Rom 5, 12-15, svētdiena XII, A

Rom 5, 12-15

13. psalma iniciāļi — “Muļķis sacīja savā sirdī: Dieva nav” — ierasti muļķa
tēls ir aizstāts ar Ādamu, kura muļķīgā nepaklausība nolādēja cilvēci.
Norādot uz koku, Dievs paziņo Ādamam, ka viņš var ēst visu Ēdenes koku
augļus, izņemot Labā un ļaunā atzīšanas koku, vēstījums, kas  ierakstīts Viņa
tīstoklī. No trauka izplūst ūdens straume, šī ir Pīšona, viena no Paradīzes 
upēm, kas apūdeņo dārzu. Manuskripts no Beļģijas, 1200.g.

Pāvils māca, ka likums atklāja grēka būtību kā naidīgumu un sacelšanos pret Dievu. Kristus parāda visu grēka pretīgumu un Viņa nākšana pasaulē atklāj dziļāku grēka nelietību, ka grēks ir ienaids pret Dieva mīlestības pilno gribu. Šajā lasījumā Pāvils salīdzina Ādama un Kristus svarīgākos darbus un šo darbu sekas. Šis salīdzinājums ataino divus paralēlus cilvēku ceļus, kuros tiek ievilkti viņu pēcteči: pirmie turpina kritienu, kas izsauc grēku un nāvi; otrie tiek ievesti taisnīgumā un pārpilnībā. Viena Ādama rīcība, kurš nepaklausībā gribēja būt līdzīgs Dievam, nesa nāvi visiem un tāpat viena Jēzus rīcība, caur pazemojošo krusta paklausību, nes viesiem jauno dzīvi, kas ir Dieva dzīve mūsos. No Ādama mēs mantojam kādu grūti raksturojamu, taču reālu attālināšanos no Dieva, ka mums kaut kas trūkst, lai attiecības ar Radītāju būtu autentiskas.

Mūsdienās grūtu izprast šo seno valodu par Ādamu un Kristu, kā viena cilvēka izvēle ietekmē visus pārējos, jo kad mēs domājam par vārdu “cilvēks”, tad uztveram to kā indivīdu un nedomājam sabiedrības vai cilvēces jēdzienos. Senie cilvēki un arī pirmo gadsimtu kristiešu, arī Baznīcas Tēvi, uzskatīja, ka pastāv viens cilvēks vienā dabā. Baznīcas Tēvi cilvēkus uzlūkoja kā kopienu analoģiski Trīsvienības vienotībai. Baznīcas Tēviem nebija grūtu saprast šo biblisko domu, ka viena cilvēka rīcība no pagātnes ietekmē visus, jo viņi to visu izprata kā dabas vienību visiem cilvēkiem.

Pāvils savā mācībā par vispārējo cilvēka apmaldīšanos grēkā uzsver grēka pārpersonisko un pirmsvēsturisko spēku. Ādama grēks bija fatāls visai cilvēcei. Vēstulē romiešiem varam ievērot, ka grēks ir kas vairāk nekā nešķīstība, kuru var novērst ar rituāliem vai netaisnība, kuru var labot ar noteikumiem, vai attīstības samezglošanās, kuru var pārvarēt ar pašpalīdzības metodēm. Grēks ir vēstures katastrofa, jo grēks atmet un novērš no Radītāja. Cilvēks pieredz tumsu, kuru nevar pārvarēt saviem spēkiem. Kristus nāve un augšāmcelšanās mūsos to var paveikt. “Taisnīgi un krietni, labie un gudri cilvēki nebaidās no nāves un nav no tās nobijušies, jo viņi uzlūko ar lielu cerību uz savu nākotni. Vienmēr apcerot savu nāvi kā pāriešanu un kā pēdējo dienu, kurā piedzimst Ādama bērni.”*

* Afrahats, Runa par nāvi un pēdējiem laikiem 22,1 / Demonstrationes, Exhortatoria XXII,1

br. Jānis Savickis OFMCap