5.11.2021

1 Jņ 4, 11-16, VII lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4, 11-16

16. maija Lieldienu svētdienā turpinām lasīt apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 4. nodaļu. Pirms nedēļas mēs dzirdējām pirmo daļu apustuļa pārdomām ar kādiem kritērijiem mēs varam atpazīt tos, kas ir no Dieva. Abas daļas sākas ar vārdiem “mīļotie” (1 Jņ 4,7.11) un Jānis turpināja rakstīt, aicinot uz mīlestību: “mīlēsim cits citu” un “mums ir pienākums citam citu mīlēt”. Pagājušo svētdien mēs iepazinām patiesību, ja mēs esam saņēmuši Tēva mīlestību pateicoties ticībai Jēzum Kristum, kas ir iemiesojis un salicis sevi upurī par mums, tad mēs pieredzam Dieva darbus sevī. Pirmajā daļā Jānis norādīja uz svarīgākajām kristīgās ticības pazīmēm. Ja Dieva mīlestība balstās tajā, ka Viņš sūtīja un upurēja savu dēlu, tad tam ir neizbēgamas sekas kristiešu dzīvē, jo Kungs atbrīvo cilvēkus no ierobežojošās savtības un ļauj mīlēt citus tā, kā paši tika Tēva mīlēti, jo “bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet” (Mt 10,8).

Otrajā daļā, kuru lasām šajā svētdienā, mēs varēsim pārliecināties par to, ka ticīgie, kas ir saņēmuši un guvuši piedošanu, mieru un labumu no Tēva mīlestības un ir izveidojuši attiecības ar Viņu, kas izpaužas arī tuvākmīlestībā, nāk no Dieva. Jānis daudz skaidrāk un tiešāk vēršas pie kristiešu sirdīm, jo svarīgi ir izpaust dzīvē Dieva mīlestību. Tikai kristieši izsaka mīlestību viens pret otru tā, kā Dievs to ir vēlējies. Tātad, Dieva mīlestība ir kļuvusi acīmredzama Jēzū Kristū un tikai tādā tā var būt redzama starp cilvēkiem. Tāda mīlestības pieredze vienam pret otru liecina par palikšanu Dievā.

Iepriekšējās un šīs svētdienas lasījumus atšķir tas, ka pirms nedēļas lielāks uzsvars tika likts uz Dieva dabu un darbību, kuru motivē mīlestība (1 Jņ 4, 7-10), bet tagad Jānis pievēršas vairāk Dieva pazīšanai (1 Jņ 4, 11-14), jo pazīstot Dieva pestījošo būtību un mīlestības ceļus, to var redzami iedzīvināt kopienā. Apustuļa mīlestības aicinājums ir ļoti konkrēts un praktisks, un viņš nedomāja tikai par kaut kādu labu vēlējumu attiecībām. Viņš norāda uz Dieva mīlestības ietekmi (4,11), kopienas nozīmīgo lomu (4,12), un lai to izteiktu, apstiprina Dieva mīlestību pret kopienu (4,13), un izskaņā apstiprina Dieva mīlestības darbu.

Dievs iemājo ticīgajos, kad viņi viens otram atbild ar mīlestību kādu iepazina no Tēva. Kā izprast Jāņa pieminēto “pilnīgo” (1 Jņ 4,12) mīlestību kristiešu starpā? Jāņem vērā, ka te visdrīzāk nav domāta bezgrēcīga pilnība, jo apustulis šajā vēstulē ļoti reālistiski skatās uz ticīgo dzīvi un negaida šādu perfekciju. Viņš nerakstīja par perfektiem cilvēkiem, bet par Dieva mīlestību, kura savu piepildījumu atrod cilvēku atbildē uz Jēzus Kristus vēsti un īstenojas savstarpējās attiecības. Mīlestība, kuru Dievs mums ir izrādījis sasniedz savu pilnību, piepildījumi, īstenošanos, kulmināciju, tad, kad mēs parādam to cits citam. Iedzīvinām savās dzīvēs un attiecībās to mīlestības modeli kādu atklāja mums Tēvs sūtot savu Dēlu pasaulē, lai Viņš upurētu savu dzīvību par mums. Šī mīlestība mūs ir  jāizrāda citiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Dievs mums parādīja savu mīlestību. 

Dieva klātbūtni atpazīt ļauj Svētais Gars, kurš spēlē izšķirošu lomu ticīgo spējā dzīvot Dieva mīlestībā. Jānis veido ļoti ciešu saistību starp redzēšanu, liecināšanu un Svēto Garu, jo Viņš nodrošina mūsos kristīgās dzīves piepildīšanos. Dieva mīlestība ir tik plaša un apliecināta ar kristiešu dzīvo pieredzi, ka Kunga sekotāji var atļauties būt dāsni savstarpējās mīlestības attiecībās. Mēs varam savās dzīvēs atdarināt mīlestību kādu Dievs mums izrādīja sūtot pasaulē savu Dēlu. Protams, ka katram ir jāatpazīst kādā veidā to ieviesīs savā dzīvē, bet galvenais princips visiem paliek viens: Kristus atdeva savu dzīvību par mums un mums ar savu dzīvi jārīkojas līdzīgi, atdodot, daloties, dāvājot to brāļiem un māsām garīgi, materiāli un psihiski. 

Kāpēc Jānis atgādina lasītājiem par to, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (4,12)? Jau savā Evaņģēlijā viņš par to rakstīja un piemetināja, ka “Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis” (Jņ 1,18). Mēs nevaram ar acīm redzēt neredzamo Dievu un tikai Jēzus Kristus, Vārds, kas kļuva miesa, atklāj mums Tēvu: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ 14,9). Iespējams arī, ka kristiešus, kuriem Jānis rakstīja šo vēstuli, ietekmēja tādi sludinātāji, kuri uzsvēra kādas mistiskās pieredzes un mācības, kurās var redzēt Dievu, bet apustulis redzot šādas mācības melīgumu, norādīja uz patieso Dieva klātbūtnes zīmi - mīlestību.

Kā ir tagad, kad Dēls ir uzkāpis pie Tēva labās rokas? Kā redzēt Dievu savas tautas vidū? Caur mīlestību, kurā mēs mīlam cits citu. Ja mēs mīlam viens otru, Dievs paliek mūsos. Ko Jānis ar to domā, ka kristietim jāmīl citam cits? Vispirms viņš raksta par kristiešu kopienu, brāļiem un māsām Kristū, kas to veido. Protams, viņš neizslēdz visus citus cilvēkus, kas atrodas ārpus Kristus mistiskās miesas, tomēr viņš tieši vēršas pie ticīgajiem. Bībelē vārds "brālis" ir analoģisks ar vārdu “tuvākais” vai “kaimiņš” (Mt 2,34-40; Mk 12,28-34; Lk 10,25-28) un norāda uz ticīgās tautas kopienu (Lev 19,17-18) vai ģimeni. Kristieši veido vienu lielu ģimeni, kas ir arī mīlestības skola, kur mēs mīlestību mācāmies ļoti konkrētā veidā. Pēdējais teikums apkopo visu šo sadaļu, kur lasām jau divas svētdienas pēc kārtas un uzsver kristiešu dzīvi Dievā, kuras pieredzes centrā ir Dieva mīlestības darbs savā Dēlā Jēzū Kristū, caur kuru katrs ticīgais var mācīties mīlēt un dzīvot Svētajā Garā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: