Mal 3, 19-20a, svētdiena XXXIII, C

Mal 3, 19-20a

Pravietis Malahijs ar rakstu rulli

manuskripts no Francijas, tapis 1275 - 1300

13. novembra svētdienā Dieva vārds piedāvā kā pirmo lasījumu pravieša Malahija grāmatas noslēguma vārdus, kas arī bija pēdējie Vecās Derības pravieša vārdi. Baznīcas gada izskaņā Dieva vārds aicina pārdomāt Kunga nākšanu, kurš tiesās ļaunos un atalgos taisnīgos. Evaņģēlijs šajā svētdienā arī ir apokaliptisks (Lk 21, 5-19*) un apraksta pastarā laika nemieru un bēdas, tomēr abi lasījumi iedrošina saglabāt uzticību vajāšanās un izturēt līdz galam. Malahija grāmatas sākumā arī izskan jautājums: “kā tad tu mīli mūs?!” (Mal 1,2). Pravietis arī atbild uz jautājumu, ka “kalpot Dievam ir tīrais nieks?” (Mal 3,14) jeb kāda jēga Viņam kalpot? Iepriekš savā grāmatā pravietis Malahijs uzdeva arī retorisku jautājumu, kas interesēja viņa klausītājus: “kur tad ir Dieva spriedums?” (Mal 2,17), bet atbildi dod šīs svētdienas fragmentā (Mal 3,19-21). Pirmkārt, nav veltīgi kalpot Dievam, jo dievbijīgie pārdzīvos Dieva tiesas dienu. Otrkārt, Dieva mīlestība pret Izraēli tiek parādīta atbrīvošanā un taisnīgo veiksmes atgriešanā.

Malahijs nelietoja vārdus “Kunga diena” kā citi pravieši, bet vienkārši “diena”, kas attiecas uz šo pašu pastarā īstenību. “Diena” norāda uz laiku, kad Kungs atklāti nostāsies pretī pasaules dumpim un tiesās to. To dienu raksturos kvēlošana un Vecās Derības kontekstā asociācijas var būt negatīvas, jo šeit tā nav pavarda uguns, bet karstums no domnas krāsns, kas aprij ļaundarus (Ps 21,10; Is 9,17; 10,17). Vārdi “kvēlo kā krāsns” (Mal 3,19) atsaucas uz karstāko uguni kādu senajā pasaulē cilvēki varēja redzēt un tā bija matāla kausēšanas krāsns, kuras augšā bija gaisa padeves caurums no kura nāca ārā karsta liesma (Dan 3; Os 7,7). Iepriekš grāmatā Malahijs jau rakstīja par ugunu, kas “tīra no sārņiem” (Mal 3,2), kas ir tēls Dieva šķīstījošai darbībai, kad ļaunie tiks iznīcināti. Uguns Rakstos bieži ir saistīts ar Dieva dusmām (Is 30,27.33; 42,25; Jer 4,4; 7,20). Pēc Dieva tiesas nekas nepaliks pāri. “Sakne un zars” šeit norāda uz visu koku, tā diviem galējiem punktiem, kas tiks iznīcināti. Senie cilvēki ievēroja, ka pēc sadegšanas nekas nepaliek pāri un Rakstos tas ir pilnīgas iznīcināšanas zīme. “Sakne un zars” izceļ gaidāmās iznīcināšanas kopumu un ir skaidrs, ka tiks sadedzinātas pat saknes, kuras parasti nenodeg, jo tās aizsargā zemes kārta. Jauna dzīve var izaugt pat no palikušās saknes (Īj 14,8-9; Is 11,1; 37,31).

Tajā dienā cilvēki sastapsies ar ilgi gaidīto taisnību (Mal 2,17), jo tiesa nav gala vārds visai Jūdai, bet tikai ļaundariem. Dieva godinātāji saņems svētību un šo svētību pravietis šeit attēlo kā austošu sauli. Saule var būt neviennozīmīgs simbols, jo dažreiz norāda uz svelmi un kaitīgu karstumu (Ps 212,6; Is 49,10, Jon 4,8), kas kādam, kas ar šo Rakstu vietu saskaras, var likties, ka tas ir tiesas turpinājums. Šeit saule norāda uz taisnīgumu un dziedināšanu. Uzsvars šajos vārdos nav uz pašu sauli kā astronomisku objektu, bet tā ir tikai tēls, ka Dievs uzlūko taisnīgos. Taisnīgums ir viens no Bībeles pamatjēdzieniem, ko var arī izprast kā taisnību, nevainību, attaisnošanu, labu uzvedību, Dieva pieņemšanu, pestīšanu un citi jēdzieni. “Taisnības saule” (Mal 3,20) ir pārsteidzoša frāze un būtībā attiecas uz pašu Dievu ar mesiānistisku pieskaņu (Jer 23,5-6; 33,15-16). Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur izskan šāda frāze. Saule ir piemērots simbols jaunai dienai, kas uzaust (Mal 1,11), dziedināšanai un nevis apspiešanai un trūkumam, kas bijis līdz šim tautā (Mal 3,5).

Kā gaidāmā diena dos dziedināšanu? Dažreiz Vecajā Derībā dziedināšana tiek izprasta kā sinonīms piedošanai un pestīšanai (Jer 17,14) vai Dieva labvēlības atgūšanai (Is 53,5; Ps 6,3). Malahija laikabiedri 5. gadsimta vidū pirms Kristus cieta no to puses, kas atmeta Mozus likuma  priekšrakstus (Mal 3, 9-11). Pravietis pastāvīgi pieredzēja to, ka tautā izbālēja teoloģiskās un morālās vērtības. Cilvēki nespēja atpazīt labo no ļaunā, taisnīgumu no netaisnības, un pravietis raizējās, ka sabiedrībā zuda spēja izšķirt vērtības, bet Dievs nekad nepamet labo, ko ir uzsācis. Malahija laikā cilvēki bija apmulsuši un nezināja, kas ir labi un kas ir slikti, un nebija droši par Kunga klātbūtni un ietekmi uz viņu dzīvēm. Viņi neuztvēra, ka savās dzīvēs būtu jāatsaucās uz Dievu un tāpēc pravietis noslēdza savu grāmatu ar brīdinājumu, ka neatkarīgi kā cilvēki jūtas, pastāv neatceļama Dieva tiesas īstenība. Līdzīgi kā citi Vecās Derības pravieši, arī Malahija mācība par pastārā laiku bija balstīta mācība par atmaksu un tas nozīmē, ka Dievs svētī taisnīgos un nolād ļaunos. Malahija grāmatā Dievs izteikti tiek attēlots kā tas, kas nostājas vienu pusē pret citiem; Viņš ir dramatisku darbību Kungs un izšķir labos un ļaunos. Viscaur Bībelei no Radīšanas grāmatas (Rad 22,12) līdz Jāņa Atklāsmes grāmatai (Atkl 14,7) mēs tiekam mācīti bīties Kungu un izrādīt Viņam vislielāko cieņu. Tas nozīmēja, ka ticīgo acis ir vērstas uz Viņu un uzticas Viņam, jo nāks diena, kad Kungs sadalīs cilvēci saskaņā ar to, vai cilvēki godinās Kungu vai nē (Mal 3,20).

* Lk 21, 5-19 un Lk 21, 5-19

 Jānis Savickis OFMCap