Ps 65 (64), 10-14, svētdiena XV A

Psalms 65 (64) 10-14

Radīšana. Manuskrips no Francijas, 1325.g.

La Création. by Chrétien Legouais. Traducteur - 1325 - National Library 

of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

12. jūlija svētdienā Dieva vārda liturģijā Baznīca mūs ieved Dieva valstības noslēpumos un ar lielu cerību uzlūko to kā Kunga vārds var nest augļus, un izmanto sējēja un sēklas tēlus, lai mēs varētu apcerēt kā mūsu sirdis ir atvērtas vai aizvērtas uz vārdu. Liturģijā šajā dienā tiek dziedāta 65. psalma beigu daļu ar refrēnu, kurā atkārtojam vārdus: “Sēkla nes augļus labā zemē”. Dievu īpašā veidā lūdzam, lai svētītu ražu un šajā psalmā dzirdam vārdus par “gada vainagošanu” (Ps 65,12), kas svētdienas Svētās Mises kontekstā iegūst morālo aicinājumu. Katra svētdienas Svētā Mise ir gada vainagojuma svinēšana, kuras ikgadējā kulminācija ir Lieldienās. Lūgums Kungam svētīt mūsu ražu un sirds piepildīšana ar prieku nozīmē, ka mēs esam saistīti īpašā veidā ar tiem, kuriem šāda raža nav. Mēs lūdzam Kungu piepildīt mūsu klētis, lai mēs izrādītu dāsnumu nabagiem un visiem tiem, kuru sirdis nepieredz Dieva darbu.

Psalma izcelsme saistās ar pavasari, kad Jeruzalemes svētnīcā dziedāja Dievam pateicību par dabas dāvanām. Pavasarī daba atjaunojas un ir dzīvības pilna. Dievs savā mīlestībā un labumā cilvēkiem piedod grēkus un atgriež pie sevis, un tāpat Viņš uztur un atdzīvina dabu. Prieks par ūdens un dzīves dāvanu ir uz psalmista lūpām, un ne velti šajā īsajā psalmā viņš ūdeni piemin četras reizes un tādā veidā uzsver ūdens lomu dzīvības radīšanā un nodrošināšanā. Visu pārējo svētību esība par kuriem priecājas cilvēki - ganības, avis, labība (Ps 65, 12-14) - ir atkarīgas no ūdens dāvanas. Baznīcas dzīvē ūdenim arī ir līdzīga nozīme, jo viss sākas ar Kristībām. Baznīcas tradīcijā pirmā panta vārdi “Dieva upe ir ūdens pilna” (Ps 65,10) attiecas uz Baznīcu un svētajiem: “Upe ir svētā Baznīca [...], tas ir, svētā Baznīca ir garīgo dāvanu pilna”* un “Ūdeņi ir svētie Baznīcā [...], jo svētajā Baznīcā Kungam kalpojošā tauta pieaug gan nopelnos, gan skaitā”**. Straumes ir sprediķotāji***, kuri dāsni sēj vārdus cilvēku sirdīs, lai tās nestu atgriešanās augļus un Kristību ūdeņi jaunos ticīgos iekļautu Baznīcas tecējumā.

Saskaņā ar Isajas grāmatas 55. nodaļu, Dieva vārds neiziet un neatgriežas, nesasniedzot paredzēto iedarbību, un tāpat skaistais dabas cikla, kas apraksts 65. psalmā apstiprina, ka, kad Dieva vārds iziet, tas neatgriežas tukšā. Abos lasījumos ražas simbolika apraksta Dieva vārda ietekmi. Psalma autors ievēro to, ko mēs varam palaist garām un neievērot: pirmkārt, Dieva dāsnumu, kas izpaužas visu dzīvo lietu auglībā. Mūsu darbi atšķiras no Dieva darbiem, jo dzīves pilnību ar grēku mēs graujam un sadrumstalojam, un ja kaut ko veidojam, tas var būt vērsts pret citiem. Kā mums būt par dzīvības nesēju pasaulē? Iekļauties Dieva pestīšanas plānā un būt par Viņa rīku. Kas var mums palīdzēt darīt Dieva darbus? Šis psalms dod vienkāršu atbildi, lai mūsu lūgšanas būtu nesavtīgas, pielūgsmes un apbrīnas pilnas par Dieva darbiem. 

Katrā Svētajā Misē mēs slavējam Dieva darbu visumā, piemēram, kad priesteris sagatavo upurdāvanas un paceļ biķeri ar vīnu un nedaudz ūdeni, saka: "Slavēts esi, Kungs, Visuma Dievs, jo no Tavas devības esam saņēmuši vīnu, ko Tev upurējam - vīnakoka un cilvēku roku darba augli, kas kļūs mums par garīgo dzērienu." Un ticīgie atbild: "Lai Dievs ir mūžam slavēts". Šie vārdi ir pārsteidzoši, jo Dieva un cilvēka darbs savijas auglīgā darbā. Dievs dāvā graudus un vīnakoku, un cilvēki ar savu darbu tos pārveidotā veidā atnes uz baznīcu kā maizi un vīnu. Dievs dāvā savas dāvanas un liek cilvēkam tās pārveidot un pilnīgot. Ldzīgi Dievs dāvā cilvēkiem dzīvību, lai to ar savu darbu sevī un ap sevi pilnveidotu. Svētajā Misē mēs upurējam mūsu darbu, lai ar prieku ieraudzītu kā Dievs mums uzticas radīšanas darba turpināšanā un šo labo darbu svētdara.

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam F, LII, 5.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam A, XLI, 19.

*** Allegoriae in universam Sacram Scripturam R, XX, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-15, svētdiena XII, A

Rom 5, 12-15

13. psalma iniciāļi — “Muļķis sacīja savā sirdī: Dieva nav” — ierasti muļķa
tēls ir aizstāts ar Ādamu, kura muļķīgā nepaklausība nolādēja cilvēci.
Norādot uz koku, Dievs paziņo Ādamam, ka viņš var ēst visu Ēdenes koku
augļus, izņemot Labā un ļaunā atzīšanas koku, vēstījums, kas  ierakstīts Viņa
tīstoklī. No trauka izplūst ūdens straume, šī ir Pīšona, viena no Paradīzes 
upēm, kas apūdeņo dārzu. Manuskripts no Beļģijas, 1200.g.

Pāvils māca, ka likums atklāja grēka būtību kā naidīgumu un sacelšanos pret Dievu. Kristus parāda visu grēka pretīgumu un Viņa nākšana pasaulē atklāj dziļāku grēka nelietību, ka grēks ir ienaids pret Dieva mīlestības pilno gribu. Šajā lasījumā Pāvils salīdzina Ādama un Kristus svarīgākos darbus un šo darbu sekas. Šis salīdzinājums ataino divus paralēlus cilvēku ceļus, kuros tiek ievilkti viņu pēcteči: pirmie turpina kritienu, kas izsauc grēku un nāvi; otrie tiek ievesti taisnīgumā un pārpilnībā. Viena Ādama rīcība, kurš nepaklausībā gribēja būt līdzīgs Dievam, nesa nāvi visiem un tāpat viena Jēzus rīcība, caur pazemojošo krusta paklausību, nes viesiem jauno dzīvi, kas ir Dieva dzīve mūsos. No Ādama mēs mantojam kādu grūti raksturojamu, taču reālu attālināšanos no Dieva, ka mums kaut kas trūkst, lai attiecības ar Radītāju būtu autentiskas.

Mūsdienās grūtu izprast šo seno valodu par Ādamu un Kristu, kā viena cilvēka izvēle ietekmē visus pārējos, jo kad mēs domājam par vārdu “cilvēks”, tad uztveram to kā indivīdu un nedomājam sabiedrības vai cilvēces jēdzienos. Senie cilvēki un arī pirmo gadsimtu kristiešu, arī Baznīcas Tēvi, uzskatīja, ka pastāv viens cilvēks vienā dabā. Baznīcas Tēvi cilvēkus uzlūkoja kā kopienu analoģiski Trīsvienības vienotībai. Baznīcas Tēviem nebija grūtu saprast šo biblisko domu, ka viena cilvēka rīcība no pagātnes ietekmē visus, jo viņi to visu izprata kā dabas vienību visiem cilvēkiem.

Pāvils savā mācībā par vispārējo cilvēka apmaldīšanos grēkā uzsver grēka pārpersonisko un pirmsvēsturisko spēku. Ādama grēks bija fatāls visai cilvēcei. Vēstulē romiešiem varam ievērot, ka grēks ir kas vairāk nekā nešķīstība, kuru var novērst ar rituāliem vai netaisnība, kuru var labot ar noteikumiem, vai attīstības samezglošanās, kuru var pārvarēt ar pašpalīdzības metodēm. Grēks ir vēstures katastrofa, jo grēks atmet un novērš no Radītāja. Cilvēks pieredz tumsu, kuru nevar pārvarēt saviem spēkiem. Kristus nāve un augšāmcelšanās mūsos to var paveikt. “Taisnīgi un krietni, labie un gudri cilvēki nebaidās no nāves un nav no tās nobijušies, jo viņi uzlūko ar lielu cerību uz savu nākotni. Vienmēr apcerot savu nāvi kā pāriešanu un kā pēdējo dienu, kurā piedzimst Ādama bērni.”*

* Afrahats, Runa par nāvi un pēdējiem laikiem 22,1 / Demonstrationes, Exhortatoria XXII,1

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5,6-11, svētdiena XI, A

Rom 5,6-11

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no Austrijas, Institut für
Realienkunde - Universität Salzburg,1409.g.
Jesus at prayer at the Mount of Olives by Meister des  Hasenburg-Missales
(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early
Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

14. jūnija svētdienas Dieva vārda liturģijas otrais lasījums no Pāvila vēstules romiešiem grib izcelt pagātni, tagadni un nākotni; to, ko Dievs jau ir paveicis un kādu mīlestību atklājis Jēzū Kristū, lai jaunā gaismā izprast patreizējo laiku. Ne velti divas reizes šajā lasījumā tiek lietots vārds “tagad” (Rom 5,9.11). Gaidīt nākotni ar atbilstošu stāju pret tiesu. Visi šie trīs laiki ļauj integrēt kristīgo dzīvi, kurā Dieva ienaidnieku mīlestības brīnums ļauj būt drošam par savu tagadni un cerīgi skatīties nākotnē. Dievs mūs ir samierinājis un šīs patiesības pieņemšana ļauj cienīgi un mierīgi dzīvot nebaidoties par nākotni un nāvi, bet uzticīgi gaidot mūžību.

Šajā īsajā lasījumā divas reizes dzirdam vārdus “par mums”, kas būtībā nozīmē “mūsu labumam” un saistās ar Dieva mīlestības pilno iniciatīvu un Jēzus pestījošo darbu. Evaņģēlijs par Kunga ciešanām savā visīsākajā formā sastāv no diviem elementiem: notikums un tā pamatojums jeb “cieta” un nomira” “par mums”. Pirmais elements mums ir zināms, jo Evaņģēlijs mums vēsta par Kunga ciešanām un nāvi, bet vai šajā noslēpumā varam ieiet bez “par mums” atslēgas. Kunga krusta noslēpums mums ir pieejams tad, kad mūsos rodas atskārsme, ka tas patiešām bija mūsu dēļ, manis dēļ. Tas arī nozīmē, ka es nogalināju Jēzu un mani grēki viņu satrieca.

Mūsu dēļ Tēvs mīlestības vadīts atdeva savu Dēlu, kurš sevi dāvāja mums līdz pat savas miesas un asiņu ēšanai. “Par mums” attiecas uz visu cilvēci, mūsu pestīšanai, jo Kristus darbs pasaulē ir cieši saistīts ar mūsu nabadzību, “mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8), kuriem nepieciešama atbrīvošana un skaidra dzīve Dieva klātbūtnē. Pāvilam Dieva samierināšanas dāvana ir brīva mīlestības iniciatīva, kurā aktīvā puse ir Dievs un saņēmējs ir cilvēks. Dieva žēlastības un laipnības iniciatīva īstenojas tad, kad mēs esam grēcinieki un ienaidnieki (Rom 5,10-11).

Ienaidnieku mīlestība ir izteikta tuvākmīlestības bauslī, kas ir kristīgais zīmols, jo mūsu rīcībai pret tuvāko ir jāizriet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība pret mums nav tikai draugu mīlestība, bet arī ienaidnieku mīlestība. Savā izejas punktā Dieva mīlestība vispirms sastopas ar naidu un grēcinieku, bet Dieva ienaidnieku mīlestība mēģina pārvarēt ienaidu. Dievs grib ienaidniekus padarīt par draugiem un samaksa par to ir Jēzus Kristus nāve. Mums šī loģika arī ienes skaidrību, jo kristieša ienaidnieku mīlestība nav tikai ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem tik tālu, cik Dieva mīlestība aicina uz draudzību. Pāvils vēstules 5. nodaļā uzsver, ka krustā īpašā veidā atklājas mīlestību, jo parāda cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un bezgalīgā žēlsirdībā.

Pirmkristieši krusta vēsti uzlūkoja kā Dieva pieļautu notikumu, kuru pats Kungs piepilda ar negaidītu saturu un padarīja to par savas mīlestības zīmi, lai izteiktu savu neizmērojamo mieru un labumu jeb vēlmi neiet vardarbības ceļu. Krusts liecina par pierādījumu tam, ka Dievs ir gatavs iet mums pretī līdz pat nāvei. Dieva žēlastības primāts un iniciatīva Bībelē vienmēr ir pirmajā plānā. Kristietis, kurš pieņem ar ticību Jēzu Kristu savā dzīvē, saņem piedošanu no Dieva un var dzīvot labās attiecībās ar Viņu. Šīs dāvātās mīlestības prespektīvā Dievs vienmēr mūs apsteidz, un, ja grēkojam, Viņš mums piedod un atjauno, un aicina atzīt savu grēku. Dievs dara labu par spīti mūsu grēkiem un to mēs dziedām Lieldienu naktī “laimīgā vaina” - “felix culpa”, jo lai mūs glābtu, Dieva Dēls kļuva cilvēks.

br. Jānis Savickis OFMCap

Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija un Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pieskaitīts pie  praviešu Rakstiem un viņi neuzskata šo grāmatu par iedvesmotu. Daniēla grāmata ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju (1. un 8 -12. nod.); aramiešu (2-7.nod.) un 3. nodaļa, kurā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme, un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieka vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji vairs nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli un ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi, uzticību Viņam un atgriešanos pie Viņa.

Baznīcas doktors sv. Laurencijs no Brindizi sprediķoja par Dieva gādību un uzsvēra: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jaunekļu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam ar pateicību Kungu par radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14a, 36-41, IV lieldienu laika svētdiena, A

Adp 2, 14a, 36-41

sv. Pētera sprediķošana, manuskripts, Institut für
Realienkunde, Universität Salzburg, 1461.g.
Sermon of St. Peter -  Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

Ceturtajā Lieldienu svētdienā turpinām lasīt Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu un šajā lasījumā iepazīsimies ar Pētera Vasarsvētku sprediķa noslēgumu. Visa apustuļa runa noslēdzas ar apgalvojumu, ka Dievs Jēzu ir darījis par Mesiju. Ko Pēteris ar to gribēja pateikt? Jau pirms nedēļas lasījumā apustulis izmantoja 16. psalmu, lai pamatotu savus argumentus un šajā lasījumā pirmais teikums ir runas noslēgums (Apd 2,36), kur apkopo savu biblisko argumentāciju, jo caur savu augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Svaidīto. Vecās Derības ticība veidoja pieredzes apvārsni un veidu kā skaidrot Jēzus Kristus augšāmcelšanās vēsti. Viņš citē psamu (Ps 16,8-11), kurā Dāvids pauž savu prieku, redzot Kungu vienmēr sev priekšā, stāvam pie viņa labās rokas kā aizstāvi un solījumu par neiznīcību pēc nāves un nepamešanu ellē, bet nepārtrauktu prieku Viņa klātbūtnē. Pēteris noslēdza savu argumentu ar paziņojumu: "Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs darījis viņu par Kungu un Kristu" (mesiju/svaidīto) (Apd 2,36). Jēzus tituls “Kungs” šajā Rakstu vietā izskan ar lielu spēku, jo ir saskaņā ar Viņa mesiānisko un dievišķo identitāti. Šī Jēzus identitāte pestīšanas plānā sākumā atklājās ar Viņa piedzimšanu nabadzīgā silītē un piepildījās krusta un augšāmcelšanās notikumā.

Pētera runa ļoti aizkustināja klausītājus un viņi pātrauca viņa runu ar entuziasma pildu jautājumu: “Ko lai mēs darām, brāļi” (Apd 2,37). Klausītāji lieto vārdus “mēs” un “brāļi”, nevis tikai “es”, jo Pēteris viņus arvien dziļāk iesaistīja savā argumentācijā, veidoja attiecības un tuvināja viņus ticīgo kopienai. Pētera runa atvēra uz sarunu, jautājumiem un atbildēm. Ticība nav kaut kas tīri individuāls un cilvēks pats nevar to pieredzēt, jo apkārtējā pasaule ar savu spiedienu vienu personu var iedzīt stūrī un tāpēc ticības prieks ir jāpiedzīvo sabiedrībā. Šī ir ļaužu otrā iespēja pieņemt Dieva apmeklējumu (sal. Lk 1,68; 7,16). Pēteris nevēlējās uzsākt diskusiju un Jeruzalemes klausītāji neraģēja skeptiski kā Pāvila klausītāji Atēnās (Apd 17,32). Neviens neizteicās: cik loģiskas un labas idejas Pēteris izklāsta un šīs domas mēs apsvērsim. Apustuļi neizteica nekādas idejas, bet pārstāstīja notikumus, faktus un jaunu īstenību, ka Dievs darbojas savā Svaidītajā ar spēku, kas ir spēcīgāks par nāvi. Klausītāji dzirdēja faktus un vēlējās līdzīgā veidā atbidēt uz faktiem ar rīcību - ko lai mēs darām?

Klausītāji vērsās ar jautājumu pie tiem, kuri jau bija piedzīvojuši šo jaunumu un lūdza, lai viņiem parāda kādu nākamo soli jāsper. Šeit atklājas patiesība, ka “ticība nav jauku domu konstrukcija vai pat jauna apziņa; pirmkārt, un galvenokārt tā ir vienkārša darbība - viens solis vienlaikus.”* Pēteris atbildēja uz viņu jautājumu un aicināja nožēlot grēkus un kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu. Uzsvaru šeit tiek likts uz frāzēm “Jēzus Kristus vārds” un “Svētā Gara dāvanas”. Pēteris ilgi turpināja runāt. Cilvēkiem tiek piedāvāta otra iespēja pieņemt Kunga piedāvājumu un klausītāji pārliecinājās par Pētera argumentiem un tika kristīti un tajā dienā viņiem pievienojās apmēram trīs tūkstoši dvēseļu. “Bet kas man dos šī vārda spēku, kas novedis pie klausītāju glābšanas. Pēteris teica tikai vārdu Jeruzalemes iedzīvotājiem, un ar vienu tīkla iemetienu, ar ko mēs saprotam vārdu, zvejnieks noķēra daudzus tūkstošus (Apd 2,41). Mūsu skolotāji lieto tik daudz un tik cēlus vārdus, bet cik daudz tiek izglābti, pateicoties tam!?”** “Svētā Gara spēkā un no Tēva un Dēla gribas ar savas runas garīgo sietu noķēra trīs tūkstoši dvēseļu. Tik vareni darbojās visos apustuļos žēlastība”.***. 

Kur tas viss var īstenoties šodien? “Grēku piedošana [...] var tikt dota tikai Baznīcā, kurai ir Svētais Gars. Grēku piedošana ir šāda: lai grēka autors, gars, kas ir sašķelts pats sevī, nevaldītu mūsos un lai mēs, atbrīvoti no nešķīstā gara varas, kļūtu par Svētā Gara svētnīcu un tad, Viņa žēlastības attīrīti, mēs Viņu uzņemtu kā iemītnieku taisnības darbībai, vairošanai un piepildīšanai. [..] Pēteris sacīja pārsteigtajiem ļaudīm, kas tur bija, kuri nožēloja grēkus un vērsās pie Pētera un pārējiem apustuļiem: "Ko mums darīt, brāļi? Parādiet mums!" Pēteris tiem sacīja: "Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (Apd 2,38) Gan grēku piedošana, gan šīs dāvanas piešķiršana notiek Baznīcā, kurā bija Svētais Gars.”****

* Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 157.lpp.

** Sv. Gregors no Nisas, De deitate adversus Evagrium, Gregorii Nysseni Opera 334.

*** sv. Jeruzalemes Kirils, 17. katehēze 21, Pirmskristību un mistagoģiskās katehēzes.

**** sv. Augustīns, 71. sprediķis 20.33

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14, 22-28, III lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 14, 22-28

Pēteris sprediķo Jeruzalemē, grafika no Vācijas, 1582.g.
[Petrus predigt in Jerusalem] by Galle, Philippe - Herzog
Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA.

Baznīca Lieldienu laikā cenšas paildzināt Trīs Lielo dienu notikuma spēku, lai augšāmcelšanās patiesība iesakņotos ticīgo sirdīs. Nepietiek tikai atgādināt, bet vajag integrēt Pashas notikumu savā dzīvē, lai Kunga nestās prasības, nāves un augšāmcelšanās loģika cauraustu visu kristieša esmi. Trešajā Lieldienu svētdienā Dieva vārda liturģija iesākas ar Apustuļu darbu grāmatu, kurā dzirdam kā Pēteris uzreiz pēc Svētā Gara nosūtīšanas uzrunā jūdu svētceļniekus Jeruzalemē. Pēteris šajā lasījumā izmanto vienu svarīgu argumenti, lai uzrunātu ticīgos jūdus, ka Jēzus dzīvē viss notika saskaņā ar Rakstiem. Pēteris atsaucās uz 16 psalmu, kurā izteikta Dāvida cerība par izbēgšanu no nāves, kas viņam neizdevās, bet Jēzū Kristū šis psalms piepildījās un Viņš augšāmcelās. Pirmajās liecības par Augšāmceltā dzīvi mēs atrodam priecīgus saucienus un Pētera vārdos arī atrodam šādu liecību: “Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams” (Apd 2,24).

Pārsteidzoši, ka Svētā Gara nosūtīšana, kas atstāja tik neaptverami lielu iespaidu uz kristiešiem, Apustuļu darbos ir aprakstīta ļoti īsi (Apd 2, 1-4) un evaņģēlists Lūkas vairāk pievēršas liecinieku reakcijai (Apd 2, 5-13). Pēteris redzot visas šīs dažādās reakcijas uzreiz sāka šo notikumu skaidrot izmantojot piepildīšanās jēdzienus, lai Vecās Derības pravietojumi kļūtu saprotami Svētā Gara nosūtīšanas fakta gaismā (Apd 2,14-36). Lai saprastu, ko evaņģēlistam Lūkam nozīmē Svētais Gars, ir jālasa šī Pētera runa. Apustuļu darbos Svētā Gara dāvana ir kā pavediens stāstam par Baznīcas pirmsākumiem un nemitīgi var lasīt kā Gars iesaistās, lai mudinātu un vadītu Pēteri, apustuļus un Stefanu sludināt vēsti Jeruzalemē (Apd 2, 14; 4,8; 6,10).

Pēteris drosmes pilns sāka runāt un to darīja Svētā Gara spēkā, un viņa vēsti mēs saucam par kerigmu. Kerigma izsaka kristīgās ticības pamatnostādnes, kas mums vēsta par to, ko Jēzus paveica: kļuva cilvēks, nomira, augšāmcēlās mūsu pestīšanai un uzkāpa debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas. Apustuļu darbos lasām četras Pētera runas jeb kerigmas (Apd 2, 14-36; 3, 12-26; 4, 8-12; 5,17-40), kurās viņš apskata līdzīgas tēmas un savstarpēji tās papildinās, lai padziļinātos kerigmas izpratne ticīgajos. Pēteris pārliecinot klausītājus par Kunga augšāmcelšanos atsaucas uz 16 psalmu (Ps 16, 8-11), kur Dāvids dzied: “jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri!” (Ps 16,10). Dāvids nomira “un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai” (Apd 2,29).

Pravietojums piepildījās saskaņā ar Dieva gribu un plānu pateicoties Jēzus, Dāvida dēla kalpojumam, nāvei un augšāmcelšanai. Ticība augšāmcelšanai ir pamatā ticībai Jēzus Kristum un Dievam - Jēzus Kristus Tēvam; ticība augšāmcelšanai “tēlaini runājot [...] ir nagla uz kuras karājas visi pārējie ticības simbola pamati, iekšējā saistošā saite, kas satur visu pārējo kopā. Pārliecība, ka šis Jēzus ir gaidītais Mesija, varēja izteikt tikai no pashālās ticības perspektīvas.”* Lai šo pashālo spēku labāk uztvertu, vienmēr ir labi vērsties pie sīriešu Baznīcas tēva sv. Jēkaba no Sarugas (451-521), kurš savās poētiskajās un simboliskajās homīlijās raisa lasītāja iztēli un stiprina ticību:

"Kapā Viņš atstāja nespēku, kas bija Viņā ienācis,

un augšāmceļoties, Viņš tērpās vīrišķā spēkā.

Ciešanu nastu Viņš nolika malā kopā ar lina drānām

un neiznīcīgs piecēlās no kapa lielā spēkā.

Viņš noģērba brūces un sitienu rētas no muguras, ar kurām bija it kā tērpts,

un aizlienētos tērpus, ko Jāzeps Viņam bija devis, kad Viņu guldīja.

Viņš deva mieru sāpēm, ko bija nesis Golgātā,

jo nogurušais bija iemidzis, atpūties un tika uzmodināts varenā spēkā.

Viņš nolika malā krustā sišanas, ciešanu,

sāpju un brūču lielo nastu un piecēlās kā Varenais.

Viņš noņēma no sevis mirušā apmetni, kas bija Viņu apklājis,

un satina to un nolika kapā, lai tas tur paliktu.

Viņš notrausa no savas sejas spļāvienus un izsmieklu kopā ar sviedrautu,

un Viņš atmeta no sevis ciešanas un negodu un piecēlās kā uzvarētājs.

Tēvs Viņu apmeklēja un tumsā sniedza Viņam savu roku,

un neatstāja Viņu redzēt satrūdēšanu šeola mītnē.

Viņš iemiga no ciešanām un atstāja krustā sišanas nogurumu,

un Viņš bija atdusējies miegā un pēkšņi uzmodās augšāmcelšanās varenajā spēkā.

Viņa seja tika atsegta, kas bija aizsegta, it kā nespēkā,

un kā varens vīrs Viņš turpat samina nāvi zem savām kājām."**

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 309.lpp.

** Jacob of Sarug’s Homilies on the Resurrection, Translated with Introduction by

Thomas Kollamparampil, New Jersey: Gorgias Press 2008, Nr. 213-233

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 55, 1-11, Lieldienu vigīlija

Is 55, 1-11

Kristus ceļas no kapa, turot karogu. Priekšplānā divi guļoši
kareivji. Dekorēta apmale ar akanta lapām un apaļiem
zelta punktiem jeb bezantiem. Apakšā: Trīs Marijas
pie kapa tur rokā traukus ar eļļu. Eņģelis sēž uz
tukša kapa malas. Manuskripts no Itālijas, Frolences 14.gs.
visus, uzglabāts Bodleian Library, University of Oxford.

Lieldienu vigīlijas piektais Dieva vārda lasījums no pravieša Isaja grāmatas piedāvā mums vārdus Babilonas trimdā esošajai tautai par Jauno un mūžīgo Derību, kurā īstenosies Dāvidam dotais apsolījums (2 Sam 7,11-16). Šis lasījums grib nest mierinājumu, ka Derība tiks atjunota un Kungs sarīkos mielastu, lai apmierinātu mūsu slāpes un nabadzību. Trimdiniekiem šāda pieredze nebija saprotama. Mēs, kas piedalamies vigīlijā, esam mudināti uz dziļu atgriešanos, lai atmestu ļaunos ceļus un pievērstos Kunga žēlastībai. Lieldienu naktī esam īpašā veidā šo solījumu mantinieki. Šī Derība ir pilnīgi brīvi pieejama dāvana. Isajs atsaucas arī uz Izceļošanas grāmatu, kur Kungs tautai dāvāja mannu un paipalas. Kad pravietis raksta par maizi, tad norāda uz mannu un kad piemin treknus ēdienu, tas norāda uz paipalām. Maize šajā vietā ir tēls Dieva vārdam, jo Viņa vārds sātinās izsalkušos.

Nākotnes perspektīva tiek izteikta vārdos “mūžīgā derība” (Is 55,3), kas dažādās Bībeles grāmatās ir ar saviem uzsvariem, piemēram, Pēterim mūžigā derība attiecas uz Noasa un Abrahama derību; Ezehiēlam attiecībā uz Jeruzalemi (Ez 16,60), bet Isajam tā īstenosies tautā pateicoties pastāvīgai žēlastībai, ko Kungs izrādīja Dāvidam un kas tagad pāriet uz visu tautu. Mūžīgā Derība ir miera un pestīšanas derība. Pravieša Isaja 55. nodaļa un īpaši 3. pants attīsta un padziļina mesiānisko domu, kas noritēja jūdu diasporā Babilonā, kura sāka atvērties uz universālu pestīšanas vīziju. Gaidāmais Mesija nav parādīts kā otrs Dāvids, bet, ka kā kāds Dāvids atgriezīsies dzīvē, un būs laiku noslēgumā pārveidots. Isaja vēsts par Jauno Derību var uztvert kā vainagojumu visai pravietiskajai tradīcijai par Jauno Derību un izceļ domu par Derību ar Mesiju. Šo Derību nodrošinās Kunga Kalps.

Šis lasījums uzsver Dieva vārda nepārprotamo efektivitāti un uz šī vārda ir jābalsta sava dzīve, un ne uz ko citu. Šeit meklējam avotu mūsu drošībai par Sakramentālo realitāti. Pravietis Isajs piešķīra ūdenim simbolisku nozīmi. Viņam ūdens varēja nozīmēt Svētā Gara dāvanu, kas pārveido tuksnesi plaukstošā dārzā un neuzticīgu tautu uzticīgā Izraelā (Is 44,5). Vigīlijas lasījuma sākumā pravietis salīdzina Dieva vārdu ar lietu, kas veldzē zemi (Is 55,1). Bez Dieva cilvēks ir tikai sauss tuksnesis un tikai Kungam ir spēks, lai šis tuksnesis pārtaptu un uzplauktu paradīzes dārzā. Dziesmu dziesmas grāmatā mēs sastopamies ar spēcīgu aicinājumu: “Es ienācu savā dārzā… Ēdiet, draugi, dzeriet un reibstiet, mīļie!” (Dz 5,1). No Svēto Rakstu dzīlēm nāk vārdi “nāciet”: “nāciet, ēdiet manas maizes, padzerieties vīna, ko es jaucu!” (Sak 9,5). Lasījuma sākums ir kā uzaicinājums piedalīties šajā pārbagātībā un mīlestības mielastā uz kuru Kungs aicina savus draugus. Kunga sagatavotā maltīte ar medu, pienu, vīnu un augļiem Jaunajā Derībā pārtop Viņa paša sevis dāvinājumā mums. Pēdējās Vakariņās Jēzus saviem draugiem deva maizi un vīnu sakot: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa” (Mt 26,26).

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 8, 8-11, V gavēņa svētdiena, A

Rom 8, 8-11

Pirmais medalions pavēsta par Lācara nāvi: Marija un Martu,
nometoties uz ceļiem pie Jēzus kājām un otrajā: Lācars
piecelts no miroņiem. Manuskripts tapis Itālijā, Boloņā 13.gs.
uzglabāts Bodleian Libraries, University of Oxford.

Piektajā gavēņa svētdienā lasām vēstules romiešiem 8. nodaļas fragmentu par dzīvi Garā. Ja iepriekšējā vēstules nodaļā Pāvils iezīmēja nelaimīgo cilvēka stāvokli grēka un nāves nebrīvē, tad šajā nodaļā apustulis pāriet pie kristiešiem, kuri jau ir attaisnoti un Gara piepildīti. Jaunā Gara kārtība, Gara likums, kas dod dzīvību Jēzū Kristū aizstāja iepriekšējo grēka un nāves kārtību. Mozus ārējais Likums nenesa pestījošo principu, bet Kristus nākot pasaulē grēcīgās miesas veidā un saliekot sevi upurī par grēku salauza grēka varu un miesas dziņas. Kristū atklātais Dieva spēks paveica to, ko Likums nevarēja un atbrīvoja cilvēku no grēka un nāves varas. No šī laika vienotībā ar Kristu cilvēks var pieredzēt iekšējo garīgo dzīvi. Grēka sekas izsauc fizisko un garīgo nāvi, bet Kristū gara dzīve cilvēkā var atjaunoties. 8. vēstules nodaļa ir ļoti pacilājoša un priecīga, jo galu galā ir iespējama mūsu dzīves svētdarīšana (Rom 8,1-17) un šajā nodaļā Pāvils skaidro, ko nozīmē apdāvināt kristieti ar pārdabisku dzīvi. Jaunā kristieša esme ļauj piepildīt visu, ko Dievs sagaida: dēla attiecības ar Dievu. Pāvilam nav tik svarīgi, ka miesa grēka dēļ ir pakļauta nāvei, bet viņam būtiski ir tas, ka gara dzīve ir patiecoties Kristus taisnībai. Pāvila garīgās dzīves izpratni un pieredzi nosaka Gars, jo viņš pats piedzīvoja cilvēka nespēju grēka priekšā, nepieciešamu apziņu, lai atvērtos uz žēlastību. Apustulis savās vēstulēs parāda likuma nepietiekamību pestīšanai. Cilvēks savos klejojumos dažādos veidos centās panākt mieru un vienotību, bet tikai Kristū to var atrast. 

Pāvils ļoti skaidri savās vēsturēs raksta par Kunga nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un iemājošanu debesīs jeb to, kas mums tagad ir aktuāls un pieejams: sakramentālo noslēpumu pamatprincipiem kā aktuāliem Dieva pestīšanas darbiem mūsos. Mūsu ataisnošana, svētdarīšana un jaunā dzīve Kristū ir Dieva žēlastības dāvana un šādas dāvanas mūsu brīvajai gribai ir kā spēcīga prasība, lai svētdarītu savu dzīvi, ietērpjoties jaunajā taisnīgumā, mirstot kopā ar Kungu, lai kādreiz mūžībā būt kopā ar Viņu (Rom 8,9-17). Šis jaunais kristīgais esības veids ir iespējams ne tikai pateicoties Jēzus piemēram, bet vēl lielākā mērā pateicoties Kristus iemājošanai mūsos (Rom 8,10). Kunga iemājošana mūsos ir šīs jaunās dzīves avots, jo Viņa žēlastība atjauno mūsu sirdis un ir spēcīgs Dieva aicināmums mūsos. Tāds cilvēks var no jauna sadarboties ar Dieva žēlastību un Svēto Garu, kurš nāk pie viņa, lai iemājotu sirds dzīlēs kā svētnīcā (Rom 8,9-11; 1 Kor 3,16-17; 6,19). Kristietis kļūst zināmā mērā par līdzatbildīgu par savu pestīšanu. Kristus upuris ir neaizstājams, jo bez tā, no sava grēka stāvokļa mēs nevarētu glābties, bet tas nenozīmē pilnīgu cilvēku aizstāšanu ar Kristus darbu. Upuris tika salikts mūsu vārdā un tas nenozīmē, ka nav nekas jādara savas pestīšanas labā. 

Pāvils pretstata “miesu” Dieva pārvaldītajai sfērai un, kas dzīvo šajā sfērā, ļauj Dievam noteikt viņu dzīves gaitas. Kristieši ir saņēmuši Dieva Garu kristībās un tāpēc viņi ir Garā, jo šis Gars mājo viņos. Diemžēl ne visi ticīgie dzīvo saskaņā ar Dieva Garu un Pāvils diezgan tieši saka, ka šādā gadījumā cilvēkam nav Kristus Gara un tādējādi viņš nepieder Dievam. Sv. Laurencijs no Brindizi to ļoti skaidri izsaka: “Kristus valda cilvēkā ar žēlastību, velns ar grēku: Kas grēko, tas ir grēka vergs [Jņ 8,34], velna vergs: Jo, kam paklausa, tam arī kalpo [2 Pēt 2,19]. Tā kā pasaulē joprojām ir tikai divas valstības: Kristus valstība un velna valstība, un katrs cilvēks ir vai nu no Kristus valstības, vai no velna, mums, brāļi, jācenšas saprast, kurai valstībai katrs no mums pieder. Svētais Pāvils saka, ka, kam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam [Rom 8,9], ka tie, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva dēli [Rom 8,14]; jo, kam ir cilvēka gars, ir cilvēks un nevar būt cilvēks bez cilvēka gara; tātad tas, kam ir Dieva un Kristus Gars, ir patiess kristietis; bet tas, kam ir velna gars, ir velna dēls: Jūs esat no sava tēva – velna, un jūs gribat pildīt sava tēva gribu (Jņ 8,44). Bet šīs lietas ir apslēptas; pievērsīsimies acīmredzamākajām: pēc to augļiem jūs tās pazīsiet [Mt 7,20].”* Grēka pārņemtam cilvēkam likums liekas kā nebrīve, jo viņš ir bezspēcīgs pret tā prasībām un uztver likumu kā kaut ko ārēju un nepiederošu savai identitātei. Dieva likums prasa mīlestību, bet grēks velk pretējā virzienā, bet Gara ietekmē paliekošam cilvēkam viss ir savādāk, jo viņš tiek apdāvināts ar mīlestības dinamiku un likums vairs nav nebrīve, bet brīvība jeb kaut kas iekšējs. 

 * Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica tertia in Quadragesima, homilia 358, III.

br. Jānis Savickis OFMCap

Ef 5, 8-14, IV gavēņa svētdiena, A

Ef 5, 8-14

Sv. Asīzes Francisks saņem stigmas no sešspārnaina
krusāsista serafa un, visdrīzāk, brālis Leons kā šī notikuma
liecinieks. Manuskripts no Šveices 1337.g. Provinzarchiv
Schweizer Kapuziner Luzern https://www.e-codices.unifr.ch/en/pal/L/77v

Ceturtajā gavēņa svētdienā Dieva vārda liturģijā lasām fragmentu no vēstules efeziešiem, kurā Pāvils brīdina par dažāda veida pagāniskām pārmērībām kristiešu starpā un raksta par tumsas un gaismas bērniem. Ja vēstules pirmā daļa pievēršas dogmatiskajiem jautājumiem (Ef 1,15-3,21), kuros tiek definēta kristīgā identitāte, dzīve Baznīcā un noslēpums, kuru Baznīca mums atklāj. Otrajā daļā (Ef 4,1-6,20) ir pamācības ticīgajiem, lai neiztēlotos kristīgo dzīve āprus Baznīcas vienotības. Apustulis uzskaita dažādus grēkus, kas atkārtojas ar dažādu intensitāti katrā kristiešu paaudzē. Iedarbīgs līdzeklis pret grēku ir ticības padziļināšana Kristum ar pilnīgu apziņu par jauno kristīgo identitāti un personisko atgriešanos: “jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8). Piederība Kungam neierobežojas tikai savā individuālajā ticības ceļā, bet saistās ar liecību un tāpēc jāņem vērā ieļaunojuma skandāls. Ļauna rīcība var izsaukt ieļaunojumu un tāpēc jācenšas pēc vienotības ar Kristu, kas īstenojas redzamā dzīvē un lūgšanā. Tāpēc šīs svētdienas lasījumu var arī uzlūkot kā norādes kā veidot ticības dzīvi sabiedrībā, kurā notiek saskarsme ar pagāniem (Ef 5,6-17).

Kristus atnestā pestīšana bibliskajā tradīcijā tiek aprakstīta kā Dieva gaismas uzvara pār tumsu, kurā sten cilvēki. Šādu tumsas gaismas valodu jau sastopam Vecās Derības sākumā, kurā Dievs ir gaismas radītājs (Rad 1,1-5). Evaņģēlisti arī izmanto šo simboliku un šo ceļu gāja arī Pāvils, kurš pestīšanu apraksta kā pāreju no tumsas valstības uz gaismas valstību. Daudzviet Jaunajā Derībā dzirdam šādu gaismas attēlojumu, jo gaisma ir elements, kurā norit kristīgā dzīve un rod piepildījumu. “Dievs ir gaisma un Viņā nemaz nav tumsas” (1 Jņ 1,5) un Kristus ir pasaules gaisma (Jņ 8,12; 9,5), un spīd tumsā, jo Viņš ir patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku un caur ticību, mēs, kas bijām tumsā, tagad esam “gaisma Kungā” (Ef 5,8). “Miegs ir kūtrums, kā pie Pāvila: “Celies, kurš guli” (Ef 5,14), tas ir, kas kūtruma dēļ izvairās no noderīgiem darbiem”* un “gaisma ir ticīgie, kā pie Pāvila: “Tagad esat gaisma Kungā” (Ef 5,8), tas ir, apgaismoti tikai Kristū”.** Pārejo no gaismas uz tumsu vainagojas uzvedības maiņā (Ef 5,8-9). Pāvils savās vēstulēs ik pa laikam izmantoja šo pretmetu “iepriekš un tagad” (Sal. Rom 6,19; 2 Kor 5,17; Ef 5,8; Tit 3,3-7) un pretnostata pagānu iekāri un Gara augļus (Gal 5,19-26). Baznīcas darbs ir piedalīties Kristus darbā, kurš izrauj cilvēkus no tumsības varas un ieved mīļotā Dēla valstībā ( Kor 1,13). Ticīgie varēja tikt izrauti no tumsas varas vienīgi pateicoties tam, ka Kristus gaisma ne tikai apgaismoja ar lielu spēku mūsu tumsības, bet iegāja tās spēkā. Kristus varēja nedzert no biķera, bet pieņēma Tēva gribu un piekrita nonākt tumas varā un atdeva savu dzīvību. Lai Kunga gaisma patiešām mirdzētu, tumsai ir sevī jāuzņem gaisma un tikai tādā veidā tumsa tiek uzvarēta. Visa Kristieša dzīve ir kā izraušanās no šīs tumsas: “dzīvojiet kā gaismas bērni” (Ef 5,8).

Sv. Laurencijas no Brindizi raksta: “Mani brāļi, “visam ir savs laiks un viss paiet savā laikā zem saules” [Māc 3,1]; pēc ziemas nāk pavasaris un vasara. Līgavainis saka: “Tagad… ziema ir pagājusi, lietus ir pārgājis un prom…atnācis koku apgriešanas laiks” [Dz 2, 11-12], laiks rūpēties par saimnieka vīna dārzu, lai saņemtu denāru par dienas darbu [Mt 20,1-16)]. “Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosiem tā, kā pieklājas dzīvot dienā” [Rom 13, 12-13]. “Jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā, dzīvojiet kā gaismas bērni. Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess” [Ef 5,8-9]. Ir pienācis pavasaris, kad visa daba atdzīvojas: debesis, zeme, pļavas, lauki, koki; “tā arī mēs staigājam jaunā dzīvē” [Rom 6,4]. Ja kopā ar Pēteri pūloties visu nakti šīs pasaules dzīlēs neko nenoķērām, iemetam tīklu laivas labajā pusē pēc Kristus pavēles un noķeram lielu skaitu zivju [Lk 5,5-6]. Ja kreisajā pusē strādājām veltīgi, tad uzsākam darbu labajā pusē ar lielu ieguvumu, krājam sev mantu debsīs. Pavasara laiks ir laiks, kurā ārsti parasti nodarbojas ar miesas ārstēšanu”.*** “Sirdis šķīstījoša ticība māca ticīgos, kā atpazīt slimību, kā atrast slimības iemeslu, kā ieticēt ārstam, kā meklēt zāles un pieņemt nopelnu pietiekamību no Kristus nopelniem un no Svētā Gara žēlastības. Tāpēc caur ticību un ar to apvienotu mīlestību droša ir cerība nākošajai laimei. Tāpēc tikai ticība “atdala gaismu no tumsas” [Rad 1,4], kā lasām efeziešiem 5,8: “jūs reiz bijāt tumsā, bet tagad esat gaisma Kungā”. Tāpēc ticība dziedina, šķīsta, paceļ un veido dievveidīgu (lat. deiformat) cilvēka cerību un mīlestību ar darbiem.” ****

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam D,XXV, 2.

** Allegoriae in universam Sacram Scripturam L, LIII, 4.

*** Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Feria Quarta Cinerum, Homilia 318, IX.

**** st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio A, Collatio VII 13*a.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 1-2.5-8, III gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 1-2.5-8

Svētā Ženevjēva no Parīzes (419/422-502/512) svaida

ticīgos, manuskrips no 1455.g. Viduslaiku attēlos viņa bieži

 tiek parādīta kā tā, kas svaida Parīzes iemītniekus, lai viņi  

saņemtu svētību, dziedināšanu un garīgo mierinājumu. 

St. Genevieve of Paris anointing the faithful by Master of Jean Rolin II -

1455 - KB, National Library of the Netherlands, Netherlands - Public Domain.

Trešajā gavēņa svētdienā atgriežamies pie Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas un ja pirmajā nedēļā lasījām šīs nodaļas vidu, tad šajā, tās sākumu, kur apustulis izceļ Kristus ataisnošanu jeb izlīgšana ar Dievu, kas ļauj pārvarēt grēku un kas ir pieejams katram ticīgajam. Kristus atvēra mums pieeju Dieva draudzībai un darīja to vēl tad, kad mēs bijām grēcinieki. Pāvils gribēja parādīt, ka Kristus pārbagāti laboja pirmgrēka sekas. 5. nodaļā viņš parāda, ka krusts ir īpaša mīlestības atklāsme, ko Tēvs dāvā cilvēcei un ir mīlestības liecība. Tā ir mīlestība, kas izlieta ticīgo sirdīs caur Svēto Garu un šī mīlestība ir Dieva mīlestība ar kuru Viņš mūs mīl. Nav jābrīnās, ka Jēzus ir gatavs mirt par grēcinieku un cik šī mīlestība šādā perspektīvā ir neizprotama un pārsniedz mūsu gaidas. Dievs mīlot grēcinieku ir gatavs uz sava Dēla nāvi. Tāda ir Tēva mīlestība un tāda ir atklāsmes būtība.

Pāvils savās vēstulēs apcerēja gara augļus un pirmajā vietā viņš izceļ mīlestību, kas nav tikai kā pirmais auglis dažādos sarakstos, bet dzemdē un aptver visus pārējos gara augļus. Tas, kurš mīl, piepilda visu Likumu (Rom 13,8), bet tas vēl nav viss, jo tas, kas mīl, arī dalās ar Dieva mīlestību. Šī mīlestība ir ielieta caur Svēto Garu sirdīs un padara mūs par Dieva dēliem un meitām. Dieva dāvana mums Jēzū Kristū un atgriešanās piedāvājums ir kā neredzama mīlestības dāvana, kas ielieta mūsu sirdīs un šo mīlestību varam uztvert kā bibilsko žēlastības jēdzienu. Krustāsistā atklātā mīlestība ir žēlastība un neredzami apdāvina ar mīlestības žēlastību. Kristietis ir aicināts atbildēt Tēvam un godināt Viņu ar visu savu dzīves vēsturi, lai tajā īstenotu dievišķo plānu. Krusta nāve ir zīme tam cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un neizmērojamā mīlestībā. Tā ir liecība par mīlestību, kas ir spēcīgāka par nāvi. Dieva mīlestība, Jēzus mīlestība un kristieša mīlestība fokusējas Svētajā Garā, jo tas, kas grib piederēt Jēzum Kristum, tam ir jādzīvo Garā. Gars ir dievišķā mīlestība, kas ļauj Dēlam būt vienotam ar Tēvu un tādā veidā ļauj mums iemērkties Dieva dzīves avotos.

Dieva mīlestība mūsu sirdīs ir saite, kas mūs savstarpēji vieno un pārliecina mīlēt. Šī mīlestība paredza arī ienaidnieku mīlestība, kas ir kā indikators tam, vai mūsu mīlestība patiešām izplūst no Dieva un atbilst Dieva mīlestības kritērijam. Dieva mīlestība ienākot pasaulē sastapās ar pretestību jeb grēciniekiem, bet šīs mīlestības mērķis ir pārvarēt šo naidīgumu, jo Dievs grib no ienaidniekiem izveidot draugus un dara to par Kristus nāves cenu. Tāpēc kristīgā ienaidnieku mīlestība nav ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem par tik, cik Dieva mīlestība aicina viņus uz draudzību ar ticīgajiem. “Bet ir nepieciešams, lai dvēselē tiktu iespiests patiesības zīmogs (signum veritatis imprimatur in animam), caur ko dvēsele kļūst arī “par slēgtu dārzu, par aizzīmogotu avotu” [Dz 4,12]. Pirmais zīmogs ir tas, ka tai jābūt nesaraujamā mīlestības saitē, proti, kad dvēsele tā mīl, ka teiks: “Kas mūs var šķirt no Kristus mīlestības? Bēdas, bailes,vajāšanas, bads” utt. [Rom 8,35] - ne tāpēc, ka cilvēks nevarētu atkrist no mīlestības, bet gan tad, kad tā notiek, viņš nedomā nekad grēkot. Otrkārt, lai būtu neierobežota dievišķā dāvana, lai varētu mīlēt visu, ko mīl Dievs, gan draugus, gan ienaidniekus, gan svešiniekus, gan tuviniekus. Tāpēc lasām: “Dieva mīlestība tiek ielieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5]. Jo caur to dvēsele izplatās (diffundit), lai mīlētu visu labo un tikai labo.”*

Nav jābrīnās, ka viduslaikos slimnīcas, kurās rūpējās par visnabadzīgājajiem sabiedrības pārstāvjiem, tika veltītas Svētajam Garam un tādā veidā pūstošo un rētaino slimnieku miesu uzlūkoja šo vārdu gaismā: “Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs” (Rom 5,5). Sv. Didims Aklais pārdomājot svaidīšanu ar eļļu raksta: “Es izliešu savu Garu pār visu miesu” [Jl 3,1][...] “Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs” [Rom 5,5] un “Tavs vārds ir kā izlieta eļļa” [Dz 1,3]. Izlietā eļļa, kas izplūst no trauka, tālu ness savu smaržu. Kad Pestītājs uzturējās tikai Izraela zemē, tad rakstīja: “Izraelī liels ir Viņa vārds” [Ps 75,2) - Viņa vārds bija it kā traukā. Kad Viņa vārds kļuva “pārsteidzošs visā zemē” [Ps 8,2] un piepildījās vārdi: “Kā Tevi vārdi, Dievs, tā arī Tava godība sasniedz zemes malas” [47,11], tad kļuva kā izlieta eļļa.”**

Šī mīlestības eļļa izlīst no trauka un pārsteidz pasauli, jo kristīgā mīlestība sākotnēji ir vienvirziena, beznosacījuma un neatkarīga no atbildes. Kristietībā mīlestība nesākas ar atbildes mīlestību, bet dāvanas iepazīšanu un pieņemšanu. Abpusēja mīlestība sākas tad, kad iesākas atbilde beznosacījuma mīlestībai, jo mīlestība, kas gaida atbildi un rod tajā motivāciju ir ierobežota, nepastāvīga un nosaka robežas. Tas ir arī aicinājums kristietim apdāvināt citus, izlieties pār citu kā eļļai, kuras smaržu nevar ierobežot. “Ticība Dievam nav iespējama bez ticības cilvēkam. Kristietība to pauž savā ticības apliecībā: “Es ticu uz Dievu, visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju, un uz Jēzu Kristu, Viņa vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu.” Šī ticība Dieva uzticībai cilvēkam, kā arī šim cilvēkam Jēzum, ir tik paradoksāla, ka tā ir iespējama tikai Dieva Gara spēkā: “Es ticu uz Svēto Garu.” Šīs ticības paradokss slēpjas mūsu ticībā, ka Dievs uzticas cilvēkam, kamēr mums gandrīz nav iemeslu uzticēties “cilvēkiem”, citiem un sev pašiem. Atkārtojot daudzas Vecās Derības atbalsis, Pāvils to izsaka šādi: “Dievs savu mīlestību pret mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom. 5:8).”***

* st. Bonaventurae de Balneoregio, Collationes in Hexaëmeron seu illuminationes Ecclesiae, Reportatio B, Collatio XXIII 11a-11b.

** sv. Didims Aklais, Psalmu skaidrojumi (Papiruss no Turas) - Nr.206 [Ps 34]

*** Edward Schillebeeckx, Interim Report on the Books Jesus and Christ. The Collected Works of Edward Schillebeeckx Volume 8, London: Bloomsbury 2014. - 98.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Tim 1, 8b-10, II gavēņa svētdiena, A

2 Tim 1, 8b-10

Sv. Pāvils ar bīskapu Timoteju, manuskripts no Lielbritānijas
 Bodleian Libraries, University of Oxford, 1240-1250.g.

Otrajā gavēņa svētdienā lasām Pāvila 2. vēstuli Timotejam, kurā apustulis iedrošināja viņu iedegt no jauna sevī Dieva dāvanas un žēlastības, kuras saņēma apņemot apustuliskā kalpojuma amatu. Pāvils Timoteju aicināja uz drosmi un spēku pārbaudījumu priekšā. Dievs cilvēku aicina nevis dēļ viņa darbiem, bet brīvprātīgi, savas žēlastības spēkā, kas atklājās Jēzū Kristū, kurš uzveica nāvi un aktualizēja nemirstību. Pāvils cieta Evaņģēlija dēļ un nekautrējās no savām ciešanām, un Timotejam arī nav par ko raizēties, jo saņemot sludinātāja, apustuļa un Evaņģēlija mācītāja amatu, Dieva dāvātā izturība šajā ceļā nodrošinās izturību. Mēs zinām par visiem pārbaudījumiem apustuļa ceļā. 2. vēstule Timotejam tiek atzīta par pēdējo Pāvila rakstīto vēstuli un priekš mums tā ir kā sava veida apustuļa testaments. Šajā vēstulē ir apslēpta Pāvila pēdējā griba, kurā uzsvars tiek likts uz Timoteja lojalitāti un aicina viņu uz uzticību un izturību aicinājumā, un atbildīgi rūpēties par savu amatu.

Šo vēstuli Pāvils rakstīja ieslodzījumā un viņam vairs nebija reālu cerību uz glābiņu, jo gaidīja nāves soda izpildi. Jāievēro, ka Pāvils rakstot no cietuma Timotejam nesūdzējās par savu likteni, pasauli un cilvēkiem, bet iedrošināja viņu. Tie bija spēcīgi vārdi, jo Pāvila situācija apēnoja Timoteja nākotnes scenārijus, jo viņam arī būs jāsadurās ar grūtībām un vajāšanām ne tikai no Romas varas iestādēm, bet arī no viltus mācītājiem Baznīcā. Viņš aicināja Timoteju pārvarēt savu nedrošību un jaunības biklumu. Apustuļiem ticības piedzīvojuma jēga un nozīme bija skaidra. Jēzus viņiem stāstīja par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi pie krusta. Viņš vēlējās mācekļus sagatavot Golgātas drāmai un savas nāves patiesās nozīmes izpratnei.

Ciešanas nāca komplektā ar aicinājumu, kad Jēzus aicināja Pāvilu būt par savu apustuli (Apd 9,16), un cietumā šis aicinājums sasniedza kulmināciju, jo Pāvils savā miesā piepildīja to, kas trūka Kristus ciešanās Baznīcas labā (Kol 1,24). Timotejam pavērās iespēja piedalīties šajā žēlastībā. Šo lasījumu Baznīca mums piedāvā kā iedrošinājumu neatlaidīgi pildīt mūsu gavēņa apņemšanās. Pāvils savās vēstulēs bieži uzskaitīja savas un citu kristiešu ciešanas kā Kristus ciešanu papildinājumu un ne jau tāpēc, ka Kristus ciešanām kaut kas trūktu, bet gan tāpēc, ka Kristus Miesas, Baznīcas, locekļiem ir jāpiedalās cietošā Kristus noslēpumā. Pāvila vārdi šajā svētdienā ir svarīgi tiem, kas gatavojas kristībām un mums visiem: “Dievs mūs ir izglābis un aicinājis ar svētu aicinājumu” (2 Tim 1,9) un “mūsu glābējs Kristus Jēzus, kas ir gan iznīcinājis nāvi, gan ar evaņģēliju gaismā cēlis dzīvību un neiznīcību… ” (2 Tim 1,10). 

Pāvila pamudinājums atgādina himnu (2 Tim 1,9-10), kurā Dieva glābšanas nodomam tiek piedēvētas trīs īpašības. Pirmkārt, glābšana ir dāvana. Tāpat kā Pāvils vēstulē romiešiem, arī šajā vēstulē ir skaidrs pretstats starp cilvēka darbiem un Dieva žēlastību. Otrkārt, glābšana īstenojas Jēzū Kristū. Treškārt, iniciatīva izriet no visas mūžības un neaptveramiem Dieva plāniem. Lai gan šī pestīšana tika atklāta Jēzus Kristus glābšanas darbā, Dievs to bija vēlējies jau no visas mūžības. Dievs dod mums aicinājumu uz svētumu nevis mūsu pašu nopelnu dēļ, bet tā ir žēlastība. Dieva plāns ir iekļauts šajā aicinājumā, ko Viņš mums atklāj savā Dēlā Jēzū Kristū. Šajā kontekstā Pāvils runā par “noslēpumu” un domā par dievišķo plānu, kas gadsimtiem ilgi bija apslēpts, bet tagad ir darīts zināms visiem Kristū. Kāds ir šis plāns? Kunga uzvara pār nāvi un dzīvības dāvanas atklāšana Lieldienu uzvarā.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-19, I gavēņa svētdiena, A

Rom 5, 12-19

Priesteris tur biķeri. No tā galvas izaug zaļš koks ar krustu
centrā. Tas simbolizē atpestīto Ādamu Kristū. Kaila sieviete
kreisajā pusē ir jaunā Ieva, kas tur ābolu, kas ir dzīvības
auglis jeb Kunga miesa. Kreisajā pusē divpadsmit lūdzēji,
kas pārstāv Ādama ciltsrakstu. Eņģelis ved ceļinieku (Ādamu?)
ar maisu/nastu un spieķi pie altāra kā Dieva žēlastības zīme.
Manuskripts no Lielbritānijas, flāmu izcelsme1435.g.

Gavēņa pirmajā svētdienā otrais Dieva vārda lasījums ir no Pāvila vēstules romiešiem 5. nodaļas, kas veido vēstules centrālo daļu (5-11.nod.). Kristus atvēra mums ceļu uz draudzību ar Dievu. Apustulis skaidro Kristus veikto attaisnošanu, kas ir izlīgšana ar Dievu, tā pārvar grēku, ir pieejama katram cilvēkam un visai cilvēcei. Pieņemot Jēzu Kristu cilvēks saņem mieru, kas ļauj dzīvē pieredzēt paļāvību uz Dievu nāves priekšā un uzticīgi gaidīt mūžību. Šajā svētdienā uzsvars tiek likts uz visas cilvēces pestīšanu un Pāvils salīdzina Jēzus nāves sekas ar Ādama izgāšanos. Pāvils vēlējās parādīt, ka Kristus izlaboja ar uzviju pirmvecāku grēku un tā sekas. Jēzus Kristus ir Dieva atbilde grēka un nāves ienākšanai pasaulē. Ar lielu prieku apustulis aprakstīja lielu pretstatu starp grēka sekām un Dieva žēlastību, kas cilvēkiem dāvāta caur Jēzu Kristu. Likums nevarēja dzēst grēku, bet deva lielāku grēka apziņu. Kungs nodrošina nepieciešamo spēku, lai pārvarētu grēku un dāvā dzīvi, kas ir varenāka par nāvi. Ādama nepaklausībai Jēzus pretī liek savu paklausību un tāpēc Kungu var nosaukt par jauno Ādamu, kura darbība un spēks ir tik liels, ka viss ko Viņš dara, var nosaukt par jauno radību.

Pāvila vēstulēs varam lasīt par kristīgo un biblisko izpratni par cilvēka grēku, un svarīgs teksts šai ziņā ir šīs svētdienas lasījums. Pirmajā teikumā: “caur vienu cilvēku grēks ienāca pasaulē un caur grēku nāve, tā arī nāve ir iespiedusies visos cilvēkos, jo visi ir grēkojuši” (Rom 5,12). Grēks šeit ir attēlots kā kaut kāds pārpersonisks un pārvēsturisks spēks. Pagānam tas liktos kaut kas mitoloģisks, ja grēku uztvertu kā personu, bet Pāvils to šeit tā nedomā, jo viņam grēks ienāca pasaulē caur personisku un vēsturiski sagrēkošanu: "Nāve valdīja no Ādama [Rom 5,15a], dodot sākumu iznīcinošai varai [..]; dzīvības valstība atnāca un iznīcināja nāves varu un iesākās jauna piedzimšana, jauna dzīve un cita eksistences forma, mūsu pašu dabas pārmaiņa."* Kristus žēlastība pārmaina mūs no grēciniekiem uz taisnīgajiem, no grēka vergiem uz Dieva dēliem, no solidāriem ar Ādamu pie solidāriem ar Kristu.

Pāvils vēlējās piedāvāt saviem lasītājiem noteiktu sintēzi un plašu vispārēju izklāstu. Viņš salīdzināja divus ceļus: viens uz leju (Ādams) un otrs uz augšu (Jēzus). Abos ceļos ir sava veida solidaritāte un sava veida auglīgums: Ādama auglīgums izpaužas grēkā, tā potenciāla atbrīvošanā un cilvēces nospiešanā. Jēzus piedāvā citu ceļu, tik nepierastu grēka loģikai. Šeit auglība arī nāk no viena avota Kristus, kas izplešas pa pasauli. Pāvils izveidoja šādu plašu vīziju par diviem avotiem - Ādams un Kristus - , kurā pirmais ir pretstats otrajam. Ādams met savu ēnu pār Kristu, bet Kristus gaisma izgaismo Ādamu. Pāvils šeit neraksta par Ādama grēka iemesliem, bet tas nenozīmē, ka tos nezina, jo “nāve pasaulē ienāca velna skaudības dēļ” (Gudr 2,24). Kristīgajā pestīšanas pieņemšanā cilvēces solidaritātei ir principiāla loma, jo kā Ādamā visi grēkoja, tā Kristū visi atpirki. Šī saistība neiet tikai no pirmvecākiem uz visiem pēcnācējiem un ne tikai no Kristus uz konkrētajiem atpirktajiem, bet tā drīzāk ir noslēpumaina savstarpēja saite, kas vieno visus ticīgos (Rom 12,4).

Šīs svētdienas lasījumā netiek tikai salīdzināts Ādams un Kristus, bet viņu lielākie darbi ar visām sekām. Kristus paklausība iznīcināja Ādama nepaklausības sekas. Katrs no šiem cilvēkiem ienes pasaules vēsturē kaut ko savu, kurā tiek ievilkti visi citi viņu pēcteči. Ādams ar vienu kritienu ievelkt visus grēkā un nāvē. Jēzus ar krusta upuri pavelkt cilvēkus taisnībai un dzīves pārpilnībai. Pāvils uzsvēra paklausības un žēlastības pārākumu pār nepaklausību un grēku. Šī salīdzinājuma dialektika “viens par visiem un visi par vienu” darbojas divās pretējās nozīmēs. Mūsu solidaritāte ar Ādamu un ar Kristu. Kristus paklausība spēcīgā veidā nosaka, kas ir jaunais Ādams un kontrastē ar veco Ādamu. Jēzus nāve un Viņa misija bija paklausības misija. Evaņģēlists Jānis bieži atkārto, ka Kristus pilda Tēva gribu, kurai bija uzticīgs kārinājumā, agonijā un uz krusta. Krusts bija paklausības kulminācija un brīdis, kad Viņš pilnībā atklājās pasaulei. Pāvilam Krusta paklausības akts ir centrālais Kristus dzīvē, bet Ādamam centrā ir nepaklausība.

Šajā svētdienā Evaņģēlijā lasām par Jēzus kārdināšanu un tā izsaka Viņa nemitīgo cīņu ar tumšajiem ļaunuma spēkiem, kas apņem mūs no pirmgrēka un pārpludina pasauli. Šī cīņa kļūst ļoti konkrēta un redzama, kad Jēzus sadurās ar grēcīgiem cilvēkiem, kas Viņu atmet un nevarēja panest Viņa taisnīgumu. Šī cīņa kā process aptver visus Evaņģēlijus un palīdz daudz dziļāk izprast Jēzus nāves noslēpumu. Jēzus kārdināšana tuksnesī atklāj Kunga pilnīgo viengabalainību un tas ir īpaši svarīgi ticīgajiem pasaulē, kur visu var uztvert divdomīgi un tāpēc mums ir jābūt ļoti pateicīgi Viņam par lielo skaidrību, kuru Viņš grib ienest mūsu dzīvēs. Kunga kārdināšana arī tieši norāda uz vēstules romiešiem fragmenta izskaņu: “caur viena cilvēka paklausību daudzi tiks darīti taisni” (Rom 5, 19b).

* sv. Gregors no Nisas, Pashālās homīlijas: In Christi resurrectionem I, 277.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 6-10, VI svētdiena, A

1 Kor 2, 6-10

Pāvils raksta vēstuli korintiešiem, manuskripts no
Francijas 12.gs.b. un 13.gs.
Bibliothèque nationale de France,
Département des manuscrits, Latin 796, fol. 88r.

15. februāra svētdienā turpinām lasīt pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļu, kurā Pāvils uzsvēra, ka Dieva spēks ir izveidojis ticības pamatus Korintā, kas nevar tikt uztverta kā cilvēku gudrības izpausme. Pāvils izcēla Jēzus Kristus jaunumu un negribēja ticības izpaltīšanos saistīt ar polēmiku ar pagānu vai jūdu uzskatiem, kas saistījās ar katrai no šiem diviem pasaules skatījumiem raksturīgo racionālo argumentāciju. Apustulis Pāvils Jēzus Kristus pieņemšanu uzskata par patiesas gudrības augli, un nevis spēcīgu argumentu plūdumu un uzvaru pār šķietami vājākiem argumentiem. Pasaules gudrības modelis iepotēts kristiešu vidū var radīt dažos pārliecību par savu gudrību, briedumu un pilnību jeb pārliecību par savu pārākumu un citu uztveri kā nenobriedušus bērnus. Pāvilam centrā ir krusts kā Dieva gudrības izpausme, kas nav pieejama pasaules gudrajiem un tas ir Dieva plāns pasaules vēsturei, ko Viņš pats ir izveidojis no sākuma un ko Viņš pats zina. Pāvila atteikšanās no šis pasaules gudrības (1 Kor 1) nekādā veidā nenozīmē racionālas skaidrības vai argumentācijas noliegšanu. Pāvila domāšanas veids var likties sarežģīts. Viņam dievišķie noslēpumi nav iracionāli, bet atklājas cilvēka dziļumos pateicoties Dieva Garam. Kristīgais misticisms nenozīmē padošanās iracionalitātei, bet apziņa par Dieva ceļu neizdibināmo dabu.

Sv. Lionas Irenejs (130-202) savā grāmatā “Pret herēzijām” rakstīja par līdzīgām noskaņām pāris kristiešu paaudzes vēlāk, kad ticību apdraudēja dažādas mācības, kas neatzina Svētos Rakstus un Tradīciju. Šeit citētajā fragmentā tiešā veidā nav norādes kāda varēja būt situācija Korintā, bet gan līdz kam šāds domāšanas veids var novest: “kad viņus atspēko ar Rakstiem, viņi apsūdz šos pašus Rakstus, it kā tie nebūtu pareizi vai autoritatīvi, un, ka tie ir divdomīgi un ka patiesību no tiem nevar izvilkt tie, kas nepazīst tradīcijas. Jo viņi apgalvo, ka patiesība netika sniegta ar rakstisku dokumentu palīdzību, bet gan ar dzīvu balsi: tāpēc arī Pāvils teica: “Pilnīgajiem arī mēs sludinām gudrību, bet ne šīs pasaules un ne šīs pasaules valdnieku gudrību, kas iznīkst" (1 Kor 2,6). Un katrs no viņiem domā par gudrību, ko pats sev izdomājis. [..] Bet, atkal, kad mēs atsaucamies uz tradīciju, kas cēlusies no apustuļiem un kas saglabāta pateicoties prezbiteru pēctecībai baznīcās, tad viņi iebilst pret Tradīciju, sakot, ka viņi paši ir gudrāki ne tikai par prezbiteriem, bet pat par apustuļiem, jo ​​viņi ir atklājuši plašāku patiesību. Jo [viņi apgalvo], ka apustuļi sajauca bauslības lietas ar Glābēja vārdiem”*

Pāvils Korintā jau bija noskaņots, ka kristīgā sludināšana nevar atgādināt filozofu un politiķu runas. Viņš nebija negatīvi noskaņots pret filozofiju un retoriku. Viņš uzskatīja, ka katram cilvēkam ir jāpieņem Kristus persona ar visu savu esmi un tas nozīmēja, ka šajā procesā iekļaujas arī intelektuālas spējas, gudrību un zināšanas, kas ir Dieva dāvana. Savās vēstulēs apustulis centās izprast Dieva dziļumus un kristiešiem tās skaidrot, bet viņš zināja, ka tas viss arī paliek ārpus racionālajām robežām. Kristus krusts pieņemts ar ticību veido atslēgu, kas ļauj saprast Veco Derību un visu pasaules vēsturi. Kaut vai tas, ka Jaunajā Derībā tiek atkārtots jēdziens godība (gr. doxa) saistībā ar Jēzu Kristu, kas Vecajā Derībā attiecās uz Vienīgo Dievu (Ebr 13,21; 1 Pēt 4,11; Atkl 5,12; 1 Kor 2,8; Jēk 2,1; Tit 2,13). Kad Vecajā Derībā lasām par Dieva atklāsmi, tad tas vienmēr ir par to kā Viņš pasaulē rada tautu, kas arī Viņam pieder, bet netiek atklāta vai skaidrota nozīme. Dieva dziļumi ir Dieva apslēptais pestīšanas plāns un atklāsmes mērķis vienmēr ir, lai Dievs iegūtu savu tautu pasaulē, kas kļūst par svētību visām tautām un šajā svētībā patiesā Dieva daba ir atvērta visiem. Šeit arī Jaunajā Derībā parādās Kristus krusta, kas ticīgajiem Baznīcā un personiski ir jāintegrē savā dzīvē, lai krusta grudrību atklātu pasaulei caur savu dzīvi.

Pāvils pretojās vēlmei reducēt Evaņģēliju līdz cilvēku gudrības līmenim, bet viņš necentās ierobežot patiesu kristīgo gudrību, kas atklājas nobriedušā ticībā. Viņam svarīgi bija, lai pasaules gudrība nebūtu kā ievads Dieva noslēpumos, bet lai ticīgie pēc iespējas vairāk būtu caurstrāvoti ar noslēpumu. Ticīgajam nevajag racionalizēt noslēpumu, izraut to no ticības loģikas un ievietojot to mūsu ikdienas dzīves kategorijās un prasībās. Noslēpumam ir jānosaka ticība nevis ticībai jādiktē savi kritēriji noslēpumam. "Pilnīgie" (1 Kor 2,6), par kuriem raksta Pāvils, šajā kontekstā ir tie, kas sapratuši krusta muļķību un padara to par savas dzīves mērauklu. Pāvilam ticībai vienmēr ir jāatgriežās pie Kristus krusta un nemitīgi jāsinhrozinē savas stājas tā gaismā. Svētais Asīzes Francisks dzīvoja šajā ticības loģikā līdz viņam atklājās krustā sists sešspārnains serafs un sv. Bonaventura raksta par šo garīgo pārveidošanos: “Ja pārejai jābūt pilnīgai, jāizbeidzas visai intelektuālai aktivitātei un visas pieķeršanās pilnīgi pārveidojas un vēršas uz Dievu. Tas ir kaut kas noslēpumains un ļoti apslēpts, ko neviens nezina ja to nesaņem. Nedz arī nesaņem neviens, kas nevēlas, kā vien tas, kura sirdī iedegta Svētā Gara uguns, kuru Kristus sūtīja uz zemi. Tāpēc Apustulis saka, ka šo mistisko gudrību atklāj Svētais Gars” (sal. 1 Kor 2,10).** Tāpēc sv. Francisks raksta: “lai viņi apdomā, ka pāri visam viņiem vajadzētu vēlēties Kunga Garu un Viņa svēto darbību”.***

Evaņģēliskā gudrība ir dāvana, kas atšķiras no pasaulīgās domāšanas. Saskaņā ar Dieva gudrību dzīvība dzimst no nāves, valda tas, kas kalpo, brīvība un laime ir atkarīgo no spējas sevi upurēt citiem bez ieguvumu un zaudējumu kalkulācijas, un piemērs un modelis ir skaidrs, tas ir Kristus. Dieva gudrība nav intelektuālās spējas, bet biblisko pārliecības kopums, kas veido kristīgo apziņu un vada dzīvi. Tā ir nemitīga vēršanās pie Kristus, kas ļauj Viņam aktualizēt katra ticīgā neatkārtojamo dzīves plānu. Šeit ar prātu pieņemamās teoloģiskās patiesības nav noteicošās, bet gan pats Dieva plāns, kuru Viņš grib mums uzticēt un kas no mums prasa pilnas brīvības un atbildības stāju. Viens no kristīgās mācības pamatprincipiem ir pārliecība, ka bez Dieva dāvanām nevar iepazīt Dieva lietas. Baznīcas garīgā tradīcija to cauri gadsimtiem ir izcēlusi, jo ja patiesi lūdzies tad arī esi teologs un Dievu var iepazīt tikai esot komūnijā ar Viņu. Tikai Svētā Gara vadībā varam saņemt patiesu un dzīvu Kristus noslēpumu iepazīšanu, kas var autentiski un dziļi mainīt kristieša dzīvi.

* Sv. Lionas Irenejs, Adversus Haereses III, 2, 1-2.

** Sv. Bonaventura, Itinerarium mentis in Deum VII, 4.

*** Sv. Asīzes Francisks, Regula Bullata X, 9.

br. Jānis Savickis OFMCap

1 Kor 2, 1-5, V svētdiena, A

1 Kor 2, 1-5

sv. Pāvils, manuskripts no Austrijas, Institut
für Realienkunde - Universität Salzburg 
1190-1200.g.
St. Paul - Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

8. februāra svētdienā otrais Svētās Mises lasījums ir no pirmās vēstules korintiešiem 2. nodaļas, kurā Pāvils raksta par Krustā sisto Kristu. Apustulis vēlējās risināt nesaskaņu un dalījumu problēmu Korintas baznīcā, un tāpēc arī norādīja uz sevi kā krusta gudrības vēstnesi. Jūdiem un grieķiem tā bija grūti saprotama valoda, jo Pāvils nerunāja kā filozofs ar mērķi iztapt grieķiem vai kā sludinātājs, lai iegūtu jūdu uzticību, bet pilnīgi savādāk, “lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā” (1 Kor 2, 5). Dieva spēks veidoja ticības kopienu Korintā un nevis cilvēku gudrības plānu īstenošana.

Pāvils pretdarbojās korintiešu centieniem pēc daudz filozofiskākas gudrības un pagājušājā svētdienā, vēstules 1. nodaļas noslēgumā apliecināja, ka šīs pasaules gudrība Dievam ir muļķība un tāpat Dieva auteniskā gudrība ir muļķība pasaules acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka cilvēki brīnās par Dieva grudrību, kas pasaules acīs atklājas kā krusta neprāts. Šādā kontekstā Pāvils iesāka 2. vēstules nodaļu, jo korintiešu vidū vēlējās “neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto” (1 Kor 2,2).

Krustā sistā Kristus vēsts vēstures konkrētībā un šī lasījuma gadījumā Korintas baznīcā ar savu pestījošo spēku un noturību darbojās. Interesanti, ka Pāvils šajā brīdī nepiemin augšāmcelšanos, lai mazinātu krusta ieļaunojumu. Apustulis tādā veidā liek korintiešiem atklāt krusta notikuma spēku un gudrību, un ne tikai tā pārvarēšanu ar augšāmcelšanos, kādu īslaicīgu pārejas posmu. Protams, ir zināms, ka Kungs ir augšāmcēlies un tāpēc Pāvils Viņu sauc par Kristu, bet viņš gribēja kristiešiem atgādināt, ka Augšāmceltais vienmēr ir arī Krustāsistais.

Patiesa gudrība nav pieejama pasaules gudrajiem un šī gudrība ir Dieva plāns pasaules vēsturei, kuras centrā ir Dieva noslēpums, kas ir atpazīstams vien caur brīvu Kunga atklāsmi un brīvu šīs atklāsmes pieņemšanu. Kunga ciešanu vēsts Pāvilam sludināšanā bija visaptveroša un pārņemoša, un cieši saistīta ar augšāmcelšanos. Pāvilam krusta vēsts bija viņa sludināšanas centrā un Krustāsistais ir Dieva spēks un gudrība, jo mācība par patiesā Dieva Dēla krusta nāvi ir mūsu ticības stūrakmens, kura priekšā cilvēks ir jānostāda, lai pieņemtu lēmumu un nemazinot krusta ieļaunojumu.

Ticība nav tikai prāta darbība, bet apgaismība, paplašinājums un mūsu iepazīšanas padziļinājums atvroties Dievam un pieņemot Viņa atklāsmi. Ticības apgaismots saprāts sliecas Dieva autritātes virzienā un tāpēc ticība tic autoritātei, jo mūsu saprāts pats par sevi nespēj adekvāti izprast perstīšanas noslēpumu. Ikdienišķs cilvēks ar savām zināšanām un gudrību pārdabiskās atklāsmes priekšā ir nepietiekams.

Pāvils izmantoja svarīgus jēdzienus, lai izteiktu savas rūpes par ticību - noslēpums, liecība, pestīšana - un tie visi norāda uz krustu, kas ir Dieva noslēpumainās plāns, kurā atklājas noslēpums par Dieva mīlestību un pestīšanu. Svarīgi ir tas, Pāvils nedomāja tikai par Jēzus krustu kā tādu, bet vēl vairāk pievērsa uzmanību tā sludināšanai, kurā krusta ceļam ir nemitīgi jākļūst aktuālam. Korintieši ticēja Jēzus krustā sišanai, tomēr gribēja paskriet garām šim noslēpumam, lai krusts nebūtu sludināts un iekļauts kristīgās dzīves izvēlēs. Krusts ir zīme, ka Dievs mūs iemīlēja radikāli, tomēr Viņš nevēlas uzspiest mums savu mīlestību.

Korintieši vēlējās izvairīties no Dieva piedāvātā ceļa trausluma un meklēja citus ticības skaidrošanas veidus, vai nu ar pārliecinošu argumentu spēku, lai vārdi būtu iedarbīgi vai pielāgojoties cilvēku gudrībai, lai padarītu mācību daudz saprotamāku. Pāvils izlēma spēcīgi turēties pie Krustāsistā vēsts un neizmantoja retoriskus paņēmienus un cilvēcisko autritāti, bet vienkāršus un nenozīmīgus vārdus. “Neizmantojam šeit sofistiskus argumentus, jo tiem nav spēka. Vārdus neuzvar vārdi, kas izzūd - gluži pretēji, mēs sludinām krustā sisto Kristu, ko pasludinājuši pravieši. Pieņemiet šīs liecības un aizzīmogojiet tās savā sirdī.”*

* sv. Jeruzalemes Kirils, 13. katehēze 8.

br. Jānis Savickis OFMCap