Ps 25 (24), 4-9, svētdiena XXVI A

Ps 25 (24), 4-9

Ornamentāli dekoratīvs iniciālis no 13.gs. Ziemeļfrancijas
Bībeles manuskripta.
https://www.e-codices.unifr.ch/en/vad/0332/65v

27. septembra svētdienā Dieva vārda liturģijā dziedam fragmentu no 25. psalma, kas ir sava veida Izraela ticības apliecināšanas lūgšana. Pirmā patiesība ir Dievs, kurš atbrīvo un ir to pierādījis ar saviem darbiem, īpaši izvedot savu tautu no Ēģiptes nebrīves un ļāvis pieredzēt pestīšanu konkrētiem cilvēkiem. Jēzū Kristū pestīšana un atbrīvošana tiek piepildīta un ir pieejama visiem. Psalma fragmentā no visām iespējamajām nebrīvēm tiek pieminēts grēks (Ps 25,7), bet tekstā, kuru šajā svētdienā nelasām, atrodam arī postu un mokas (Ps 25,18), uzbrukumus un ienaidniekus (Ps 25,2.19).

25. psalmā spēcīgi tiek uzsvērts, ka Dieva likums ir dāvana, kas ved cilvēku pa krietniem ceļiem un palīdz izvairīties vai izkļūt no nelaimēm. “Ar ceļu [jāizprot] dievišķie baušļi, kā psalmā: “savas takas man iemāci!” (Ps 25,4), tas ir, iedvesmo mani Kungs ar Taviem baušļiem.”* Ceļa motīvs atkārtojas psalmu grāmatā vairākkārt un palīdz psalmistam izteikt savu ticības dinamiku. Kāds cilvēks var izmantot ceļa motīvu savās pārdomās? Noteikti tas, kurš atrodas kādā izejas punktā un šī psalma varonis ir nabadzīgs un morāli nepilnīgs, un sauc uz Kungu. Psalmā vārds “patiesība” spēcīgi sasaucas ar vārdu “ceļš”, jo Dieva patiesība nav abstrakta teorija, bet atklājas ceļā, kurā ir jādodas. Tas ir Evaņģēlijs, jo Kungs nāk pie mums tur, kur mēs esam un no mums tiek sagaidīta uzticība, atvērtība un pazemība.

Lūgums pēc ceļa parādīšanas psalmā savijas ar vārdiem “atceries”, “nepiemini” (Ps 25, 6-7). Jāatceras tas, ko nevar dotajā brīdī ieraudzīt. Grēcīgais cilvēks grib ienākt Dieva svētuma sfērā un to var, jo Dievs ir žēlasirdīgs un labvēlīgs. Uzticība Kungam ļauj izvairīties no māņu ceļiem un izraut no sirds cerību par to, ka neredzamais Dievs nepievils. Dievs veido nākotni ar savu vārdu un apsolījumiem, un tāpēc cilvēks var uzticēties Viņam. Dievs paliek uzticīgs saviem vārdiem un apsolījumiem, ko var iepazīt no svētās vēstures notikumiem, kur Kunga žēlastība spēcīgi darbojās: “Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs, uz tevi es ceru augu dienu! Atveries savu žēlsirdību, Kungs un savu žēlastību, jo tās pastāv uz mūžiem! (Ps 25, 5-6). Cerēt uz Dievu nozīmē iet Kunga vārdu norādītajā ceļā un neļaut sevi nostumpt uz citiem ceļiem, kas neved uz pestīšanu.

* Allegoriae in universam Sacram Scripturam, U V, XXVIII, 8.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 13, 8-10, svētdiena XXIII A

Rom 13, 8-10

Baznīca, manuskripts no Austrijas 13.gs.
Institut für Realienkunde - Universität Salzburg
Church - Institute of Material Culture of the 
Middle Ages and the Early Modern Period, 
Austria - CC BY-NC-ND.

Apustulis Pāvils Baznīcu uzlūko kā harismātisku Kritus Miesu, kur katram ir sava vieta un loma, un šīs svētdienas lasījumā viņš aicina aktīvi pakrizēt tuvākmīlestības bausli. Upurgatava dzīve veido kristieša identitātes kodolu, kas īstenojas pazemībā ar gatavību kalpot mīlestībā citiem. Ja kristietis sevi Dieva priekšā pozicionē kā upurgatavu, tad arī grib sevi upurēt saskaņā ar Dieva darbības modeli, kas atklājās Jēzū Kristū. Lietojot visas saņemtās dāvanas kristietis ņem vērā to, ka visi pieder katram un katrs visiem, un tas ir kā vienā miesā savstarpēji sadarbojas dažādi elementi.

Visi baušļi tiek ietverti mīlestības bauslī un šajā bauslī ir ietverta Dieva atklāšanās, kurā Viņš mūs iemīlēja līdz pat beigām. Ja kristietis mīl, tad izpilda visus baušļus, bet kas tā ir par mīlestību? Tā nav savtīga un uz sevi vērsta mīlestība, kuru motivē saņemtie glaimi un īslaicīgi stimuli, un kurā savstarpēji pievelkas simpātiju vadīti, bet tā ir cita veida mīlestība, kurā esam gatavi zaudēt sevi.

Pāvils norādīja kā kristietim vajadzētu dzīvot un piemin pamatbausli: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Baušļos ietvertie aizliegumi ietver arī pozitīvo vērtību, pretēju grēkam un uzsver radošo elementu: laulības saites stiprināšana, cieņa pret cilvēka dzīvību, labklājību un īpašumu. Vienīgais parāds citiem ir mīlestība. Mīlestība ir Svētā Gara dāvana, kas ļauj veidot kopienu un raksturo to. Šī mīlestība nav veids kā ieticēt sapnim par vispārēju cilvēces mīlestību un neskaidriem vēlējumiem. Pāvilam mīlestība attiecas uz konkrētu kopienas dzīvi.

Kad apustulis rakstīja šo vēstuli, viņš romiešu baznīcu vēl nepazina, bet bija skaidrs, ka komunikācijā ar viņiem varēja izmantot pienākumu jēdzienus, jo jūdu izcelsmes kristieši pazina Likumu, bet pagānu izcelsmes kristieši pazina pilsoņu pienākumus. Tāpēc Pāvils lieto vārdu “parāds”, lai iezīmētu katra kristieša pienākumu mīlēt brāļus un māsas viena Kristus Miesā. Pāvils raksta par mīlestību kā pienākumu un pārādu, taču mīlestība nevar būt kā atmaksa, jo tā nav kā preču apmaiņa starp cilvēkiem, bet Likuma piepildījums.

br. Jānis Savickis OFMCap