Mt 9,36-10,8
Ar 14. jūnija svētdienu turpinām lasīt Mateja Evaņģēlija, kura fragmentus pārdomājām šajā liturģiskajā gadā jau sākot ar pirmajiem diviem gada mēnešiem, tad sekoja gavēņa un lieldienu laiks, bet tagad atsākam lasīt. Šīs svētdienas Evaņģēlijā uzsvars tiek likts uz atvērtību uz misiju. Šis fragments ir sava veida secinājums tam, ar ko Jēzus saskārās savā ceļā: cilvēku vajadzības bija pārāk lielas un pārāk daudz, lai Viņš viens pats visus apmeklētu un uzrunātu. Jēzus vārdi (Mt 5-7. nod.) un darbi (8-9.nod) izskanēja spēcīgi un ar autoritāti, un tie kļuva par piemēru nākamajiem mācekļiem. Pienāca brīdis nopietnam jauninājumam Jēzus misijā un viņš sāka pulcināt apustuļus un dāvāt viņiem savu autoritāti. Tāpēc 10. nodaļa iesāk jaunu pavērsienu Evaņģēlija stāstījumā. Jēzus aicināja savus tuvākos sekotājus piedalīties Valstības sludināšanas izaicinājumā. Kunga misijas pamatā bija līdzjūtība un žēlsirdība; dziļa atbilde uz grēku un nelaimi, kas izsauc rūpīgu darbību.
Vecajā Derībā tauta bez Mozus (Sk 27,17) vai karaļiem (1 Ķēn 22,17; 2 Laik 18,16; Judt 11,19) bija kā bez gana vai vadītāja. Kad tauta bija bez gana, Dievs pats kļuva par tautas ganu un baroja, dziedināja un atgrieza pazudušās avis (Ez 34). Tāda pati bija Jēzus reakcija sastopot cilvēku pūļus, kas meklēja stiprinājumu. Gana un avju tēls Vecās Derības kontekstā arī norāda uz plēsējiem, kas vēlas gūt savu labumu no apjukušajām avīm. Evaņģēlists vēlas pateikt, ka tautas gani un līderi bija neprasmīgi un nederīgi. Jēzus mācīja un sludināja par valstību daudzās pilsētās un ciemos, un labi zināja cilvēku stāvokli, bezpalīdzību, grūtības, bezcerību un vēlmes. Cilvēki kā avis, kurām vilki nedod mieru un pašas netiek galā ar problēmām, jo nebija neviena gana, kas tām palīdzētu, aizsargātu un vadītu. Reliģiskie vadītāji drīzāk iedarbojās kaitnieciski uz cilvēku dzīvēm. Cilvēki bija nespēcīgi dzīves notikumu priekšā un dzīvoja bez garīgās vadības.
Līdzjūtība par kuru raksta Matejs ir jāizprot kā spēcīgi emocionāla rekcija vai dziļi izjusta simpātija. Jēzus līdzjūtība pret tautas vajadzībām tiek izteikta ar vēl vienu tēlu - raža. Tautas situācija tika pielīdzināta bagātīgai ražai bez nepieciešamajiem strādniekiem. Ja tauta bez gana izsaka izmisīgo stāvokli, tad ražas tēls uzsver situācijas steidzamību. Ražas novākšana ir ļoti atbildīgs darbs un tam ir dots tikai šaurs laika rāmis. Matejs bieži Evaņģēlijā atsaucās uz ražas motīvu (Mt 3,8-10.12; 6,26; 13,30.39; 21,34; 25,24.26; 20,1-16). Jēzus izmanto šo līdzību, lai uzsvērtu situācijas nopietnību. Kāpēc tāda steiga? Ja Bībeles valodā ražu lieto tēlainā veidā, tad gandrīz vienmēr tā nozīmē tiesu laiku beigās. Iesākas Dieva valdīšana un sākas Izraela pulcināšana. Jēzus atbilde uz šo tautas situāciju bija lūgšana par papildus strādnieku sūtīšana pie cilvēkiem. Mācekļu kalpojums šajā laikā bija izšķirošs.
Jēzus pieaicināja mācekļus un uzrunāja viņus. Šeit tekstā ir interesanta detaļa. Evaņģēlists Matejs uzskaita divpadsmit mācekļus un nosauc viņus par “apustuļiem” jeb burtiski no grieķu valodas tulkojot “sūtītie”, kuri darbojās ar pilnu sūtītāja autoritāti. Vecajā Derībā līdzīgas rīcības spilgts piemēr ir Mozus, kurš nozīmēja Jozu, lai viņš pabeidz viņa darbu un ieved tautu Apsolītajā zemē (At 31,23). Šajā Evaņģēlija vietā “sūtītie ” ir ļoti atbilstošs vārds un Matejs to lieto tikai vienu reizi un šajā vietā. Ierasti Jēzus Mateja Evaņģēlijā savus sekotājus sauc par “mācekļiem” vai “divpadsmit”. Mācekļi tiek sūtīti ne tikai, lai pieredzētu Dieva spēku, bet arī, lai saskartos ar tām pašām pretestībām, kādas piedzīvoja Jēzus, Tēva sūtītais, un pravieši rūpējoties par avīm. Lasot tālāk 10. nodaļu, mēs varam redzēt kā tiek uzsvērta mācekļu saistība ar Jēzu un dažnedažādās reakcijas uz viņu kalpojumu. Kalpošana valstībai saistīsies ar atmešanu un vajāšanā (Mt 10,14. 18.22.24-25) vai pieņemšanu (10,11.40).
Divpadsmit saņēma autoritāti rūpēties par dezorientētiem cilvēkiem, dziedināt slimos un izdzīt ļaunos/nešķīstos garus. Ļaunie gari ir tie, kas saceļas pret Dievu, ir naidīgi cilvēkiem un var tieši vai netieši radīt morālu un psihisku kaitējumu. Šajā svētdienā mēs iepazīstam Jēzus darbības motivāciju un Viņa atbildi uz drūmo cilvēka stāvokli sūtot apustuļus turpināt Viņa iesākot misiju. Šī fragmenta galvenā domā atrodas teksta pašā vidū: “deva tiem varu” (Mt 10,1). Jēzus uzticēja mācekļiem to, ko pats iepriekš bija mācījis (Mt 7,28) un darījis (dziedinājis un izdzinis ļaunos garus: Mt 8,9.32; 9,6; 8,33). Šī līdzdalība Jēzus varā un autoritātē joprojām ir klātesoša Baznīcā un tās sūtītajos mācekļos. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka šis Evaņģēlija fragments ir paredzēts Svētajām Misēm, kurās tiek ordinēti priesteri un diakoni. Arī mūsdienās Kungs meklē, ko varētu sūtīt. Ja mēs skatāmies cik dažādi bija mācekļi, katrs ar unikālu personību, pieredzi, izcelsmi un pieeju, tad varam būt droši, ka Viņš var katru pārsteigt ar savu piedāvājumu. Kungs ne tikai izvēlas, bet šos dažādos cilvēkus apvieno vienā mācekļu grupā un tādā veidā atgādina, ka arī šodien, neskatoties uz atšķirībām personu starpā, Viņš ir gatavs dāvāt savu varu tiem, kas vienotības garā to pieņem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru