Dan 3, 52.53-54.55-56, Svētās Trīsvienības svētdiena, A

Dan 3, 52.53-54.55-56

Šedrahs, Mēšahs un Abēdnego krāsns vidū, franciskāņu
misāle, manuskripts no Francija, 14.gs. vidus.

Trīsvienības svētdienā Dieva vārda liturģijā kā psalmu dziedam pravieša Daniēla grāmatā atrodamo trīs jaunekļu dziesmu uguns krāsnī. Šo dziesmu var sadalīt trīs daļās: svētības (Dan 3, 52-56), visas radības himna (Dan 3, 57-87) un trīs jaunekļu pateicība par glābšanu no briesmām (Dan 3, 88-90). Svētku liturģijā dziedāsim šīs himnas pirmo daļu. Jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā šo dziesmu var atrast satura rādītājā “Daniēla grāmatas pielikums” B 52-56 un nevis Daniēla grāmatā. Katoliskajā kanonā Daniēls ir ceturtais no “lielajiem” praviešiem, aiz Isaja, Jeremija un Ezehiēla. Protestanu un ebreju kanonā Daniēls nav pieskaitīts pie  praviešu Rakstiem un viņi neuzskata šo grāmatu par iedvesmotu. Daniēla grāmata ir arī vienīgā Bībeles grāmata trijās valodās: ebreju (1. un 8 -12. nod.); aramiešu (2-7.nod.) un 3. nodaļa, kurā ir iekļautas divas skaistas dziesmas grieķu valodā, kuras fragmentu dziedam Trīsvienības svētdienā.

Vecā Derība māca, ka ticības dzīve, lūgšana, svētums un teoloģija vispirms ir Dieva pielūgsme, un tāpēc Dieva tauta arī grūtos savas vēstures brīžos varēja dziedāt līdzīgi kā jaunekļi degošajā krāsnī. Daniēla grāmatas 3. nodaļā uzmanība pārvirzās no Daniēla personas uz īsu stāstu par trīs jauniem vīriem: Šedrahu, Mēšahu un Abēdnego. Dramatiskais notikums saistās ar valdnieka vēlmi uzspiest savu reliģiju jūdiem. Stāsts par uguns cepli uzsver, cik svarīgi ir pielūgt patieso Dievu (Dan 3,95) un ievērot pirmo bausli (Izc 20,2-3). Lielvaras gāja un mainījās, un katra ieviesa savu kārtību. Ebreji vairs nebija politiski pastāvīgi un radās ārēji reliģiski, kulturāli un ideoloģiski spiedieni, kas apdraudēja ticības pamatus. Ja izvēlētā tauta vēl varēja pretstāvēt citu kultūra ietekmei un dzīvot starp citām tautām, tad brutāla reliģiskā vajāšana un pat nāves sodi, bija kaut kas nepieredzēts. Trīs jauniešu stāsta uzdevums ir parādīt pareizo stāju šādos satraucošos apstākļos, jo viņi palika uzticīgi Dievam neskatoties uz nāves draudiem. Nāve var būt šādas stājas sekas, bet šajā stāstā Dievs glābj dzīvību. Trīs jaunie vīrieši atteicās piedalīties Babilonas pagānu kultā un bija gatavi upurēt savus ķermeņus Kungam. Viņi bija gatavi savā miesā svinēt patiesu dievkalpojumu, uzticību Kunga baušļiem un kultam. Daniēla grāmata cenšas atbildēt uz jautājumu par patiesu Dieva pielūgsmi, uzticību Viņam un atgriešanos pie Viņa.

Baznīcas doktors sv. Laurencijs no Brindizi sprediķoja par Dieva gādību un uzsvēra: “Un, ja mēs Dieva dēļ šinī pasaulē kaut ko ciešam, pats Dievs ir ar mums: “Ar viņu es posta brīdī, es izglābšu viņu un celšu godā” [Ps 91,15]; Viņš mūs mierina: “Lai slavēts ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, līdzjūtības Tēvs un katra iepriecinājuma Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu ciešanās” [2 Kor 1,3-4]. Mozus krūms dega un nenodega, jo tur bija Dievs [Izc 3,1-6], trīs jaunekļi necieta krāsnī, Danēls lauvu bedrē [Dan 6, 17-24; Dan 14, 30-42], Mozus iemests upē [Izc 1,22-2,10], ebreji tuksnesī [At 8,2-5.15-16]. Tāpēc Pēteris saka: Kungs, šeit mums ir labi [Mt 17,4]. Viņš saka: šeit. Pēteri, kur? Tuksnešainā vietā, augsta kalna virsotnē, kur parasti viss izskatās raupji, kur nav acij nekā tīkama, nekā laba ēdama, un tomēr viņš saka: Kungs, šeit mums ir labi. Jo viņš tur bija, baudot paradīzes godību ar Kristu, viņš vienkārši teica, labi, lielā garīgā mierinājuma dēļ, ko viņš piedzīvoja.”* Trīs jaunekļu dziesma ir kultiska savā būtībā un izcelsmē, un tāpēc labi iederās kristīgajā liturģijā. Šo dziesmu varam sastapt dažādos Baznīcas gada laikos un breviārī, un tādā veidā mēs kā Dieva tauta slavējam ar pateicību Kungu par radību un glābšanu.

* Sv. Laurencijs no Brindizī OFMCap, Dominica secunda in Quadragesima, Homilia 208, IV

br. Jānis Savickis OFMCap

Adp 8, 5-8.14-17, VI lieldienu laika svētdiena, A

Adp 8, 5-8.14-17

Dieva jēra tēls, manuskripts no Dalmācijas, Zadar, 11.gs.

Baznīcas misija noslēgsies ar Jēzus Kristus otro atnākšanu laiku beigās un kamēr mēs gaidām vēstures piepildīšanos, laiks rit tālāk un Kunga mācekļiem jāturpina īstenot sava misija. Augšāmceltais savos pēdējos vārdos uzsver, ka “jūs būsiet mani liecinieki [...] visā pasaulē” (Apd 1,8) un norāda uz evaņģēlija izplatības ģeogrāfisko aspektu. Apustuļu darbu grāmatas saturs liecina par šiem Jēzus vārdiem, kuri caur mācekļiem no Jeruzalemes, kur dzima Baznīca, izplatās pa pasauli un šajā svētdienā evaņģēlists Lūkas mūs iepazīstina kā evaņģēlijs sasniedza Jūdeju un Samariju (8.nod.). Misiju pavēlei robeža ir skaidra - līdz pat pasaules galam -, un Apustuļu darbos šis ceļš ved uz Romu jeb tā laika zināmais pasaules centrs. Evaņģēlists Lūkas gribēja uzsvērt, ka izplatoties evaņģēlijam sāka ļoti konkrētā veidā piepildīties Jēzus vārdi.

Stefana nomētāšana ar akmeņiem un Saula kristiešu vajāšanas kampaņa ir viens no centrālajiem notikumiem Apustuļu darbu grāmatā. No šī laika (Apd 7,54-8,3) liecība par Jēzu ātri izplatījās ārpus Jeruzalemes un Jūdejas, un sasniedza Samariju. Stefana moceklība ir kā ievads stāstam par Filipu, kurš entuziastiski sludināja Kristu. Filipu ceļš aizveda uz Samariju. No lasījuma mēs neuzzinām, kurā Samarijas pilsētā Filips sludināja. Vien jāatgādina, ka starp jūdiem un samariešiem pastāvēja sena teoloģiska un vēsturiska spriedze, un jebkāda pozitīva attieksme viņu starpā jāuztver kā liels pārsteigums un jaunums. Abas cilvēku grupas bija naidīgi noskaņotas viena pret otru un evaņģēlisti šo faktu neslēpa. Evaņģēlists Lūkas savos rakstos vairāk nekā citi evaņģēlisti aplūko samariešus. Tikai viņš raksta līdzību par žēlsirdīgo samarieti (Lk 10,29-37) un notikumu par desmit spitālīgajiem, no kuriem tikai viens samarietis pēc dziedināšanas atdeva Dievam godu (Lk 17, 11-19). Lūkas kā vienīgais piemin epizodi, kurā Jēzus nobāra mācekļus, kuri vēlējās, lai uguns nonāk par neviesmīlīgajiem samariešiem.

Klausītāji labvēlīgi uzņēma sludināto vārdu. Filips sekoja Jēzus un apustuļu piemēram, un sludināja pravietiskā veidā tā, ka no daudziem izgāja nešķīstie gari un slimie saņēma dziedināšanu. Pilsētu piepildīja liels prieks. Jēzus mācības sludināšana nesa augļus un apustuļi Jeruzalemē reaģēja uz šīm vēstīm, ka samarieši pieņēma Dieva vārdu, un sūtīja uz turieni Pēteri un Jāni. Tādejādi viņi uzlika uz visu šo notikumu tādu kā apustulisko apstiprinājumu Filipa darbībai samariešu vidū. Viņi lūdzās par samariešiem, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tie tika kristīti Jēzus vārdā, bet vēl nebija saņēmuši Garu, kuru viņi saņēma ar roku uzliksānu. Šī situācija var likties neparasta, ka ar kristībām nenāk Gars, bet par to nav jābrīnās, jo Baznīcā Kristības un Iestiprināšana ir divi Sakramenti. Tas nenozīmē, ka ar Kristībām nenāk Gars. Tas ir viens notikums, kurā cilvēks saņem jaunās dzīves dāvanu, bet šī dzīve neuzsākas un nenorit vakuumā, un tieši tāpēc ierodas divi apustuļi, lai uzņemtu samariešus Baznīcā, iekļautu jaunājā ticīgo sabiedrībā. 

br. Jānis Savickis OFMCap