5.20.2021

Gal 5, 16-25, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Gal 5, 16-25

Svētā Gara nosūtīšanas svētkos Baznīca piedāvā lielu Svēto Rakstu dažādību. Šogad aplūkosim fragmentu no vēstules Galatiešiem, kuru priesteris Dieva vārda liturģijā var izvēlētie kā otro lasījumu; vai arī 1 Kor 12, 3b-7.12-13, vai Rom 8,8-17. Apustulis Pāvils šajā vēstules Galatiešiem fragmentā risināja svarīgus jautājumus pirmbaznīcas dzīvē. Iepriekš vēstulē viņš parādīja, ka kristiešus glābj nevis likums, bet Kungs Jēzus Kristus. Pāvils aicināja galatiešus sekot sev brīvībā no Mozus likuma (Gal 4,12–20). No tā radās jautājums, kā kristiešiem dzīvot? Ja ticīgie nav aicināti ievērot Mozus likumu, īpaši apgraizīšanu, tad kādi noteikumi ir saistoši? 5. nodaļā apustulis raksta par diviem orientieriem: mīlestības likums un Svētā Gara iemājošana. Pāvils vēlējās vienlaicīgi brīdināt un stiprināt kristiešus, jo viņi atradās pretēju un šķeltniecisku varu ietekmē, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi bija Kristū un Gars ir spēcīgāks un ļauj uzveikt noslieci un ļauno.

Tuvākmīlestības bauslis ir ļoti skaidrs un saprotams ceļvedis dzīvē, tomēr nepieciešams kas vairāk, jo cilvēkā ir spēcīga nosliece koncentrēties uz sevi un grēkot. Pāvils to sauc par “miesa iegribām” vai vienkārši “miesa”, kas ir pretēja Dieva gribai. Tā nav domāta tik daudz bioloģiskā miesa pretēja cilvēka garīgajai dabai, bet grēcīga vēlme domāt tikai par sevi, kas ir pretēja Dieva iepazīšanas vēlmei. Risinājums šai problēmas ir tāds, ka Svētais Gars, kuru mēs saņemam kristībās, dod iekšējo spēku pārvarēt “miesu” un ļauj dzīvot brīvībā, lai savā kristīgajā dzīvē atspoguļotu Jēzus Kristus personu. Saprotams, ka tas kristībās nenotiek mehāniski un nepieciešama apzināta un aktīva sadarbība ar Kunga Garu. Mūsu sirdis kristībās netiek automātiski pārveidotas par labām un krietnām.

Šīs svētdienas fragmentā Pāvils apraksta iekšējo spriedzi starp Garu un “miesu” kristieša dzīvē. Pāvila vēstulēs raksturīgs ir pretstats starp “miesu” un “garu”. Pastāv nesamierināmas atšķirības, ko rada ticīgajā “miesa” un ko Gars. Apustulis apzinājās, ka cilvēka spēkiem šajā cīņā nav izšķirošā nozīme. Iekšējo spēku dod Svētais Gars, kurš var pārvarēt “miesu”. Pāvils parāda svarīgu atšķirību starp Garu un “miesu”, kad raksta par “miesas darbiem” un “Gara augli”. Šādā veidā viņš izšķir būtisku pretstatu starp auglību un dzīvīgumu, un tukšiem un nedzīviem darbiem. “Darbi” viņam ir daudzskaitlī, bet “auglis” ir vienskaitlī, kaut gan uzskaita daudzus augļus. Tāds valodas lietojums norāda uz to, ka “miesas darbi” ienes sašķeltību un nekārtību personā, un viņa attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem. “Gara auglis”, savukārt, liecina par vienotību un dziļu saistību starp Gara augļiem.

Pirmie trīs grēki, kurus uzskaita Pāvils, ir seksuāla rakstura un kā pirmo apustulis piemin netiklību (gr. porneia). Porneia attiecas uz visām nesakārtotām, nepiedienīgām un aizliegtām seksuālām attiecībām. Pēc seksuāliem grēkiem Pāvils piemin reliģiskus grēkus. Bieži šie visi grēki bija saistīti. Piemēram, pagānu pasaulē pastāvēja tempļu prostitūcija. Vecās Derības kontekstā šo kārtību var skaidrot arī līdzīgi, jo Dievs Izraela neuzticību derībai uztvēra kā krāpšanos ar elkiem. Pēc tam seko sabiedriska rakstura grēki. Nobeigumā ir grēki, kas saistās ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kas varēja norādīt uz Dionīsu jeb Bakhu, vīna un jautrības dieva pielūgšanu. Beigās Pāvils uzsver, ka grēku sarakstu varētu turpināt vai savādāk izkārtot un tāpēc raksta ”un tamlīdzīgas lietas” (Gal 5, 21). Pāvils galatiešiem parādīja, ka viņiem bija īpaši jāpievērš uzmanība grēkiem, kas saistījās ar personisko attiecību veidošanu. Tas nozīmē, ka katrai baznīcai, zinot tās problēmas, viņš šo sarakstu varēja mainīt, papildināt un likt citus uzsvarus.

Pāvils rakstot par “Gara augli” uzsvaru liek uz attiecību veidošanu, kas ir galatiešu vājā puse. Kad Pāvils uzskaita “miesas darbus”, viņš piemin konkrētu rīcību, bet kad apraksta “Gara augli”, nekoncentrējas uz darbiem, bet uz raksturu un attieksmēm, kas ir kristiešiem, kuri dzīvo Svētā Gara vadībā. Šis Gara augļu saraksts neatbild uz miesas darbiem, jo tad Pāvils varētu pieminēt šķīstību, bet sāk ar mīlestību, prieku un mieru. Tādā veidā viņš veido citus uzsvarus un noskaņu, jo Svētais Gars neseko miesas iegribu ceļam, lai nesanāk tā, ka Gars tikai pretojas. Tā it kā Gars būtu tikai tas, kas reaģē uz grēku. Gars iet savu neatkarīgu ceļu. Ja miesas darbi cilvēku vērš pašu uz sevi, tad Gara auglis cilvēkā visdažādākos veidos  izpaužas mīlestībā. Mīlestība ienes prieku, jo mīlestība apmierina sirds dziļākās un kvēlākās vēlmes, kas saistās ar savstarpējo mīlestību. Šī vēlme ir ierakstīta cilvēka dzīlēs un tā ir arī atbilstošā veidā jāīsteno. Gars ienes arī mieru sirdī, jo cilvēks Svētajā Garā atjaunojas vienotībā un saskaņā ar Tēva gribu un uzveic visas sagrozītās noslieces un pārtrauc nebeidzamu iekšējo cīņu.

Apustulis Pāvils vārdus izvēlējās ļoti rūpīgi. Vārds “auglis” ieved lasītāju augu valsts pasaulē, kur procesi notiek pakāpeniski un vienmērīgi. Kad kaut kas aug, tad cilvēka acs neredz to un var tikai izmērīt un salīdzināt izmaiņas pēc laika. Ar Gara augli kristietī darbojas līdzīgi, jo izmaiņas nevar pamanīt uzreiz, bet tad, kad dzīvē notiek tādi notikumi vai posmi, kuros var veikt šādus “mērījumus”; sava veida mērnieku laiki. Parasti tie ir pārbaudījumi, izaicinājumi vai jauni posmi dzīvē, kad redzam, ka savādāk uz kaut ko reaģējam, atbildam, liecinām, uzņemamies vai iesaistāmies tā, kā iepriekš pat nevarējām iedomāties. Ja ļaujam Garam pakāpeniski mūsos darboties, tad tas dara to nelokāmi un mērķtiecīgi. Mūsos notiek neizbēgamas pārmaiņas un Gars sasaista mūsu personu ar iekšējām saitēm un iesakņojas mūsos. Fragmenta noslēgumā Pāvila doma sasniedza piepildījumu ar atgādinājumu, ka kristiešiem ir savā dzīvē jāidentificējas ar krustā sisto Kristu, piesitot krustā savu veco cilvēku. Tas ir iespējams Svētajā Garā, jo Kunga pasha ir avots jaunajam cilvēkam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: