Is 55, 1-11, Lieldienu vigīlija

Is 55, 1-11

Kristus ceļas no kapa, turot karogu. Priekšplānā divi guļoši
kareivji. Dekorēta apmale ar akanta lapām un apaļiem
zelta punktiem jeb bezantiem. Apakšā: Trīs Marijas
pie kapa tur rokā traukus ar eļļu. Eņģelis sēž uz
tukša kapa malas. Manuskripts no Itālijas, Frolences 14.gs.
visus, uzglabāts Bodleian Library, University of Oxford.

Lieldienu vigīlijas piektais Dieva vārda lasījums no pravieša Isaja grāmatas piedāvā mums vārdus Babilonas trimdā esošajai tautai par Jauno un mūžīgo Derību, kurā īstenosies Dāvidam dotais apsolījums (2 Sam 7,11-16). Šis lasījums grib nest mierinājumu, ka Derība tiks atjunota un Kungs sarīkos mielastu, lai apmierinātu mūsu slāpes un nabadzību. Trimdiniekiem šāda pieredze nebija saprotama. Mēs, kas piedalamies vigīlijā, esam mudināti uz dziļu atgriešanos, lai atmestu ļaunos ceļus un pievērstos Kunga žēlastībai. Lieldienu naktī esam īpašā veidā šo solījumu mantinieki. Šī Derība ir pilnīgi brīvi pieejama dāvana. Isajs atsaucas arī uz Izceļošanas grāmatu, kur Kungs tautai dāvāja mannu un paipalas. Kad pravietis raksta par maizi, tad norāda uz mannu un kad piemin treknus ēdienu, tas norāda uz paipalām. Maize šajā vietā ir tēls Dieva vārdam, jo Viņa vārds sātinās izsalkušos.

Nākotnes perspektīva tiek izteikta vārdos “mūžīgā derība” (Is 55,3), kas dažādās Bībeles grāmatās ir ar saviem uzsvariem, piemēram, Pēterim mūžigā derība attiecas uz Noasa un Abrahama derību; Ezehiēlam attiecībā uz Jeruzalemi (Ez 16,60), bet Isajam tā īstenosies tautā pateicoties pastāvīgai žēlastībai, ko Kungs izrādīja Dāvidam un kas tagad pāriet uz visu tautu. Mūžīgā Derība ir miera un pestīšanas derība. Pravieša Isaja 55. nodaļa un īpaši 3. pants attīsta un padziļina mesiānisko domu, kas noritēja jūdu diasporā Babilonā, kura sāka atvērties uz universālu pestīšanas vīziju. Gaidāmais Mesija nav parādīts kā otrs Dāvids, bet, ka kā kāds Dāvids atgriezīsies dzīvē, un būs laiku noslēgumā pārveidots. Isaja vēsts par Jauno Derību var uztvert kā vainagojumu visai pravietiskajai tradīcijai par Jauno Derību un izceļ domu par Derību ar Mesiju. Šo Derību nodrošinās Kunga Kalps.

Šis lasījums uzsver Dieva vārda nepārprotamo efektivitāti un uz šī vārda ir jābalsta sava dzīve, un ne uz ko citu. Šeit meklējam avotu mūsu drošībai par Sakramentālo realitāti. Pravietis Isajs piešķīra ūdenim simbolisku nozīmi. Viņam ūdens varēja nozīmēt Svētā Gara dāvanu, kas pārveido tuksnesi plaukstošā dārzā un neuzticīgu tautu uzticīgā Izraelā (Is 44,5). Vigīlijas lasījuma sākumā pravietis salīdzina Dieva vārdu ar lietu, kas veldzē zemi (Is 55,1). Bez Dieva cilvēks ir tikai sauss tuksnesis un tikai Kungam ir spēks, lai šis tuksnesis pārtaptu un uzplauktu paradīzes dārzā. Dziesmu dziesmas grāmatā mēs sastopamies ar spēcīgu aicinājumu: “Es ienācu savā dārzā… Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!” (Dz 5,1). No Svēto Rakstu dzīlēm nāk vārdi “nāciet”: “nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu!” (Sak 9,5). Lasījuma sākums ir kā uzaicinājums piedalīties šajā pārbagātībā un mīlestības mielastā uz kuru Kungs aicina savus draugus. Kunga sagatavotā maltīte ar medu, pienu, vīnu un augļiem Jaunajā Derībā pārtop Viņa paša sevis dāvinājumā mums. Pēdējās Vakariņās Jēzus saviem draugiem deva maizi un vīnu sakot: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa” (Mt 26,26).

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 8-11, V gavēņa svētdiena, A

Rom 8, 8-11

Pirmais medalions pavēsta par Lācara nāvi: Marija un Martu,
nometoties uz ceļiem pie Jēzus kājām un otrajā: Lācars
piecelts no miroņiem. Manuskripts tapis Itālijā, Boloņā 13.gs.
uzglabāts Bodleian Libraries, University of Oxford.

Piektajā gavēņa svētdienā lasām vēstules romiešiem 8. nodaļas fragmentu par dzīvi Garā. Ja iepriekšējā vēstules nodaļā Pāvils iezīmēja nelaimīgo cilvēka stāvokli grēka un nāves nebrīvē, tad šajā nodaļā apustulis pāriet pie kristiešiem, kuri jau ir attaisnoti un Gara piepildīti. Jaunā Gara kārtība, Gara likums, kas dod dzīvību Jēzū Kristū aizstāja iepriekšējo grēka un nāves kārtību. Mozus ārējais Likums nenesa pestījošo principu, bet Kristus nākot pasaulē grēcīgās miesas veidā un saliekot sevi upurī par grēku salauza grēka varu un miesas dziņas. Kristū atklātais Dieva spēks paveica to, ko Likums nevarēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves varas. No šī laika vienotībā ar Kristu cilvēks var pieredzēt iekšējo garīgo dzīvi. Grēka sekas izsauc fizisko un garīgo nāvi, bet Kristū gara dzīve cilvēkā var atjaunoties. 8. vēstules nodaļa ir ļoti pacilājoša un priecīga, jo galu galā ir iespējama mūsu dzīves svētdarīšana (Rom 8,1-17) un šajā nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē apdāvināt kristieti ar pārdabisku dzīvi. Jaunā kristieša esme ļauj piepildīt visu, ko Dievs sagaida: dēla attiecības ar Dievu. Pāvilam nav tik svarīgi, ka miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei, bet viņam būtiski ir tas, ka gara dzīve ir patiecoties Kristus taisnībai. Pāvila garīgās dzīves izpratni un pieredzi nosaka Gars, jo viņš pats piedzīvoja cilvēka nespēju grēka priekšā, nepieciešamu apziņu, lai atvērtos uz žēlastību. Apustulis savās vēstulēs parāda likuma nepietiekamību pestīšanai. Cilvēks savos klejojumos dažādos veidos centās panākt mieru un vienotību, bet tikai Kristū to var atrast. 

Pāvils ļoti skaidri savās vēsturēs raksta par Kunga nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un iemājošanu debesīs jeb to, kas mums tagad ir aktuāls un pieejams: sakramentālo noslēpumu pamatprincipiem kā aktuāliem Dieva pestīšanas darbiem mūsos. Mūsu ataisnošana, svētdarīšana un jaunā dzīve Kristū ir Dieva žēlastības dāvana un šādas dāvanas mūsu brīvajai gribai ir kā spēcīga prasība, lai svētdarītu savu dzīvi, ietērpjoties jaunajā taisnīgumā, mirstot kopā ar Kungu, lai kādreiz mūžībā būt kopā ar Viņu (Rom 8,9-17). Šis jaunais kristīgais esības veids ir iespējams ne tikai pateicoties Jēzus piemēram, bet vēl lielākā mērā pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10). Kunga iemājošana mūsos ir šīs jaunās dzīves avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva aicināmums mūsos. Tāds cilvēks var no jauna sadarboties ar Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš nāk pie viņa, lai iemājotu sirds dzīlēs kā svētnīcā (Rom 8,9-11; 1 Kor 3,16-17; 6,19). Kristietis kļūst zināmā mērā par līdzatbildīgu par savu pestīšanu. Kristus upuris ir neaizstājams, jo bez tā, no sava grēka stāvokļa mēs nevarētu glābties, bet tas nenozīmē pilnīgu cilvēku aizstāšanu ar Kristus darbu. Upuris tika salikts mūsu vārdā un tas nenozīmē, ka nav nekas jādara savas pestīšanas labā. 

Pāvils pretstata “miesu” Dieva pārvaldītajai sfērai un, kas dzīvo šajā sfērā, ļauj Dievam noteikt viņu dzīves gaitas. Kristieši ir saņēmuši Dieva Garu kristībās un tāpēc viņi ir Garā, jo šis Gars mājo viņos. Diemžēl ne visi ticīgie dzīvo saskaņā ar Dieva Garu un Pāvils diezgan tieši saka, ka šādā gadījumā cilvēkam nav Kristus Gara un tādējādi viņš nepieder Dievam. Sv. Laurencijs no Brindizi to ļoti skaidri izsaka: “Kristus valda cilvēkā ar žēlastību, velns ar grēku: Kas grēko, tas ir grēka vergs [Jņ 8,34], velna vergs: Jo, kam paklausa, tam arī kalpo [2 Pēt 2,19]. Tā kā pasaulē joprojām ir tikai divas valstības: Kristus valstība un velna valstība, un katrs cilvēks ir vai nu no Kristus valstības, vai no velna, mums, brāļi, jācenšas saprast, kurai valstībai katrs no mums pieder. Svētais Pāvils saka, ka, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam [Rom 8,9], ka tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [Rom 8,14]; jo, kam ir cilvēka gars, ir cilvēks un nevar būt cilvēks bez cilvēka gara; tātad tas, kam ir Dieva un Kristus Gars, ir patiess kristietis; bet tas, kam ir velna gars, ir velna dēls: Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat pildīt sava tēva gribu (Jņ 8,44). Bet šīs lietas ir apslēptas; pievērsīsimies acīmredzamākajām: pēc to augļiem jūs tās pazīsiet [Mt 7,20].”* Grēka pārņemtam cilvēkam likums liekas kā nebrīve, jo viņš ir bezspēcīgs pret tā prasībām un uztver likumu kā kaut ko ārēju un nepiederošu savai identitātei. Dieva likums prasa mīlestību, bet grēks velk pretējā virzienā, bet Gara ietekmē paliekošam cilvēkam viss ir savādāk, jo viņš tiek apdāvināts ar mīlestības dinamiku un likums vairs nav nebrīve, bet brīvība jeb kaut kas iekšējs. 

 * Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica tertia in Quadragesima, homilia 358, III.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 5, 8-14, IV gavēņa svētdiena, A

Ef 5, 8-14

Sv. Asīzes Francisks saņem stigmas no sešspārnaina
krusāsista serafa un, visdrīzāk, brālis Leons kā šī notikuma
liecinieks. Manuskripts no Šveices 1337.g. Provinzarchiv
Schweizer Kapuziner Luzern https://www.e-codices.unifr.ch/en/pal/L/77v

Ceturtajā gavēņa svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no vēstules efeziešiem, kurā Pāvils brīdina par dažāda veida pagāniskām pārmērībām kristiešu starpā un raksta par tumsas un gaismas bērniem. Ja vēstules pirmā daļa pievēršas dogmatiskajiem jautājumiem (Ef 1,15-3,21), kuros tiek definēta kristīgā identitāte, dzīve Baznīcā un noslēpums, kuru Baznīca mums atklāj. Otrajā daļā (Ef 4,1-6,20) ir pamācības ticīgajiem, lai neiztēlotos kristīgo dzīve āprus Baznīcas vienotības. Apustulis uzskaita dažādus grēkus, kas atkārtojas ar dažādu intensitāti katrā kristiešu paaudzē. Iedarbīgs līdzeklis pret grēku ir ticības padziļināšana Kristum ar pilnīgu apziņu par jauno kristīgo identitāti un personisko atgriešanos: “jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8). Piederība Kungam neierobežojas tikai savā individuālajā ticības ceļā, bet saistās ar liecību un tāpēc jāņem vērā ieļaunojuma skandāls. Ļauna rīcība var izsaukt ieļaunojumu un tāpēc jācenšas pēc vienotības ar Kristu, kas īstenojas redzamā dzīvē un lūgšanā. Tāpēc šīs svētdienas lasījumu var arī uzlūkot kā norādes kā veidot ticības dzīvi sabiedrībā, kurā notiek saskarsme ar pagāniem (Ef 5,6-17).

Kristus atnestā pestīšana bibliskajā tradīcijā tiek aprakstīta kā Dieva gaismas uzvara pār tumsu, kurā sten cilvēki. Šādu tumsas gaismas valodu jau sastopam Vecās Derības sākumā, kurā Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5). Evaņģēlisti arī izmanto šo simboliku un šo ceļu gāja arī Pāvils, kurš pestīšanu apraksta kā pāreju no tumsas valstības uz gaismas valstību. Daudzviet Jaunajā Derībā dzirdam šādu gaismas attēlojumu, jo gaisma ir elements, kurā norit kristīgā dzīve un rod piepildījumu. “Dievs ir gaisma un Viņā nemaz nav tumsas” (1 Jņ 1,5) un Kristus ir pasaules gaisma (Jņ 8,12; 9,5), un spīd tumsā, jo Viņš ir patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku un caur ticību, mēs, kas bijām tumsā, tagad esam “gaisma Kungā” (Ef 5,8). “Miegs ir kūtrums, kā pie Pāvila: “Celies, kurš guli” (Ef 5,14), tas ir, kas kūtruma dēļ izvairās no noderīgiem darbiem”* un “gaisma ir ticīgie, kā pie Pāvila: “Tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5,8), tas ir, apgaismoti tikai Kristū”.** Pārejo no gaismas uz tumsu vainagojas uzvedības maiņā (Ef 5,8-9). Pāvils savās vēstulēs ik pa laikam izmantoja šo pretmetu “iepriekš un tagad” (Sal. Rom 6,19; 2 Kor 5,17; Ef 5,8; Tit 3,3-7) un pretnostata pagānu iekāri un Gara augļus (Gal 5,19-26). Baznīcas darbs ir piedalīties Kristus darbā, kurš izrauj cilvēkus no tumsības varas un ieved mīļotā Dēla valstībā ( Kor 1,13). Ticīgie varēja tikt izrauti no tumsas varas vienīgi pateicoties tam, ka Kristus gaisma ne tikai apgaismoja ar lielu spēku mūsu tumsības, bet iegāja tās spēkā. Kristus varēja nedzert no biķera, bet pieņēma Tēva gribu un piekrita nonākt tumas varā un atdeva savu dzīvību. Lai Kunga gaisma patiešām mirdzētu, tumsai ir sevī jāuzņem gaisma un tikai tādā veidā tumsa tiek uzvarēta. Visa Kristieša dzīve ir kā izraušanās no šīs tumsas: “dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8).

Sv. Laurencijas no Brindizi raksta: “Mani brāļi, “visam ir savs laiks un viss paiet savā laikā zem saules” [Māc 3,1]; pēc ziemas nāk pavasaris un vasara. Līgavainis saka: “Tagad… ziema ir pagājusi, lietus ir pārgājis un prom…atnācis koku apgriešanas laiks” [Dz 2, 11-12], laiks rūpēties par saimnieka vīna dārzu, lai saņemtu denāru par dienas darbu [Mt 20,1-16)]. “Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosiem tā, kā pieklājas dzīvot dienā” [Rom 13, 12-13]. “Jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā, dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess” [Ef 5,8-9]. Ir pienācis pavasaris, kad visa daba atdzīvojas: debesis, zeme, pļavas, lauki, koki; “tā arī mēs staigājam jaunā dzīvē” [Rom 6,4]. Ja kopā ar Pēteri pūloties visu nakti šīs pasaules dzīlēs neko nenoķērām, iemetam tīklu laivas labajā pusē pēc Kristus pavēles un noķeram lielu skaitu zivju [Lk 5,5-6]. Ja kreisajā pusē strādājām veltīgi, tad uzsākam darbu labajā pusē ar lielu ieguvumu, krājam sev mantu debsīs. Pavasara laiks ir laiks, kurā ārsti parasti nodarbojas ar miesas ārstēšanu”.*** “Sirdis šķīstījoša ticība māca ticīgos, kā atpazīt slimību, kā atrast slimības iemeslu, kā ieticēt ārstam, kā meklēt zāles un pieņemt nopelnu pietiekamību no Kristus nopelniem un no Svētā Gara žēlastības. Tāpēc caur ticību un ar to apvienotu mīlestību droša ir cerība nākošajai laimei. Tāpēc tikai ticība “atdala gaismu no tumsas” [Rad 1,4], kā lasām efeziešiem 5,8: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā”. Tāpēc ticība dziedina, šķīsta, paceļ un veido dievveidīgu (lat. deiformat) cilvēka cerību un mīlestību ar darbiem.” ****

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam D,XXV, 2.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam L, LIII, 4.

*** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homilia 318, IX.

**** st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio A, Collatio VII 13*a.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 1-2.5-8, III gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 1-2.5-8

Svētā Ženevjēva no Parīzes (419/422-502/512) svaida

ticīgos, manuskrips no 1455.g. Viduslaiku attēlos viņa bieži

 tiek parādīta kā tā, kas svaida Parīzes iemītniekus, lai viņi  

saņemtu svētību, dziedināšanu un garīgo mierinājumu. 

St. Genevieve of Paris anointing the faithful by Master of Jean Rolin II -

1455 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Trešajā gavēņa svētdienā atgriežamies pie Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas un ja pirmajā nedēļā lasījām šīs nodaļas vidu, tad šajā, tās sākumu, kur apustulis izceļ Kristus ataisnošanu jeb izlīgšana ar Dievu, kas ļauj pārvarēt grēku un kas ir pieejams katram ticīgajam. Kristus atvēra mums pieeju Dieva draudzībai un darīja to vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Pāvils gribēja parādīt, ka Kristus pārbagāti laboja pirmgrēka sekas. 5. nodaļā viņš parāda, ka krusts ir īpaša mīlestības atklāsme, ko Tēvs dāvā cilvēcei un ir mīlestības liecība. Tā ir mīlestība, kas izlieta ticīgo sirdīs caur Svēto Garu un šī mīlestība ir Dieva mīlestība ar kuru Viņš mūs mīl. Nav jābrīnās, ka Jēzus ir gatavs mirt par grēcinieku un cik šī mīlestība šādā perspektīvā ir neizprotama un pārsniedz mūsu gaidas. Dievs mīlot grēcinieku ir gatavs uz sava Dēla nāvi. Tāda ir Tēva mīlestība un tāda ir atklāsmes būtība.

Pāvils savās vēstulēs apcerēja gara augļus un pirmajā vietā viņš izceļ mīlestību, kas nav tikai kā pirmais auglis dažādos sarakstos, bet dzemdē un aptver visus pārējos gara augļus. Tas, kurš mīl, piepilda visu Likumu (Rom 13,8), bet tas vēl nav viss, jo tas, kas mīl, arī dalās ar Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir ielieta caur Svēto Garu sirdīs un padara mūs par Dieva dēliem un meitām. Dieva dāvana mums Jēzū Kristū un atgriešanās piedāvājums ir kā neredzama mīlestības dāvana, kas ielieta mūsu sirdīs un šo mīlestību varam uztvert kā bibilsko žēlastības jēdzienu. Krustāsistā atklātā mīlestība ir žēlastība un neredzami apdāvina ar mīlestības žēlastību. Kristietis ir aicināts atbildēt Tēvam un godināt Viņu ar visu savu dzīves vēsturi, lai tajā īstenotu dievišķo plānu. Krusta nāve ir zīme tam cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un neizmērojamā mīlestībā. Tā ir liecība par mīlestību, kas ir spēcīgāka par nāvi. Dieva mīlestība, Jēzus mīlestība un kristieša mīlestība fokusējas Svētajā Garā, jo tas, kas grib piederēt Jēzum Kristum, tam ir jādzīvo Garā. Gars ir dievišķā mīlestība, kas ļauj Dēlam būt vienotam ar Tēvu un tādā veidā ļauj mums iemērkties Dieva dzīves avotos.

Dieva mīlestība mūsu sirdīs ir saite, kas mūs savstarpēji vieno un pārliecina mīlēt. Šī mīlestība paredza arī ienaidnieku mīlestība, kas ir kā indikators tam, vai mūsu mīlestība patiešām izplūst no Dieva un atbilst Dieva mīlestības kritērijam. Dieva mīlestība ienākot pasaulē sastapās ar pretestību jeb grēciniekiem, bet šīs mīlestības mērķis ir pārvarēt šo naidīgumu, jo Dievs grib no ienaidniekiem izveidot draugus un dara to par Kristus nāves cenu. Tāpēc kristīgā ienaidnieku mīlestība nav ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem par tik, cik Dieva mīlestība aicina viņus uz draudzību ar ticīgajiem. “Bet ir nepieciešams, lai dvēselē tiktu iespiests patiesības zīmogs (signum veritatis imprimatur in animam), caur ko dvēsele kļūst arī “par slēgtu dārzu, par aizzīmogotu avotu” [Dz 4,12]. Pirmais zīmogs ir tas, ka tai jābūt nesaraujamā mīlestības saitē, proti, kad dvēsele tā mīl, ka teiks: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Bēdas, bailes,vajāšanas, bads” utt. [Rom 8,35] - ne tāpēc, ka cilvēks nevarētu atkrist no mīlestības, bet gan tad, kad tā notiek, viņš nedomā nekad grēkot. Otrkārt, lai būtu neierobežota dievišķā dāvana, lai varētu mīlēt visu, ko mīl Dievs, gan draugus, gan ienaidniekus, gan svešiniekus, gan tuviniekus. Tāpēc lasām: “Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5]. Jo caur to dvēsele izplatās (diffundit), lai mīlētu visu labo un tikai labo.”*

Nav jābrīnās, ka viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par visnabadzīgājajiem sabiedrības pārstāvjiem, tika veltītas Svētajam Garam un tādā veidā pūstošo un rētaino slimnieku miesu uzlūkoja šo vārdu gaismā: “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5). Sv. Didims Aklais pārdomājot svaidīšanu ar eļļu raksta: “Es izliešu savu Garu pār visu miesu” [Jl 3,1][...] “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5] un “Tavs vārds ir kā izlieta eļļa” [Dz 1,3]. Izlietā eļļa, kas izplūst no trauka, tālu ness savu smaržu. Kad Pestītājs uzturējās tikai Izraela zemē, tad rakstīja: “Izraelī liels ir Viņa vārds” [Ps 75,2) - Viņa vārds bija it kā traukā. Kad Viņa vārds kļuva “pārsteidzošs visā zemē” [Ps 8,2] un piepildījās vārdi: “Kā Tevi vārdi, Dievs, tā arī Tava godība sasniedz zemes malas” [47,11], tad kļuva kā izlieta eļļa.”**

Šī mīlestības eļļa izlīst no trauka un pārsteidz pasauli, jo kristīgā mīlestība sākotnēji ir vienvirziena, beznosacījuma un neatkarīga no atbildes. Kristietībā mīlestība nesākas ar atbildes mīlestību, bet dāvanas iepazīšanu un pieņemšanu. Abpusēja mīlestība sākas tad, kad iesākas atbilde beznosacījuma mīlestībai, jo mīlestība, kas gaida atbildi un rod tajā motivāciju ir ierobežota, nepastāvīga un nosaka robežas. Tas ir arī aicinājums kristietim apdāvināt citus, izlieties pār citu kā eļļai, kuras smaržu nevar ierobežot. “Ticība Dievam nav iespējama bez ticības cilvēkam. Kristietība to pauž savā ticības apliecībā: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Šī ticība Dieva uzticībai cilvēkam, kā arī šim cilvēkam Jēzum, ir tik paradoksāla, ka tā ir iespējama tikai Dieva Gara spēkā: “Es ticu uz Svēto Garu.” Šīs ticības paradokss slēpjas mūsu ticībā, ka Dievs uzticas cilvēkam, kamēr mums gandrīz nav iemeslu uzticēties “cilvēkiem”, citiem un sev pašiem. Atkārtojot daudzas Vecās Derības atbalsis, Pāvils to izsaka šādi: “Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).”***

* st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio B, Collatio XXIII 11a-11b.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.206 [Ps 34]

*** Edward Schillebeeckx, Interim Report on the Books Jesus and Christ. The Collected Works of Edward Schillebeeckx Volume 8, London: Bloomsbury 2014. - 98.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap