5.27.2021

Mt 28, 16-20, Svētās Trīsvienības svētdiena, B

Mt 28, 16-20

Svētdienā pēc Vasarsvētkiem Baznīca svin Svētās Trīsvienības svētkus. Ticība Trīsvienībai ir centrālā ticības patiesība. Kā mēs varētu paraudzīties uz šo patiesību? Iepazīstot Svētos Rakstus un palūkojoties uz pirmkristiešu ticības pieredzi, kura ir saglabājusies Tradīcijā un tā ir jāuztver ļoti nopietni. Pirmbaznīca savā ticības dzīvē pieredzēja Tēva, Dēla un Svētā Gara darbību un uzlūkoja katru Personu kā dievišķu, bet vēl nelietoja vārdu Trīsvienība. Līdzīgi arī mēs piesaucam kādu no Trīsvienības personām, pieredzam tās darbību vai vienkārši pārmetot krusta zīmi, pieminam trīs Personas un būtībā atzīstamies ticībā Trīsvienībai. Bībelē neatradīsim vārdu “Trīsvienība” un vienīgi Mateja Evaņģēlija noslēgumā ir pieminētas visas Trīsvienības personas tiešā veidā kā viena noslēpuma dalībnieki. Citviet Jaunajā Derībā arī var atrast ciešas vienotības un dievišķuma saites starp Trīsvienības personām, bet šeit tas ir īpaši uzskatāmi. Tāpēc ir tik svarīga kristīgā pieredze, jo tā ļauj šo noslēpumu izdzīvot un izteikt vārdā: Trīsvienība.

Ticības pieredze, kas ir atspoguļota Jaunās Derības grāmatās ir kā paraugs katra laika ticības pieredzei un vispirms tas attiecas uz Tēva, Dēla un Svētā Gara vietu ticīgo dzīvē. Šīs svētdienas Evaņģēlija fragmentā Trīsvienības noslēpums atklājas Baznīcas sūtībā un misijā, un nevis kādā intelektuālā pārspriedumā. Mateja Evaņģēlijs noslēdzas ar ļoti svinīgu un pacilājošu ainu, kurā tiek uzsvērtas trīs tēmas: Jēzus Kristus vispārējā vara, misijas universālais raksturs un Kunga klātbūtne misionārajā kopienā. Būtībā visa uzmanība koncentrējas uz Jēzus vārdiem

Fragments sākas ar to, ka “vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus bija tiem norādījis” (Mt 28,16). Katrs, kas lasa šīs rindas arī var iztēloties, ka atrodas augstā kalnā ar Kungu. Lasot Mateja Evaņģēliju var pamanīt, ka svarīgi notikumu norisināt uz kalniem: Jēzus kārdināšana (Mt 4,8-10), Kalna svētības (Mt 5,1-12), lūgšanas (Mt 14,23), dziedināšanas (Mt 15, 29-30) un apskaidrošanās (Mt 17,1-10). Mācekļi tagad bija kā jaunais Izraēlis, kurš dodas tikties ar savu Mācītāju un atdod Viņam godu, “pielūdza Viņu”, un tādā veidā atzīstot Viņa dievišķību. Šajā brīdī Evaņģēlijs sasniedza savu kulmināciju, jo kopā sanāk visi pavedieni; šajā brīdī sākas patiesa mācekļu pasha kopā ar Kungu, kas Baznīcā joprojām ir dzīva un aktuāla.

No otras puses evaņģēlists neslēpj, ka jaunajai kopienai - Baznīcai ir arī savas problēmas, jo “daži šaubījās” (Mt 28,17). Evaņģēlists nevēlas slēpt svarīgu patiesību par to, ka jaunā kopiena nav ideāla, bet parāda, ka tā ir nepilnīga un vāja; tai ir sava neuzticības un krišanas pieredze. Tomēr tas nenozīmē, ka šaubas attālina no Dieva. Šeit tekstā mēs to neredzam. Tieši šādi mācekļi saņem misiju un tiek sūtīti pasaulē. Jau tas, ka jaunais Izraelis ir skaitā “vienpadsmit” un nevis “divpadsmit” atgādina par sāpīgo Jūdasa nodevību un pašu apustuļu bēgšanu. Mācekļi neizturēja ciešanu pārbaudījumu un Jēzus varēja izvēlēties citus mācekļus, bet turpināja iesākto ar tiem pašiem vīriem. Evaņģēlists Matejs šeit arī parāda, ka mācekļi Jēzu pēdējo reizi redzēja pamešanas brīdī un atstāja Viņu vienu, un no sievietēm dzirdēja, ka Kunga ir dzīvs un vēlas ar viņiem tikties Galilejā, ko jau iepriekš viņiem teica (Mt 26,31-32). Mācekļi atgriezās Galilejā, vietā, kur piedzīvojums ar Jēzu sākās: “tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu” (Mt 4,16). Šie vājie mācekļi atbildēja uz Kunga aicinājumu un devās ceļā.

Ticība un šaubas satiekas vienā kopienā. Pavirši domājot, var likties, ka abas šīs stājas nevar saderēt kopā, bet pat mūsu pašu pieredze liecina pretējo. Pastāv brīži, kad šīs abas stājas ir vienlaicīgas. Šaubas ir neatņemams ticības dzīves elements, jo cilvēks ir ceļā pie Dieva un pieredz savu nepilnību un pasaules izaicinājumus. Mums ir svarīgi apzināties, ka Jēzus uzticēja savu misiju ļaudīm, kuros arī varēja iemājot šaubas. Pāvests Francisks vienā no savām katehēzēm uzsāka tādu kā dialogu ar sevi un īsi pārdomāja šaubas kristieša dzīvē: "Es domāju, ka kāds varētu man jautāt: “Tēvs, bet man ir daudz šaubu par ticību; kas man jādara? Vai tev nekad nav šaubu?” Man ir daudz… Bet, protams, katram noteiktā laikā pienāk šaubas! Šaubas, kas pieskaras ticībai pozitīvā veidā, ir zīme, ka mēs gribam zināt labāk un daudz pilnīgāk Dievu, Jēzu un Viņa mīlestības noslēpumu pret mums. “Joprojām man ir šaubas: es meklēju, es studēju, es konsultējos un lūdzu padomu par to, ko darīt.” Šīs šaubas veicina izaugsmi! Tas ir labi, ka mēs uzdodam jautājumus par ticību, jo tas ir veids kā mēs to padziļinām. Tomēr šaubas ir arī jāpārvar. Tāpēc ir nepieciešams klausīties Dieva vārdu un jāsaprot, ko tas mums māca. Nozīmīgs ceļš, kas reāli palīdz ir katehēze, kurā ticības pasludināšana sastopas individuālās un kopienas dzīves konkrētībā. Un pastāv arī vēl viens tik pat svarīgs ceļš - dzīvot saskaņā ar ticību cik tas ir iespējams. Nepadarām ticību par abstraktu teoriju, kas pavairo šaubas. Drīzāk padarām ticību par mūsu dzīvi. Meklējam veidus kā to praktizēt kalpojot mūsu brāļiem un māsām, īpaši tiem, kuri ir trūcīgi. Tādā veidā daudzas šaubas pazudīs, jo mēs jūtam Dieva klātbūtni un Evaņģēlija patiesību mīlestībā, kas bez mūsu nopelniem mīt mūsos un mēs dalāmies ar to ar citiem."*

Patiess Jēzus misionārs ir vienlaicīgi gan māceklis, gan mācītājs, jo nesludina pats savu mācību, bet to, ko saņēma no Kunga. Šī mācība izriet no klausīšanās un dzīvas Kunga pieredzes, un vēlas palikt saskaņā ar Kunga vārdu. Turklāt uzdevums nav tikai mācīt, bet viņiem ir jādara tas pats ko darīja Jēzus, “dariet par mācekļiem visas tautas” (Mt 28,19). Katrs cilvēks var kļūt par Augšāmceltā mācekli, ja saņem kristības Svētās Trīsvienības vārdā. Pirmie kristību dalītāji bija mācekļi, kuri paši bija izgājuši sāpīgo pashālo ceļu, ieguvuši augšāmcelšanās atbrīvojošo vēsti un varēja liecināt, ka Jēzus Kristus mācība patiešām maina dzīves. Dzīve “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt 29,19) dāvā brīvību, piedošanu, mīlestību un vienotību.

Pēdējie Jēzus vārdi ir īpaši zīmīgi: “es esmu ar jums” (Mt 28,20), jo norāda arī uz Mateja Evaņģēlija pašu sākumu, kur Jāzeps sapnī saņem vārdu, ka “jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu, un viņu sauks vārdā Emanuēls, tulkojumā: Dievs ir ar mums” (Mt 1,23; sal. Jes 7,14). “Dievs ir ar mums” nozīmē, ka mūžīgais Kungs ienāk mūsu laikā un telpā, iemiesojas, ir klātesošs mūsu vēsturē un dzīvē, augšāmceltais Jēzus Kristus ir savas Baznīcas vidū. Tas ir lielākais Baznīcas dārgums! Šajā Evaņģēlijā tiek īpaši uzsvērts, ka Dievs neslēpjas no cilvēkiem un Matejs pat nepieminēja Jēzus debeskāpšanu vai Viņa aiziešanu. Kā var izprast šādu Evaņģēlija nobeigumu, jo citos Evaņģēlijos Jēzus atstāj mācekļus, lai Svētais Gars varētu nākt pār Baznīcu. Evaņģēlists Matejs vēlas mums pateikt to, ka tikai tagad viss sākas; visa pasaule ir viņu priekšā. Tieši tāpēc šajā īsajā fragmentā ir tik bieži lietots vārds “visa vara”, “visas tautas”, “mācīdami turēt visu”, “ik dienas”. Mīlošā Dieva klātbūtne ir starp cilvēkiem Jēzū Kristū un tā ir jāatklāj visai radībai. Kungs paliek savas tautas vidū kā to ir solījis. Tāda dzīva ticības pieredze ir iespējama tikai “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā”.

*Pāvesta Franciska trešdienas vispārējā audience (23.11.2016)

br. Jānis Savickis OFMCap

5.20.2021

Gal 5, 16-25, Svētā Gara nosūtīšanas svētki, B

Gal 5, 16-25

Svētā Gara nosūtīšanas svētkos Baznīca piedāvā lielu Svēto Rakstu dažādību. Šogad aplūkosim fragmentu no vēstules Galatiešiem, kuru priesteris Dieva vārda liturģijā var izvēlētie kā otro lasījumu; vai arī 1 Kor 12, 3b-7.12-13, vai Rom 8,8-17. Apustulis Pāvils šajā vēstules Galatiešiem fragmentā risināja svarīgus jautājumus pirmbaznīcas dzīvē. Iepriekš vēstulē viņš parādīja, ka kristiešus glābj nevis likums, bet Kungs Jēzus Kristus. Pāvils aicināja galatiešus sekot sev brīvībā no Mozus likuma (Gal 4,12–20). No tā radās jautājums, kā kristiešiem dzīvot? Ja ticīgie nav aicināti ievērot Mozus likumu, īpaši apgraizīšanu, tad kādi noteikumi ir saistoši? 5. nodaļā apustulis raksta par diviem orientieriem: mīlestības likums un Svētā Gara iemājošana. Pāvils vēlējās vienlaicīgi brīdināt un stiprināt kristiešus, jo viņi atradās pretēju un šķeltniecisku varu ietekmē, bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņi bija Kristū un Gars ir spēcīgāks un ļauj uzveikt noslieci un ļauno.

Tuvākmīlestības bauslis ir ļoti skaidrs un saprotams ceļvedis dzīvē, tomēr nepieciešams kas vairāk, jo cilvēkā ir spēcīga nosliece koncentrēties uz sevi un grēkot. Pāvils to sauc par “miesa iegribām” vai vienkārši “miesa”, kas ir pretēja Dieva gribai. Tā nav domāta tik daudz bioloģiskā miesa pretēja cilvēka garīgajai dabai, bet grēcīga vēlme domāt tikai par sevi, kas ir pretēja Dieva iepazīšanas vēlmei. Risinājums šai problēmas ir tāds, ka Svētais Gars, kuru mēs saņemam kristībās, dod iekšējo spēku pārvarēt “miesu” un ļauj dzīvot brīvībā, lai savā kristīgajā dzīvē atspoguļotu Jēzus Kristus personu. Saprotams, ka tas kristībās nenotiek mehāniski un nepieciešama apzināta un aktīva sadarbība ar Kunga Garu. Mūsu sirdis kristībās netiek automātiski pārveidotas par labām un krietnām.

Šīs svētdienas fragmentā Pāvils apraksta iekšējo spriedzi starp Garu un “miesu” kristieša dzīvē. Pāvila vēstulēs raksturīgs ir pretstats starp “miesu” un “garu”. Pastāv nesamierināmas atšķirības, ko rada ticīgajā “miesa” un ko Gars. Apustulis apzinājās, ka cilvēka spēkiem šajā cīņā nav izšķirošā nozīme. Iekšējo spēku dod Svētais Gars, kurš var pārvarēt “miesu”. Pāvils parāda svarīgu atšķirību starp Garu un “miesu”, kad raksta par “miesas darbiem” un “Gara augli”. Šādā veidā viņš izšķir būtisku pretstatu starp auglību un dzīvīgumu, un tukšiem un nedzīviem darbiem. “Darbi” viņam ir daudzskaitlī, bet “auglis” ir vienskaitlī, kaut gan uzskaita daudzus augļus. Tāds valodas lietojums norāda uz to, ka “miesas darbi” ienes sašķeltību un nekārtību personā, un viņa attiecībās ar Dievu un citiem cilvēkiem. “Gara auglis”, savukārt, liecina par vienotību un dziļu saistību starp Gara augļiem.

Pirmie trīs grēki, kurus uzskaita Pāvils, ir seksuāla rakstura un kā pirmo apustulis piemin netiklību (gr. porneia). Porneia attiecas uz visām nesakārtotām, nepiedienīgām un aizliegtām seksuālām attiecībām. Pēc seksuāliem grēkiem Pāvils piemin reliģiskus grēkus. Bieži šie visi grēki bija saistīti. Piemēram, pagānu pasaulē pastāvēja tempļu prostitūcija. Vecās Derības kontekstā šo kārtību var skaidrot arī līdzīgi, jo Dievs Izraela neuzticību derībai uztvēra kā krāpšanos ar elkiem. Pēc tam seko sabiedriska rakstura grēki. Nobeigumā ir grēki, kas saistās ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kas varēja norādīt uz Dionīsu jeb Bakhu, vīna un jautrības dieva pielūgšanu. Beigās Pāvils uzsver, ka grēku sarakstu varētu turpināt vai savādāk izkārtot un tāpēc raksta ”un tamlīdzīgas lietas” (Gal 5, 21). Pāvils galatiešiem parādīja, ka viņiem bija īpaši jāpievērš uzmanība grēkiem, kas saistījās ar personisko attiecību veidošanu. Tas nozīmē, ka katrai baznīcai, zinot tās problēmas, viņš šo sarakstu varēja mainīt, papildināt un likt citus uzsvarus.

Pāvils rakstot par “Gara augli” uzsvaru liek uz attiecību veidošanu, kas ir galatiešu vājā puse. Kad Pāvils uzskaita “miesas darbus”, viņš piemin konkrētu rīcību, bet kad apraksta “Gara augli”, nekoncentrējas uz darbiem, bet uz raksturu un attieksmēm, kas ir kristiešiem, kuri dzīvo Svētā Gara vadībā. Šis Gara augļu saraksts neatbild uz miesas darbiem, jo tad Pāvils varētu pieminēt šķīstību, bet sāk ar mīlestību, prieku un mieru. Tādā veidā viņš veido citus uzsvarus un noskaņu, jo Svētais Gars neseko miesas iegribu ceļam, lai nesanāk tā, ka Gars tikai pretojas. Tā it kā Gars būtu tikai tas, kas reaģē uz grēku. Gars iet savu neatkarīgu ceļu. Ja miesas darbi cilvēku vērš pašu uz sevi, tad Gara auglis cilvēkā visdažādākos veidos  izpaužas mīlestībā. Mīlestība ienes prieku, jo mīlestība apmierina sirds dziļākās un kvēlākās vēlmes, kas saistās ar savstarpējo mīlestību. Šī vēlme ir ierakstīta cilvēka dzīlēs un tā ir arī atbilstošā veidā jāīsteno. Gars ienes arī mieru sirdī, jo cilvēks Svētajā Garā atjaunojas vienotībā un saskaņā ar Tēva gribu un uzveic visas sagrozītās noslieces un pārtrauc nebeidzamu iekšējo cīņu.

Apustulis Pāvils vārdus izvēlējās ļoti rūpīgi. Vārds “auglis” ieved lasītāju augu valsts pasaulē, kur procesi notiek pakāpeniski un vienmērīgi. Kad kaut kas aug, tad cilvēka acs neredz to un var tikai izmērīt un salīdzināt izmaiņas pēc laika. Ar Gara augli kristietī darbojas līdzīgi, jo izmaiņas nevar pamanīt uzreiz, bet tad, kad dzīvē notiek tādi notikumi vai posmi, kuros var veikt šādus “mērījumus”; sava veida mērnieku laiki. Parasti tie ir pārbaudījumi, izaicinājumi vai jauni posmi dzīvē, kad redzam, ka savādāk uz kaut ko reaģējam, atbildam, liecinām, uzņemamies vai iesaistāmies tā, kā iepriekš pat nevarējām iedomāties. Ja ļaujam Garam pakāpeniski mūsos darboties, tad tas dara to nelokāmi un mērķtiecīgi. Mūsos notiek neizbēgamas pārmaiņas un Gars sasaista mūsu personu ar iekšējām saitēm un iesakņojas mūsos. Fragmenta noslēgumā Pāvila doma sasniedza piepildījumu ar atgādinājumu, ka kristiešiem ir savā dzīvē jāidentificējas ar krustā sisto Kristu, piesitot krustā savu veco cilvēku. Tas ir iespējams Svētajā Garā, jo Kunga pasha ir avots jaunajam cilvēkam. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.11.2021

1 Jņ 4, 11-16, VII lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4, 11-16

16. maija Lieldienu svētdienā turpinām lasīt apustuļa Jāņa Pirmās vēstules 4. nodaļu. Pirms nedēļas mēs dzirdējām pirmo daļu apustuļa pārdomām ar kādiem kritērijiem mēs varam atpazīt tos, kas ir no Dieva. Abas daļas sākas ar vārdiem “mīļotie” (1 Jņ 4,7.11) un Jānis turpināja rakstīt, aicinot uz mīlestību: “mīlēsim cits citu” un “mums ir pienākums citam citu mīlēt”. Pagājušo svētdien mēs iepazinām patiesību, ja mēs esam saņēmuši Tēva mīlestību pateicoties ticībai Jēzum Kristum, kas ir iemiesojis un salicis sevi upurī par mums, tad mēs pieredzam Dieva darbus sevī. Pirmajā daļā Jānis norādīja uz svarīgākajām kristīgās ticības pazīmēm. Ja Dieva mīlestība balstās tajā, ka Viņš sūtīja un upurēja savu dēlu, tad tam ir neizbēgamas sekas kristiešu dzīvē, jo Kungs atbrīvo cilvēkus no ierobežojošās savtības un ļauj mīlēt citus tā, kā paši tika Tēva mīlēti, jo “bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet” (Mt 10,8).

Otrajā daļā, kuru lasām šajā svētdienā, mēs varēsim pārliecināties par to, ka ticīgie, kas ir saņēmuši un guvuši piedošanu, mieru un labumu no Tēva mīlestības un ir izveidojuši attiecības ar Viņu, kas izpaužas arī tuvākmīlestībā, nāk no Dieva. Jānis daudz skaidrāk un tiešāk vēršas pie kristiešu sirdīm, jo svarīgi ir izpaust dzīvē Dieva mīlestību. Tikai kristieši izsaka mīlestību viens pret otru tā, kā Dievs to ir vēlējies. Tātad, Dieva mīlestība ir kļuvusi acīmredzama Jēzū Kristū un tikai tādā tā var būt redzama starp cilvēkiem. Tāda mīlestības pieredze vienam pret otru liecina par palikšanu Dievā.

Iepriekšējās un šīs svētdienas lasījumus atšķir tas, ka pirms nedēļas lielāks uzsvars tika likts uz Dieva dabu un darbību, kuru motivē mīlestība (1 Jņ 4, 7-10), bet tagad Jānis pievēršas vairāk Dieva pazīšanai (1 Jņ 4, 11-14), jo pazīstot Dieva pestījošo būtību un mīlestības ceļus, to var redzami iedzīvināt kopienā. Apustuļa mīlestības aicinājums ir ļoti konkrēts un praktisks, un viņš nedomāja tikai par kaut kādu labu vēlējumu attiecībām. Viņš norāda uz Dieva mīlestības ietekmi (4,11), kopienas nozīmīgo lomu (4,12), un lai to izteiktu, apstiprina Dieva mīlestību pret kopienu (4,13), un izskaņā apstiprina Dieva mīlestības darbu.

Dievs iemājo ticīgajos, kad viņi viens otram atbild ar mīlestību kādu iepazina no Tēva. Kā izprast Jāņa pieminēto “pilnīgo” (1 Jņ 4,12) mīlestību kristiešu starpā? Jāņem vērā, ka te visdrīzāk nav domāta bezgrēcīga pilnība, jo apustulis šajā vēstulē ļoti reālistiski skatās uz ticīgo dzīvi un negaida šādu perfekciju. Viņš nerakstīja par perfektiem cilvēkiem, bet par Dieva mīlestību, kura savu piepildījumu atrod cilvēku atbildē uz Jēzus Kristus vēsti un īstenojas savstarpējās attiecības. Mīlestība, kuru Dievs mums ir izrādījis sasniedz savu pilnību, piepildījumi, īstenošanos, kulmināciju, tad, kad mēs parādam to cits citam. Iedzīvinām savās dzīvēs un attiecībās to mīlestības modeli kādu atklāja mums Tēvs sūtot savu Dēlu pasaulē, lai Viņš upurētu savu dzīvību par mums. Šī mīlestība mūs ir  jāizrāda citiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Dievs mums parādīja savu mīlestību. 

Dieva klātbūtni atpazīt ļauj Svētais Gars, kurš spēlē izšķirošu lomu ticīgo spējā dzīvot Dieva mīlestībā. Jānis veido ļoti ciešu saistību starp redzēšanu, liecināšanu un Svēto Garu, jo Viņš nodrošina mūsos kristīgās dzīves piepildīšanos. Dieva mīlestība ir tik plaša un apliecināta ar kristiešu dzīvo pieredzi, ka Kunga sekotāji var atļauties būt dāsni savstarpējās mīlestības attiecībās. Mēs varam savās dzīvēs atdarināt mīlestību kādu Dievs mums izrādīja sūtot pasaulē savu Dēlu. Protams, ka katram ir jāatpazīst kādā veidā to ieviesīs savā dzīvē, bet galvenais princips visiem paliek viens: Kristus atdeva savu dzīvību par mums un mums ar savu dzīvi jārīkojas līdzīgi, atdodot, daloties, dāvājot to brāļiem un māsām garīgi, materiāli un psihiski. 

Kāpēc Jānis atgādina lasītājiem par to, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis” (4,12)? Jau savā Evaņģēlijā viņš par to rakstīja un piemetināja, ka “Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis” (Jņ 1,18). Mēs nevaram ar acīm redzēt neredzamo Dievu un tikai Jēzus Kristus, Vārds, kas kļuva miesa, atklāj mums Tēvu: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu” (Jņ 14,9). Iespējams arī, ka kristiešus, kuriem Jānis rakstīja šo vēstuli, ietekmēja tādi sludinātāji, kuri uzsvēra kādas mistiskās pieredzes un mācības, kurās var redzēt Dievu, bet apustulis redzot šādas mācības melīgumu, norādīja uz patieso Dieva klātbūtnes zīmi - mīlestību.

Kā ir tagad, kad Dēls ir uzkāpis pie Tēva labās rokas? Kā redzēt Dievu savas tautas vidū? Caur mīlestību, kurā mēs mīlam cits citu. Ja mēs mīlam viens otru, Dievs paliek mūsos. Ko Jānis ar to domā, ka kristietim jāmīl citam cits? Vispirms viņš raksta par kristiešu kopienu, brāļiem un māsām Kristū, kas to veido. Protams, viņš neizslēdz visus citus cilvēkus, kas atrodas ārpus Kristus mistiskās miesas, tomēr viņš tieši vēršas pie ticīgajiem. Bībelē vārds "brālis" ir analoģisks ar vārdu “tuvākais” vai “kaimiņš” (Mt 2,34-40; Mk 12,28-34; Lk 10,25-28) un norāda uz ticīgās tautas kopienu (Lev 19,17-18) vai ģimeni. Kristieši veido vienu lielu ģimeni, kas ir arī mīlestības skola, kur mēs mīlestību mācāmies ļoti konkrētā veidā. Pēdējais teikums apkopo visu šo sadaļu, kur lasām jau divas svētdienas pēc kārtas un uzsver kristiešu dzīvi Dievā, kuras pieredzes centrā ir Dieva mīlestības darbs savā Dēlā Jēzū Kristū, caur kuru katrs ticīgais var mācīties mīlēt un dzīvot Svētajā Garā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

5.06.2021

1 Jņ 4,7-10, VI lieldienu laika svētdiena, B

1 Jņ 4,7-10

Evaņģēlists Jānis norāda uz Rakstiem
Apustulis Jānis savā vēstulē daudz rakstīja par mīlestību pret Dievu un tuvākajiem. Mīlestībai ir liela loma šajā vēstulē. 9. maija Lieldienu svētdienas Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā Jānis norāda gan uz mīlestības avotu, gan to definē kā pašu Dievu. Dieva mīlestība vispilnīgākajā veidā izpaudās caur to, ka Viņš sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem, lai mēs varētu pieredzēt mīlestību jau šeit virs zemes un mūžībā. Jānis šajā fragmentētā īsā un kodolīgā veidā pavēsta kāda ir Dieva mīlestība pret cilvēci. Citviet Jaunajā Derībā nevar atrast tik kodolīgu skaidrojumu par Dieva mīlestības darbību pasaulē. Vēl Jāņa Evaņģēlijā lasām līdzīgi spēcīgus un skaidrus vārdus: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība” (3,16).

Cilvēka atbilde uz Dieva mīlestību var būt dažāda un gadās, ka nekādi nesaistīta ar mīlestību, uz kuru aicina Dievs. Kaut vai kari vai citādi domājošo vajāšana ticības vārdā. Tāpēc vislabākais veids kā mēs varam mācīties mīlēt Dievu, ir sekojot Jēzus Kristus piemēram un žēlastības spēkam, kurš pildot Tēva mīlestības gribu sludināja piedošanu un mīlestību, kas savu virsotni sasniedza Viņa atmešanā, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Kristus Pashai ir jābūt par katra kristieša dzīves avotu, modeli, iedvesmu un atskaites punktu. Kādam var likties, ka Dieva mīlestība pasaulē fokusējas uz grēku un pestīšanas nepieciešamību, bet tomēr tās mērķis ir cilvēku vienotība ar Dievu. Grēku piedošana ir izlīguma centrā un skaidrākā Dieva mīlestības izpausme. Mēs nevaram patiesi mīlēt Dievu un tuvākos, ja neesam saņēmuši Dieva pestījošu mīlestību, kuru Viņš mums piedāvā sastapt savā Dēlā,

Vēstules sākumā Jānis rakstīja, ka “Dievs ir gaisma” (1 Jņ 1,5) un izejot no šīs domas apskata kristiešu morālo dzīvi, bet šīs svētdienas Rakstu fragmentā mēs lasām vārdus, kas vairāk cenšas aplūkot Dieva būtības dziļumus: “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4,8.16). Abi šie apgalvojumu uzsver, ka Dievs ir pāri visam un cilvēki ir ierobežoti savā pasaulē. Cilvēka dzīve, mīlestība un tikumiskā stāja nevar izplūst tikai no cilvēka spēkiem un to nevar nodalīt no dievišķās īstenības. Dievs ar savu būtību, dabu un autoritāti var cilvēkam rādīt patiesību. Vārdi “Dievs ir mīlestība” nav vienlīdzīgs ar vārdiem “Dieva mīlestība”, “mīlošs Dievs” vai “Dievs mīl”, jo visa Dieva darbība ir mīlestība un nevis tikai kādi noteikti gadījumu. Ja dzirdam vārdus, ka Dievs piedod, valda, mīl, dusmojas, tad vienmēr jāņem vērā, ka katra no šīm darbībām ir mīloša. 

Tas nav apgalvojums par mīlestības dievišķumu vai abstrakta Dieva definīcija, tā ir Dieva pieredze, kā kristietis pieredz savu Kungu. Apustulis nevēlas sarežģīt Dieva izpratni un nedomā šeit par metafiziku, fundamentālteoloģiju vai filozofiju, bet ieved lasītājus pestīšanas vēsturē. Apustulis ar vārdiem “Dievs ir mīlestība” vēlas uzsvērt, ka mīlestība, par kuru viņš domā un raksta, ietver sevī arī konkrētu darbību. Dieva mīlestība izpaužas divos veidos, pirmkārt, Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē. Otrkārt, Pashas notikumā. Kristus krusta noslēpums ir Dieva mīlestības izpausme pret cilvēci. Tas nozīmē, ka Dievs mīl ne tāpēc, ka mēs esam Viņa mīlestības cienīgi, bet tāpēc, ka visa Viņa daba ir mīlestība. Savādāk Viņš neprot! Viņa mīlestība nav atkarīga no tā, kas mēs esam, bet no tā, kas ir Viņš.

Lai redzētu, kas ir mīlestība, mums ir jāredz savs grēks, ka par to mums pienākas kāds sods, bet tai pat brīdī mēs brīnāmies un priecājamies, ka par mums ir nomiris Jēzus Kristus. Kad cilvēks pieredz brīvību no grēka un nāves, tad viņš ir spējīgs mīlēt Dievu un tuvākos tā, kā Radītājs to ir iecerējis. Mīlestība neļaut mums grēkot pret citiem, jo mīlestībai pretējs ir grēks. Savstarpējā vai arī diemžēl vienpusējā iedošana arī ir iespējama. To mēs varam tāpēc, ka Kungs ir nomiris par mūsu grēkiem. Piedošana pāridarītājam ļauj atklāt kā Dievs ir mūs mīlējis un piedevis. Dieva mīlestība prasa no mums arī mīlēt vienam otru. Dieva darbības mērķis ir, lai mēs dzīvotu Viņā un Viņa darbības pieredze cilvēku dzīvē liecina, ka žēlastība aicina uz vienotību Jēzū Kristū. Dieva darbība un radošums savā būtībā nav reaģējošs un Viņš neatbild tikai uz kaut kādiem grēkiem, traģēdijām, notikumiem un nelaimēm, bet ir aktīvs, ar iniciatīvu sper pirmo soli, jo Dievs ir mīlestība. 

Ticības dzīvē var likties, ka jāreaģē uz dažādām lietām, pavērsieniem un problēmām, bet pirmais, kas kristietim ir jāpārņem no Kunga ir mīlestība, kurai jāiet vienmēr pa priekšu, neskatoties uz to, kādu atbildi tā izsauks otrajā pusē. Dievs vienmēr ir proaktīvs, sper pirmo soli, arī kristieši ir aicināti savā dzīvē iemiesot šo mīlestību jeb Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, kurā ir gatavi nomirt sev, grēkam, bailēm, pretenzijām u.t.t., lai liecinātu par Dieva bērnu brīvību. Kā to izprast? Piemēram, sabiebrība pieredz vērtību maiņu un ticīgie var dažādos veidos ar to cīnīties vai sūroties, bet Dievs aicina ticīgos un katru atsevišķi savā dzīvē iedzīvināt un praktizēt mīlestību. Dzīve sabiedrībā var pārvērstos par kritizēšanu un vaimanāšanu par nevēlamām izmaiņām. Jāļauj Kunga pashai runāt caur ticīgajiem neviltoti un skaidri. Tātad Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumam ir jābūt pirmajai lietai, ko mēs savā attieksmē vēlamies ieviest, savā dzīvē praktizēt un savā liecībā izgaismot.  

br. Jānis Savickis OFMCap