Mt 10,26-33
Trīs nākamās svētdienas pārdomāsim valstības sludināšanas misiju un ko tā var ienes mūsu dzīvēs. 21. jūnija svētdienā Evaņģēlijs norāda uz saistību starp misiju un grūtībām, kas saistītas ar to. Ticība kādam var likties kā nomierinošs dzīvesstils, tomēr tā, vispirms, ir radikāla dzīves ceļa izvēle, kas saistīta ar drosmi. Ticība pārbaudījumiem piešķir dziļu jēgu un dāvā drosmi turpināt misiju darbu. Jēzus saka, ka liecinieks pieredzēs to pašu, ko Viņš, un tas nebija nekas viegls un gaisīgs! Pasaule nepieņēma Jēzu un tālākā gaitā nepieņem Kungu Viņa mācekļos. Iemesls kāpēc pasaule atmet Evaņģēliju vienmēr ir tāds pats - “mana [Jēzus] vārda dēļ” (Mt 10,22) un citi iemesli ir tikai atrunas. Ciešanas Evaņģēlija dēļ ir ticības liecība. Mācekļa atbilde uz esošu vai iespējamu negatīvo pieredzi var būt dažāda un tāpēc šīs svētdienas Evaņģēlijs vēlas viest skaidrību kā uzveikts bailes. Bailes var atņemt cilvēkam plašāku skatījumu uz īstenību. Mācekļiem vajadzētu baidīties no patiesības slēpšanas, kas jebkurā gadījumā kādudien atklāsies.
Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina Kristus mācekļus būt drosmīgiem. Paredzot, ka mācekļus gaida vajāšanas, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar to, kā pārvarēt bailes un pie tik augstām māceklības prasībām rodas jautājums, kādas ticības stājas pieņemt? Drosmi var stiprināt ticība un drošība, ka esi Dieva Tēva gādīgajās rokās; pārliecība, ka cilvēki man neko nevar padarīt, lai atņemtu man patieso dzīvi. Jēzus vēlas parādīt ticību, kas ir drosmīga un brīva, un vienīgais, kas ir jādara, ir jāmīl Jēzus pāri visam. Tikai tad māceklis ir brīvs no sevis un visa cita ar ko varētu viņu šantažēt un manipulēt. Trīs “nebīsties”, kurus dzirdam šajā Evaņģēlija fragmentā iezīmē trīs dažādas domas. Pirmā doma ir kā pretstats starp apslēpto un atklāto, tumsu un gaismu, čukstiem un sludināšanu. Labā neveiksme ir liels mūsu dzīves un īstenības noslēpums, kas ir apslēpts pasaules gudrajiem, bet ar ticības acīm pavēršas daudz plašāks skatījums uz realitāti, kurā mēs dzīvojam.
Otrais iemesls nebīties atklāj patiesību, ka nāvei mūs ir jāaizved pie Dieva un nevis pazušanā. Šeit ietvertā doma var likties arī provokatīva: nebaidieties no saviem slepkavām, bet no Dieva. Lai arī velnam var būt liela vara un viņš kārdina un maldina cilvēkus uz grēku, tomēr jābīstas tikai no Dieva, jo Viņam pieder patiesa vara. No velna ir jāizvairās kā no mūsu ļaunākā ienaidnieka. Svētās bailes no Dieva ir nepieciešamas, lai izvairītos no grēka un tā sekām. Daudzi, kas sadzird vārdus “‘baidīties no Dieva”* daudzkārt vēlas lietot vieglākus vārdus un izvairīties no vārda “bailes”, un vēlētos tikai dzirdēt, ka Dievs ir mīlestība. Tomēr Evaņģēlijs ir skaidrs šajā vietā un bailes sasaista ar elli. Jāuzsver, ka elles pieminēšana šeit nav domāta kā līdzeklis, lai ietekmētu un iebiedētu citus cilvēkus, bet aicinājums un uzsaukums katram cilvēkam, lai neieņemtu dzīvē nepareizu stāju. Šādu tekstu uzdevums nav pastiprināt depresīvas bailes, bet sapurināt un atmodināt cilvēku. Tā kā Bībeles atklāsme ar cieņu izturas pret katru cilvēku, tad tā cenšas uzrunāt viņa atbildības sajūtu un brīvību. Jēzus nevēlas aplipināt ar stindzinošu baiļu sajūtu, bet atbrīvot no tās. Cilvēks var izraisīt ciešanas un nāvi ķermenim, tomēr nevar uzspiest garīgo nāvi dvēselei. Jēzus runāja par atšķirību starp miesu un dvēseli, lai parādītu pasaules dzīves pagaidu vērtību salīdzinājumā ar mūžīgās dzīves pilnīgo labumu.
Trešais iemesls nebīties balstās pamatojumā, ja Dieva apredzība ir visaptveroša - tādam Dievam var uzticēties. Ja iepriekš mūs varēja pārsteigt bailes no pazušanas, tad tagad Jēzus iedrošina mūs ar patiesību par Dieva dziļo mīlestību un rūpēm par mums. Dieva vara pār tagadni nav ierobežota tikai pār nāvi un dzīvi, bet arī par dzīves sīkumiem. Šis Jēzus trešais arguments ir pretējs tam kā cilvēki var domāt. Kādam var likties, ka Dievam tikai rūp lielas un globālas lietas, bet Viņš nedomā par sīkām detaļām. Zvirbuļi bija viena no lētākajām pārtikas precēm un vislētākais putns tirgus laukumos. Jēzus saka, ka Dieva vara izplešas par vismazākajām lietām un tas dod pārliecību, ka cilvēkam Viņš pievērš īpašu vērību.
Šo trīs punktu mērķis ir sniegt mierinājumu un atklāt Dievu, kurš nav tālu, bet rūpējas par saviem ticīgajiem. Protams, lai uzticētos tādam Dievam ir nepieciešama ticība, ka laika beigās, nākotnē mēs ieraudzīsim tagadni citādā gaisām, var pat teikt, ka nākotnē mainīsies tagadnes un īstenas izpratne kādu mēs tai piešķiram patreiz. Ticībā mēs to varam pieredzēt jau tagad. Mēs nesaņemam skaidras atbildes šajā pasaulē, kurā kristieši ciešs, bet uzticamies Dieva vadībai. Ticības ceļā mēs varam sastapties no dažādām bailēm - izsmiešana, vientulība, vajāšanas un nāve u.c., bet Kungs vēlas mūs pasargāt no ieraušanās sevī un vēlas mūs stiprināt, un atklāt katram savu vietu Kristus un Baznīcas misijā arī šodien. Tas, ko mums ir jāieraksta savā sirdī ir vārdi, ko Dievs teica Abrahamam: “Nebīsties... es - tavs vairogs, tava alga ir liela!” (Rad 15,1).
* ”Bībele neatdala bailes un izbīli, un dievbijību. Vecajā Derībā Dieva godība un varenība bija kaut kas biedējošs un šaušalīgs. Tas, kas to negrib redzēt nevar izprast Bībeles Dievu, kurš nav tikai mīlestības Dievs, bet arī tas, kas izsauc bailes, apbrīnu un pārsteigumu. Tas pats attiecas arī uz Lieldienām, bet bailes pārtop priekā, jo nāve tiek uzveikta. Ja Kungs nav tas, kas mani pārsteidz, tad kas vispār var uzrunāt manu sirdi?" (Mt 28, 1-10, Lieldienu vigīlija)
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru