2 Kor 13,11-13
Ierasti pēc Vasarsvētku svētdienas seko svētās Trīsvienības svētku svētdiena jeb senais latviešu nosaukums Trejādības svētki vai arī luteriskajā tradīcijā šo svētdienu sauc par Vasarsvētku atsvēti. Šajā dienā svinam mūsu ticības galveno patiesību, ka Dievs ir Trejādība - Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Jāņem vērā, ka ticība Trejādībai nav ticība kādai Dieva idejai, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara personai; ticība Dieva dzīvei, kas tika atklāta Jēzus Kristus nāvē un augšāmcelšanā, un kas tiek pieredzēta un sludināta Baznīcā. Trejādības noslēpumu var iepazīt tikai Baznīcas kopienā. Ticība Trejādībai arī ietver ticību Baznīcai, jo tā veido vidi, kurā mēs varam piedalīties Trejādības dzīvē. Var rasties jautājums, vai šo noslēpumu “viens Dievs trijās Personās” vispār var izprast. Dievs ir noslēpums, tomēr Viņš mums atklājās, jo varam Viņu iepazīt Jēzū Kristū un caur Viņu Tēvā un Garā. Pateicoties Jēzus Kristus dzīvi un vārdiem mēs varam iepazīt Dievu trīs Personās.
Dievs ir mīlestība un tāpēc arī apustulis Pāvils sveicina Korintas baznīcu un mūs visus: “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (2 Kor 13,13). Piedaloties liturģijā mēs arī esam aicināti atklāt un iedziļināties šajās patiesībās, bet ne tik daudz noslēpumā, cik mīlestībā, kas ir svarīgākā mūsu ticības patiesības būtībā: Tēvs, Dēls un Gars ir viens, jo mīlestība veido pilnīgu vienotību. Trejādība vēlas redzēt mūsu dalību tās dzīvē un dabā, lai mēs pieredzētu patiesu dzīvību. Aktīva, autentiska, inteliģenta, izjusta līdzdalība svētajā Misē ir patiesa dalība Dieva darbā, kurā mēs varam sastapties ar mīlestības avotu. Lielāko vienotību mēs varam sasniegt svētajā Komūnijā, kas kļūst par reālu vienotības zīmi, Baznīcas vienotības zīmi, kurā daudzi kļūst viens.
Šīs svētdienas otrais lasījums ir ņemts no otrās Pāvila vēstules korintiešiem nobeiguma sveiciena, kur apustulis iedrošina savus lasītājus tiekties pēc pilnības, vienotības un miera. Vēstules kontekstā tas nozīmēja dažādu “citādu Jēzus… Evaņģēliju” nepieņemšana no ienācējiem (2 Kor 11,4) un atzīt Pāvila apustuliskās tiesības (2 Kor 10, 13-18; 11, 21-23; 12, 11-13), nepieļaut nemorālu uzvedību draudzē (2 Kor 12, 19-21) un dzīvot savstarpējā harmonijā. Pāvils deva korintiešiem vairākus vispārējus norādījumus. Vai korintieši tos ņēma vērā? Vēstulē romiešiem viņš raksta, ka “tagad šajos apgabalos vairs nav vietas, kur darboties” (Rom 5,23) un tas norāda, ka korintieši ņēma vērā Pāvila vārdus un bija tiem paklausīgi.
Aicinot korintiešus priecāties, Pāvils izsaka četrus pamudinājumus: 1) “pilnveidojieties” vai labojiet sev, lai savā starpā nestrīdētos un dzīvotu saskaņā; 2) “uzmundriniet cits citu”, iedrošiniet viens otru; 3) “esiet vienprātīgi” un vienīgais veids kā kristieši to var panākt ir pieņemt Kristus domāšanas veidu, lai visas domas un pamatojumus padotu Kunga loģikai; 4) “dzīvojiet mierā”, jo korintiešu starpā bija ķildas (2 Kor 12,20). Pāvils apsola, ka “mīlestības un miera Dievs” (2 Kor 13,11) atklāsies viņu vidū īpašā tuvībā un klātbūtnē.
Pāvils aicināja sniegts cits citam svētu skūpstu. Skūpsts bija ierasta sveicināšanās ieraža Tuvajos Austrumos, līdzīgi kā rokas spiediens Rietumu pasaulē. Aicinājums sniegt mīlestības skūpstu parādās vairākās Pāvila vēstulēs (Rom 16,16; 1 Kor 16,20; 1 Tes 5,26). Pāvils norāda uz skūpsta vietu kristiešu sapulcēs, kas izpauda dziļu kopības pieredzi pirmkristiešu draudzēs. Pirmbaznīcā skūpsts saistījās ar Euharistijas svinēšanu. Iespējams, Pāvils gribēja, lai šis skūpsts tiktu sniegts brīdī, kad šī vēstules lasīšana Korintas baznīcā noslēgtos un draudze piedzīvotu izlīgumu un mieru. Jānis Zeltamute jautā: “Kas ir svēts skūpsts? Tas nav liekulīgs kā Jūdasa skūpsts. Skūpsts tiek dots, lai veicinātu mīlestību un iedvestu pareizo attieksmi mūsos vienam pret otru. Kad mēs atgriežamies no prombūtnes, mēs skūpstam viens otru, jo mūsu dvēseles steidzas savienoties kopā. Bet ir vēl kaut kas sakāms par to. Mēs esam Kristus svētnīcas, un kad mēs skūpstam viens otru, mēs skūpstam lieveni un ieeju svētnīcā.”*
Pāvils aicināja korintiešus būt vienprātīgiem un dzīvot mierā. Lai to panāktu bija nepieciešama visas kopienas rīcība. Sašķeltai baznīcai bija jāmācās darboties kopā. Tomēr viņi paši ar saviem spēkiem to nevarēja panākt un tāpēc Pāvils apsola, ka Dievs viņiem palīdzēs. Mīlestības un miera Dievs kristiešu nesaskaņu vidū ir vienīgais, kas var dot sadraudzības Garu. Ja uz Trejādības svētkiem skatāmies šīs Pāvila vēstules fragmenta kontekstā, tad atklājam, ka šīs ticības centrālais noslēpums aicina mūs uz nopietnu piepūli, lai mēs savu dzīves modeli balstītu uz Trejādības vienotības būtību. Ikdienas ticības dzīves praksē tas ir saistīts ar mums uzticēto Baznīcas kopienas veidošanas uzdevumu, kurās mums ir jāpiedzīvo ģimeniskas vide un ar savstarpējo mīlestību un vienotību jāatspoguļo Trejādības skaistums, kas arī ļauj sludināt Evaņģēliju ne tikai ar vārdiem, bet ar konkrētu mīlestības spēku, kuru piedzīvo kristieši savā starpā un spēj to nest tālāk.
*1-2 Corinthians: Ancient Christian Commentary on Scripture, New Testament Volume VII, edited By: Gerald Bray, Thomas C. Oden, New York: Routledge 2012. P. 315.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru