Rom 8, 8-11, V gavēņa svētdiena, A

Rom 8, 8-11

Pirmais medalions pavēsta par Lācara nāvi: Marija un Martu,
nometoties uz ceļiem pie Jēzus kājām un otrajā: Lācars
piecelts no miroņiem. Manuskripts tapis Itālijā, Boloņā 13.gs.
uzglabāts Bodleian Libraries, University of Oxford.

Piektajā gavēņa svētdienā lasām vēstules romiešiem 8. nodaļas fragmentu par dzīvi Garā. Ja iepriekšējā vēstules nodaļā Pāvils iezīmēja nelaimīgo cilvēka stāvokli grēka un nāves nebrīvē, tad šajā nodaļā apustulis pāriet pie kristiešiem, kuri jau ir attaisnoti un Gara piepildīti. Jaunā Gara kārtība, Gara likums, kas dod dzīvību Jēzū Kristū aizstāja iepriekšējo grēka un nāves kārtību. Mozus ārējais Likums nenesa pestījošo principu, bet Kristus nākot pasaulē grēcīgās miesas veidā un saliekot sevi upurī par grēku salauza grēka varu un miesas dziņas. Kristū atklātais Dieva spēks paveica to, ko Likums nevarēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves varas. No šī laika vienotībā ar Kristu cilvēks var pieredzēt iekšējo garīgo dzīvi. Grēka sekas izsauc fizisko un garīgo nāvi, bet Kristū gara dzīve cilvēkā var atjaunoties. 8. vēstules nodaļa ir ļoti pacilājoša un priecīga, jo galu galā ir iespējama mūsu dzīves svētdarīšana (Rom 8,1-17) un šajā nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē apdāvināt kristieti ar pārdabisku dzīvi. Jaunā kristieša esme ļauj piepildīt visu, ko Dievs sagaida: dēla attiecības ar Dievu. Pāvilam nav tik svarīgi, ka miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei, bet viņam būtiski ir tas, ka gara dzīve ir patiecoties Kristus taisnībai. Pāvila garīgās dzīves izpratni un pieredzi nosaka Gars, jo viņš pats piedzīvoja cilvēka nespēju grēka priekšā, nepieciešamu apziņu, lai atvērtos uz žēlastību. Apustulis savās vēstulēs parāda likuma nepietiekamību pestīšanai. Cilvēks savos klejojumos dažādos veidos centās panākt mieru un vienotību, bet tikai Kristū to var atrast. 

Pāvils ļoti skaidri savās vēsturēs raksta par Kunga nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un iemājošanu debesīs jeb to, kas mums tagad ir aktuāls un pieejams: sakramentālo noslēpumu pamatprincipiem kā aktuāliem Dieva pestīšanas darbiem mūsos. Mūsu ataisnošana, svētdarīšana un jaunā dzīve Kristū ir Dieva žēlastības dāvana un šādas dāvanas mūsu brīvajai gribai ir kā spēcīga prasība, lai svētdarītu savu dzīvi, ietērpjoties jaunajā taisnīgumā, mirstot kopā ar Kungu, lai kādreiz mūžībā būt kopā ar Viņu (Rom 8,9-17). Šis jaunais kristīgais esības veids ir iespējams ne tikai pateicoties Jēzus piemēram, bet vēl lielākā mērā pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10). Kunga iemājošana mūsos ir šīs jaunās dzīves avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva aicināmums mūsos. Tāds cilvēks var no jauna sadarboties ar Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš nāk pie viņa, lai iemājotu sirds dzīlēs kā svētnīcā (Rom 8,9-11; 1 Kor 3,16-17; 6,19). Kristietis kļūst zināmā mērā par līdzatbildīgu par savu pestīšanu. Kristus upuris ir neaizstājams, jo bez tā, no sava grēka stāvokļa mēs nevarētu glābties, bet tas nenozīmē pilnīgu cilvēku aizstāšanu ar Kristus darbu. Upuris tika salikts mūsu vārdā un tas nenozīmē, ka nav nekas jādara savas pestīšanas labā. 

Pāvils pretstata “miesu” Dieva pārvaldītajai sfērai un, kas dzīvo šajā sfērā, ļauj Dievam noteikt viņu dzīves gaitas. Kristieši ir saņēmuši Dieva Garu kristībās un tāpēc viņi ir Garā, jo šis Gars mājo viņos. Diemžēl ne visi ticīgie dzīvo saskaņā ar Dieva Garu un Pāvils diezgan tieši saka, ka šādā gadījumā cilvēkam nav Kristus Gara un tādējādi viņš nepieder Dievam. Sv. Laurencijs no Brindizi to ļoti skaidri izsaka: “Kristus valda cilvēkā ar žēlastību, velns ar grēku: Kas grēko, tas ir grēka vergs [Jņ 8,34], velna vergs: Jo, kam paklausa, tam arī kalpo [2 Pēt 2,19]. Tā kā pasaulē joprojām ir tikai divas valstības: Kristus valstība un velna valstība, un katrs cilvēks ir vai nu no Kristus valstības, vai no velna, mums, brāļi, jācenšas saprast, kurai valstībai katrs no mums pieder. Svētais Pāvils saka, ka, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam [Rom 8,9], ka tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [Rom 8,14]; jo, kam ir cilvēka gars, ir cilvēks un nevar būt cilvēks bez cilvēka gara; tātad tas, kam ir Dieva un Kristus Gars, ir patiess kristietis; bet tas, kam ir velna gars, ir velna dēls: Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat pildīt sava tēva gribu (Jņ 8,44). Bet šīs lietas ir apslēptas; pievērsīsimies acīmredzamākajām: pēc to augļiem jūs tās pazīsiet [Mt 7,20].”* Grēka pārņemtam cilvēkam likums liekas kā nebrīve, jo viņš ir bezspēcīgs pret tā prasībām un uztver likumu kā kaut ko ārēju un nepiederošu savai identitātei. Dieva likums prasa mīlestību, bet grēks velk pretējā virzienā, bet Gara ietekmē paliekošam cilvēkam viss ir savādāk, jo viņš tiek apdāvināts ar mīlestības dinamiku un likums vairs nav nebrīve, bet brīvība jeb kaut kas iekšējs. 

 * Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica tertia in Quadragesima, homilia 358, III.

br. Jānis Savickis OFMCap