Rom 6, 3-4.8-11, svētdiena XIII, A

Rom 6, 3-4.8-11

Kristus kristības nemierīgā Jordānas upē. Manuskripts no
Francijas, 1440-1450.g. Uzglabāts Bodleian Libraries,
University of Oxford, Lielbritānijā

28. jūnija svētdienas Svētās Mises Dieva vārda liturģijas otrajā lasījumā apustulis Pāvils raksta par katra kristieša centrālo dzīves notikumu - kristībām un tāpēc šis teksts ir svarīgākais Jaunās Derības fragments, lai saprastu Kristības sakramentu. Pāvila vēstules romiešiem 6. nodaļā tiek aprakstītas kristības kā iemērkšanos Kristus nāvē, kas sagatavo mūsu augšāmcelšanos un iepotēšanos Viņa dzīvē. Jaunā dzīve mums tiek piešķirta tikai jaunajā Cilvēkā, pēdējā Ādamā, kurš caur augšāmcelšanos kļuva atdzīvinošs gars un ne kā vecais Ādams, kurš bija dzīva dvēsele. Savā teoloģija Pāvils kristības apraksta kā līdzdalību un līdzināšanos Kunga nāvei un augšāmcelšanai. Kristus mirstot un pildot Tēva gribu sevī cilvēkus nošķir no grēka. Pildīt Tēva gribu nozīmē saraut pašam ar sevi, ar savu dzīves koncepciju, lai izbrīvētu vietu Kristum, lai dzīve nebūtu pašam sevī, bet Kungā. Tas, kas Kristū kļuva par universālu notikumu, kristību sakramentā tiek pārnests personiskajā līmenī. Pāvila kristību teoloģija uzsver vecā cilvēka krustāsišanu jeb cilvēku, kas dzīvo grēkā nomiršanu un tai sekojošo atdzimšanu. Apustulis neraksta par cilvēka bioloģisko nāvi, bet drīzāk simbolisko un tomēr patiesu - nāve grēka spēkam.

Pāvils šajā nodaļā izmanto ūdens daudzšķautņaino simboliku, kas ne tikai šķīstī, bet arī ieved nāvē un dzīvībā. Mūsu iegremdēšanās kristību ūdeņos ir iegremdēšanās Jēzus nāvē ar kuru kopā tiekam apbedīti, lai mirtu grēkam un ar kuru kopā dzimstam jaunai dzīvei. Mūsu nāve ir nomiršana grēkam un mūsu dzīve ir dzīve Dievam Jēzū Kristū. Šeit svarīgi atcerēties "pieminēšanas" jēdzienu kristīgajā sakramentu izpratnē. Kristību ritā cilvēks - simboliskā veidā, caur iegremdēšanos un pēc tam izkāpšanu no ūdens - var piedzīvot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī darbība ļau piedalīties pestīšanas notikumā, it kā atdarinot šos faktus un neofīts patiesi mirst grēkam, lai dzīvotu Jēzum. Viens no Evaņģēlija paradoksiem ir tas, ka dzīve nāk caur nāvi, caur savas dzīves atdošanu un īpaši spēcīgi tas tiek uzsvērts šajā lasījumā.

Šī lasījuma jēga var paslīdēt mums garām, jo pat kristības mēs svinam savādāk nekā pirmkristieši, kuri, kad tas bija iespējams, kristības svinēja tekošos ūdeņos. Kristāmie un kristītāji iegāja upes ūdenī, un cilvēks tika apbedīts ūdenī (sal. Apd 8, 36-39). Šīs prakses paraugs bija Jānis Kristītājs Jordānas ūpē, bet vēl senāks fons ir Vecās Derības izceļošans notikums pār Sarkano jūru. Iegremdēšanās tekošās ūdenas tilpnēs Pāvila lasītājiem bija pašsaprotam un šī simbolika saprotama. Mūsdienās mēs kristības varam vieglāk saistīt ar nomazgāšanos un šķīstīšanos, bet mazāk ar nomiršanu, noslīgšanu un piecelšanos no plūdu dziļumiem, haosa un nāves straumes ūdeņiem. Tas viss skaidrāk norādīja uz nāves un kapa pieredzi, un sekojošo augšāmcelšanos.

Kristītais iegremdējas Kunga nāvē un piedalās Viņa misijā. Pāvila uzrunātie kristieši labi zināja, kas ir Kristus nāve un saprata, ka apustuļa vārdi nav formāls faktu pārstāstījums, ka viņi ir pestīti un tas ir lieliski, bet dinamiska iekļaušanās Jēzus Kristus pestījošā darbā. Nāve un augšāmcelšanās ir divi kristību aspekti, un svarīgi ir ņemt vērā abus, lai neuzsvērtu tikai piedalīšanos nāvē, rūpējoties tikai par kristīgās identitātes vienu pusi, atraušanos no vecā un saņemto Dieva bērna brīvību, bet nekādi šo jaunu dzīvi neīstenojot garā un patiesībā. Grēku piedošana nozīmē, ka atgrieztais grēcinieks ieiet Kristus aktīvajā darbības laukā, kurš pestī un atjauno, un turpina mūsos savu pestīšanas darbu. “Mēs zināmā veidā tad tiekam nonāvēti, jo pārstājam būt tādi, kādi līdz tam bijām. Caur jauna veida žēlastību tajā pašā cilvēkā darbojas nāve un dzīvība. Mirst grēcīgā iekāre un atgriežas dzīvē tikumu pulki. Tajā pašā cilvēkā mirst bezdievis un laulības pārkāpējs, lai piedzimtu žēlsirdīgs un šķīsts. Mirst elku pielūdzējs, lai izplestos patiesa ticība. Dziest izvirtulis un dzērējs, un dzimst atturīgs un skaidrs. Tādā veidā Kungs nonāvē, lai atgrieztu dzīvē; nogalē, lai atbalstītu; šausta, lai labotu. Tā izpaužas Viņa skarbums pret cilvēkiem: soda grēku, lai saglabātu dvēseli, atceļ atbaidošus pārkāpumus un audzina izcilus tikumus”*.

* Sv. Maksims no Turīnas, Lielā gavēņa iesākuma homīlija 35, 1.

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5, 12-15, svētdiena XII, A

Rom 5, 12-15

13. psalma iniciāļi — “Muļķis sacīja savā sirdī: Dieva nav” — ierasti muļķa
tēls ir aizstāts ar Ādamu, kura muļķīgā nepaklausība nolādēja cilvēci.
Norādot uz koku, Dievs paziņo Ādamam, ka viņš var ēst visu Ēdenes koku
augļus, izņemot Labā un ļaunā atzīšanas koku, vēstījums, kas  ierakstīts Viņa
tīstoklī. No trauka izplūst ūdens straume, šī ir Pīšona, viena no Paradīzes 
upēm, kas apūdeņo dārzu. Manuskripts no Beļģijas, 1200.g.

Pāvils māca, ka likums atklāja grēka būtību kā naidīgumu un sacelšanos pret Dievu. Kristus parāda visu grēka pretīgumu un Viņa nākšana pasaulē atklāj dziļāku grēka nelietību, ka grēks ir ienaids pret Dieva mīlestības pilno gribu. Šajā lasījumā Pāvils salīdzina Ādama un Kristus svarīgākos darbus un šo darbu sekas. Šis salīdzinājums ataino divus paralēlus cilvēku ceļus, kuros tiek ievilkti viņu pēcteči: pirmie turpina kritienu, kas izsauc grēku un nāvi; otrie tiek ievesti taisnīgumā un pārpilnībā. Viena Ādama rīcība, kurš nepaklausībā gribēja būt līdzīgs Dievam, nesa nāvi visiem un tāpat viena Jēzus rīcība, caur pazemojošo krusta paklausību, nes viesiem jauno dzīvi, kas ir Dieva dzīve mūsos. No Ādama mēs mantojam kādu grūti raksturojamu, taču reālu attālināšanos no Dieva, ka mums kaut kas trūkst, lai attiecības ar Radītāju būtu autentiskas.

Mūsdienās grūtu izprast šo seno valodu par Ādamu un Kristu, kā viena cilvēka izvēle ietekmē visus pārējos, jo kad mēs domājam par vārdu “cilvēks”, tad uztveram to kā indivīdu un nedomājam sabiedrības vai cilvēces jēdzienos. Senie cilvēki un arī pirmo gadsimtu kristiešu, arī Baznīcas Tēvi, uzskatīja, ka pastāv viens cilvēks vienā dabā. Baznīcas Tēvi cilvēkus uzlūkoja kā kopienu analoģiski Trīsvienības vienotībai. Baznīcas Tēviem nebija grūtu saprast šo biblisko domu, ka viena cilvēka rīcība no pagātnes ietekmē visus, jo viņi to visu izprata kā dabas vienību visiem cilvēkiem.

Pāvils savā mācībā par vispārējo cilvēka apmaldīšanos grēkā uzsver grēka pārpersonisko un pirmsvēsturisko spēku. Ādama grēks bija fatāls visai cilvēcei. Vēstulē romiešiem varam ievērot, ka grēks ir kas vairāk nekā nešķīstība, kuru var novērst ar rituāliem vai netaisnība, kuru var labot ar noteikumiem, vai attīstības samezglošanās, kuru var pārvarēt ar pašpalīdzības metodēm. Grēks ir vēstures katastrofa, jo grēks atmet un novērš no Radītāja. Cilvēks pieredz tumsu, kuru nevar pārvarēt saviem spēkiem. Kristus nāve un augšāmcelšanās mūsos to var paveikt. “Taisnīgi un krietni, labie un gudri cilvēki nebaidās no nāves un nav no tās nobijušies, jo viņi uzlūko ar lielu cerību uz savu nākotni. Vienmēr apcerot savu nāvi kā pāriešanu un kā pēdējo dienu, kurā piedzimst Ādama bērni.”*

* Afrahats, Runa par nāvi un pēdējiem laikiem 22,1 / Demonstrationes, Exhortatoria XXII,1

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 5,6-11, svētdiena XI, A

Rom 5,6-11

Jēzus lūdzas Olīvdārzā, manuskripts no Austrijas, Institut für
Realienkunde - Universität Salzburg,1409.g.
Jesus at prayer at the Mount of Olives by Meister des  Hasenburg-Missales
(Künstler/in) - Institute of Material Culture of the Middle Ages and the Early
Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.

14. jūnija svētdienas Dieva vārda liturģijas otrais lasījums no Pāvila vēstules romiešiem grib izcelt pagātni, tagadni un nākotni; to, ko Dievs jau ir paveicis un kādu mīlestību atklājis Jēzū Kristū, lai jaunā gaismā izprast patreizējo laiku. Ne velti divas reizes šajā lasījumā tiek lietots vārds “tagad” (Rom 5,9.11). Gaidīt nākotni ar atbilstošu stāju pret tiesu. Visi šie trīs laiki ļauj integrēt kristīgo dzīvi, kurā Dieva ienaidnieku mīlestības brīnums ļauj būt drošam par savu tagadni un cerīgi skatīties nākotnē. Dievs mūs ir samierinājis un šīs patiesības pieņemšana ļauj cienīgi un mierīgi dzīvot nebaidoties par nākotni un nāvi, bet uzticīgi gaidot mūžību.

Šajā īsajā lasījumā divas reizes dzirdam vārdus “par mums”, kas būtībā nozīmē “mūsu labumam” un saistās ar Dieva mīlestības pilno iniciatīvu un Jēzus pestījošo darbu. Evaņģēlijs par Kunga ciešanām savā visīsākajā formā sastāv no diviem elementiem: notikums un tā pamatojums jeb “cieta” un nomira” “par mums”. Pirmais elements mums ir zināms, jo Evaņģēlijs mums vēsta par Kunga ciešanām un nāvi, bet vai šajā noslēpumā varam ieiet bez “par mums” atslēgas. Kunga krusta noslēpums mums ir pieejams tad, kad mūsos rodas atskārsme, ka tas patiešām bija mūsu dēļ, manis dēļ. Tas arī nozīmē, ka es nogalināju Jēzu un mani grēki viņu satrieca.

Mūsu dēļ Tēvs mīlestības vadīts atdeva savu Dēlu, kurš sevi dāvāja mums līdz pat savas miesas un asiņu ēšanai. “Par mums” attiecas uz visu cilvēci, mūsu pestīšanai, jo Kristus darbs pasaulē ir cieši saistīts ar mūsu nabadzību, “mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5,8), kuriem nepieciešama atbrīvošana un skaidra dzīve Dieva klātbūtnē. Pāvilam Dieva samierināšanas dāvana ir brīva mīlestības iniciatīva, kurā aktīvā puse ir Dievs un saņēmējs ir cilvēks. Dieva žēlastības un laipnības iniciatīva īstenojas tad, kad mēs esam grēcinieki un ienaidnieki (Rom 5,10-11).

Ienaidnieku mīlestība ir izteikta tuvākmīlestības bauslī, kas ir kristīgais zīmols, jo mūsu rīcībai pret tuvāko ir jāizriet no Dieva mīlestības. Dieva mīlestība pret mums nav tikai draugu mīlestība, bet arī ienaidnieku mīlestība. Savā izejas punktā Dieva mīlestība vispirms sastopas ar naidu un grēcinieku, bet Dieva ienaidnieku mīlestība mēģina pārvarēt ienaidu. Dievs grib ienaidniekus padarīt par draugiem un samaksa par to ir Jēzus Kristus nāve. Mums šī loģika arī ienes skaidrību, jo kristieša ienaidnieku mīlestība nav tikai ienaidnieku mīlestība pati par sevi, bet attiecas uz ienaidniekiem tik tālu, cik Dieva mīlestība aicina uz draudzību. Pāvils vēstules 5. nodaļā uzsver, ka krustā īpašā veidā atklājas mīlestību, jo parāda cik tālu Dievs ir gatavs iet mums pretī savās ciešanās un bezgalīgā žēlsirdībā.

Pirmkristieši krusta vēsti uzlūkoja kā Dieva pieļautu notikumu, kuru pats Kungs piepilda ar negaidītu saturu un padarīja to par savas mīlestības zīmi, lai izteiktu savu neizmērojamo mieru un labumu jeb vēlmi neiet vardarbības ceļu. Krusts liecina par pierādījumu tam, ka Dievs ir gatavs iet mums pretī līdz pat nāvei. Dieva žēlastības primāts un iniciatīva Bībelē vienmēr ir pirmajā plānā. Kristietis, kurš pieņem ar ticību Jēzu Kristu savā dzīvē, saņem piedošanu no Dieva un var dzīvot labās attiecībās ar Viņu. Šīs dāvātās mīlestības prespektīvā Dievs vienmēr mūs apsteidz, un, ja grēkojam, Viņš mums piedod un atjauno, un aicina atzīt savu grēku. Dievs dara labu par spīti mūsu grēkiem un to mēs dziedām Lieldienu naktī “laimīgā vaina” - “felix culpa”, jo lai mūs glābtu, Dieva Dēls kļuva cilvēks.

br. Jānis Savickis OFMCap