeji un priesteri, kuri pieņēma Jēzus mācību turpināja rūpīgi ievērot likumu un jūdu kristieši dzīvoja saskaņā ar minimālajām likuma prasībām. Helēnizētie jūdu kristieši, kas ienāca izvēlētajā zemē un runāja par daudz brīvāku pieeju Izraela reliģiskajām tradīcijām. Farizejus biedēja iespēja, ka var tikt apšaubīta pati jūdu ticība un viņiem bija maza ietekme, lai jūdu diasporā mainītu šādu brīvu pieeju ticībai. Stefana pretinieki uztvēra viņa runu kā uzbrukumu īpašajai Dieva izpratnei, ka debesīs Viņam līdzās neviena nav. Visa šī aina parāda, kas atdala jaunu ticību no jūdaisma un tā ir goda atdošana Jēzum un farizejiem tas kategoriski bija nepieņemams. Kas bija godība Stefanam, tas oponentiem zaimi.

Stefana nāve dāvā piemēru kā Izraelis atmeta praviešus sākot ar Mozu. Viņa nāve atgādina Jēzus nāvi: viņš pieminēja Cilvēka Dēlu, izteica pēdējo saucienu, lūdza pāridarītājiem piedošanu un viņu “apglabāja dievbijīgi vīri” (Apd 8,2). Stefans savā nāvē sekoja Jēzum. Galvenā atšķirība nāves aprakstos ir tā, ka evaņģēlists Lūkas Jēzu attēlo kā to, kas paliek klusējošs apsūdzētāju priekšā, bet Stefans runā ļoti skaidri un spēcīgi (Apd 7, 1-53). Stefana runā piepildījās Jēzus vārdi: “es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runā” (Apd 21,15). Nāve ir biedējoša, bet asinsliecība Jēzus dēļ ir cienījama nāve un citiem ticīgajiem tā ir iedvesma kā nest savu krustu. Stefana moceklība un sekojošā ticīgo vajāšana Jeruzālemē neapturēja Dieva vārda izplatīšanos, bet Augšāmceltā vēsts paātrināja savu izplatību, jo Svētais Gars aktīvi darbojās ticīgo kopienā un turpina to darīt arī šodien.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.21.2022

Apd 15,1-2.22-29, VI lieldienu laika svētdiena, C

Apd 15,1-2.22-29

22. maija svētdienā vārda liturģijā lasām svarīgu Apustuļu darbu grāmatas fragmentu. Evaņģēlists Lūkas kārtējo reizi labprāt apraksta ne tikai Baznīcas veiksmes stāstus, bet arī izaicinājumus, cīņas un konfliktus. Attiecības starp jūdu kristiešiem un pagānu kristiešiem bija viens no nopietnākajiem izaicinājumiem pirmbaznīcai. Ja apustulis Pāvils vēstulē romiešiem mēģināja pārdomāt teoloģiskās attiecības starp jūdiem un kristiešiem, tad Apustuļu darbos evaņģēlists Lūkas apraksta praktisko jautājumu risinājumu un veica svarīgu izšķiršanu. Tika nolemts, ka apgraizīšanas nepieciešamība un jūdu ēšanas priekšraksti nav saistoši tiem kristiešiem, kuriem nav jūdu izcelsme, bet ir nākuši no pagānu vides.

Baznīcai Antiohijā īpaši raksturīgs bija tas, ka tā bija izteikti jaukta ticīgo kopiena, kuru veidoja jūdi un bijušie pagāni. Šāda situācija radīja zināmu spriedzi un arī žēlastību un jaunumu. Pagāniem tika sludināts Evaņģēlijs bez prasības pieņemt jūdu tradīcijas un sākumā tas neradīja problēmas (Gal 2,11). Sākotnējā evaņģelizācijas prakse norāda, ka bija dziļa izpratne par Evaņģēlija sniegto brīvību un vispārību, kas iekļauj kristiešu pulkā dažādas izcelsmes cilvēkus. Apustuļiem bija skaidrs, ka tikai Kristus nes pestīšanu un nevis Likums un jūdu tautas rituāli. Baznīca izprata, ka ir brīva no cilvēku, tautu un dabiskajām saitēm, jo “nav ne grieķa,... ne verga, ne brīvā,.. ne vīrieša, ne sievietes - jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,38). Tomēr Jeruzālemē bija ticīgo grupa, kas nepiekrita šādam skatījumam un uzskatīja, ka Mozus Likums ir nemainīgi aktuāls un izsaka Dieva derību ar tautu. Antiohijas kristiešu atvērtība bija nepieņemama arī daudzām citām jūdu kopienām un tas traucēja tām pieņemt Evaņģēliju.

Šis jautājums izsauca diskusiju starp Antiohijas un Jeruzālemes kristiešu kopienām. Tie, kuri ieradās no Jūdejas, mācija, ka tikai apgraizīšanās saskaņā ar Likumu var nodrošināt pestīšanu, bet Pāvils un Barnaba iebilda šādai mācībai (Apd 15,1-2). Jeruzālemē apustuļi risināja šo jautājumu un viņus rūpēja divas lietas: saglabāt Evaņģēlija vēsts vispārīgo raksturu un Baznīcas vienotību. Abas šīs lietas ir vienlīdz būtiskas un tāpēc tās jāņem vērā. Evaņģēlija vēsts pieejamība, universalitāte un atvērtība uz pagāniem ir raksturīga visai Baznīcai nevis kādai lokālai kopienai un tā izriet no Baznīcas dabas un Svētā Gara darbības. Universālās Baznīcas vienotību nodrošina Svētais Gars, kurš ir klātesošs kristiešu kopienās, sarunās, diskusijās un atbalsta izlīgumu, vienību un pretojas šķelšanās tieksmēm. Jūdiem atbilde uz jautājumu, ko darīt ar pāgāniem bija vienkārša: sākumā viņiem jābūt pieņemtiem jūdu kopienā ar apgraizīšanu un kristībām, un jāievēro Mozus likums. Pāvils un Barnaba iebilda šādam skatījumam.

Jeruzālemes koncils ir pirmais piemērs, kad Baznīcas vadītāji sapulcējās, lai izšķirtu svarīgus ticības mācības jautājumus. Svinīgs lēmums, kuru pieņēma Svētā Gara vadībā apustuļi un vecākajie izveidoja precedentu, kas periodiski atkārtojas visā Baznīcas vēsturē. Baznīca apzināja teoloģiskus, bibliskus un pastorālus argumentus, un Svētais Gars vadīja mācekļus tā, lai viņi pildītu Dieva gribu. Koncils nolēma neuzlikt pagānu izcelsmes kristiešiem smagumus, kas saistījās ar Mozus likumu ievērošanu izņemot to, kas attiecās uz kopienas dzīves mieru. Pirmkārt, nelietot pārtikā elkiem upurētu pārtiku, ko varēja iegādāties tirgū un bija ieejama barība trūcīgiem cilvēkiem. Jūdiem un daudziem kristiešiem tas bija ieļaunojums, jo dēmoniem upurēti ēdieni ir nešķīsti. Baznīcai izdevās atrast kompromisu, jo tā ir miera kopiena nemierīgajā pasaulē. Tas nenozīmē, ka nepastāv spiedzes un nesaskaņas, bet tās var pārvarēt ar lūgšanu un Svēto Garu.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.12.2022

Apd 14, 21-27, V lieldienu laika svētdiena, C

Apd 14, 21-27

Pāvils un Barnaba
Stundu lūgšanu grāmata
manuskripts no Parīzes, 1410-1430.g.

15. maija svētdienā pirmais vārda liturģijas lasījums no Apustuļu darbiem piedāvā mums fragmentu, kurā var iepzīties ar pirmo apustuļa Pāvila misionārā ceļojuma vienu no epizodēm ap 45-48 gadu. Lasījums kopā sniedz iedvesmojošu un pozitīvu noskaņu, jo pagāni pieņēma ticību un nostiprinājās tajā, tomēr Evaņģēlija sludināšana šeit nav attēlota kā uzvaras gājiens, bet reālistiski ar izaicinājumiem un grūtībām. Pāvils un Barnaba savu misionāro darbību uzsāka Mazāzijā, kur viņiem labi gāja ar Evaņģēlija sludināšanu daudziem pagāniem un jūdiem, bet arī saskārās ar naidīgu attieksmi no pagāniem un jūdiem, kuri neticēja viņu vēstij un vajāja viņus no pilsētas uz pilsētu.

Evaņģēlists Lūkas ļauj mums ieskatīties Pāvila un Barnabas misionārajā metodē. Pirmais, ko viņi darīja, bija Evaņģēlija sludināšana Derbes pilsētā, kas nesa labus augļus un darīja “daudzus par mācekļiem” (Apd 14,21) kā to bija licis Jēzus (Mt 28,19). Pēc tam viņi atgriezās vairākās pilsētās, kur jau darbojās iepriekš, lai stiprinātu lokālās baznīcas ticībā. Viens no Pāvila vēstuļu galvenajiem uzdevumiem bija stiprināt un iedrošināt ticīgos. Lūkas nepiemin vēstuļu rakstīšanu, bet ļauj ieskatīties kā Pāvils praksē īstenoja šo ticības stiprināšanas darbu. Interesanti, ka viņi atgriezās pilsētās no kurām tikai nesen bija izdzīti (Apd 13,50-51) vai aizbēga no bailēm par savu dzīvību (Apd 14,5-6), vai arī tika nomētāti ar akmeņiem (Apd 14,19).

Jūdu pretestība pret Pāvila darību augstāko punktu sasniedza Listrā, kad viņu nomētāja ar akmeņiem “un domādami viņu jau nomirušu, vilka to ārā no pilsētas” (Apd 14,19). Atgriezties šajās pilsētās bija bīstama apņemšanās. Šajās pilsētās viņi publiski sludināja neticīgajiem jeb pagāniem, bet tagad ieradās privāti un uzrunāja ciešā lokā tikai kristiešus. Stiprinājums ticībā jaunatgrieztajiem ir ļoti svarīgs, jo bez garīgās vadības viņi varēja atgriezties vecajās ticībās un uzskatos. Tas lika arī viņiem iecelt vecākos jeb prezbiterus, lai vadītu šīs ticības kopienas, kuras bija pietiekoši lielas un stabilas. Šajā vietā lasām pirmo reizi šāda amata izveidošanu ārpus Jeruzālemes baznīcas.

Ticības pārbaudījumi lika viņiem uzsvērt jaunu aspektu mācībā, jo “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” (Apd 14,22). Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus teikto: “Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod” (Mt 7,14; sal.11,12). Evaņģēlists Lūkas Evaņģēlijā un Apustuļu darbos parāda pārbaudījumu un ciešanu klātbūtni Dieva pestīšanas iecerē. Jēzus paredzēja bēdas un vajāšanas (Lk 10,3; 21,12-19; Jņ 15, 18-25) un Apustuļu darbos ticīgie jau to pieredzēja (Apd 7,56-60; 8,1-3; 9,23-25.29-30; 12,1-5). Cilvēki nav gatavi pārbaudījumiem un meklē savu labumu. Jūdi sargāja savu noslēgto pasauli un pretojās Evaņģēlijam iesaistot arī pagānus, bet apustuļi aicināja atvērt ticības durvis. Atvērtība, brīvība, atteikšanās no sastinguma ļauj Dieva žēlastībai ienākt cilvēka dzīvē, bet tai var sekot arī ciešanas.

Fragmenta beigās lasām par to kā Pāvils un Barnaba noslēdza misionāro darbu, kuru bija plānojuši un atskaitījās par to ticības brāļiem. Viņi ziņoja, ko Dievs caur viņiem darīja un godināja Dievu. Uzmanību viņi vērsa uz to, ko Dievs darīja un nevis uz saviem personiskajiem panākumiem, un uzsvēra kā Dievs atvēra ticības durvis pagāniem. Pāvilam un Barnabam nācās atzīt un pazemībā pieņemt, ka jaunās kristiešu kopienas uzāka savu dzīvi un viņi nevarēja tās vadīt, bet nācās tās tikai apciemot un stiprināt ticībā, un iecēla tajās vecākos. Tas viss pārsniedza viņu spēkus un tikai Svētais Gars varēja vadīt Baznīcu, kas tika nodibināta tik daudzās un atšķirīgās pilsētās, jo paši apustuļi visur nevarēja nokļūt. Apustuļu uzdevums bija panākt, lai katras pilsētas baznīca kļūtu par vienas Kristus Baznīcas vienotības zīmi, kas liecinātu par Kunga mīlestības darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap

5.04.2022

Apd 13, 14.43-52, IV lieldienu laika svētdiena, C

Apd 13, 14.43-52

Pāvils un Barnaba dziedina klibo
manuskripts no Austrijas, 1425-1435 g.*
Ceturtā Lieldienu svētdiena ikgadus ir veltīta Labajam Ganam un katru gadu lasām kādu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas. Šajā Svētdienā Kristus atklājas kā Jērs un Gans, kurš ved atbrīvoto tautu pie dzīvības avota. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas varam lasīt, ka Dievs vēlas ar jaunās dzīves dāvanu aplaimot visus cilvēkus. Ikkatrs, kas pieņem šo Dieva dāvanu var pieredzēt līksmību un Svēto Garu. Barnabas un Pāvila misijas sākums atgādina Jēzus misijas sākumu, jo kā Jēzus bija Tēva izvēlēts un Svētā Gara piepildīts (Lk 3,21-22), tā abi apustuļi bija Gara izvēlēti pravietot un doties misijā (Apd 13,2-4). Pēc tam, kad pār Jēzu nāca Svētais Gars, Viņu kārdināja velns un to Viņš atmeta (Lk 4,1-13), tā arī abus apustuļus misiju sākumā Kipras salā kāds mags, “velna bērns” kārdināja mācekļus (Apd 13, 4-12). Ja Jēzus mācīja sinagogās un Nācaretē pirmo reizi sludināja (Lk 4,15), tad Pāvils sludināja Kipras sinagogā (Apd 13,5) un pirmā lielā runa viņam bija Pisidijas Antiohijā. Ja Jēzus primo mācību Nācaretē priecīgi uzņēma, bet daudziem arī radās šaubas (Lk 4,22, 24-29), tad Pāvila katehēze Pisidijā sākumā bija labi uzņemta, bet drīz vien parādījās oponenti (Apd 13,44-45). Ja Jēzu izraidīja no sinagogas un “viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30), tad Pāvils pasludināja, ka “mēs vēršamies pie pagāniem” (Apd 14,46). Evaņģēlists Lūkas abās savās grāmatās šīs paralēles norādījis apzināti, lai parādītu, ka Baznīcas misija ir Labā Gana misijas turpinājums.

Šie notikumi veidoja pagrieziena punktu Baznīcas darbībā, jo apustuļi vērsās pie pagāniem un arī Apustuļu darbu grāmatā tas ir svarīgs pavērsiens. Jau iepriekš grāmatā izskanēja doma par Svētā Gara plašo darbību (Apd 2) un pagāna Kornēlija un viņa nama atgriešanos (Apd 10), tad tagad Pāvila un Barnaba kalpojums īstenojās vēl skaidrāk, jo jūdi viņus atmeta, bet pagāni viņus priecīgi pieņēma. Svarīgi šajā Labā Gana svētdienā ievēot, ka Barnaba un Pāvils darbojās kopā. Barnaba prata dalīties ar Pavilu savā pieredzē un apmācīja viņu, lai viņš varētu uzsākt savu sludināšanas ceļu. Labu līderi var izvērtēt saskaņā ar spēju atstāt aiz sevis sekotājus. Barnaba iedrošināja Pāvilu un nejuta vajadzību vienmēr būt pirmajā vietā. Ja fragmenta centrā redzam Pāvilu, tas nenozīmē, ka Barnaba būtu mazāk ietekmīgs, jo viņi bija viena komanda. Barnaba bija viens pirmbaznīcas pilāriem un viens no pirmajiem, kas ļoti nopietni sāka uztvert Evaņģēliju, kaut arī visdrīzāk nepazina Kungu Jēzu. Viņš bija gudrības un cerības pilns, un spēja pievilkt cilvēkus pie sevis. Pāvila dzīvē Barnabam bija izšķiroša nozīme, jo ja Ananija viņu nokristīja un iekļāva Baznīcas kopienā, tad Barnaba viņu ievadīja ticības dziļumos, saprata un iedrošināja Pāvilu.

Pāvila vēsts centrā bija Jēzus kā Kristus persona un solījums, kurš nācis saskaņā ar Dieva apsolījumu. Katehēzes par Jēzu neizsauca klausītājos sašutumu un tie neuztvēra, ka Pāvils sagrozītu Dieva solījumus, cerības pēc mesijas vai mācību par vienīgo Dievu. Sludinot par to, kas ir Jēzus un kādu pestīšanas darbu Viņš ir veicis, Pāvils izmantoja jūdiem labi zināmu valodu. Sākumā viņš pieminēja tautas nepaklausību un sacelšanos pret Dievu, un vienmēr ir iespēja, ka tas var atkārtoties, bet pirmās katehēzes laikā nevienam neko nepārmeta un pat nesludināja Evaņģēliju. Klausītāji lūdza Pāvilu turpināt nākamajā sabatā šo katehēzi un vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Pāvils un Barnaba novērtēja šādu ieinteresētību un redzēja tajā Dieva iedarbības zīmi.

Nākamajā sabatā “gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu” (Apd 13,44). Pāvila vārdi atsaucās ne tikai jūdu, bet arī pagānu sirdīs. Jāuzsver, ka Lūkasa vārdi par “visu pilsētu” ir hiperbola, jo Pisidijas Antiohijā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotājiem un visiem neiespējams bija sapulcēties. Jūdos sašutumu un skaudību radīja apstāklis, ka pagāni arī pievienojās klausītāju lokam. Atbildot uz visiem šiem pavērsieniem jūdi “sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus” (Apd 13,50) pret apustuļiem, jo kad pietrūka racionālu argumentu, tad efektīvas likās intrigas un ietekmīgas personas. Pirms nedēļas jūdu rūpīgi klausījās Pāvilu un nepretojās viņa mācībai, bet tagad pretojās viņam. Jūdi pagānus uztvēra kā cilvēkus no ārpuses, kuriem ticības jautājumos nav jāiejaucas un tie necienīgi, lai kļūtu par Dieva solījumu saņēmējiem. Jūdi neiesaistījās sarunās ar pagāniem, bet uzreiz vērsās pret Pāvilu, kas visdrīzāk nebija biblisks strīds, bet apvainojumu un pārmetumu virkne. Galvenais sašutums bija par to, ka Pāvils pagāniem atļāvās dod Dieva solījumus un katehēze par Jēzu tā arī otrajā sabatā netika skaidri pasludināta. Pirmo reizi savā misijā Pāvils nonāca izvēles priekšā un sapratis, ka jūdi viņu atmeta, sāka sludināt pagāniem, kuri “priecājās un slavēja Kunga vardu” (Apd 13,48). Cilvēku skaits, kas pieņēma Evaņģēliju varēja būt liels, jo vēlāk Pāvils un Barnaba atgriezās Pisidijas Antiohijā, lai stiprinātu brāļus ticībā. Evaņģēlija vēsts bija ir pievilcīga un atvērta uz visiem, kas vēlas to pieņemt, ka pretestība nevarēja to apturēt un tā nesa augļus. Labais Gans joprojām dāvā savu Garu, lai Kunga vārds varētu būt pasludināts laikā un nelaikā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

* St. Paul and St. Barnabas healing a cripple - Institut für Realienkunde, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/lv/item/15501/005279

4.27.2022

Apd 5, 27b-32.40b-41, III lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 27b-32.40b-41

Eņģelis atbrīvo Pēteri no cietuma
Franciskāņu misāle
manuskripts no 14.gs. Parīzes
Lieldienu laika trešās svētdienas vārda liturģijā pirmajā lasījumā turpinām pārdomāt fragmentu no Apustuļu darbu grāmatas. Šīs svētdienas lasījums dod vēl vienu iespēju pārdomāt augšāmceltā Kunga jauno dzīvi Baznīcā, ticīgo kopienā. Agrīnā baznīca izturēja pirmo vajāšanu vilni ar spēcīgu ticību, vēlmi paklausīt Dievam un drosmīgu liecību par Jēzu. Jeruzalemes baznīca nebija klusa, dievbijīga kopiena, bet dinamiska un aktība, kas izraisīja opozīcijas pieaugumu. Jēzus sekotāji jau iepriekš bija apcietināti par to, ka mācīja svētnīcā par Jēzu un Viņa augšāmcelšanos (Apd 4). Tautas līderi bija dzirdējuši Pētera un Jāņa katehēzes un nevarēja viņus apturēt un lika viņus aizturēt jau otro reizi. Eņģelis atbrīvoja apustuļus no cietuma un sūtīja atpakaļ sludināt par Jēzu. Tautas elites apsūdzības un pārmetumi apustuļiem ir saprotami un viņus nodarbināja vairākas lietas. Sinedrija locekļi rīkojās tā it kā viņiem būtu neapstrīdama autoritāte pār apustuļiem. Pirmkārt, apustuļi neklausīja viņus un līderi nevarēja viņus ietekmēt ar savu statusu, reliģisko vai sabiedrisko statusu, vai skaļām prasībām.

Pirmajā reizē, kad arestēja apustuļus elite bija “noskaitusies” par augšāmceltā Jēzus sludināšanu (Apd 4,1), bet šajā reizē viņus motivēja “skaudība” (Apd 5,17). Augstie priesteri nopratināja apustuļus sinedrija priekšā, kas bija ietekmīgākā Jeruzālemes padome. Sinedrijā vadošie reliģiskie un politiskie vadoņi risināja lietas ar kurām romiešu varas iestādes negribēja nodarboties un bija atbildīga par mieru svētnīcas apkārtnē, ko arī šīs svētdienas lasījumā viņi mēģina īstenot. Augstais priesteris atgādināja aizliegumu sludināt (Apd 4,17-18), bet apustuļi klaji neklausīja šīm tiešajām pavēlēm. Viņi turpināja sludināt un piepildīja pilsētu ar mācību un vainoja tautas eliti Jēzus nāvē (Apd 5,28). Pirms nedēļas svētdienas lasījumā tika pieminēts, ka ticīgie pulcējās Sālamana kolonādē, bet šajā svētdienā uzzinam, ka vēsts bija izplatījusies daudz plašāk un tā bija kļuvisi par nozīmīgu publisku tēmu visā pilsētā. Tautas līderiem bija jāved Izraelis pa taisnības ceļiem, bet šeit viņi tika vainoti Dieva izvēlētā, mesijas nāvē. Augstais priesteris pat nevarēja nosaulkt Jēzus vārdu un lietoja vārdus “šis Cilvēks” (Apd 5,28) negatīvā veidā un distancējās no Viņa. Augstais priesteris nelietoja Jēzus vārdu, jo zināja, ka tam piemīt liels spēks (Apd 3,16;4,10) un nevēlējās to piesaukt. Tautas vadītāji izjuta barjeru starp sevi un apustuļiem, un tāpēc runāja par viņu mācību, kas līderiem bija nepieņemama.

Vēsts par Jēzu, kuru tautas vecākie gribēja apturēt ar romiešu rokām un apustuļu apcietināšanu tagad piepildīja Jeruzālemi. Mācība kļuva tik populāra un ietekmīga, ka nekas vairs nevarēja to ierobežiot. Tautas vecākie vairs nespēja kontrolēt un vadīt notiekošo, un bija visai izmisuši. Pēteris savā atbildē atkārto iepriekš izteikto domu, ka jāklausa vairāk Dievam nekā cilvēkam (Apd 4,19-20; 5,29). Jēzus apustuļus nosauca par “lieciniekiem” un Evaņģēlija sludinātājiem, kuriem jādarbojas “gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam” (Apd 1,8). Tas nozīmē, ka Dievs lika viņiem sludināt svētnīcā un viņi bija apņēmības pilni to turpināt. Pēteris lieto vārdu “jāklausa” un tādā veidā izsaka domu, ka apustuļiem tā ir morālā nepieciešamība. Pēteris bija gatavs pat mirt nekā nepaklausīt Kungam. Pēteris pasludināja, ka “Dievs ar savu labo roku viņu paagstinājis par Valdnieku [archeyon] un Glābēju [soter]” (Apd 5,31) un apliecināja, ka viņa līderis ir Jēzus un nevis tautas elite. Romiešiem imperātos bija vienīgais pasaules glābējs un dziedinātājs. Apustuļi bija veikuši savu radikālo izvēli starp Jēzus mācību un to, ko piedāvā pasaules elites.

Fragmenta noslēgumā tiek apkopota apustuļu pieredze un tautas vadītāju spiediens neko nemainīja viņu darbībā un attieksmē. Apustuļi priecājās, ka bija atzīti par cienīgiem Jēzus vārda dēļ ciest. Bez prieka nav iespējama Evaņģēlija sludināšana. Apustuļu sludināšanas veiksme apbēdināja valdoši sabiedrības slāni, jo viņi juta, ka zaudē varu un kontroli pār savu tautu. Tautas līderi izmantoja politisko nevis garīgo varu, lai ietekmētu baznīcu, bet nesekmīgi. Brīdinājumi Pēterim, protams, attiecās uz visu baznīcu. Augstais priesteris pārmeta, ka apustuļi grib vainu par Jēzus asinīm uzvelt viņiem. Tā bija patiesā jautājuma būtība. Pēteris jau iepriekš sludināja, ka Jēzus Kristus bija Dieva vīrs, kuru jūdi piesita krustā, bet Dievs Viņu piecēļa no miroņiem (Apd 2,22-23; 4,10). Atbildība bija jāuzņemas tautas līderiem un Jēzus vārds bija nopietna problēma jūdu vadībai. Pētera vārdi “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem” (Apd 5,29) Jaunās Derības kontekstā ir vieni no svarīgākiem, jo tie ir būtiski kristīgajai dzīvei un lai izprastu ticīgā cilvēka attiecības var valdošo varu. Briesmu un pretestības priekšā apustuļi nebija gatavo iet uz kompromisiem un pārrunāt Evaņģēlija patiesības, lai nodrošinātu sev personisko labsajūtu vai stabilitāti, bet apzinājās dziļo plaisu starp sevi un sinedrija locekļiem. Jaunajā Derībā ir skaidri pateikts, ka tas, kas noraida Dēlu, noraida Tēvu. Apustuļu atbilde ir apbrīnojuma un apstiprina Jēzus vārdus, kur Viņš saka, ka “laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis un ķengās jūs…priecājieties tajā dienā un dejojiet… jūsu alga ir liela debesīs” (Lk 6, 22-23). Ikdienas publiski un privāti apustuļi sludināja Evaņģēliju, ka Jēzus ir Kristus un šie izaicinājumi joprojām ir aktuāli.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.20.2022

Apd 5, 12-16, II lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 12-16

Pēteris un Jānis dziedina klibu ubagotāju 
Krāšņajos svētnīcas vārtos (Apd 3,1-10)
manuskripts no Francijas, 13.gs.
Lieldienu laiks ir jaunās Dieva tautas svētku laiks, jo Baznīcas noslēpums savus sākums smeļas no Pashas un tajā gūst savus spēkus. Ar savu pashālo upuri Kristus pulcināja savu tautu, kas iepriekš bija izkaisīta, veidoja to par vienu ģimeni, kuru uztur mīlestība un atdzīvina Svētais Gars. Baznīcas tēls, kas atklājas Lieldienu laika Dieva vārda liturģijā iepazīstina mūs ar Baznīcu, kas ir ciešā harmonijā ar Svētā Gara darbību. Tieši tāpēc Apustuļu Darbu grāmata ir īpaši vērtīga lasāmviela, kuru Lieldienu laika svētdienās lasām kā pirmo lasījumu. Otrajā Lieldienu svētdienā pirmais lasījums apkopo zīmju un brīnumu darbības augļus Baznīcas sākumā.

Apustuļu darbu grāmatas sākumā dzirdam Pētera sludināšanu un trīs tūkstošu cilvēku kristības, un pēc tam evaņģēlists Lūkas pievērsās tam kā ticīgie dzīvoja un kā veidoja savā starpā attiecības (Apd 2, 42-47). Šajā svētdienas lasījumā ir fragments no notikumiem, kuros darbojas Pēteris un Jānis un kā attiecas pret citiem (Apd 3,1-5,42). Vēsturiski skatoties tas ir pirmais apustuļu gads Jeruzālemē pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kuru Lūkas ļoti idealizē un apraksta kā laiku kurā ticīgajiem bija “vienprātība” (Apd 1,14; 2,46; 4,24; 5,12).

Pirmais, ko lasām šajā fragmentā, ir par brīnumiem un piezīmi par vietu - Sālamana kolonāde, kur kristieši mēdza pulcēties. Viņi bija jau izdalīti tautā kā atsevišķa grupa un ar tādu reputāciju, ka cilvēkos radās no vienas puses sajūta, ka viņiem nevar pievienoties, bet no otras - piepulcējās. Pateicoties daudzajām zīmēm Jeruzālemes iedzīvotāji cienīja apustuļus un viņu biedrus (Apd 5,12-13) un tas neļāva tik viegli ietekmīgajiem jūdiem vērsties pret viņiem (Apd 4,21; 5,26). Dziedināšanas kalpojums veicināja apustuļu autoritātes pieaugumu. Visdrīzāk apustuļi domāja, ka Jeruzālemes svētnīcā tiks atjaunots Izraelis un tāpēc sākotnēji tajā daudz uzturējās.

Pēc tam, kad Lūkas aprakstīja apustuļu autoritāti kopienas lokā: mācībā un ietekmē pār materiālajiem labumiem, nāvē un dzīvībā, tad tagad evaņģēlists parāda apustuļu publisko ietekmi. Viņu uzturējās Sālamana kolonādē svētnīcā un staigājot pa ielām. Sālamana kolonādē bija visai plaša pulcēšanās vieta, kas norāda, ka liela ticīgo grupa tur pulcējās kopā. Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Pēteris un pārējie apustuļi bija patiesi divpadsmit Izraeļa cilšu vadītāji. Viņš mēģināja parādīt spriedzi starp bijību, kuru iedvesa apustuļi un nevēlēšanos viņiem tuvoties un pieskārties, bet tikai, “lai Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem.” (Apd 5,15). Senajā pasaulē cilvēki domāja, ka ēna ir savienota ir cilvēku. Piemēram, jūdu likumā atrunā gadījumu, ja kāda ēna pieskaras līķim, tad viņš kļūst nešķīsts tik pat cik pieskārtos tieši.

Kas varēja tie, kas neuzdrīkstējās pievienoties apustuļiem? Tas laikam nozīmēja, ka neviens liekulis vai neticīgais neuzdrīkstējās viņiem pievienoties, un īpaši pēc tam, kad Hananja un Safīra “izaicināja Svēto Garu” un izlikās (Apd 5,1-11). Tie, kam nebija problēmas ar izlikšanos un divkosību labprāt pievienojās apustuļiem. Dievs neļāva meļiem un liekuļiem pievienoties Baznīcai. Ātrais ticīgo skaita pieaugums bija raksturīgs pirmbaznīcai (Apd 2,41.47; 4,4; 6,1.7; 9,31). Zīmes un brīnumi apstiprināja, ka Dieva Vārds ir savas tautas vidū. Dievs veidoja Baznīcu neskatoties uz biedējošo atgadījumu ar Hananju un Safīru, jo Baznīca netiek veidota saskaņā ar reklāmas un mārketinga staratēģijām, kas piedāvā patīkamu produktu, bet harmonijā ar Dieva vārda spēku un Svēto Garu. Slikti viedokļi, bailes un vajāšanas nevar apturēt Dieva Garu, kurš vēlas glābt grēciniekus un atklāt viņiem Jēzu Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.12.2022

Ez 36, 16-17a.18-28, Lieldienu vigīlija

Ez 36, 16-17a.18-28

Ezehiēls pravieto par dzīvības ūdeni
manuskripts no 13.gs. otrās puses
Anglija
Lieldienu nakts vigīlijas vārda liturģijas pēdējais un septītais Vecās Derības lasījums ir ņemts no pravieša Ezehiēla grāmatas. Ezehiēla grāmatas vārdi ir nozīmīgs brīdis Bībeles vēsturē un ir kā saskarsmes vieta starp Veco un Jauno Derību. Lasījumā var iepazīties ar Dieva solījumu neuzticīgajai tautai, kurai Viņš bija gatavs piedot grēkus un sapulcināt atkal kopā. Nākotne ir iesakņota Dieva gribā atjaunot Izraeli un padarīt iespējamu Kunga klātbūtni cilvēku starpā. Pestīšana šajā lasījumā ir parādīta kā atjaunošana un apvienošanās, bet grēks kā tas, kas šķeļ un izkaisa. Pravietis Ezehiēls sludināja arī sodu par grēkiem, tomēr nevis lai mazinātu vai salauztu cerību, bet lai atbrīvotu no ilūzijām par nākotni, ka pati svētnīca un Dāvida dinastija var atrisināt tautas problēmas. Tikai brīvība no ilūzijām var nest patiesu cerību un gatavību pieņemt Dieva apsolījumus un jaunumu. Izraeli pievīla tas, uz ko viņi paļāvās, bet viņi aizmirsa par cilvēka sirds dziļumiem un Dieva ielaišanu tajos. Tāpēc arī Dievs vēlējās iedibināt jauno derību, lai cilvēks vērstu savu uzmanību uz mīlestību. Nākotnes solījums ir skaidrs un beznosacījumu, jo Dievs tika daudz negaidīs Izraela atgriešanos, bet izies ar iniciatīvu un dāvās piedošanas žēlastību.

Ezehiēla grāmata pārdomā zemes zaudējuma krīzi un jaunās izredzes senajai Jeruzālemei. Ezehiēla grāmatas 33-37. nodaļas satur interesantākos un aizkustinošākos solījumu no grāmatas. 36. nodaļā mēs varam lasīt par Dieva solījumu sapulcināt cilvēkus no tautām un attīrīt viņus no nešķīstības un elkiem, aizvietos viņu akmens sirdis ar miesas sirdi un dāvās viņiem garu, kas ļauj sekot baušļiem. Šīs liturģijas lasījums veido grāmatas kodolu un šī vēsts apkopo visu grāmatas vēsti (Ez 36,16–38). 36. nodaļu veido divas daļas. Pirmajā daļā (36, 1-5) pravietis solīja svētību Izraelim, kurš piedzīvis zemes atjaunošanos, bet otrajā daļā (36,16-38) - tautas šķīstīšanu un atdzimšanu. Kāpēc tautai bija nepieciešama atjaunošanās? Dievs sodīja tautu par tās grēkiem ar Babilonas trimdu. Izraelis bija aizvainojis Dievu ar slepkavībām un elkdievību, un sods izpaudās tautas izklīdināšanā starp tautām - trimdā, tomēr Kungs neplānoja tautu atstāt svešatnē. Svarīgākā šķīstīšanās bija saistīta ar atteikšanās no elkdievības, lai uzticīgi ievērotu Kunga likumu. Tauta atgriezīsies savā zemē, Dievs to šķīstīs, pārveidos un viņi sekos Kungam. Ezehiēla apsolījums piepildījās pēc atgriešanās apsolītajā zemē, kad līdz pat Jezus Kristus laikam Izraels bija uzticīgs vienīgajam Dievam un pats neapgānīja svētnīcas kultu. Ezehiēls šos grēkus aprakstīja ļoti izteiksmīgi: apgānīja zemi ar savu rīcību un aptraipīja Dieva vārdu pagānu priekšā. Lai atjaunotu savu vārda godu, Dievs vēlējās arī šķīstīt un apvienot tautu. Trimdas laiks deva iespēju laboties, lai mainītu savu sirdi un garu. Šajā pravietojumā Ezehiēls parāda divas perspektīvas: konkrēto atgriešanās no Babilonas gūsta un mesiānisko laiku piepildīšanās.

Ezehiēls iedvesmojās no Atkārtotā likuma grāmatas pravietojuma par “sirds apgraizīšanu” (At 30,6) un sludināja, ka pēc trimdas cilvēki tiks apslacīti ar “šķīstu ūdeni” (Ez 36,25) saistībā ar grēku piedošanu (Ez 36,25.29) un jaunās sirds un jaunā gara dāvanu (Ez 36,26). Dieva Gars ļaus paklausīt Dieva gribai un atjaunot derības kopienu. Lai līdz šādai izpratnei Vecās Derības ticīgie nokļūtu bija jāpaiet zināmam laikam, jo sākotnēji Gara darbību izprata vairāk ārēji un psiholoģiski, kas izpaudās fizisku spēku un prāta spēju pastiprinājumā, lai īstenotu noteiktu misiju (soģi aizsargāja tautu, ķēniņi valdīja, pravieši sludināja). Vēlākā laika posmā tik pamanīts Gara morālās darbības aspekts (Ps 51 un Gudrības grāmatā), bet visdziļākā veidā atklājās Ezehiēla grāmatā kā nākamo mesiānisko laiku solījums (Ez 36,26-27). Pieaugošā apziņa par Dieva Gara klātbūtni ļāva svētajiem autoriem īsi pirms Jēzus Kristus ienākšanas pasaulē atskatīties uz visu pestīšanas vēsturi kā Gara darbības lauku.

Baznīca uzlūko Ezehiēla vārdus kā pravietojumu par kristībām, kurās cilvēki tiks “slacīti ar šķīstu ūdeni”, kas attīrīs Izraeli un tautas no grēkiem, dāvās Svēto Garu, kas atjaunos sirdis un ļaujs piepildīt mīlestības likumu. Ūdens ne tikai uztur dzīvību, bet arī ļauj saglabāt tīrību. Līdzīgi Dieva darbība šķīstī cilvēku no ļaunā, kas apgāna. Ūdens simbolika ir ļoti viegli saprotama un piemērojama morālajai šķīstībai. Piemēram, roku mazgāšana nozīmē to, ka cilvēks ir bez vainas un zīme tam, ka nedara neko ļaunu. Ūdens šķīstījošā funkcija piepildījās kristības ūdenī, kad Jānis Kristītājs kristīja “ūdenī uz atgriešanos no grēkiem” (Mt 3,11), jo “tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 3,21).

Baznīcas tēvi Ezehiēla vārdos redzēja norādi uz kristību attīrošajiem ūdeņiem. Fragmenta noslēgumā pravietis pievērsās derībai, kad Dieva likums netiks ievērots tikai ārēji, bet izrietēs no sirds. Tas būs iespējams tāpēc, ka Dievs pārveidos cilvēka sirdi, spējīgu uz cēlu un spontāni labu rīcību. Tā rezultātā starp Dievu un cilvēku izveidosies cieša saite kas būs spēcīgāka par dabiskajām saitēm cilvēku starpā. Tā būs patiesa derība, kuru precīzi izsaka pravietis Jeremija: “jūs būsiet mana tauta, un es būšu jūsu Dievs” (Jer 11,4). Ja mēs meklējam vienu no Vecās Derības svarīgajām idejām, tad “derība” ir viena no tām un līdzās tai ir arī “Likums” (Tora), “solījumi” un Jaunajā Derībā īpašs uzsvars ir likts uz “valstības” piepildīšanos. Ideja, kas vijas cautri visai Bībelei un, kas nav tik precīzi formulēta kā “derība” vai “likums”, ir Dieva klātbūtne savas tautas vidū: “Savu Mājokli es likšu starp jums, es neatstāšu jūs” (Lev 26,12). Fragments noslēdzad ar līdzīgiem vārdiem: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs!” (Ez 36,28, sal. Izc 6,7).

Pirmatnējā cilvēku harmonija ar Dievu, sevi un cilvēkiem tiek atjaunota ar derību, taču problēma bija tā, ka derība bija nepastāvīga. Cilvēks ir pārsteidzošs radījums un kaut arī zināja, ka derība ir laba un izvēlējās elkus, nespēja to ievērot. Dievs nevēlas uzspiest savu gribu bez mūsu piekrišanas. Pravietis Ezehiēls ļauj izprast apustuļa Pāvila vārdus no vēstures romiešiem, ka pats likums nepalīdz pestīties. Pestīšanu var pieredzēt tikai Jēzū Kristū un pravietis Ezehiels ļoti pietuvināja un gatavoja Izraeli Kristus nākšanai. Ezehiels bija patiess katehumenu un kristiešu pravietis, jo visa liturģija un īpaši kristību liturģija ir simbolu pilna no šīs grāmatas. Dievs vēlas pārveidot cilvēka dziļāko būtību, lai mainītu domāšanas, gribas, jūtu, sirdsapziņas un vēlmju avotus. Jauna sirds, ko solīja pravietis, ir jauns domāšanas, lēmumu, jūtu darbības veids, kas atpazīst Dieva darbību un iedvesmas, bet akmens sirds ir tāda, kas ir nejūtīga pret Dievu un Viņa balsi. Jēzus Kristus veica pilnīgu atjaunošanu, jo apvienoja dažādās tautas savā miesā.

Ezehiēlam Gars bija morālās dzīves avots un stiprinātājs. Svētais Gars ir kā enerģija ar kuru Dievs palīdz īstenot savus apsolījumus un Jaunajā Derībā Gars ir dzīvības princips, kas veic ticības un morālo atjaunošanu. Morālā atjaunošanās notiks personiskajā un kopienas līmenī, un noritēs trijos posmos. Sākumā būs šķīstīšanās no grēkiem (Ez 36,25), kas ietver sevī savas situācijas, atbildības un vainas apzināšanās ar vēlmi saņemt un piedzīvot piedošanu. Šķīstīšanās būtu neiedarbīga ja cilvēks paliktu tāds kāds viņš ir un tāpēc svarīga ir dzīves veida un personas maiņa, un tāpēc tiek solīta “jauna sirds”, “jauns gars” un “miesas sirds” (Ez 36,26) dāvana, kas ir gars, kurš cilvēku padara jūtīgu un atsaucīgu uz Dieva aicinājumiem. Trešajā posmā Dievs sola pastāvīgu Gara dāvanu, Dieva spēku, kas ticīgo padara spējīgu būt uzticīgam Dievam. Jaunais likums, kas ir Svētais Gars darbojas caur mīlestību un ļauj īstenot jauno dzīvi ikdienā.

br. Jānis Savickis OFMCap

4.05.2022

Lk 19, 28-40, Pūplsvētdiena

Lk 19, 28-40

Jēzus iejāšana Jeruzālemē
manuskripts tapis Ziemeļfrancijā,
Arrasa pilsētā ap 1300 .g.
Pūpolu jeb Palmu svētdienā atceramies svinīgo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, kas visspilgtāk atklājās senās Jeruzālemes baznīcas liturģiskajā tradīcijā, kas ir atnākusi arī līdz mūsu dienām. Romas Baznīcā šī svētdiena sākotnēji tika saukt par Kunga Ciešanu svētdienu, kad lasīja ciešanu aprakstus ne tikai šajā svētdienā un lielajā piektdienā, bet arī trešdienā un pat Pashas naktī. Kunga Ciešanu svētdiena uzsver Jēzus Kristus pashālā noslēpuma dinamiku, kurā atklājas Viņš kā kalps un ķēniņš. No priecīgā Evaņģēlija par Mesijas procesiju un triumfu Dieva vārds ieved mūs lasījumos par cietošo Kunga Kalpu. Jēzus iejāšana Jeruzālemē ir dažādu simbolu un tēlu pilna un saistās ar Veco Derību. Ja lasa visu Lūkasa Evaņģēliju, tad var pamanīt, ka viss teksts apraksta Jēzus ceļu uz Jeruzālemi no Galilejas caur Samariju, kas Kungam bija kā ilgstošs krusta ceļš, bet tagad sasniedza savu kulmināciju. Visi gājiena dalībnieki tika iesaistīti šajā pēdējā Jēzus ceļojumā, kurā arī mēs esam aicināti pievienoties.

Jēzus noteiktā savā darbības brīdī, “kad piepildījās laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp” (Lk 9,51). Sāka piepildīties Jēzus vārdi, kad Viņš raudāja par Jeruzālemi: “jūs vairs neredzēsiet mani, līdz nāks laiks, kad jūs teiksiet: svētīts, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 13,35). Piepildījās arī vārdi no Jēzus piedzimšanas: “Gods Dievam augstumos, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts” (Lk 2,14). Visa notikuma aina iesākās vietā, kur tika sagaidīta pestīšanas piepildīšanās (Zah 14,4-9). Betfāges un Bētānijas ciemi atradās pāris kilometru attālumā no Jeruzālemes un Olīvkalna. Abas vietas atradās romiešu ceļā no Jērikas uz Jeruzālemi. Betānija bija Jēzum zīmīga vieta, jo tur dzīvoja Viņa draugi - Marija, Marta un Lācars. Olīvkalnam bija liela nozīme pravietojumos, jo no turienes nāks Mesija (Zah 14,4). Notikuma liecinieki un pirmie kristieši, kuri lasīja Evaņģēliju, redzēja pravietojuma piepildīšanos, ka Kungs “pēkšņi nāks uz savu namu, Kungs, kuru jūs meklējat un derības vēstnesis, kuru jūs kārojat. Redzi, viņš nāk!” (Mal 3,1).

Savu ieiešanu Jeruzālemē sagatavoja un piepildīja pravieša Zaharija vārdus: “Līksmo vareni, Ciānas meita, klaigā, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš pie tevis nāk, viņš ir taisnīgs un glābējs - pazemīgs, uz ēzeļa jāj, uz ēzeļmātes kumeļa!” (Zah 9,9). Uz zirga pilsētās iejāja karavadoņi un tie, kas valdīja ar spēku, bet Jēzus vēlējās būs kalps un tāpēc izvēlējās dzīvnieku, kurš smagi strādā un nes smagumus. Cilvēki redzot šādu ainu saprata pravietisko simbolismu un acīmredzami pat ēzelīša īpašnieks izprata situāciju un iedeva savu dzīvnieku mācekļiem.

Drēbju izklāšana zem valdnieka kājām bija veids kā sveicināt ķēniņu (2 Ķēn 9,13). Cilvēki, kas bija atnākuši no Galilejas izplūda priekā par varenajiem darbiem, kurus viņi redzēja un slavēja Jēzu kā ienākošo ķēniņu, kuram būs Dieva valdīšanas autoritāte. Jēzus iepriekš sevi speciāli nesauca par kungu, lai nearadītu lieku ažiotāžu. Evaņģēlists Marks raksta par “Dāvida valstību, kas tuvojas” (Mk 11,9-10) nevis par Jēzu kā jauno ķēniņu. Lūkas šo domu izteica daudz precīzāk, jo valstība paredz arī “Ķēniņu, kas nāk Kunga vārdā” (Lk 19,38, sal. Ps 118,26). Cilvēki varēja gaidīt kādu Jēzus veiktu varas apvērsumu, bet viņiem bija jāviļās, jo nekas tāds nenotika. Jēzus savus mācekļus iepriekš brīdināja pret neadekvātām ilgām par varu, kas ar Viņu notiks Jeruzālemē, tomēr iegāja pilsetā ļoti neparastā veidā, kas varēja likts domāt, ka Jēzus valdīs.

Visas četras Evaņģēlija grāmatas attēlo Jēzus iejāšanu Jeruzālemē, bet katrs evaņģēlists uzsvēra atsevišķas detaļas. Evaņģēlists Lūkas uzmanību pievērsa notikumu saistību ar Olīvkalnu, kas atradās pāris kilomentrus no Jeruzālemes. Stāts sākās ar Jēzus pietuvošanos Olīvkalnam, kur Viņš uzgāja kalnā un ejot uz Jeruzālemi nokāpa no tā, un Viņa acīm pavērās skats uz pilsētu. Evaņģēlists Lūkas Apustuļu darbu grāmatā Olīvkalnu piemina kā vietu no kuras Jēzus tika pacelts debesīs (Apd 1,12) un gaidīja, ka šī būs vieta, kur Viņš atgriezīsies (Zah 14,4). Jēzus tika atmests, jo izvēlējās būt par pazemīgu un nabadzīgu kalpu un nevis efektīvu un varenu pasaules valdnieku. Tādu Cietošo kalpu mēs iepazīsim lielajā nedēļā, kurā pārdomāsim pestīšanas noslēpumus, kura ceļš mums arī ir jāizvēlas, lai piedzīvotu mieru un brīvību.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.28.2022

Is 43, 16-21, V gavēņa svētdiena, C

Is 43, 16-21

Pravietis Isaja, mozaika no 
San Vitale bazilikas Ravennā, 
Itālijā, 540-547.g.
Piektās gavēņa svētdienas Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums no Isaja grāmatas turpina mūs iepazīstināt ar pestīšanas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Ja trešajā gavēņa svētdienā lasījām par iziešanu no Ēģiptes (Izc 3) un iepriekšējā svētdienā par ieiešanu Apsolītajā zemē (Joz 5), tad šajā svētdienā nonākam pie Babilonas gūsta laika, kad grēks atkal ieveda tautu nebrīvē. Isaja grāmatas lasījums uzmundrina Izraelu un paredz jaunu izceļošanu. Šīs svētdienas fragments atrodas ļoti pārdomātā jaunās izceļošanas aprakstā (Is 42,21-43,28), kur pravietis pasludināja, ka Dievs sapulcinās savus bērnus un atkārtos pirmo izceļošanu: izveidos sausu zemi caur ūdeņiem (Is 43,16), pārvarēs ienaidnieku armijas (Is 43,17) un dāvās tuksnesī ūdeni (Is 43,20). Abus izceļošanas notikumus atdala vairāki gadsimti.

Isaja grāmatas otrajā daļā ir nodaļas (40–55), kuras sauc par deiteroisaja grāmatu* jeb aprakstu par Babilonas trimdas beigu posms, un šeit pravietis īpaši spēcīgi sludina jaunās lietas. Septiņdesmit Babilonas trimdas gadi Izraelim bija soda laiks par neuzticību, bet atgriešanās no trimdas tika uztverta kā Dieva žēlastības atgūšana. Deiteroisaja grāmata ir iejūtības un žēlsirdības pilna, un ir būtiska, lai iepazītos ar pestīšanas dabu un patieso Dieva tēlu. Šo grāmatu sauc arī par otro izceļošanas grāmatu un apraksta Izraela nebrīvi Babilonas gūstā un kā tiks atjaunota Jeruzāleme. Svarīgi šeit bija tas, ka Sinaja kalna pakāpē izveidojās Dieva tauta un līdzīgi otrās izceļošanas laikā iestāsies pilnīgs tās uzplaukums. Dievs šajā laikā būs patiešām savas tautas dzīves centrā.

Pravietis izmantoja tēlus no Izraela vēstures svarīgākā notikuma: izceļošanas no Ēģiptes verdzības, kurā parādās Dieva pestījošā darbība. Izraela Dievs ir tas, kurš izved no nebrīves nama. Izraela vēsturē šis notikums tika vispārināts un attiecās uz ikkatru iziešanu no nebrīves brīvībā,  no nāves dzīvībā un no grēka svētumā. Izceļošanas motīvs sāka dominēt praviešu mācībā un kļuva par tēlu uz kuru pravieši bieži atsaucās. Ja salīdzina šo pravieti ar pārējiem, tad viņš vairāk nekā citi turējās pie savas tautas tradīcijām. Viņš uzstājīgi atgādināja tautai par Dieva varenajiem darbiem tās pagātnē. Deiteroisaja neizveidoja kādu vienotu mācību, ko varētu nodēvēt par jauno izceļošanu. Visās šajās nodaļās (40-55) var atrast noteiktus aspektus, kas sniedz jaunās izceļošans vīziju. Jaunā izceļošana aizēnos veco ne tikai brīnumos un zīmēs, bet arī pestīšanas līdzekļu pielietojumā un veidā kā Dievs piedod grēkus. Dievs savu tautu vēlējās izglābt, jo ļoti konkrēti redzējas tās vajadzības un to mīlēja, un nevis, lai parādītu kādu apstraktu patiesību.

Pirmie fragmenta vārdi (Is 43, 16-17) aicināja pravieša klausītājus atcerēties, ko Dievs darīja izceļošanā (Izc), kad parādīja savu varu pār dabu un tautām. Dievs arī nodemonstrēja savu vēlmi un spēju glābt! Pēc tam, kad pravietis atgādināja šos notikumus, viņš negaidīti teica, ka viņi to visu ir aizmirsuši (Is 43, 18). Cilvēki varēja uzreiz iztēloties, ka atbrīvošana notiks kā iepriekš izejot no Ēģiptes, un Eifratas upe sadalīsies un tautu pāries pa gultni sausām kājām. Iespējams Babilonas armija viņiem sekos, bet Dievs to satrieks. Izraela Dievs nav kā pagānu dievi, kuri ir vienveidīgi un paredzami. Kungs ir radītājs, kurš labprāt dara jaunas lietas jaunos veidos (Is 43,19). Atšķirība ir tā, ka ceļš caur jūru (Is 43,16) tagad būs ceļš caur tuksnesi (Is 43,19). Ceļš, kuru sagatavotos Dievs, būs ne tikai izdevīgs, bet arī redzams no tālienes un pateicoties tam neviens nenomaldīsies, un pa šādu ceļu Dievs vedīs savu tautu uz tēviju. Pravietis par ūdeni runā nākotnes perspektīvā un lai parādītu kā otrā izceļošana pārsniegs pirmo. Pravietim izceļošana kļuva par atjaunošanas prototipu.

“Jaunās radības” jēdziens nav kristiešu izgudrojums, jo tas ir iesakņots Isaja grāmatā. Deiteroisaja grāmatas centrālā vēsts ir tāda, ka Dievs rada kaut ko jaunu Izraelim. Dievs izmantoja Persijas ķēniņu Kīru, kurš trimdā esošajai tautai ļāva atgriezties mājās un Izraelis uzsāka jaunu dzīvi (Is 43,18-19). Jaunajā Derībā “jaunā radība” ir cieši saistīta ar kristībām, kurās ticīgais saņem Svēto Garu un tiek ievilkti jaunās radības dzīves sfērā. Jaunajā Derībā netiek pasludināta alternatīvi jauna pasaule, bet tas, ka esošā tiks atjaunota. Pasaule kurā mēs dzīvojam un pasaule, kuru mēs gaidām nav atšķirīgas, jo jaunā radība un augšāmcelšanās ir dāvana, kuru Kungs vēlas mums dot šeit un tagad. Rakstos viss ir par šo pasauli. Pestīšana nav bēgšana no pasaules, bet dziedināšana un esošās pasaules pārveidošana, lai visa radība sasniegtu savu mērķis - pārveidošanos Kristū.


br. Jānis Savickis OFMCap

3.21.2022

Joz 5, 9a.10-12, IV gavēņa svētdiena, C

Joz 5, 9a.10-12

Jozus Gilgalā uzslēja divpadsmit akmeņus

kā piemiņu par pāriešanu sausām kājām

pār Jordānas upi (Joz 4, 20-24)

Manuskripts no 15.gs. I puses, Nīderlande

27. marta svētdienā Dieva vārda liturģija rāda mums žēlsirdīgo tēvu ar kuru katrs var atjaunot savas attiecības. Ja pat cilvēks attālinās no Dieva, tad Dievs ilgojās sastapties ar grēcinieku, priecājas un dalās savā priekā. Pirmajā lasījumā no Jozus grāmatas iepazīstamies ar izvēlētās tautas pirmajām Pashas svinībām pēc tam, kad tā ienāca Apsolītajā zemē. Šīs svinības pirmo reizi Izraels svinēja īsi pirms izceļošanas no Ēģiptes verdzības, bet tagad piepildījās Dieva solījums un varēja tās svinēt brīvībā. Pirmais lasījums ļauj mums iejusties Izraela tautas situācijā, kurā iesākās jauns laikmets, jo noslēdzās četrdesmit gadus ilgais ceļojums tuksnesī. Dievs nozīmēja Jozu par Mozus pēcteci un tautas vadoni (At 31) Jērikas stepēs, Apsolītajā zemē un atjaunoja derības zīmi - apgraizīšanu, kas tuksneša dienās netika īpaši praktizēta. Tuksnesis bija izsalkuma un nāves vieta, kur tikai pateicoties Dieva gādībai un žēlastībai varēja izdzīvot, bet dzīve Apsolītajā zemē nozīmē pārpilnību, kur tauta varēja strādāt uz dāvinātās zemes.

Gilgalā tauta atcerējās Dieva derību, apsolījumus un pagājošos atbrīvošanas notikumus, lai viņi varētu dzīvot kā Kunga tauta Apsolītajā zemē. Tauta vēlējās atminēties kā Dievs darbojās vēsturē un vietas, kur Viņš apliecināja savu mīlestību, un Gilgalā svinīgi to veica. Pārbaudījumu un ciešanu vidū tauta atcerējās savus pagātnes notikumus, lai atjaunotu derību un cerību. Šajā dienā Dievs novēla “Ēģiptes lāstu” (Joz 5, 9a), kas izpaudās Ēģiptē dzimušās paadzes nepaklausībā. Šī paaudze nevarēja iemantot zemi, bet jaunā paaudze nebija atbildīga par tēvu grēkiem. Tauta atguva brīvību, lai varētu viegli uzelpot Apsolītajā zemē, kuru Dievs jau bija solījos Ābrahamam (Rad 12,7; 13,14-17; 15,7.16.18-21; 17,8), Īzākam, Jēkabam un Mozum (Izc 3,16).

Tauta svinēja arī sava veida gavēņa noslēgumu, kurā lietoja vienu pārtikas produktu no kura jau bija noguruši. Pēc izceļošanas no Ēģiptes tauta četrdesmit gadus ēda tuksnesī mannu, bet šī brīnumainā barība vairs neparādījās, kad viņi ienāca Apsolītajā zemē (Joz 5). Zeme tika sasniegta un priekšnojautai bija jābeidzas, jo tagad bija jāpiepildas vārdiem par “zemi, kur plūst piens un medus” (Izc 4,17). Četrdesmit gadus ilgais mannas laiks beidzās un sākās jauns posms Izraela dzīvē. Cilvēki atgriezās ikdienas dzīvē un pārdabiskā mannas dāvana beidzās. Zeme, kur viņi iegāja, līdzīgi kā manna, arī bija Dieva dāvana, jo tā nepiederēja viņiem, bet Kungam. Ja mannu nevarēja uzglabāt vairākas dienas, tad arī zeme bija jāuztver kā žēlastība, kurā nevar krāt mantu tikai sev un dzīvot netaisnīgi, bet jādzīvo saskaņā ar likumu un solidaritāti.

Šeit Pasha ir kā Apsolītās zemes sākums. Pashas svinībās tika nokauts jērs mēneša četrpadsmitajā dienā un tika ēsts pēc saules rieta. Šajā fragmentā īstenojas arī vēl viena derības svētība, jo cilvēki ēda pirmos zemes augļus pirmo reizi. Tuksneša ceļošanas laiks bija beidzies. “Neraudzētās maizes” (Joz 5,11) pieminēšana norāda, ka tiek svinēti neraudzētās maizes svētki, kas sākās Nisan mēneša piecpadsmitajā dienā un ilga septiņas dienas (Lev 23,6). Tekstā tas netiek tieši pieminēts, bet viss par to liecina. Pirmajā dienā tika sasaukta “svēta sapulce” (Lev 23,7), sabata diena, kurai sekoja pirmo augļu svinēšana (Lev 23,9-14), kad ražas dāvanas tika saliktas Kungam un tikai tad varēja ēst jauno ražu. Pēdējo reizi Izraels Pashu svinēja 39 gadus atpakaļ, kad tauta vēl bija Sinaja kalna pakājē (Sk 9,1-5). Pashas mielasts, kurš šeit tiek īsi aprakstīs ir atcerēšanās notikums līdzīgi kā Jēzus Pēdējais Vakarēdiens. Izceļošanas grāmatā Izraels pēc Pashas svinībām uzsāka savu izceļošanu no Ēģiptes pāri Sarkanajai jūrai, bet Jozus pēc pāriešanas pār Jordanas upi izveidoja apmetni Gilgalā, kur apgraizīja tautu, lai svinētu Pashu. Jozus ir Vecās Derības Kristus figūra, kurš pārveda Izraeli pāri Jordānas upei un ieveda to Apsolītajā zemē.

Tas bija ļoti iespaidīgs brīdis, jo pēc Pashas manna vairs tautai netika dota. Pēdējo palikušo mannu ievietoja tvertnē Derības šķirstā, lai visi atcerētos, ka četrdesmit gadus Dievs baroja savu tautu tuksnesī, lai uz visiem laikiem atcerētos, ka Kungs ir savas tautas dzīvības maize. No šīs dienas tauta pati uzsāka apstrādāt zemi, cepa maizi un sevi uzturēja. Šeit radās intriga, vai tauta turpinās paļauties uz Kungu? Ja tautu uzlūko kā augušo cilvēku, tad kā tā uzvedīsies izaugot un vai viņai Kāds būs nepieciešams? Tauta no bērnības posma, kurā bija atkarīga no Tēva mannas tagad uzsāk nobriedušas Derības attiecības. Līdzīgs motīvs ir šīs svētdienas Evaņģēlijā par žēlasirdīgo tēvu un pazudušo dēlu, kur dēls atgriežas no nebrīves trūkuma un uzsāka jaunas attiecības ar savu tēvu. Tēva labvēlība ļāva viņam atklāt dziļu un patiesu saiti ar tēvu. Katra ticīgā cilvēka dzīvē norit nobriešana un dažādu posmu pieredzēšana. Tēvs mūs uzlūko kā savus bērnus un atklāj caur savu Dēlu, ka viss, ko pieredzam var kļūt mūsu dzīvēs par nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Ja izvēlētā tauta mannas dāvanas vietā saņēma zemes dāvanu, tad tas nozīmēja, ka jāatklāj, ka tā patiešām ir dāvana neviens iemesls cīnai un netaisnībai. Arī mūsu dzīvēs var būt pārmaiņas, kuras neprotam pieņemt, jo neredzam, ka tā ir Dieva dāvana un izmantojam to tikai savām interesēm. Jēzus Kristus vienmēr aizina atgriezties pie Tēva, kurš neko mums negrib atņemt, bet apdavināt un lai mēs dzīvotu brālīgā atvērtībā un mīlestībā.

br. Jānis Savickis OFMCap

3.14.2022

Izc 3, 1-8a.13-15, III gavēņa svētdiena, C

Izc 3, 1-8a.13-15

Miniatūrā attēlots Mozus pie degošā krūma,

manuskripts no Francijas, 14.gs. otrā puse

Trešā gavēņa svētdiena iesāk trīs svētdienu lasījumu ciklu, kurā varam pārdomāt, kas ir kristīgā atgriešanās. 13. marta svētdienā Dieva vārds parāda, kas ir grēks un kas ir patiesa atgriešanās. Pirmais lasījums ir ņemts no Izceļošanas grāmatas, kas ļauj iepazīt kāds ir Dievs, kurš ienāk ticīgo dzīvē. Ja cilvēks nostātos izvēles priekšā starp grēku un Dievu, tad šis lasījums parāda kāds ir Dievs pie kura ved kristīgā atgriešanās. Kad cilvēks iepazīst Dievu, tad viņš netiek atstāts pasīvai ticībai, bet aktīvai Dieva pestījošās iniciatīvas pieņemšanai. Grēka būtība ir attiecību saraušana ar Dievu, kad Viņš pārstāj cilvēkam būt “ES ESMU, KAS ES ESMU” (Izc 3, 14). Dievs Mozum atklājās kā tas, kurš ir klātesošs un aktīvs savas tautas vēsturē. Dievs atklāšanās iet roku rokā ar Viņa iniciatīvu un pestīšanu, un tā ir svarīga patiesība, jo neiepazīstam tikai teorētiski, bet kā Viņš darbojas cilvēku dzīvēs. Šeit nav vieta spekulācijām, bet jāierauga Dieva klātbūtni manā dzīvē.

Mozus nemeklēja Dievu, bet vienkārši ganīja aitas un negaidīti viņam atklājās Kungs, kuram interesē cilvēks. Dieva atklāšanās iesākas ar Mozus uzmanības pievēršanu: krūms, kurš deg, nesadega. Mozu pārsteidza ne tik daudz degošais krūms, bet tas, ka tas nesadega. Uguns noslēpums ir tāds, ka tas no vienas puses ir redzams un vienlaicīgi nemateriāls, un norāda uz kaut ko vārdiem neizsakāmu. Uguns izsaka Dieva svētumu un godību, kas lika Mozum noņemt savas sandales, lai izteiktu savu cieņu. Visa šī aina izsaka spriedzi starp Dieva pilnību un cilvēka niecību. Mozus atzina Dieva svētumu, paņēma sandeles un pietuvojās. Sandaļu noņemšana bija ierasta prakse senajā pasaulē: kad priesteris iegāja svētnīcā viņš noņēma apavus, lai nepieļautu putekļu un netīrumu ienešanu svētvietā. Šim žēstam sekoja dialogs. Dieva svētums Izceļošanas grāmatā ir viena no galvenajām tēmām. Svarīgi šeit ievētot, ka Dievs meklēja Mozu. Mozus nemeklēja Dievu un nedevās uz svētvietām. Dievs meklēja viņu tur, kur viņš bija un šī vieta bija tuksnešaina un neapdzīvota, bet tomēr svēta. 

Viņš pietuvojās, lai ieraudzītu, bet sadzirdēja Kādu; gribēja noskaidrot iemeslu, bet sadzirdēja savu vārdu. Ar šo zīmi atklājās dzīvā Dieva noslēpums, kurš ir līdzjūtīgs saviem ļaudiem. Dievs atklājās ļoti personiski un neiejaucās Mozus brīvībā, neizajuca to, bet ienāca tajā. Pirmā Mozus reakcija bija ziņkārība un izbrīns. Spēja brīnīties ir ļoti svarīga un Mozus gadījumā tā ir zīmīga, jo viņam jau bija 80 gadi. Ja cilvēks spēj izbrīnīties, tad viņš vēl spēj atvērties uz to, kas jauns un pieņemt pārsteigumus. Atstājis savu ganāmpulku, viņš devās apskatīt krūmu, bet pienāca brīdis, ka pat krūms viņu neinteresēja, jo sadzirdēja Dieva balsi. Dievs vienmēr pirmais uzsāka dialogu, lai glābtu savu tautu. Dievam bija nepieciešami līdzekļi, lai īstenotu savu glābšanas plānu un cilvēka ticība ir viens no šādiem instrumentiem, lai mainītu apspiestās tautas likteni. Dievs aicināja Mozu tad, kad viņš pēc bēgšanas no Ēģiptes bija dzīvē iekārtojies un nebija gatavs stāties faraona priekšā. Mozus vājums aizgāja otrajā plānā, bet pārsvaru guva Dievs ar savu klātbūtni, “Es esmu ar tevi”. Dieva priekšā neviens nav anonīms un katram ir sava unikālā vērtība. Dievs savu tautu uzrunāja ar cilvēka starpniecību - Mozu, kuru Kungs sastapa tuksnesī degošā krūmā un aicināja pildīt Viņa gribu. Visa Mozus aicināšanas norise ir tāda, lai varētu saprast, ka visa iniciatīva un darbība ir Dieva rokās. Mozus no savas puses uzskaitīja un vairoja iemeslus, kāpēc viņš nevar sekot Kungam. Mozus neizlēmība norāda uz vienu būtisku patiesību, ka cilvēks pats nav spējīgs novest līdz beigām pestīšanas darbu, kur Dievs uztic cilvēkam. 

Kāpēc Mozus jautāja Dievam par Viņa vārdu? Dievs Mozu aicināja par starpnieku, ziņnesi, bet, lai īstenotu šo funkciju, bija nepieciešami ticami apstiprinājumu kā vārdā viņš runā. Mozus nezināja tēvu Dieva vārdu. Senatnē personvārds bija cieši saistīts ar personas būtību. Personas vārda pazīšana nozīmēja viņa dabas pazīšanu un iespējamu var pār to. Tā iemesla dēļ dievu vārdi bija rūpīgi sargāti. Ēģiptiešu Saules dievam Rā bija slepens vārds, kur zināja tikai viņa meita Isis. Senajām tautām arī nebija filozofiskas valodas un nevarēja izteikt kaut ko tādu kā eksistenci pašu sevī. Ēģiptiešu reliģijā Saules dievs Rā sāka pastāvēt pats no sevis un visas citas būtnes nāca no viņa, bet Dievs Mozum atklājas tāds, kas ir Kungs un nav saistīts ar Rā vai citu ēģiptiešu dievu, bet ir visa pamats un avots. Izraela Dievam ir viens vārds un nevis kā Mardukam, kuram bija piecdesmit.

“Es esmu, kas es esmu” ('ehjeh 'ašer 'ehjeh) (Izc 3,14) vienkārši var izteikt “Es esmu”. Gadsimtu laikā šie vārdi piesaistīja lielu Svēto Rakstu lasītāju uzmanību. Pašā centā atrodas darbības vārds “būt”, kas izsaka patiesību, ka Dievs pastāv neskatoties uz visu. Šo vārdu tulkojums ir pareizs, tomēr izpratne var būt dažāda. Grieķi šos vārdus izprata filozofiski un Izraela Dievu raksturoja kā Absolūt un esmi pašu sevī, tomēr šie vārdi ir jāuzlūko bibliski un dinamiski, jo Dievs ir tas, kas iesaistās cilvēka dzīvē. Tas nav Dievs pats sevī, jo Vecās Derības cilvēkam tas bija neiedomājami, jo viņi pazina Kungu, kas ir noslēpums un  atklājas un darbojas cilvēka dzīvē. Dievs ienāk savas tautas vidū un ir ar to kopā, bet neļauj sevi izmantot instrumentāli, jo Kungs ir mūsu vidū, lai mūs vestu pestīšanas ceļā. Atklājam to, kas ir Dievs attiecībās ar savu tautu, “Dievs ar”, Dievs priekš savas tautas, kurš mīl un pestī. Dieva “Esmu” izsaka rūpīgu un nomierinošu klātbūtni, un Dieva dabu, kas saka, esmu līdzās. Dievam ir vārds un Viņš ir pieejams, un nav nekāds “Nepazīstamais Dievs” (Apd 17,23), bet Dievs, kurš ir iepazīstams.

Šis notikums norādīja uz Pashu, jo šajā dialogā jāmeklē izceļošanas sākums no Ēģiptes verdzības, kas ir fundamentāls notikums Izraela tautai, un veido ticības un pestīšanas modeli visai Vecajai Derībai un arī Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam. No šī brīža Dievs vienmēr paliek tas, kas izveda savu tautu no Ēģiptes verdzības un Mozus bija šo procesu starpnieks. Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, Īzāku, Jēkabu un pašu Mozu. Jēzus teica, ka “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mk 12,27), kurš uzrunā (At 4,32-33) un mīl (At 7,7-8), jo pazīst savu cietošo tautu (Izc 2,25; 3,7-9). Dievs vēlējās izvest to no nebrīves un lai tā pieredzētu ticības pamatpatiesību, ka Dievs ir kopā ar cilvēku. Patiesais degošais krūms ir iemiesotais Dieva Vārds, Jēzus Kristus, kura dievišķība nesadedzināja Viņa cilvēka dabu, bet izgaismoja mūsu dabas sākotnējo spožumu. Jāņa Evaņģēlijā izskan “es esmu” un Jēzus to attiecina uz sevi: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahams tapa!” (Jņ 8,58).

br. Jānis Savickis OFMCap