Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pie praviešiem un neuzskatas šo grāmtu par iedvesmotu. Šī grāmatā ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju valodā (1. un 8 -12. nod.); aramiešu valodā (2-7.nod.); un aramiešu valodas 3. nodaļā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieku vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi un atgriešanās pie tās.

Baznīcas mācītājs Sv. Laurencijs no Brindizī sludināja par Dieva gādību: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jauniešu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam Kungu par visu radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap