Svētdiena IX, B

Svētdienu gaidot:


1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 5, 12-15)

Marka Evaņģēlijs (Mk 2,23 - 3,6)










Attēlā: Jēzus dziedina cilvēku ar paralizētu roku, manuskripts no Lielbritānijas, 14.gs.

At 5, 12-15, Svētdiena IX, B

At 5, 12-15

Dievs Mozum dāvā Desmit Baušļus, 

manuskripts no Nīderlandes, 1332.g.

2. jūnija svētdienā kā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Atkārtotā likuma grāmatas, kurā tiek uzsvērta sabata dienas nozīmība. Tā ir nedēļas pēdējā diena, kuru iedibināja Dievs un lika Izvēlētai tautai to turēt par svētu, jo tā ir Kunga diena. Tajā dienā nav tikai jāatturas no darba, bet jāvelta laiks un domas Dievam, kurš ir visas dzīves un visu darbu Kungs. Ja sabats būtu tikai diena bez darba, tad tā būtu tāda kā mirusi vai zudusi diena, jo ja darbadienā cilvēks strādā savas iztikas nodrošināšanai, tad sabata diena ir dzīva, kad tajā valda Kungs, kas dod patieso dzīvību. Sabats nozīmē to, ka Dievs ir spēcīgāks par savu paša spēku ar kuru radīja pasauli un prata atturēties no darba. Līdzīgi cilvēks ir cilvēks tad, kad strādā un nestrādā, un ticīgs cilvēks ir tas, kas prot atpūsties, ar drosmi atrast laiku neko nedarīt un veidot sevī pašaizliedzības stāju, atvērtību uz apceri, apstāties klusumā un bezdarbībā, nedomāt tikai par savu efektivitāti, lai domātu, iepazītu sevi un atvērtos uz sarunu ar Dievu. Atkārtotās likuma grāmatas baušļu sarakstā pirmajā vietā ir nedalīta goda izrādīšana Dievam (At 5, 7-10) un starp pirmajiem diviem baušļiem un pārējiem, kas attiecas uz rīcību, ir trešais bauslis (At 5, 12-15): sabata atpūta ir redzams ticības apliecinājuma veids Dievam. Svarīgi, ka Bībelē, tas neattiecās tikai uz ģimenes galvu vai saimnieku, bet visiem ģimenes locekļiem, pat lopiem. Trešais bauslis Desmit baušļu sarakstā ir kā savienojošais posms, kas atgādina par visu klausītāju pestīšanu, jo atpūšas ne tikai kungi, bet arī kalpi jeb visi un tādā veidā vienmēr ir jāpārvar paverdzinoša stāja un mentalitāte, kas bija Ēģiptē.

Dievs ir radījis laiku un sadalījis divās daļās: sešas darba dienas un viena diena bez darba. Cilvēks var dzīvot laika ritējumā kurā ir noteikts ritms un notikumu izšķīrums. Ikdienas ir diena un nakts: “Uzlec saule [...] cilvēki iet pie sava darba un nopūlas līdz pat vakaram” (Ps 104, 22-23), bet sabats ir “Kungam, tavam Dievam” (At 5,13). Sabats ir cits laiks, atšķirīgs un tātad svēts. Sabata ievērošana nozīmē ticības apliecināšanu, Credo, ka ne cilvēks ar saviem sasniegumiem virza pasauli, bet Dievs. Sabata baušļa skaidrotājiem gadsimtu laikā par galveno aspektu kļuva negatīvais - nedarīšana un tā rezultātā tiek mazvērtēts tas, kas sākotnēji bija pozitīvais aspekts: Dievs šo dienu izveidoja svētu, lai atgādinātu par Viņa darbiem glābjot no Ēģiptes verdzības. Atpūtai no ārējiem darbiem bija jākalpo tieši šai piemiņai. Jēzum bija svarīgāks pozitīvais aspekts: darīt labu, dziedināt. “Šajā divvienībā ticīgajam tiek dots Svētais Gars. Ar Svēto Garu mēs vairs neizšķiram starp to, ko Dievs dara savā Garā mūsus un ko mēs daram Viņa Garā Viņam. Izsakoties Evaņģēliski tas nozīmē to, ka vienlaicīgi mums ir sabats un nedēļas dienas, neatkarīgi no tā, vai dominē aktīva kontemplācija vai darbība kontemplācijas garā. Vai izsakoties vēl savādāk, neatkarīgi no tā, vai runa ir vairāk par mūsu rīcību Gara vadībā vai drīzāk par Gara darbību, ko mēs pieļaujam, sabata un darba diena saskan”.*

Atkārtotā likuma grāmatā sabats nav saistīts ar pasaules radīšanu, bet ar Izraela tautas atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības un tiek uzsvērts šīs dienas atbrīvojošais raksturs. Mozus nedaudz atšķirīgāk skaidro trešo bausli no tā kā to var lasīt Izceļošanas grāmatā (Izc 20,8-11) Sabata diena nav tikai jāciena un jāatturas no darba, bet jāsvin, jo brīvības iegūšanu vienmēr ir jāatzīmē. Izceļošanas un Atkārtotā likuma grāmatā var ievērot Dieva rūpes par sabiedrības taisnīgumu pret vergiem, kuriem garantēja iespēju atpūsties. Abās grāmatās teoloģiskais pamatojums nedaudz atšķiras, bet nav arī viens otram pretējs. Izceļošanas grāmatā tiek uzsvērta Dieva atpūta pēc radīšanas darba pasaules sākumā, bet šīs svētdienas lasījumā pamatojums pārvirzās uz noteiktu vēsturisku brīdi, kad Dieva tauta izgāja no Ēģiptes spaidiem un pārmērīga verga darba. Atkārtotā likuma grāmatā sabata atpūta tik daudz neatdarina Dievu Radītāju visuma sākumos, bet izsaka Dieva tautas atmiņu par saņemto brīvību. Tādā veidā viņi pateicās Dievam Pestītājam par vēsturisko atbrīvošanas darbu no faraona nebrīves ar dažādu Dieva spēka zīmju palīdzību, kas izpaudās dažādās sodībās un izceļošanā jeb pashas naktī. Pilna atpūta un brīvība būs paradīzē, kas tiek saukta arī par mūžīgo mieru un tāpēc Likumā sabats ir pirmtēls debesīm.

* Hans Urs von Balthasar, You Have Words of Eternal Life: Scripture Meditations, San Francisco: Ignatius Press 1991, 167.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Atkārtotā Likumu grāmatas (At 4, 32-34. 39-40)

2. lasījums no Pāvila vēstules Romiešiem (Rom 8, 14-17)

Mateja Evaņģēlijs (Mt 28, 16-20)

Rom 8, 14-17, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Rom 8, 14-17

Trīsvienība, manuskripts no Francijas, Parīze
1443-1445
The Trinity from the Coëtivy Hours - Chester Beatty Library, Ireland -
CC BY https://www.europeana.eu/item/1100/2464 

26. maija svētdienā Baznīcā svinam Svētās Trīsvienības svētkus un Dieva vārda liturģijas lasījumi iedrošina mūs, lai ticības gaismā apcerētu kādos veidos Dievs ir atklājies un kļūst klātesošs pestīšanas vēsturē un mūsu ikdienas dzīvē. Pirmajā lasījumā no Atkārtotā likuma grāmatas dzirdam Mozus runu Izraela tautai, kura izgāja no Ēģiptes un ir gandrīz jau uz Apsolītās zemes sliegšņa. Mozus aicināja tautiešus apzināties labvēlīgo Dieva klātbūtni. Evaņģēlijā Jēzus aicina mūs ne tikai palikt komūnijā ar Dievu, bet arī dot liecību par šo pieredzi. Šajā svētdienā pārdomāsim otro lasījumu, kurā Pāvils mudina mūs atvērt sirdis uz Svēto Garu, jo ja mūsu attiecības tiek Gara mīlestības pārveidotas, tad tās kļūst par dēla attiecībām ar Tēvu un brālīgas ar Kristu. Piedzimšana no ūdens un Gara padara cilvēku par Dieva bērnu un apustulis Pāvils ir Dieva bērna cieņas lielākais teologs un no šīs domas iznesa secinājumus kristīgajam dzīves veidam. Lai Dievs varētu adoptēt cilvēka bērnus, Viņš sūtīja pasaulē savu Dēlu, lai vispirms atbrīvotu cilvēci no grēka un Likuma nebrīves, lai varētu tos pieņemt par bērniem. Vēstulē romiešiem Pāvils jauno mantojumu uztver eshatoloģiski un pilnīgs mantojums tiks dāvāts debesu godībā un tā būs dalība Dieva Dēla godībā.

Kristību laikā notiek šī adopcija un tā ir Dieva dāvana Kristū. Grieķu valodā to izsaka vārds “hiothesia”, kas nozīmē likumīgu adopciju un pieņemšanu par dēlu vai tikt adoptētam. Šo vārdu lieto tikai Pāvils (Gal 4,5; Rom 8, 15.23; 9,4; Ef 1,5). Ko nozīmē šī adopcija? Līdzīgi kā mūsdienās, bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli, iegūst tās vārdu un mantošanas tiesības. Kristietis kļūst par Dieva dēlu, piedalās visā, ko dod šī cieņa un sāk dzīvot jaunajā ģimenē, kurā Dievs ir Tēvs un Jēzus Kristus brālis, un iegūst mantinieka tiesības. Ja grieķiem adopcija bija tiesisks un ārējs jēdziens ar sabiedriskām un psiholoģiskām sekām, tad Pāvilam tā ir Dieva dāvana, kura adoptētajā veido jaunu dzīves kvalitāti. Kristību piedzimšana šeit ir reāla un eksistenciāla, jauna radība. Svētais Gars iemājo sirdīs un cilvēki tiek atbrīvoti no nebrīves un bailēm, jo brīdis, kad cilvēks vienojas ar Kristu ticībā ir īpašs brīdis Gara klātbūtnei. Svētajam Garam nevar būt citas svētnīcas kā tikai tā, kas veidota no dzīvajiem akmeņiem, kuriem stūrakmens ir Kristus un kurā visi ir aicināti uz vienotību, lai ar Kristus palīdzību veidot vienu sabiedrību, kuru atdzīvina Tēva mīlestība. Jēzus atklāja mums šo mīlestību caur savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos.

Dieva bērnu pārliecība nav tīri intelektuāla, bet tā ir jāizprot vairāk pieredzes kategorijas un tāpēc nav ierobežota īsā un pārejošā izpratnē par Dieva tēvišķību, bet aptver visu mūsu esību un pestīšanu, kurā tēvišķības fakts ir noteicošais. Svarīga ir jaunā radība, kurai ir Gara dāvātā jaunā sirds, jaunas maņas, pateicoties kurām kristietis spēj uztvert jaunā veidā visu īstenību un adopciju. Jaunas Dieva dēlu esības veids, rodas no uzticības Garam, izpaužas tajā, ka kristieties spēj saukt: “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15). Gars padara par Dieva dēlu un apdāvina ar dēla garu, lai Dievu sauktu par Tēvu. Pāvils ļoti spēcīgi šajā lasījumā uzvēra Dieva tēvišķību un norāda uz to, kas ir tai pretējs - “verdzības gars” (Rom 8,15) un šis gars ir raksturīgs nebrīviem un baiļu vadītiem cilvēkiem. Bailes šeit ir izprastas visradikālākajā veidā un nevis bailes pret kaut ko konkrētu, bet eksistenciālo mocību veids, kas raksturīgs nebrīvei; tā ir esība ieslēgta pati sevī un nolemta pati uz sevi bez citas perspektīvas kā vien nāve visplašākajā šī vārda izpratnē. Šīm mocībām nav nekāda eleksīra un tās nevar mazināt ar filozofiskiem argumentiem, kas varētu izskaidrot eksistenci vai ļauties baudām, lai apslēpētu trauksmi, vai arī darbaholisms, aktīvisms vai profesionāla darbība, kas pārņem visu dzīvi, vai pieņemt kādu morālo ideālu un censties to īstenot - kā Likums jūdaismā vai kādu no mūsdienu dzīves stiliem - ekoloģiju, vienlīdzību. Tā šo sarakstu var turpināt ilgi.

Gars visu pārvar un uzveic, kad padara mūs par Dieva bērniem, jo ļauj mums justies par Dieva mājiniekiem un atklāj mums mūsu jauno esību. Kad Gars iemājo cilvēkā, dāvā viņam brīvību un atjauno, un visa iekšējā dzīve mainās un līdz ar to pieredz savu skatpunktu radikālu pārmaiņu. Vārdo “Garu, kurā saucam: Aba! Tēvs!” (Rom 8,15) vārds “saukt” atklāj intensīvu darbību, jo šī saukšana nav vienkārša un sakļa uzvedība, bet izsaka lūgšanu, kas ir dziļas pieredzes pilna, jo izriet no adopcijas pieņemšanas prieka un ne no sausas teorētiskas iepazīšanas, ka Dievs ir Tēvs. Bībēlē “saukšana” nozīmē kādas iedvesmotas personas vārdus, kuru ir aizkustinājis kāds spēks, piemēram, psalmos tā bija pravietiskas iedvesmas zīme (Ps 29,2; 107,13). Saukšana “Aba! Tēvs!” ir arī ar liturģisku pieskaņu, jo saukt var svinīgi, publiski, apliecinoši un atgādina citas aklamācijas Jaunajā Derībā: “Maranatha” (1 Kor 16,22), “hosanna” (Mt 21,9), “alleluja” (Apd 19,1.3.4.6) un “amen” (Apd 19,4). Jāievēro, ka saucējs ir ticīgo kopums - “mēs” un šis kopējais “mēs” ir saucējs Svētajā Garā. Ticībā atzīstas tieši mesiāniskā kopiena un pasludina kādu dogmatisku patiesību, ne abstrakciju, bet eksistenciālu faktu, kas dziļi pieredzēts pateicoties Gara darbībai, jo Gars ne tikai adoptē, bet arī reāli ļauj piedzīvot šo pieņemšanu par dēlu.

Verdzības gars mūsos sauc: “Atbrīvojies pats, jo neviens tev nepalīdzēs” un rezultātā cilvēks nonāk savā nebrīvē ar garu, kas visu laiku paverdzina. Brīvība priekš sevis kļūst par atdalīšanos no citiem, bet cilvēks ir radīts komūnija ar citiem, ar otru, un tāda ir cilvēka būtība kādu Dievs ir radījis pēc sava tēla un līdzības. Atvērtība uz Dēla Garu ienes sirdī arvien lielāku vēlmi būt saistītam un piesaistītam, paklausīgam Svētajam Garam, lai atbrīvoties no sevis un būt par dēlu. Šāds cilvēks vairs nesauc: “Pats sevi atbrīvošu!”, bet “Aba! Tēvs!” (Rom 8,15), lai izdzītu no sevis bailes un nebrīvi, un Svētajā Garā piedzīvotu šo patieso brīvību, kurā saites un atvērtība iekļauj komūnijā ar Trīsvienīgo Dievu un brāļiem un māsām. Cilvēka sirds dziļumos notiek radikālas pārmaiņas. Ja iepriekš cilvēks uz Dievu skatījās ar aizdomām, nezticīgi un bailīgi kā vergs skatās uz savu īpašnieku, tagad var skatīties uz Viņu kā sabiedroto, draugu un Tēvu, kurš nav mūsu prieka un cilvēciskā piepildījuma pretinieks kā to iestāsta kārdinātājs, bet atbalstītājs. Cilvēks, kas “padots vairāk netikumiem un grēkiem ir vairāk līdzīgs velnam nekā Dievam. Tēpēc ļaunie tiek saukti par velna bērniem: Jūsu tēvs ir velns [Jņ 8,44], taisnīgie un patiesi ticīgie ir Dieva dēli [Rom 8, 14-23; Gal 3,26; 4,6]. Tas ir vislielākais cēlums [summa nobilitas], kas iziet no patiesas un dzīvas ticības”.* “Tā ir mūsu cieņa [dignitas], tas ir vislielākais cilvēka dzimuma cēlums [nobilitas], tāpēc Kristus nāca pasaulē, lai dotu mums pieņemto Dieva dēlu garu [spiritum adoptionis filiorum Dei], tādi kļuvām kristībā.”**

Mēs saucamies un esam Dieva bērni, un ne vergi, bet mantinieki (Gal 4,4-7; Rom 8,14-17), Dēla, Jēzus Kristus brāļi un māsas (Mt 25,40; 28,10; Mk 3,31-35; Rom 8, 28-30), Viņa miesa (Ef 4, 15-16) un līgava (Jņ 3,29; 2 Kor 11,2; Ef 5,25-27), Dieva mājvieta un Svētā Gara svētnīca (Jņ 14, 23-26; 1 Kor 3,16; Ef 2,19-22). Visus šos apzīmējumus lietoja un, kas svarīgi, pieredzēja pirmie kristieši un tad, kad tapa Jaunās Derības raksti, šie vārdi jau bija lietoti un aprakstīja kristīgo dzīvi un būtību, kas kristību brīdī tika izteikta vārdos un pieredzē. Ja ir vēlēšanās izteikt kristīgās ticības pieredzes bagātību, tas ir iespējams tikai izmantojot trinitāru valodu un trejādu vienas un tās pašas īstenības izteikšanu. Tēva darbība caur Dēlu Svētajā Garā pirmajiem kristiešiem nebija teoloģiska vai intelektuāla apcere, bet ticīgie iesaistījās ar kristību šajā attiecību dinamikā, kurā atklāja Dieva labvēlību pret sevi, kas aptvēra visu dzīvi kā dzīvu īstenību. Dievs Svētajā Garā nemitīgi ir klātesošs mūsu vidū un tādā veidā kristieši var apliecināt dzīvu ticību Trīsvienīgam Dievam, kurā pieredzēja dzīves pilnību. Jaunajai Derībai ir ierasta izpratne ir tā, ka distance starp Dievu un cilvēkiem ir salauzta, un teoloģiskā valoda lieto vārdus, kas izsaka brīvu pieeju pie Dieva vai bērnu attiecības ar Tēvu (Rom 8, 14-15) un ikdienas pieredzē varam runāt par vēsas un neitrālas sajūtas zudumu un tās vietā nāk tuvība un pieķeršanās, kas atdzīvina ticības, draudzes un Baznīcas dzīvi.

* sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria quinta post Cinres, homilia 177, V

** sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Homilia Dominica prima in Quadragesima, homilia 184, VI

br. Jānis Savickis OFMCap

Svētā Gara nosūtīšanas svētki

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 2, 1-11) 

104. psalms (Ps 104, 1ab. 24ac. 29bc–30.31.34) 

2. lasījums no Pāvila vēstules Galatiešiem (Gal 5, 16-25) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 26-27; 16,12-15) 

Attēlā: Kristus norāda uz Paraklēta nākšanu. Miniatūra komentē Jņ 15,26, manuskripts no 15.gs. 2 puses, Anglija

VII lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 1, 15-17.20a.20c-26)

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4, 11-16)

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 17, 11b-19)








Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens. Armēņu manuskripts.

Apd 1, 15-17.20a.20c-26, VII lieldienu laika svētdiena, B

Apd 1, 15-17.20a.20c-26

Matijs tiek izvēlāts par Divpadsmito apustuli, 
manuskripts no Austrijas, 1425-1435
St. Matthias is chosen as an apostle - Institute of Material Culture
of the Middle Ages  https://www.europeana.eu/item/15501/005269

12. maija svētdienā kā pirmo lasījumu Dieva vārda liturģija piedāvā lasīt Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas fragmentu par to kā mācekļi izvēlējās citu apustuli Jūdasa vietā. Jēzus atgriežoties pie Tēva iedibināja Divpadsmit apustuļu institūciju un pirms savas aiziešanas lika viņiem gaidīt Svātā Gara atnākšanu un norādīja viņu misijas vispārējo raksturu. Pienāca laiks viņiem uzņemties atbildību ar Pēteri priekšgalā, lai vadītu Baznīcu. Mācekļi tikās uz lūgšanu un ieguva izpratni par sevi un sāka saprast Rakstus. Par to liecina šīs svētdienas Pētera runa, kurš uzsvēra nepieciešamību papildināt apustuļu pulku, lai atjaunotu simbolisko skaitli "divpadsmit", kas pēc Jūdasa nodevības bija sarucis uz "vienpadsmit". Tuvojoties Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem Raksti atgādina par visdažādākajām Gara dāvanām, kuras tiek mazākā vai lielākā mērā dāvātas visiem ticīgajiem, bet Apustuļu darbu grāmatā varam lasīt par Baznīcas kalpotāju uzdevumiem un funkcijām. Visi ticīgie atzina “divpadsmit apustuļu” autoritāti un jēdzieni “divpadsmit” un “apustuļi” evaņģēlistam Lūkasam ir identiski, jo apzīmē tos, kas visu laiku sekoja Jēzum Viņa publiskās darbības laikā sākot “no Jāņa kristības” (Apd 1, 22).

Lasījums sākas ar Pētera uzrunu mācekļiem, kurā viņš iedvesmas piepildīts un spēka pilns vēlējās sagatavoties Svētā Gara nosūtīšanai. Tas vairs nebija tas pats Pēteris, kurš iepriekš aizliedzās Kungu, bet Svētā Gara vadīts vīrs. Šī bija Pētera pirmā runa, kas pierakstīta Apustuļu darbu grāmatā, kurā tiek risināts jautājums kā izvēlēties nodevēja Jūdasa aizvietotāju. Šī runa noteikti bija emociju pilna, jo atmiņas par nodevību bija svaigas un neizdzēšamas. Jūdasa grēks bija lepnība, jo savus paša plānus uztvēra augstāk par Dieva plāniem. Pētera pieredze bija cita un viņš pārliecinājās, ka Dieva plāni nesamērojami ar savām iegribām. Jau īsi pēc Kunga augšāmcelšanās Pētera loma mācekļu starpā bija izteikta un arī kā pirmais uzņemās iniciatīvu uzrunāt pārējos mācekļus. Kā Pēteris novadīja šo atpazīšanas procesu? To viņš darīja ar autoritāti un bez liekiem priekšrakstiem, bet ticībā atcerējās pagājušos notikumus (Apd 1, 16-17), Dieva gribu atpazina caur Rakstu uzlūkošanu ticības gaismā (Apd 1,20), pieņēma lēmumu, kas bija kā kopīga paklausība Dieva vārdam (Apd 1, 21-22) un rīcība - mācekļa izvēle lūgšanas garā (Apd 1, 23-26).

Kāpēc tik svarīgi bija atjaunot šo “Divpadsmit”? Tas saistījās ar Baznīcas pašizpratni, jo pēc Jūdasa nodevības mācekļiem bija jāizvēlas viņa vietā jauns dalībnieks. Šo jauna mācekļa pievienošanu var izprast vienīgi kā sākotnējās Divpadsmit apustuļu funcijas pildīšanu, jo viņi bija eshatoloģiskie liecinieki Izraelim. Evaņģēlists Lūkas vēlējās arī uzsvērt, ka pastāv nepārtrauktība starp Jēzus publiskās darbības laiku un Baznīcas laiku, jo tāpat kā katrs dzīvs organisms, tā arī Dieva tautai nepieciešami pārmantojamības mehānismi. Lūkasam "Divpadmit" ir kā pastāvīgs atgādinājums tam, ko darīja un mācīja Jēzus Kristus un "Divpadmit" garantē autentiskas Jēzus vēsts saglabāšanu. Brīdis, kad cilvēkiem atkal tika dota iespēja atgriezties pateicoties Jēzus pestījošajai nāvei un bija nepieciešams, lai Divpadsmit apustuļi kļūtu atkal simbolisks skaitlis attiecībā pret divpadsmit Izraela ciltīm. Divpadsmit apustuļu institūcijas atjaunošana, kristību iespēja un mācekļu atgriešanās Jeruzalemē izveidoja Izraela tautas eshatoloģisko sapulci, ko ierosināja Jēzus un turpināja Kungam uzticīgā Baznīca. Jaunā tauta pulcējas uz atgriešanās nosacījumiem, kurus dāvā Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Mācekļu kopiena uzņēmās nest Jēzus un Evaņģēlija likteni, bet šīs kopienas identitāte bija ievainota, jo trūka viens elements, viens cilvēks, tomēr jaunais mācekļu pulks pēc šīs tikšanās varēja cerīgi uzelpot, jo paši varēja risināt savas problēmas saskaņā ar Rakstiem un veikt savas situācijas interpretāciju, ko iemiesoja Pēteris un tie, kas bija ar viņu. Pirmbaznīcas kopiena bija redzama sapulce ap Divpadsmit apustuļiem, kas sasniedza skaitli 120 (Apd 1,15), kurā katrs apzinājās labo un slikto, rūpes un prieku par citiem. Vai bija iespējams šādā skaitā ātri augošā kopienā uzturēt atbildību par ticību. Ticīgie apzinājās, ka Baznīcas pirmtēls nav vienkārša sapulce, ko vārds ekklēsia nozīmē, jo pasaulē pastāv neskaitāmi daudz sapulces. Baznīca ir iespējama vienīgi tad, kad tā lūdz un aicina Svētā Gara nākšanu, jo Tā zina, ka pati ar saviem spēkiem ir pilnīgi bezspēcīga un pati nespēj izveidot vienotību un viss var noslēgties ar sāncensību un intrigām.

Kandidātiem izvirzītie kritēriji uz apustuļa kalpojumu Jūdasa vietā bija dalība visā Kunga mācekļu vēsturiskajā ceļā un dinamikā kopā ar Jēzu (Apd 1,21-22) un nevis tikai noskatīšanās no malas vai zināšanas. Aicināšana arī nesaistījās ar žēlsirdību pret cilvēkiem, kuru vēlāk piemēros diakoniem vai laba slava sabiedrībā. Viss izvēlēšanas process iesākās ar lūgšanu un tas bija daudz svarīgāk nekā pati lozēšana, jo Dievs īsteno savus plānus un cilvēks tajos iekļaujas, un lūgšana ir svarīgāka sastāvdaļa. Mācekļi izvēlējās lozešanu, jo gribēja, lai lēmums būtu Dieva ziņā un nevis viņu pašu viedoklis vai stratēģija. Loze krita uz Matiju, jo viņš bija kopā ar Jēzus mācekļiem ne tikai dažas dienas, bet no paša sākuma līdz Debeskāpšanai. Izvirzītais nosacījums bija ļoti precīzs un tas nebija nekas individuāls, bet dalība Kunga mācekļu grupā. Matija aicināšanas mērķis bija liecināt par Kunga augšāmcelšanos. Evaņģelizācija ir prioritāte un nekas pašā Baznīcas iekšējā struktūrā nevar to aizkavēt, lai liecība par Jēzu Kristu varētu izskanēt.

br. Jānis Savickis OFMCap

VI lieldienu laika svētdiena, B

Svētdienu gaidot:

1. lasījums no Apustuļu darbu grāmatas (Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48) 

2. lasījums no Pirmās Jāņa vēstules (1 Jņ 4,7-10) 

Jāņa Evaņģēlijs (Jņ 15, 9-17) 

Attēlā: Pēdējais Vakarēdiens un Euharistijas iedibināšana, manuskripts no Francijas, 1175.g. a

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48, VI lieldienu laika svētdiena, B

Apd 10, 25-26. 34-35. 44-48

Pēteris Kornēlija namā, manuskripts no
Austrijas 1425-1435.g.

St. Peter in the house of Cornelius - Institute of Material

Culture of the Middle Ages and the Early Modern Period,

Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/item/15501/005277

5. maija lieldienu svētdiena sagatavo ticīgos Debeskāpšanas un Svētā Gara nosūtīšanas svētkiem un šīs svētdienas pirmais lasījums pavēsta par Pētera misionāro darbību starp pagāniem, īsi pēc tam, kas saņēma atklāsmi, ka visa barība ir šķīstīta (Apd 10,9-16; Mk 7,19) un vēl šīs vīzijas pārsteigts pieņēma pagāna Kornēlija trīs sūtņus, kuri aicināja apustuli uz Cēzariju. Pēteris ar pārliecību, ka ir Svētā Gara vadīts devās pie Kornēlija un sekoja viņam līdzi arī citi Kunga mācekļi. Romietis Kornēlijs bija simtnieks (centurions), kas kalpoja impērijai un bija pagāns, bet tomēr bijās Dieva jeb bija jūdaisma praktizētājs, kas nepievienojās šai ticībai pilnīgi. Praksē tas izpaudās monoteistiskā ticībā un atmeta ticību daudzdievībai, un centās ievērot jūdaisma morālo likumu. Kad Kornēlijs sūtīja pēc Pētera, viņš apzinājās, ka apustulim būtu jālauž dažādi priekšraksti, tomēr Kungs caur redzējumu bija sagatavojis Pēteri uz tikšanos ar pagānu. Klausoties Kornēlija stāstu (Apd 10, 30-33), Pēteris vēl dziļāk izprata savu vīziju (Apd 10, 9-16), ka ne piederība kādai tautai vai ieražu ievērošana padara cilvēku tīkamu Dievam, bet gan tas, ka Dieva “bīstas un taisnīgi dzīvo” (Apd 10, 35).

Negaidīta Svētā Gara nonākšana un Pētera runas pārtraukšana bija zīme, kas apstiprināja pestīšanas žēlastības piešķiršanu pagāniem un ceļš uz misiju pie pagāniem tika atvēts. Jēzus debeskāpšanas dienā Kungs pasludināja, ka tie, kas Viņam ticēs runās jaunās valodās. Vasarsvētku dienā apustuļi sāka sludināt Evaņģēliju dažādās valodās, kuras iepriekš neprata. Kristus pashālais noslēpums piepildas Svētā Gara dāvanā, kas tika nosūtīts Vasarsvētkos pār jūdiem un pagāniem. Šī dāvana atjaunoja iepriekšējo Gara klātbūtni pasaulē, kas sagatavoja Kristus ienākšanu pasaulē un Izreala tautā. Visā Apustuļu darbu grāmatā Kornēlija un viņa ģimenes atgriešanās ir ar īpašu lomu pestīšanas vēsturē, jo tā ir pirmā Baznīcas atvēršanās uz pagānu pasauli. Pēc pagānu iekļaušanas Baznīcas pestījošajā kopienā mainās kristiešu sastāvs un tajā vairs nebija tikai ebreji, bet arī pagāni. Svētais Gars lika Pēterim bez kavēšanās doties pie Kornēlija uz mājām, kas jūdiem bija aizliegts un tas pats Gars lika, lai pretēji Mozus Likuma priekšrakstiem, nešķirot pagānus un jūdus (Apd 11,3). Pēkšņā Gara nākšanu Pētera runas laikā apliecināja, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama pestīšanai, jo ja pestīšanai būtu nepieciešama Mozus likuma ievērošana, Svētais Gars nenāktu pār neapgraizītajiem pagāniem. Svētais Gars atvēra Baznīcas vārtus pagāniem. Kornēlija gadījums atklāj saistību starp vārdu, ticību, atgriešanos, kristību un Svētā Gara dāvanu, un to, ka iniciatīva pilnībā ir Svētā Gara ziņā, jo bija jāatver ticības durvis pagāniem, kuras līdz šim bija aizvēris pats Dievs. Svētais Gars nāca pār pagānu ģimeni pat apsteidzot pašu kristību, kas ir nepieciešama, lai cilvēkus iekļautu Banīcā.

Apustuļu darbu grāmatā Svētā Gara loma ir aktualizēt un izplatīt pestīšanu, ko dāvā Jēzus Kristus un dot liecību par Kristu, jo vienmēr pestīšana tiek piedēvēta Jēzum Kristum. Apustuļu darbu grāmatā ir parādīts kā Kristus turpināja savu pestīšanas darbu savas Baznīcas draudzēs un Gars iesaistījās spēcīgā veidā izšķirošos Dieva pestīšanas plāna īstenošanas brīžos. Ar Svētā Gara nosūtīšanu nepietika, lai ar vienu reizi ļautu apustuļiem izprast vispērēju aicinājumu uz ticību un bija nepieciešams laiks un jaunas Svētā Gara iniciatīvas. Pirmais Svētā Gara notikums bija Jeruzalemē (Apd 2; 4,25-31), tad Samarijā (Apd 8, 14-17) un tas, par kuru lasām šajā svētdienā - Cēzarejā (Apd 10,44-48; 11,15-17) un vēl turpinājās (Ef 19,1-6). Katrā no šiem notikumiem bija pieredzama Svētā Gara iejaukšanās, kas izpaudās Dieva slavēšanā ar mēlēs dāvanām un pravietošanā. Svētais kapucīns un Baznīcas mācītājs Laurencijs no Brindizī (1559 -1619) pārdomājot Kornēlija personu raksta, ka “šis virsnieks kļuva par tādu kā pagānu pirmaugli (primitiae Gentium); bet tāpat kā visi nākošie ir līdzīgi pirmajiem augļiem (primitivis fructibus), tā arī mums ir jābūt līdzīgiem simtniekiem, ja gribam būt pestīti. Šis simtnieks bija pagāns, taču Kristus viņu neatmeta, jo Dievs “grib, lai visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2,4). Tāpēc Pēteris pie simtnieka Kornēlija atgriešanās saka: “Patiesi es saprotu, ka Dievs cilvēku neskata pēc ārienes, bet ikvienā tautā viņš pieņem katru, kas viņu bīstas un ir taisns savos darbos” (Apd 10, 34-35). Tāpat šis simtnieks, tāpēc, ka bijās Dieva un bija ticības un taisnības pilns, bija Kristus pieņemts” (Feria quinta post Cineres, Homilia 177, IX).

br. Jānis Savickis OFMCap