Lapas

5.06.2021

1 Jņ 4,7-10, VI lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4,7-10

Evaņģēlists Jānis norāda uz Rakstiem
Apustulis Jānis savā vēstulē daudz rakstīja par mīlestību pret Dievu un tuvākajiem. Mīlestībai ir liela loma šajā vēstulē. 9. maija Lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā Jānis norāda gan uz mīlestības avotu, gan to definē kā pašu Dievu. Dieva mīlestība vispilnīgākajā veidā izpaudās caur to, ka Viņš sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem, lai mēs varētu pieredzēt mīlestību jau šeit virs zemes un mūžībā. Jānis šajā fragmentētā īsā un kodolīgā veidā pavēsta kāda ir Dieva mīlestība pret cilvēci. Citviet Jaunajā Derībā nevar atrast tik kodolīgu skaidrojumu par Dieva mīlestības darbību pasaulē. Vēl Jāņa Evaņģēlijā lasām līdzīgi spēcīgus un skaidrus vārdus: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (3,16).

Cilvēka atbilde uz Dieva mīlestību var būt dažāda un gadās, ka nekādi nesaistīta ar mīlestību, uz kuru aicina Dievs. Kaut vai kari vai citādi domājošo vajāšana ticības vārdā. Tāpēc vislabākais veids kā mēs varam mācīties mīlēt Dievu, ir sekojot Jēzus Kristus piemēram un žēlastības spēkam, kurš pildot Tēva mīlestības gribu sludināja piedošanu un mīlestību, kas savu virsotni sasniedza Viņa atmešanā, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Kristus Pashai ir jābūt par katra kristieša dzīves avotu, modeli, iedvesmu un atskaites punktu. Kādam var likties, ka Dieva mīlestība pasaulē fokusējas uz grēku un pestīšanas nepieciešamību, bet tomēr tās mērķis ir cilvēku vienotība ar Dievu. Grēku piedošana ir izlīguma centrā un skaidrākā Dieva mīlestības izpausme. Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu un tuvākos, ja neesam saņēmuši Dieva pestījošu mīlestību, kuru Viņš mums piedāvā sastapt savā Dēlā,

Vēstules sākumā Jānis rakstīja, ka “Dievs ir gaisma” (1 Jņ 1,5) un izejot no šīs domas apskata kristiešu morālo dzīvi, bet šīs svētdienas Rakstu fragmentā mēs lasām vārdus, kas vairāk cenšas aplūkot Dieva būtības dziļumus: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8.16). Abi šie apgalvojumu uzsver, ka Dievs ir pāri visam un cilvēki ir ierobežoti savā pasaulē. Cilvēka dzīve, mīlestība un tikumiskā stāja nevar izplūst tikai no cilvēka spēkiem un to nevar nodalīt no dievišķās īstenības. Dievs ar savu būtību, dabu un autoritāti var cilvēkam rādīt patiesību. Vārdi “Dievs ir mīlestība” nav vienlīdzīgs ar vārdiem “Dieva mīlestība”, “mīlošs Dievs” vai “Dievs mīl”, jo visa Dieva darbība ir mīlestība un nevis tikai kādi noteikti gadījumu. Ja dzirdam vārdus, ka Dievs piedod, valda, mīl, dusmojas, tad vienmēr jāņem vērā, ka katra no šīm darbībām ir mīloša. 

Tas nav apgalvojums par mīlestības dievišķumu vai abstrakta Dieva definīcija, tā ir Dieva pieredze, kā kristietis pieredz savu Kungu. Apustulis nevēlas sarežģīt Dieva izpratni un nedomā šeit par metafiziku, fundamentālteoloģiju vai filozofiju, bet ieved lasītājus pestīšanas vēsturē. Apustulis ar vārdiem “Dievs ir mīlestība” vēlas uzsvērt, ka mīlestība, par kuru viņš domā un raksta, ietver sevī arī konkrētu darbību. Dieva mīlestība izpaužas divos veidos, pirmkārt, Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Otrkārt, Pashas notikumā. Kristus krusta noslēpums ir Dieva mīlestības izpausme pret cilvēci. Tas nozīmē, ka Dievs mīl ne tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlestības cienīgi, bet tāpēc, ka visa Viņa daba ir mīlestība. Savādāk Viņš neprot! Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, bet no tā, kas ir Viņš.

Lai redzētu, kas ir mīlestība, mums ir jāredz savs grēks, ka par to mums pienākas kāds sods, bet tai pat brīdī mēs brīnāmies un priecājamies, ka par mums ir nomiris Jēzus Kristus. Kad cilvēks pieredz brīvību no grēka un nāves, tad viņš ir spējīgs mīlēt Dievu un tuvākos tā, kā Radītājs to ir iecerējis. Mīlestība neļaut mums grēkot pret citiem, jo mīlestībai pretējs ir grēks. Savstarpējā vai arī diemžēl vienpusējā iedošana arī ir iespējama. To mēs varam tāpēc, ka Kungs ir nomiris par mūsu grēkiem. Piedošana pāridarītājam ļauj atklāt kā Dievs ir mūs mīlējis un piedevis. Dieva mīlestība prasa no mums arī mīlēt vienam otru. Dieva darbības mērķis ir, lai mēs dzīvotu Viņā un Viņa darbības pieredze cilvēku dzīvē liecina, ka žēlastība aicina uz vienotību Jēzū Kristū. Dieva darbība un radošums savā būtībā nav reaģējošs un Viņš neatbild tikai uz kaut kādiem grēkiem, traģēdijām, notikumiem un nelaimēm, bet ir aktīvs, ar iniciatīvu sper pirmo soli, jo Dievs ir mīlestība. 

Ticības dzīvē var likties, ka jāreaģē uz dažādām lietām, pavērsieniem un problēmām, bet pirmais, kas kristietim ir jāpārņem no Kunga ir mīlestība, kurai jāiet vienmēr pa priekšu, neskatoties uz to, kādu atbildi tā izsauks otrajā pusē. Dievs vienmēr ir proaktīvs, sper pirmo soli, arī kristieši ir aicināti savā dzīvē iemiesot šo mīlestību jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, kurā ir gatavi nomirt sev, grēkam, bailēm, pretenzijām u.t.t., lai liecinātu par Dieva bērnu brīvību. Kā to izprast? Piemēram, sabiebrība pieredz vērtību maiņu un ticīgie var dažādos veidos ar to cīnīties vai sūroties, bet Dievs aicina ticīgos un katru atsevišķi savā dzīvē iedzīvināt un praktizēt mīlestību. Dzīve sabiedrībā var pārvērstos par kritizēšanu un vaimanāšanu par nevēlamām izmaiņām. Jāļauj Kunga pashai runāt caur ticīgajiem neviltoti un skaidri. Tātad Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam ir jābūt pirmajai lietai, ko mēs savā attieksmē vēlamies ieviest, savā dzīvē praktizēt un savā liecībā izgaismot.  

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: