Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap