 |
| Dāvida svaidīšana par ķēniņu, 38. psalma sākums manuskripts no Anglijas 1328/1340 |
Kristus, visas pasaules Karaļa svētki katru gadu noslēdz baznīcas liturģisko gadu un Dieva vārds liek pārdomāt Kunga valdīšanas noslēpumu. 20. novembra svētdienā kā pirmo lasījumu lasīsim fragmentu no 2 Samuela grāmatas, kur Dāvids tiek iecelts par visa Izraela ķēniņu. Jēzus Kristus ķēnišķībā piepildījās Dāvida derības ķēnišķība pār visu Dieva tautu. Tomēr šis piepildījums nav tāds kādu varēja gaidīt politiskās varas atbalstītāji un šīs svētdienas Evaņģēlijā (Lk 23, 35-43) mums tiek atgādināts, ka Kristus ķēnišķība izpaužas krusta ciešanās. Šajā īsajā lasījumā tiek parādīts kā Dāvids sasniedza savas varas augstāko punktu un nebija vairs tikai harizmātisks karēvju līderis vai vienas Jūdas cilts ķēniņš, bet tagad kļuva par neapšaubāmu visa Izraela valdnieku. Tādā veidā sākās vienotas monarhijas laiks, kas Vecās Derības ietvaros ir kā zelta laikmets, kad visas divpadsmit ciltis tika apvienotas viena ķēniņa varā. Šāds stāvoklis ilgs gandrīz simts gadus, kad valdīja Dāvids un Salomons pēc kura valdīšanas ziemeļu ciltis atdalījās no Dāvida nama un iesākās nemierīgas sadalītās monarhijas dienas (1 Ķēn 12). Lasījuma darbība noritēja Hebronā, kas bija pirmā Dienvidjūdejas Dāvida galvaspilsēta (2 Sam 2,1). Ziemeļu ciltis zvērēja uzticību Dāvida karaļnamam un Dāvids tika svaidīts par ķēniņu. Interesanti, ka viņš par ķēniņu tika svaidīts jau trešo reizi (1 Sam 16, 13; 2 Sam 2,4). Šīs svētdienas fragments noslēdz garu stāstu par Dāvida nākšanu pie varas 2 Samuela grāmatā 16. Stāsta sākumā viņš tiek parādīts kā nemanāms astotais dēls, bet stāsta noslēgumā sasniedza savu varas zenītu un Dieva solījumi tika piepildīti un pretinieki uzvarēti.
Kāpēc Izraela cilšu vecākie ieradās pie Dāvida? Vecākie veidoja tautas līderu institūciju senajā Tuvo Austrumu sabiedrībā. Šis lasījums parāda, ka Dāvids neiekaroja ziemeļu ciltis vai arī nevaldīja pretēji viņu gribai. Cilšu iniciatīva bija padarīt Dāvidu par viņu ķēniņu un pārstāvji devās uz Hebronu, lai lūgtu viņu kļūt par tautas vadītāju. Pirmkārt, viņi saprata, ka cita ķēniņa meklēšana bija izgāzusies. Kad viņi atnāca pie viņa, vecākie izteica trīs savas rīcības iemeslus. Viņi sacīja pārsteidzošu frāzi: “mēs esam tavi kauli un tava miesa”. Vecajie saprata kaut ko svarīgu paši par sevi un savu asinsradniecību, un kopējo izcelsmi no Jēkaba. Likuma prasība ķēniņam, kuram bija jāvalda pār Izraeli bija piederība tautai (At 17,15) un šajā fragmentā vacajie apstiprināja, ka šis nosacījums ir īstenots. Viņi ieradās pie Dāvida kā brāļi nevis kā ienaidnieki vai svešinieki. Jaunajā Derībā Jēzus Kristus ir Ķēniņš un “Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam” (Ebr 2,17), un Viņam mēs arī esam brāļi (Jņ 1,14; Rom 8,3; Gal 4,4; Filip 2,7; Ebr 2,11). Vārdos “mēs esam tava miesa” vecajie atzina Dāvidu par ķēniņu, savu pakļaušanos viņam un viņa gribai tā it kā viņi būtu ķēniņa miesas locekļi. Tādā veidā viņi izteica dziļu uzticību Dāvidam un gaidīja, ka viņš rūpēsies par viņiem kā par savu miesu. Jaunajā Derībā šie tēli birži parādas apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš raksta par Baznīcu (1 Kor 12,27; Ef 1,23; 4,12; 5,23.30; Kol 1,24).
Otrais iemesls kāpēc ciltis izvēlējās Dāvidu par ķēniņu bija tas, ka viņš glāba tautu jau sākot no ķēniņa Saula laikiem un saka: “tu Izraēli izvedi un atkal pārvedi atpakaļ” (2 Sam 5,2). Frāze “izvest un pārvest atpakaļ” izsaka līderību kaujas laukā (Sk 27,17; 1Sam 18,13.16; 29,6; 2 Sam 3,25) un tieši Dāvids bija tas, kurš vadīja tautu pret ienaidniekiem, īpaši filistiešiem, un nodrošināja tai uzvaras un mieru, kas tiek aprakstīts 1 Samuela grāmatā. Jēzus Kristus kā ķēniņš arī uzvar ienaidniekus un Evaņģēlijos varam lasīt pār šīm uzvarām un vislielākā pār velnu, kurš vairo grēku un iesēj bailes un nāvi cilvēku dzīvēs. Pārsteidzošā veidā Kungs Jēzus uzvaru guva uz krusta koka. Trešais iemesls bija tas, ka Kungs Dāvidam teica: “tu ganīsi manu tautu Izraēli un Izraēlim būsi par vadoni” (2 Sam 5,3). Ciltis saprata, ka Dievs apsolīja Dāvidam valdīšanu pār tautu un līdz ar to piepildījās garš stāsts. Arvien vairāk cilvēki atzina Dāvids militārās veiksmes un to, ka Kungs bija ar viņu (1 Sam 18,12.14.28; 19,5), un sekojoši auga pārliecība, ka viņš būs nākošais Izraela ķēniņš. Kad cilšu vecākie ieradās pie Dāvida, viņi apstiprināja uzskatus kādi bija Izraela tautā no brīža, kad viņš nokāva Goliātu. Jēdziens “gans” senajā pasaulē bija ierasts tēls karalim, kas norāda uz karaļa atbildību sargāt, barot, uzturēt un aizsargāt savu ganāmpulku. Visa Dāvida stāsta ietvaros tas izskatās ļoti pārsteidzoši, jo parasts ganu zēns (1 Sam 16,11) kļuva par Izraela ķēniņu. Jēzū Kristū piepildījās Dāvida gana tēls un Kungs sevi identificēja kā sen gaidīto ganu (Mt 26,31; Jņ 10,2.11-16): “Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm” (Jņ 10,11).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru