Is 2, 1-5, I adventa svētdiena, A

Is 2, 1-5

Kunga nams kalna virsotnē (Is 2,2)
Manuskripts no Francijas
14.gs. vidus

Pirmajā Adventa svētdienā kā pirmais lasījums šogad ir fragments no pravieša Isaja grāmatas 2. nodaļas, kas ir liela mesiānskā cerības vēsts. Pravietis sludināja 8. gadsimtā pirms Kristus, kas bija nemierīgi laiki, kuros Ziemeļizraela valsti iekaroja Asīrija, bet Dienvijūdejas karalistei draudēja Babilonas trimda. Šeit Isaja pravietoja gaidāmo spriedumu, kā arī nākotnes tautas garīgo atjaunošanu. Šīs svētdienas fragments paredz dienu, kas zemes ļaudis tiks pievilkti tuvu Dieva mājoklim, lai mācītos Kunga patiesības un staigātu Viņa ceļus. Šos vārdus var uztvert kā himnu, kuri līdzīgos vārdos ir izteikti Mihas grāmatā (4,1-5). Isaja grāmata ir piepildīta ar daudzām pastarā laika norādēm un saistās ar Dieva ienākšanu vēsturē laiku beigās. Šos pravietojumus var iedalīt četrās tēmās: 1) jaunā valstība (Is 11,15); 2) jaunā radība (Is 11, 6-9); 3) jaunā izceļošana (Is 11, 10-16) un jaunā derība. Šīs svētdienas fragments ir ļoti ietekmīgs pravietojums pestīšanas vēsturē, kas atstāja lielu iespaidu uz jūdaisma un kristietības veidošanos. Šī fragmenta centrālie vārdi ir “Kungs vārds no Jeruzālemes! Viņš tiesās ļaudis” (Is 2, 3b-4a). Šajos vārdos tiek izteiktas divas ļoti svarīgas patiesības: nākotnē tiks atjaunota Jeruzāleme un jauns likums tiks dots arī pagānu tautām. Pravietis garā šeit redzēja Jaunās Derības Baznīcu, kuru Kristus padarīs par visas pasaules centrālo punktu un tāpēc Kungs Pēterim teica, ka “tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Banīcu, un elles vārti to neuzveiks” (Mt 16,18).

Siona kalna tēls Isaja grāmatā simbilizē divas Kunga klātbūtnes, no vienas puses svētnīca un no otras - Dāvida dinastija. Jāievēro, ka Sionas kalns nav tas lielākais un slavenākais pasaules kalns, tomēr ir kā gaisma, kas apsīd visu pasauli. Šīs himnas mērķis ir paaugstināt Sinaju, lai pār Jeruzālemi izlietā žēlastība nonāktu pie visiem ļaudīm. “Kungs nama kalns” (Is 2,2) simbolizē stabilitāti un svinīgu nekustību, kas ir pretnostātīta līdzanumam, kur viss notiek kustībā un mainībā. Paaugstinājums norāda uz spēku, kas var pievilk pie sevis tautas no visām zemes malām ne tikai fiziski, bet vispirms garīgi. Ļaudis dosies kalnā uz svēto pilsētu, kas nodrošinās pieeju Dieva vārdam. Vīzija, ka upe tek kalnā augšā ir pārsteidzoša un pārdabiska parādība pretēja dabas likumiem, un tas liecina par to, ka Izraela Dieva pielūgšanai ir nepieciešama žēlastība un tas nenotiek saskaņā ar šīs pasaules loģiku. Pravietis saprata, ka svarīgi ir acu priekšā turēt nākotnes vīziju uz kuru Kungs grib vadīt savu tautu un kopā ar to visas citas tautas nākotnē, kas būs mierpilna un paklausīga Kungam. Jeruzāleme kā pievilkšanās un tikšanās punkts ir ierasts motīvs Bībelē, tomēr šajā vīzijā nav tikai cerība, bet arī uzdevums, jo ja Izvēlētā tauta ir aicināta pieredzēt tādu nākotni, tad tai jādzīvo šī aicinājuma cienīgi un viņi nedrīkst nenovērsties no Kunga, bet jāiet “Kungs gaismā” (Is 2,5). Kunga klātbūtne liks cilvēkiem atteikties no saviem zobeniem un šķēpiem, lai pārkaltu par miermilīgas attīstības rīkiem - arkliem un ecešiem, un miers vairs nebūs tikai pārtraukums starp kariem, bet kaut kas vairāk, kur valdīs pats Kungs.

Isaja vīzija par pastarā dienām Adventa laikā atgādina, ka mēs jau tagad esam laika beigās kopš Jēzus Kristus atnākšanas miesā (Ebr 1,2; 1 Jņ 2,18). Dieva pestīšanas plāna brīnišķīgākais notikums ir Kunga klātbūtne, kas piedod grēkus katrai tautai un cilvēkam. “Kunga nama kalna” jēdziens cieši saistīts ar Jeruzālemes svētnīcu, bet Jaunajā Derībā šo kalnu izprot atšķirīgi. Vēstulē ebrejiem lasām: “Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām [...] Bet jūs esat tuvojušies Siona kalnam un dzīvā Dieva pilsētai - debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām” (Ebr 12, 18-22). Jēzus savu miesu nosauca par svētnīcu (Jņ 2,19). Jaunajā Derībā Jēzus nāve aizstāja dzīvnieku upurus un šo seno kultu Dievs vairs nepieņem. Kas ir šis “Dieva nams”, kas pievilks visas tautas pēdējās dienās un nepieņem dzīvnieku upurus? Tā ir pašu ticīgo kopība un vienotība Kristū (Ef 2,19-22; 1 Pēt 2,4-9). Dziesmu dziesmas grāmatā tēlaini un dinamiski tiek attēlota šī tikšanās starp Kungu un viņa tautu: “Mana mīļotā balss! Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem, lēkdams pār pauguriem” (Dz 2,8), jo “Jeruzāleme - kalni visapkārt tai, un Kungs visapkārt savai tautai” (Ps 125,2). Kungs no mūžīgās mājvietas ienāk “kā līgavainis” (Ps 15,6). jo viņa ierašanās un ātrie soļi ir kā deja, kas tie ir mīlestības soļi.

br. Jānis Savickis OFMCap