1 Kor 12, 3b-7.12-13
Šogad maija pēdējā svētdienā Baznīca svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus un noslēdzas lieldienu laiks. Gatavosimies šiem svētkiem pārdomājot apustuļa Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem fragmentu. Iepriekšējos gados šeit jau apskatījām pārējos lasījumus (Apd 2,1-11; Ps 104; Jņ 20, 19-23) no šo svētku vārda liturģijas. Pāvils par Svēto Garu rakstīja ļoti daudz un fragments, kuru šosvētdien lasīsim tiek ņemts no plašākā apustuļa teksta par Svēto Garu (1 Kor 12,1-14:40). Jau vairāk nekā piecdesmit gadus šīs nodaļas Baznīcas dzīvē ir ieguvušas plašu uzmanību saistībā ar pieaugošo interesi par Svētā Gara darbību kristiešu vidū. Pāvils skaidro kā katrs un visi kopā savā dažādībā mēs esam viena miesa. Lai pamatotu savu domu, viņš atsaucās uz Svēto Garu, kuru mēs visi esam saņēmuši: “mēs esam vienā Garā kristīti” (1 Kor 12,12). Sākumā svarīgu minēt, ka Vēstules saturu daļēji noteica tas, ka Korintas draudzē bija sastopama skaudība, sāncensība, salīdzināšanās un individuālisms. Pāvils cerēja dziedināt šķelšanos un atjaunot vienotību (1 Kor 1,10), lai korintieši daudz pilnīgāk apliecinātu Kristu kopienas dzīvē.
Pāvils varēja moralizēt vai racionāli pamatot labu attiecību nepieciešamību, bet viņš skatījās daudz dziļāk un pamatīgāk, un norādīja uz pašiem kristīgās identitātes pamatiem. Pirmbaznīcā jautājums par to, kā Svētais Gars darbojas bija ļoti aktuāls. Kāds ir Gara primārā darbība? Evaņģēlists Jānis šai sakarā izcēla to, “ka Jēzus Kristus ir atnācis miesā” (1 Jņ 4,1-6) un īstenojis savu misija pasaulē. Savukārt evaņģēlists Matejs Gara darbību redzēja ticīgo dzīves kontekstā un Dieva gribas pildīšanā (7,1-23). Visi šie uzsvari nav pretrunā viens otram, bet savstarpēji papildinās. Pāvilam svarīga bija patiesība, ka Gara darbība, pirmkārt, saistās ar atzīšanu, ka Jēzus ir Kungs un ka Viņš veido kopienu. Pāvils uzsvēra, ka “neviens nevar pateikt: Kungs Jēzus, kā tikai Svētajā Garā” (1 Kor 12,3). Frāze “Jēzus ir Kungs” ir ierasta un ļoti būtiska. Pavirši skatoties daudzi šos vārdus nespēja izprast, jo katrs taču var tos izrunāt. Mums ir jāatceras, ka vārdu “kungs” ir jālieto saistībā ar pilnīgu uzticību kādu padotais parāda savam saimniekam: jūdiem tas skanēja zaimojoši atzīt par kungu kādu citu izņemot Dievu, bet pagāni tas bija ierasti, jo savos kultos dievības viņi sauca ar kungiem. Vēstulē (8,5) Pāvils jau raksta par dieviem un kungiem pasaulē. Katrai tautai ir savas dievības, kas prasa uzticību un lojalitāti.
Tituls “kungs” (grieķu kyrios) sniedzas dziļi cilvēku apziņā un tradīcijās. Vecās Derības grieķu tulkojumā ar vārdu kyrios tiek tulkots dievišķais vārds “Jahve”. Grieķu-romiešu pasaulē tā uzrunāja valdniekus. Izvēloties Jēzu saukt par Kungu, ticīgais ļoti skaidri norobežojās no jūdiem vai pagāniem, atkarībā no kādas vides bija nācis. Kristību ūdeņos ticīgais svinīgi paziņo, ka Jēzus ir Kungs un ir gatavs kļūt par Viņa sekotāju līdz nāvei. “Jēzus ir Kungs” ir senākā kristīgā ticības formula, kura parasti ietvēra arī apliecību, ka Jēzus ir piecēlies no miroņiem un ir Dieva Tēva pagodināts. Pāvils norāda, ka tie, kas iepriekš tika maldināti un klīda neziņā elku pasaulē, tagad pateicoties Svētā Gara iemājošanai var atzīties, ka “Jēzus (krustā sistais) ir (pateicoties augšāmcelšanai) Kungs (pār visu radību)”. Tikai tas, kuram ir Gars var izteikt šādu apliecību, jo tikai Gars atklāj šādu īstenību.
Kādā veidā Svētais Gars izsaka patiesību, ka Jēzus ir Kungs? Ļaujot Baznīcai iemājot pasaulē dažādos veidos caur katru atsevišķo ticīgo un visu Baznīcu kopumā pasludināt šo vārdu. Pāvils vēlējās pamazām vests sašķelto Korintas baznīcu uz patiesu vienotību. Baznīca ir līdzeklis ar kuru Jēzus Kristus ir klātesošs pasaulē un atklāj sevi tai. Baznīcā ir ļoti dažādi cilvēki un dāvanas. Neviens nav kāda cita kopija. Dievs nekad neatdarina un “neklonē”. Ļaunais gars neveiksmīgi cenšas atdarināt Dieva labos darbus var saviem viltojumiem. Apgalvojums “Ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam” (1 Kor 12,7) Jaunās Derības vēstulēs izskan līdzīgā veidā astoņas reizes (Rom 12,3; 1 Kor 3,5; 7,7.17; Ef 4,7.1 Pēt 4,10). Jaunā Derība nepārprotami pasludina, ka nav iespējams piederēt Jēzum bez jelkādas Svētā Gara pieredzes, katrs kaut ko ir saņēmis! Harizmātiskās dāvanas nāk no Svētā Gara, Jēzus Kristus un Tēva. Vienotība un dažādība Trijādībā ir kā dievišķs modelis vienotībai un dažādībai kristiešu starpā. Svētais Gars arī caur vienotību un dažādību kristiešu starpā pasludina patiesību, ka Jēzus ir Kungs.
Katram ticīgajam tiek dota Gara izpausme nevis savām iegribām, bet gan kopējam labumam. Korintas pilsētas elite rādīja savas dāvanas un spējas, un bija pārliecināti, ka tās nodrošina viņu nozīmību un sabiedrisko statusu. Šāds domāšanas veids bija dažos gadījumos arī vēl klātesošs kristiešos pēc atgriešanās, kristības un negatīvi ietekmēja kopienas dzīvi. Vietējās Baznīcas, draudzes un kopienas nobriešana piepilda arī katra individuālā kristieša aicinājumu un atklāj Gara dāvanas. Jāredz šī savstarpējā atkarība, ka arī katrs Kristus miesas loceklis ir Baznīcas daļā. Pāvils neraksta par katra atsevišķā ticīgā vēlmi piepildīt savas personiskās ieceres vai pašrelizēties, jo tāds nomāšanas veids bija nekristiešiem, dīvainām kristiešu grupām, grieķu mistisko kultu dalībniekiem u.c. Vēršot uzmanību uz Korintas Baznīcu kā Kristus miesu, Pāvils cīnās ar viltus garīgumu, kas ienāk kristietībā no apkārtējām reliģijām. Apustulis parāda īsteno Svētā Gara darbu. Tomēr, lai kristīgās dzīves pilnība, vienotība un dāvanu dažādība liecinātu par Svētā Gara darbību jāpiepilda divi nosacījumu: ticība, kuras centrālais elements ir apliecinājums ka Jēzus ir Kungs un tas, ka dāvanu dažādībai ir jāceļ kopiena. Aiz šīs dažādības slēpjas mīlestība, kas ir vislielākā un kopējā dāvana (1 Kor 13) un tikai tād var runāt par Gara klātbūtni.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru