Adp 2, 14a, 36-41, IV lieldienu laika svētdiena, A

Adp 2, 14a, 36-41

sv. Pētera sprediķošana, manuskripts, Institut für
Realienkunde, Universität Salzburg, 1461.g.
Sermon of St. Peter -  Institute of Material Culture of the Middle Ages
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

Ceturtajā Lieldienu svētdienā turpinām lasīt Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļu un šajā lasījumā iepazīsimies ar Pētera Vasarsvētku sprediķa noslēgumu. Visa apustuļa runa noslēdzas ar apgalvojumu, ka Dievs Jēzu ir darījis par Mesiju. Ko Pēteris ar to gribēja pateikt? Jau pirms nedēļas lasījumā apustulis izmantoja 16. psalmu, lai pamatotu savus argumentus un šajā lasījumā pirmais teikums ir runas noslēgums (Apd 2,36), kur apkopo savu biblisko argumentāciju, jo caur savu augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Svaidīto. Vecās Derības ticība veidoja pieredzes apvārsni un veidu kā skaidrot Jēzus Kristus augšāmcelšanās vēsti. Viņš citē psamu (Ps 16,8-11), kurā Dāvids pauž savu prieku, redzot Kungu vienmēr sev priekšā, stāvam pie viņa labās rokas kā aizstāvi un solījumu par neiznīcību pēc nāves un nepamešanu ellē, bet nepārtrauktu prieku Viņa klātbūtnē. Pēteris noslēdza savu argumentu ar paziņojumu: "Lai viss Israēla nams tad nu nešaubīgi zina, ka Dievs darījis viņu par Kungu un Kristu" (mesiju/svaidīto) (Apd 2,36). Jēzus tituls “Kungs” šajā Rakstu vietā izskan ar lielu spēku, jo ir saskaņā ar Viņa mesiānisko un dievišķo identitāti. Šī Jēzus identitāte pestīšanas plānā sākumā atklājās ar Viņa piedzimšanu nabadzīgā silītē un piepildījās krusta un augšāmcelšanās notikumā.

Pētera runa ļoti aizkustināja klausītājus un viņi pātrauca viņa runu ar entuziasma pildu jautājumu: “Ko lai mēs darām, brāļi” (Apd 2,37). Klausītāji lieto vārdus “mēs” un “brāļi”, nevis tikai “es”, jo Pēteris viņus arvien dziļāk iesaistīja savā argumentācijā, veidoja attiecības un tuvināja viņus ticīgo kopienai. Pētera runa atvēra uz sarunu, jautājumiem un atbildēm. Ticība nav kaut kas tīri individuāls un cilvēks pats nevar to pieredzēt, jo apkārtējā pasaule ar savu spiedienu vienu personu var iedzīt stūrī un tāpēc ticības prieks ir jāpiedzīvo sabiedrībā. Šī ir ļaužu otrā iespēja pieņemt Dieva apmeklējumu (sal. Lk 1,68; 7,16). Pēteris nevēlējās uzsākt diskusiju un Jeruzalemes klausītāji neraģēja skeptiski kā Pāvila klausītāji Atēnās (Apd 17,32). Neviens neizteicās: cik loģiskas un labas idejas Pēteris izklāsta un šīs domas mēs apsvērsim. Apustuļi neizteica nekādas idejas, bet pārstāstīja notikumus, faktus un jaunu īstenību, ka Dievs darbojas savā Svaidītajā ar spēku, kas ir spēcīgāks par nāvi. Klausītāji dzirdēja faktus un vēlējās līdzīgā veidā atbidēt uz faktiem ar rīcību - ko lai mēs darām?

Klausītāji vērsās ar jautājumu pie tiem, kuri jau bija piedzīvojuši šo jaunumu un lūdza, lai viņiem parāda kādu nākamo soli jāsper. Šeit atklājas patiesība, ka “ticība nav jauku domu konstrukcija vai pat jauna apziņa; pirmkārt, un galvenokārt tā ir vienkārša darbība - viens solis vienlaikus.”* Pēteris atbildēja uz viņu jautājumu un aicināja nožēlot grēkus un kristīties Jēzus Kristus vārdā, lai saņemtu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvanu. Uzsvaru šeit tiek likts uz frāzēm “Jēzus Kristus vārds” un “Svētā Gara dāvanas”. Pēteris ilgi turpināja runāt. Cilvēkiem tiek piedāvāta otra iespēja pieņemt Kunga piedāvājumu un klausītāji pārliecinājās par Pētera argumentiem un tika kristīti un tajā dienā viņiem pievienojās apmēram trīs tūkstoši dvēseļu. “Bet kas man dos šī vārda spēku, kas novedis pie klausītāju glābšanas. Pēteris teica tikai vārdu Jeruzalemes iedzīvotājiem, un ar vienu tīkla iemetienu, ar ko mēs saprotam vārdu, zvejnieks noķēra daudzus tūkstošus (Apd 2,41). Mūsu skolotāji lieto tik daudz un tik cēlus vārdus, bet cik daudz tiek izglābti, pateicoties tam!?”** “Svētā Gara spēkā un no Tēva un Dēla gribas ar savas runas garīgo sietu noķēra trīs tūkstoši dvēseļu. Tik vareni darbojās visos apustuļos žēlastība”.***. 

Kur tas viss var īstenoties šodien? “Grēku piedošana [...] var tikt dota tikai Baznīcā, kurai ir Svētais Gars. Grēku piedošana ir šāda: lai grēka autors, gars, kas ir sašķelts pats sevī, nevaldītu mūsos un lai mēs, atbrīvoti no nešķīstā gara varas, kļūtu par Svētā Gara svētnīcu un tad, Viņa žēlastības attīrīti, mēs Viņu uzņemtu kā iemītnieku taisnības darbībai, vairošanai un piepildīšanai. [..] Pēteris sacīja pārsteigtajiem ļaudīm, kas tur bija, kuri nožēloja grēkus un vērsās pie Pētera un pārējiem apustuļiem: "Ko mums darīt, brāļi? Parādiet mums!" Pēteris tiem sacīja: "Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.” (Apd 2,38) Gan grēku piedošana, gan šīs dāvanas piešķiršana notiek Baznīcā, kurā bija Svētais Gars.”****

* Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 157.lpp.

** Sv. Gregors no Nisas, De deitate adversus Evagrium, Gregorii Nysseni Opera 334.

*** sv. Jeruzalemes Kirils, 17. katehēze 21, Pirmskristību un mistagoģiskās katehēzes.

**** sv. Augustīns, 71. sprediķis 20.33

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 2, 14, 22-28, III lieldienu laika svētdiena, A

Apd 2, 14, 22-28

Pēteris sprediķo Jeruzalemē, grafika no Vācijas, 1582.g.
[Petrus predigt in Jerusalem] by Galle, Philippe - Herzog
Anton Ulrich Museum, Germany - CC BY-NC-SA.

Baznīca Lieldienu laikā cenšas paildzināt Trīs Lielo dienu notikuma spēku, lai augšāmcelšanās patiesība iesakņotos ticīgo sirdīs. Nepietiek tikai atgādināt, bet vajag integrēt Pashas notikumu savā dzīvē, lai Kunga nestās prasības, nāves un augšāmcelšanās loģika cauraustu visu kristieša esmi. Trešajā Lieldienu svētdienā Dieva vārda liturģija iesākas ar Apustuļu darbu grāmatu, kurā dzirdam kā Pēteris uzreiz pēc Svētā Gara nosūtīšanas uzrunā jūdu svētceļniekus Jeruzalemē. Pēteris šajā lasījumā izmanto vienu svarīgu argumenti, lai uzrunātu ticīgos jūdus, ka Jēzus dzīvē viss notika saskaņā ar Rakstiem. Pēteris atsaucās uz 16 psalmu, kurā izteikta Dāvida cerība par izbēgšanu no nāves, kas viņam neizdevās, bet Jēzū Kristū šis psalms piepildījās un Viņš augšāmcelās. Pirmajās liecības par Augšāmceltā dzīvi mēs atrodam priecīgus saucienus un Pētera vārdos arī atrodam šādu liecību: “Dievs viņu uzmodināja, no nāves sāpēm raisīdams” (Apd 2,24).

Pārsteidzoši, ka Svētā Gara nosūtīšana, kas atstāja tik neaptverami lielu iespaidu uz kristiešiem, Apustuļu darbos ir aprakstīta ļoti īsi (Apd 2, 1-4) un evaņģēlists Lūkas vairāk pievēršas liecinieku reakcijai (Apd 2, 5-13). Pēteris redzot visas šīs dažādās reakcijas uzreiz sāka šo notikumu skaidrot izmantojot piepildīšanās jēdzienus, lai Vecās Derības pravietojumi kļūtu saprotami Svētā Gara nosūtīšanas fakta gaismā (Apd 2,14-36). Lai saprastu, ko evaņģēlistam Lūkam nozīmē Svētais Gars, ir jālasa šī Pētera runa. Apustuļu darbos Svētā Gara dāvana ir kā pavediens stāstam par Baznīcas pirmsākumiem un nemitīgi var lasīt kā Gars iesaistās, lai mudinātu un vadītu Pēteri, apustuļus un Stefanu sludināt vēsti Jeruzalemē (Apd 2, 14; 4,8; 6,10).

Pēteris drosmes pilns sāka runāt un to darīja Svētā Gara spēkā, un viņa vēsti mēs saucam par kerigmu. Kerigma izsaka kristīgās ticības pamatnostādnes, kas mums vēsta par to, ko Jēzus paveica: kļuva cilvēks, nomira, augšāmcēlās mūsu pestīšanai un uzkāpa debesīs, kur sēž pie Tēva labās rokas. Apustuļu darbos lasām četras Pētera runas jeb kerigmas (Apd 2, 14-36; 3, 12-26; 4, 8-12; 5,17-40), kurās viņš apskata līdzīgas tēmas un savstarpēji tās papildinās, lai padziļinātos kerigmas izpratne ticīgajos. Pēteris pārliecinot klausītājus par Kunga augšāmcelšanos atsaucas uz 16 psalmu (Ps 16, 8-11), kur Dāvids dzied: “jo tu mani šeolā nepametīsi, savam svētajam neliksi ieraudzīt bedri!” (Ps 16,10). Dāvids nomira “un viņa kaps ir pie mums līdz pat šai dienai” (Apd 2,29).

Pravietojums piepildījās saskaņā ar Dieva gribu un plānu pateicoties Jēzus, Dāvida dēla kalpojumam, nāvei un augšāmcelšanai. Ticība augšāmcelšanai ir pamatā ticībai Jēzus Kristum un Dievam - Jēzus Kristus Tēvam; ticība augšāmcelšanai “tēlaini runājot [...] ir nagla uz kuras karājas visi pārējie ticības simbola pamati, iekšējā saistošā saite, kas satur visu pārējo kopā. Pārliecība, ka šis Jēzus ir gaidītais Mesija, varēja izteikt tikai no pashālās ticības perspektīvas.”* Lai šo pashālo spēku labāk uztvertu, vienmēr ir labi vērsties pie sīriešu Baznīcas tēva sv. Jēkaba no Sarugas (451-521), kurš savās poētiskajās un simboliskajās homīlijās raisa lasītāja iztēli un stiprina ticību:

"Kapā Viņš atstāja nespēku, kas bija Viņā ienācis,

un augšāmceļoties, Viņš tērpās vīrišķā spēkā.

Ciešanu nastu Viņš nolika malā kopā ar lina drānām

un neiznīcīgs piecēlās no kapa lielā spēkā.

Viņš noģērba brūces un sitienu rētas no muguras, ar kurām bija it kā tērpts,

un aizlienētos tērpus, ko Jāzeps Viņam bija devis, kad Viņu guldīja.

Viņš deva mieru sāpēm, ko bija nesis Golgātā,

jo nogurušais bija iemidzis, atpūties un tika uzmodināts varenā spēkā.

Viņš nolika malā krustā sišanas, ciešanu,

sāpju un brūču lielo nastu un piecēlās kā Varenais.

Viņš noņēma no sevis mirušā apmetni, kas bija Viņu apklājis,

un satina to un nolika kapā, lai tas tur paliktu.

Viņš notrausa no savas sejas spļāvienus un izsmieklu kopā ar sviedrautu,

un Viņš atmeta no sevis ciešanas un negodu un piecēlās kā uzvarētājs.

Tēvs Viņu apmeklēja un tumsā sniedza Viņam savu roku,

un neatstāja Viņu redzēt satrūdēšanu šeola mītnē.

Viņš iemiga no ciešanām un atstāja krustā sišanas nogurumu,

un Viņš bija atdusējies miegā un pēkšņi uzmodās augšāmcelšanās varenajā spēkā.

Viņa seja tika atsegta, kas bija aizsegta, it kā nespēkā,

un kā varens vīrs Viņš turpat samina nāvi zem savām kājām."**

* Шнайдер Т., Во что мы верим. Изложение Апостольского символа веры, Москва 2007. - 309.lpp.

** Jacob of Sarug’s Homilies on the Resurrection, Translated with Introduction by

Thomas Kollamparampil, New Jersey: Gorgias Press 2008, Nr. 213-233

br. Jānis Savickis OFMCap