Jer 20, 7-9, svētdiena XXII, A

Jer 20, 7-9

 Jeremijs lūgšanā, manuskripts no Nīderlandes, 1465

​​Jeremiah at prayer - 1465 - KB, National Library of the Netherlands,
Netherlands - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056113886

Starp Vecās Derības praviešiem Jeremiju mūsdienu lasītājs var atklāt kā sev vistuvāko un cilvēciskāko, jo viņš piedzīvoja šaubas, cīņas un stīvēšanos ar Dievu. Izraelis nepazina līdz Jeremijam tādu pravieti kā viņš. Senākie pravieši reti runāja par sava aicinājuma personiskajām pieredzēm un tikai Jeremijs sāka atklāti par to rakstīt kā mēs to varam lasīt šīs svētdienas lasījumā. Tie pravieši, kas dalījās ar savu aicinājumu, norādīja arī uz noslēpumaino piespiešanu, kuru pieredzēja negaidītā brīdī un Kungs neļāva viņiem izmantot savas maņas un nekādi nevarēja pretoties. Jeremija grāmatā var atrast izteikumus, kas reālistiski apraksta šo stāvokli: “Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku” (Jer 6,11, sal. 15, 17; 20, 7). Jeremija dzīve salīdzinot ar citiem praviešiem izceļas ar lielāku piespiešanas aspektu, tomēr tas nenozīmē, ka viņš nebija brīvs savās izvēlēs Dieva priekšā. Viņš Dieva gribu īstenoja, bet kāds varētu  uztvert veidu kā viņš aprakstīja krīzes brīžus par zaimošanu (Jer 20, 7.14). Dieva gribai teikt nē var šķist kā zaimi, tomēr šeit jāskatās dziļāk, jo šeit ir apslēpta liela un kvēla mīlestība, kas arī savādāk nespēj reaģēt uz grūtībām un Kungu. Tas, ko viņš pieredzēja bija daudz spēcīgāks par viņu pašu: uguns, kas kvēloja un nevarēja to apdzēst vai savaldīt. Pravieša lūgšanas vārdi bija visai drosmīgi un īpaši tas izpaužas viņa pārdomās par savu aicinājumu.

Par kādu dzīves posmu pravietis rakstīja? Viņš pieredzēja cilvēku vienaldzību un kaut ko vēl spēcīgāku - Dieva “klusēšanu”. Jeremijs cieta no dubultas vientulības: tautas vidū un Dieva klātbūtnē. Jāuzsver, ka viņš nenožēloja savu aicinājuma izvēli, bet viņa gaušanās par vientulību un atmešanu bija tikai zīme tam, ka bija īslaicīgi apmaldījies savā dzīves ceļā. Uzticība savam aicinājumam un piesaistīšanās Kungam viņu nekad neatmeta, bet šaubu brīžos vēlējās vien nedaudz izpratnes un atbalsta vismaz no Kunga. Pravieša Jeremija vārdi Kungam: “Tu mani pierunāji, Kungs, es ļāvos pierunāties” (Jer 20,7) bieži tiek lasīti saistībā ar aicinājumu un dažādās liturģiskās svinībās ar mērķi uzsvērt izvēli par labu Dievam veltītai dzīvei, tomēr pašā grāmatā šiem vārdiem ir negatīva pieskaņa. Ebreju valodā burtiski šie vārdi tulkojas kā “piemānīji mani, uzliki man lamatas, izrādīji pret mani pārspēku”. Vārds “pierunāt”, kuru lietos Jeremijs saistās ar meitenes pavedināšanu. Dievs izturējās pret Jeremiju kā vīrietis, kurš pavedina meiteni, tāda kā meitenes naivuma izmantošanu, lai iegūtu viņu savā varā. Pravietis nonācis pie atziņas par savu aicinājumu sāka par to runāt un sūdzēties, jo nevēlējās pravietot, bet Kungs ieveda viņu lamatās, jo domāja, ka saņems ko citu. Pravietis neapsūdzēja sevi, ka kļūdīgi atpazinis savu aicinājumu. Viņš apzinājās, ka tas tā nav un atzinās, ka mēģināja atbrīvoties no šī kalpojuma, taču viņam tika uzticēts vārds bija kā iekšējais uguns, kas bija spēcīgāks par īslaicīgām emocijām. Viņam nekas cits neatlika kā kļūt par pravieti. Jeremijs uztvēra to kā piespiešanu, lai sekotu Kungam, kurš neteica, kas viņu nākotnē gaida: Kā tas var būt, ka Tu mani ievedi šādā smagā situācijā? Būtībā Jeremijs jutās piemānīts, jo viņam tika uzticēta misija, bet Kungs nebrīdināja viņu par paredzamajām briesmām un izmantoja to, ka viņš bija jauns un nepieredzējis.

Pravieša vārdi no vienas puses biedē, bet no otras - pievelk, jo izsaka satraukumu pravietī, kurš saprata, ka Kungs ir varens un bargs, tomēr Viņam var uzticēties. Katrs ticīgais var pieredzēt divejādas sajūtas, jo ievērojot Kunga likumus, Baznīcas dzīves ikdienu vai aicinājuma īstenību var nonākt sarežģītām situācijām. Tad var rasties pārmetumi un pretenzijas: Kungs, kāpēc ar mani tas notiek? Vai labāk neko neizvēties un nedarīt? Ko es tādu izdarīju, ka ar mani kaut kas tāds notiek? Vai tas ir kāds sods? Tie ir ļoti personīgi un spēcīgi jautājumi, jo pieskaras ticības dzīves pamatiem: es uzticējos Tev Kungs, pieņēmu tavu vārdu un solījumu, bet necerēju, ka kaut kas tāds ar mani var notikt. Šādas situācijas var izsaukt nožēlu par Kunga ceļu izvēli un neuzticību Viņa vārdam, jo ja tik slikti ir tagad, vai tālāk nebūs vēl grūtāk. Jeremija sūrošanās kļūst par lūgšanu un tas visu šo grūto pieredzi maina, jo pravietis paliek uzticīgs ticības garam kā to var lasīt Psalmos un Ījaba grāmatā, kur nelaimē tiek saglabāta ticība. Mēs arī varam justies, ka esam ļāvušiem ilūzijām par ticības ceļu un redzam, ka Baznīca un ticīgie nav tādi kādus cerējām sastapt, un sirdī ienāk vilšanās un neziņa. Tas, protams, nav tas, ko varētu gaidīt no pestīšanas žēlastības ceļa. Tā ir patiesa krusta pieredze un Svētie Raksti atgādina, ka tā nav viegla lasāmviela, kas nomierina un nes skaidrību, bet gan bieži rada nemieru un neziņu, jo ļauj mums nostāties Dieva noslēpuma priekšā. Ticības dzīve ar dažādajiem aicinājumiem nav nekāda privilēģija, kas atbrīvo no krīzēm un kāpšana pa karjeras kāpnēm, bet Dieva gribas pildīšana, kur Dieva vārds ir spēcīgs un patiess, kuru nevar ignorēt un pakārtot savām personīgajām interesēm, spītam vai vēlmei palikt malā. Kungs uztur savus bērnus žēlastībā un nobriešanā, lai viņi nepadotos īslaicīgām sajūtām un untumiem, bet paliktu uzticīgi Dieva gribai.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 22, 19-23, svētdiena XXI, A

Is 22, 19-23

sv. Pēteris ar atslēgām
manuskripts no Nīderlandes, 1250-1275

St. Peter holding a key - KB, National Library of the Netherlands,

Netherlands - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/9200122/BibliographicResource_1000056114188

27. augustā Dieva vārda liturģija piedāvā fragmentu no Isaja grāmatas, kur aprakstīts kā viens no Dāvida nama pārvaldniekiem vārdā Šebna tiek nomainīts ar citu - Eljākīmu. Šis lasījums ļauj labāk izprast šīs svētdienas Evaņģēliju (Mt 16, 13-20), jo abos lasījumos izskan vārdi par atslēgu došanu, kas senatnē saistījās ar pārvaldnieka amatu, personu, kas ieņēma otro vietu valstī aiz ķēniņa. Eljākīms saņems “Dāvida nama atslēgu viņam plecos - ko viņš atslēgs, to neviens neaizslēgs, ko viņš aizslēgs, to neviens neatslēgs” (Is 22, 22). Ja iepriekšējā svētdienā Dieva vārds aicināja uz atvērtību, tad šajā svētdienā šī doma, protams, paliek spēkā, tomēr tiek uzsvērts, ka Baznīca nevar pakļauties pasaules ietekmei. Pirmkārt, kristticīgajam jābūt ar ticību un izpratni par Jēzu Kristu, kas nav maldīga vai kļūdīga. Autentiskas ticības piemēru Evaņģēlijā parāda Pēteris, kurš arī saņēma atzinību no Kunga un “Debesu valstības atslēgas” (Mt 16, 19). Pravietojums Šebnam (Is 22,15-25) ir ievērojams, jo tie ir vienīgie Isaja vārdi pret kādu konkrētu personu. Isajs viņam uzbruka, jo Šebna vēlējās izcirst klintī sev kapa vietu, kas bija paredzēta dižciltīgajiem, kā arī uzstājās pret viņa ārišķīgo un grezno ratu izmantošanu (Is 22,16.18). Pravietis parādīja, ka viņš pats nekad neizmantos kapu, jo viņš tiks aizvests prom vardarbīgi un mirs gūstā. Līdz grāmatas 36. nodaļai Šebna bija nedaudz pazemināts amatā un viņu aizstāja Eljākīms, kā Isajs pravietoja (Is 22,20-24), bet Isaja vārdu pilnīga piepildīšanās faktiski nav Vecajā Derībā pieminēta, bet piepildījās Jaunajā Derībā.

Pravieši bieži vērsa savus vārdus pie sabiedrības vadības, jo vadītāji parasti noteica tautas virzību. Ticīgi vadītāji atnesa atjaunotni, bet ļaunie vadītāji nesa postu. Šebna un Eljākīms piedāvāja divus piemērus sliktas un labas vadības sekām. Šebna kalpoja par pils ierēdni un vārds “pārvaldnieks” (ebr. soken), kas tiek lietos lai aprakstītu viņa darbu, uzsver, ka Šebnas uzdevums bija uzticīgi pārraudzīt to, kas viņam nepiederēja. Viņa tituls “atbildīgs par pili” jeb “pār namu” raksturo vienu augstu amatu ar autoritāti, tomēr Šebna izmantoja savu stāvokli savā labā. Viņš izgreba sev milzīgu kapu, lai pēc viņa nāves citi viņu atcerētos kā izcilu cilvēku, taču Dievam bija citi plāni. Isajs paziņoja, ka Dievs iecels Eljākīmu kā Šebnas aizstājēju un Eljākīmu paaugstināšana un Šebnas pazemināšana amatā bija notikusi Sanheriba iebrukuma laikā (701.g. pirms Kr.). Eljākīma kalpa stāja ļāva viņam pienācīgi lietot savu autoritāti un viņš kā Dieva kalps un tēvs savai tautai, kuru vadītu ar līdzjūtību un nodrošinātu stabilitāti. Diemžēl Eljākīms arī neizturēja (Is 22,24–25), jo cilvēki pie viņa vērsās arvien vairāk, bet viņš nevarēja izturēt šādu slodzi. Pravieša Isaja vārdi bija brīdinājums: pat Dieva kalpiem ir savas robežas. Galu galā cilvēkiem bija jāmeklē sava drošība Kungā, nevis Eljākīmā vai kādā citā zemes vadonī. Taču Eljākīms nespēj izturēt atbildības nastu un atkal atklājās cilvēka centienu ierobežojumi.

Isajs iezīmēja uzticama pārvaldnieka tēlu, kurš apzinās, ka viņa uzdevums ir veicināt tautas labklājību. Eljākīms nemeklēja savu personisko labumu, bet bija Dieva nozīmēts savā amatā un saņēma Kunga kalpa titulu. Šis lasījums dod ieskatu kādam jābūt ideālam kalpam, kā laba tēva modelis, kas pārvaldītu Izraeli un atbild Dieva priekšā, un apzinas, ka viņam ir iebobežota Dieva dota autoritāte. Visinteresantākie ir vārdi par varas atslēgām, jo sasaucas ar Jaunās Derības tekstiem. Atklāsmes grāmatā Kristus ir parādīts kā “Patiesais, kam pieder Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēgs, un kas aizslēdz, un neviens neatver” (Atkl 3,7). Ja jūdi Isaja vārdus neuztvēra kā mesiāniskus, jo pārvaldnieks nevar reprezentēt mesiju, tad apustulis Jānis rakstot Atklāsmes grāmatu nedaudz pamainīja atslēgas piederību: no Eljākīma pie Dāvida un Kristus nenes atslēgu, kas atver Dāvida namu, bet paša Dāvida atslēgu. Isaja pravietojums Evaņģēlijā arī spēlē lielu lomu (Mt 16,19), lai aprakstītu Pētera autoritāti. Evaņģēlists Matejs atslēgas nepiedēvē Kristum, bet Pēterim un tas vairāk saskan ar Isaja pravietojumu, kur atslēgas ir karaļnama pārvaldniekam. Dāvida atslēgu Isajs pieminēja saistībā ar atbildību, jo atslēga bija svarīgs priekšmets, kas varēja būt ielikts jostā vai pārmests pār plecu, un uzsvēra Dieva doto atbildību, kas bija saistīta ar to, lai to izmantotu ķēniņa interesēs. “Aizvērt” un “atvērt” nozīmē tiesības pieņemt lēmumus, kurus neviens nevarētu ignorēt un tāda ir priekšvēsture atslēgas varas došanai Pēterim (Mt 16,19) un pēc tam Baznīcai (Mt 18,18), tomēr augstākā vara pieder Kristum (Atkl 3,7-8). Tikai Kungam Jēzum ir tiesības ievest cilvēkus valstībā un Viņa atslēga atklājās ciešanās un nāvē uz krusta, jo Viņš saņēma krusta atslēgu uz saviem pleciem, kas atver debesis.

br. Jānis Savickis OFMCap

Is 56, 1. 6-7, svētdiena XX, A

Is 56, 1. 6-7

pravietis Isajs, manuscripts no Zalcburgas,

Austrija, 1432-1435

Isaiah - Institute of Material Culture of the Middle Ages

and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND. 

https://www.europeana.eu/item/15501/005365

“20. augusta svētdiena turpina lasījumu ciklu par jauno kristīgās kopienas dzīvesveidu. Šajā svētdienā Evaņģēlija lasījums atklāj kā šī kopiena ir atvērta uz visiem cilvēkiem. Baznīcas locekļi tiek nosaukti par "bērniem" un "avīm"; par tiem, kas pieredz mīlestību un Dieva gādību.”* Kristiešiem ir jāspīd ar savu mīlestību uz visu pasauli. Evaņģēlijā Jēzus nepakļaujas mācekļu spiedienam un pieņem tradicionāli atmestu cilvēku un uzsāka ar viņu dialogu, kas ievedīs viņu ticībā. Lasījums no pravieša Isaja grāmatas ielūdz atmestos. Dieva vārda liturģijas ietvaros pravietis vēsta par Kanānas sievieti un visu cilvēku iekļaušanu Jēzus Kristus Mistiskās Miesas Svētnīcā, kas ir Baznīca. Dieva taisnība atklājas divās šķautnes: taisnīgumā jeb godīgā rīcībā un pestīšanā, jo Dieva taisnība ir vērsta uz labošanu, nevis tikai uz nosodīšanu (skat. Rom 3,21-26). Svešzemnieki iepazīs Kungu un pielūgs Viņu Svētnīcā: “lūgšanu namu visām tautām” (Is 56, 7), bet tas nebūs automātisks un ārējs notikums, bet tā būs eksistenciāla un morāla izvēle visiem tiem, kam būs atvērta sirds un tīra sirdsapziņa.

Kungs mudina savus ļaudis veicināt taisnīgumu un dievbijīgu dzīvi, jo apsolītā glābšana ir tepat aiz stūra. Īpašs uzsvars ir uz sabata ievērošanu un labu rīcību. Sabata ievērošana attiecas uz pirmajiem baušļiem un Dieva autoritātes atzīšanu, bet taisnīga rīcība uz baušļiem, kas veicina cieņu pret savu un citu cilvēku dzīvi, dzīvību un īpašumu. Pēc tam, kad Kungs ir uzsvēris nepieciešamību no jauna uzticēties Dieva likumam un tā sabiedriskā taisnīguma principiem, Kungs paziņoja, ka ir gatavs paplašināt derības tautas kopienas rindas (Is 56, 3–8). Kungs atvērs Svētnīcas durvis ārzemniekiem un einuhiem, kuri abi iepriekš bija izslēgti no pielūdzēju kopienas (At 3,1-8). No šī brīža personas etniskā piederība vai fiziski defekti vairs neizslēgs cilvēkus no kulta. Šī iespēja pievienoties ticīgo jūdu tautai atspoguļoja Salomana vēlmes īstenošanos, lai Svētnīca kļūtu par pielūgsmes centru visām tautām (1 Ķēn 8, 41-42).

Šīs svētdienas fragmentā lasām par svešzemnieku (Is 56, 3.6-7) un ebreju vārds, kuru lieto pravietis “ben-nekar” nozīmē svešinieku, kurš nedzīvo Izraelī jeb cits cilvēks, kuram nebija ieeja svētnīcā (Ez 44, 7.9), Pashas svētkos (Izc 12, 43), upuru salikšanā (Lev 22,25). Psalmu grāmatā varam lasīt dievbijīga jūda attieksmi pret šiem cilvēkiem: “Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku (ben-nekar) rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna” (Ps 144, 11). Pravietis Isajs pretēji šai domai parāda Dievu, kurš ved svešiniekus pie sevis uz Svētnīcu, kur viņi varēs pielūgt Kungu un salikt Viņam upuri. No tiem, kas tiek pielaisti pie Svētnīcas un baušļiem tiek prasīta ticības prakse: pirmkārt, sabata ievērošana (Is 56, 4.6), kas bija derības zīme ar Kungu (Izc 20, 8-11), atceres laiks par atbrīvošanu (Izc 23, 12; At 5, 12-15), atsauc atmiņā radīšanas notikumā iedibināto kārtību un to, ka Kungs par mums rūpējas (Izc 20,11) un svētuma zīme (Izc 31, 12-17). Otrkārt, iekļaušana derībā (Izc 56. 4.6) un, treškārt, tā rezultātā viņu priekšā atvērās Svētnīcas durvis, kur Kungs ar savu varu ļauj apiet kulta noteikumus, kas aizliegtu svešiniekiem piedalīties tajā. Svētnīcu atvēšana svešiniekiem senatnē nebija kaut kas pašsaprotams, jo ražādās reliģijās bija savi priekšraksti, normas, rituāli un piederība valstij, kas liedza šai sfērā lielu brīvību, bet Atklāsmes Dievs sola atvērtību.

Kunga tauta gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības laikā vienmēr ir saskārusies ar līdzdalībnieku problēmām. Mateja Evaņģēlijā Jēzus citē šo Rakstu vietu: “manu namu sauks par lūgšanas namu” (Mt 21, 13). Ja šo vārdu iecere bija Dieva solījums par Svētnīcu, tad Jēzus izmantoja šo pravietojumu kā apsūdzību jūdiem, jo svētnīca nebija kļuvusi par lūgšanu namu visām tautām, bet citējot pravieti Jeremiju Kungs teica, ka svētnīca ir kļuvusi par “laupītāju midzeni” (Mt 21,13; Jer 7,11). Pravietojuma piepildīšanās Vecajā Derībā tika gaidīta pēc Babilonas trimdas, tomēr vēstures notikumu gaitā piepildījās Jaunajās Derības ticīgo kopībā, kurā pagāni ieguva pieeju Dievam caur Jēzu Kristu (Ef 2,11-22; Gal 3,28). Šī Jaunās Derības kopiena vairs nav saistīta tikai ar Desmit baušļiem un sabata noteikumiem (Ef 2,15; Kol 2,16), jo Kristus ir piepildījis likumu (Mt 5,17). Kristus izveidoja tautu, kas ar Gara dāvanu ievēro bauslības būtību (Mt 22,37-40). Tai vietā, lai nest upurus uz Svētnīcu, jaunās derības tauta kļūst pati par Dieva Svētnīcu (Ef 2,21–22) un svin Vissvētāko upuri, kas padara iepriekšējos novecojušus (Ebr 7,27; 9,29). Tai vietā, lai ievērotu sabatu, šī jaunā pielūdzēju tauta caur ticību ieiet pastāvīgā “sabata atpūtā” (Ebr 4,3.9), kas atbrīvo viņus no centieniem izpatikt Dievam (Ebr 4,10).

* Mt 15, 21-28 https://www.facebook.com/notes/1222796491426826/

br. Jānis Savickis OFMCap

Rom 9, 1-5, svētdiena XIX, A

Rom 9, 1-5

Apustulis Pāvils raksta vēstuli Romiešiem

manuskripts no Vācijas, 1441/1449**

13. augusta svētdienā kā otro lasījumu Baznīca piedāvā fragmentu no Pāvila vēstules romiešiem 9. nodaļas. Vēstules vidusdaļas nodaļās (9.-11.) Pāvils pamato, ka jūdiem un pagāniem jānāk pie Dieva ar vienādiem nosacījumiem. Vēstules 9-11. nodaļas ietver īpašu vēstures teoloģiju, kurai daudzus gadsimtus Baznīca nepievērsa uzmanību un arī mūsdienās kristiešiem ir nezināma. Ja šī vēstures teoloģija būtu palikusi klātesoša kristiešu teologu un ticīgo prātos, tad nekad nevarētu pastāvēt kristīgais antijūdaisms, kas galu galā padarīja iespējamu Aušvices nāves nometni. Pāvils šo teoloģiju uzsāka ar tā visa uzskaitīšanu, ko Dieva mīlestība dāvāja izvēlētajai Izraela tautai. Vislielākās ciešanas un skumjas Pāvilam sagādāja tas, ka Kristus izsauca ieļaunojumu lielai Izraela tautas daļa un viņš nespēja samierināties, ka tikai maza tautas daļa ieticēja Mesijam un veidoja Baznīcu. Pāvils jautāja sev kada ir jēga Dieva plānā lielākās tautas daļas neticībai.* Pāvils gribēja atbildēt uz jautājumu, kurš nodarbināja daudzus kristiešus. Kā Evaņģēlija vēsts saskanēja ar ebreju tautas priviliģēto stāvokli? Vai Dievs viņus noraidīja? Vai viņš bija mainījis savus plānus?

Pāvils savās vēstulēs nepopularizēja apgaismota un nesatricināma cilvēka idejas un pats domāja un rīkojās ar milzīgu enerģiju un degsmi. Viņam bija praviešu dedzība un viņu ļoti satrauca Izraela tautas situācija (Rom 9,1-3), kristiešu draudžu apstākļi (1 Kor 6,1-11) un radības ciešanas (Rom 8,18-23). Pāvils rakstīja arī par sirds mieru, bet tas nav stoiķu miers, kurā var paslēpties savā “es”. Tas ir miers, kas nāk no sekošanas Jēzum Kristum. Tas ir Svētā Gara miers.*** Apustuļa Pāvila vēstulēs pasaule nav neitrāla vai izplūdusi un arī personīgās reliģiskās jūtas viņš izpauž reti, jo viņa domāšanas veidu ietekmēja Izraela gudrības tradīcija ar savu dzīves-nāves duālismu, kopienas koncepcija (Dieva tauta), ekleziālā doma un orientēšanās uz Toru. Pat izpratnes formulēšanā par garīgo ekstāzi viņš izvairās no subjektīvisma. Viens no gadījumiem, kad Pāvils izsaka jūtas ir lasāms šajā svētdienā (Rom 9,2) un izrāda raizēs par savu tautu, bet arī šeit valodā izmanto “juridiskas metaforas” (sal. Rom 9,1.3; sal. 11, 1-2a). Pāvilu vairāk interesēja saprāts, griba un dalība Dieva atklāsmes notikumos un īstenībā (piem., Baznīca), kas izaug no šiem notikumiem.**** 

Šajā fragmentā Pāvils dalījās ar savas sirdsapziņas pieredzi apzinoties, ka Svētais Gars ir klātesošs viņa dzīvē un apliecināja savas dziļās sirds sāpes par to, ka lielākā daļa ebreju noraidīja Evaņģēliju. Viņa vēlme pēc viņu pestīšanas bija tik spēcīga, ka viņš gribēja, lai viņš tiktu nolādēts un atdalīts no Kristus par saviem tautiešiem, izraēliešiem. Pēc tam Pāvils uzskaitīja astoņas privilēģijas, kas piederēja Israēlim kā Dieva izvēlētajai tautai. Par savas runas ticamības liecinieku Pāvils ņēma savu sirdsapziņu, kas palika ciešā saistībā ar Svēto Garu. Sirdsapziņa ir neatņemama cilvēka personas sastāvdaļa un jaunums šajā pirmajā teikumā ir sirdsapziņas savienošana ar Svētā Gara darbību. Arī vārdi “es saku patiesību Kristū” parāda, ka abas dievišķās personas tiek piesauktas kā liecinieki apustuļa vārdiem. Ticība vēl spēcīgāk uzsver un paaugstina sirdsapziņas lomu, jo ticība apgaismo to un pateicoties tam tā kļūst skaidrāka. Pāvils pazīst pieredzi, kurā “sirdsapziņa apliecina Svētajā Garā” (Rom 9,1). Kristietim darboties saskaņā ar ticību un sirdsapziņu ir viens un tas pats. Ticība apgaismo sirdsapziņu, bet sirdsapziņa sargā ticību, jo ticības noslēpums labi tiek saglabāts “tīrā sirdsapziņā” (1 Tim 3,9).

Iepriekš vēstulē (Rom 8, 35.38) Pāvils uzsvēra to, ka nekas nevar ticīgo atdalīt no Dieva un Kristus mīlestības, bet šīs svētdienas fragmentā raksta pilnīgi ko citu, ka ir gatavs būt “nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem” (Rom 9,3). Pāvils bija gatavs būt nolādēts (gr. anathema), atsvešināts, atdalīts, lai kalpotu saviem brāļiem un savai Izraela tautai. Pāvila stāja atgādina Mozus rīcību, kas Sinaja kalna pakājē aizbilda par savu tautu: “piedod viņu grēkus, un ja ne - izdzēs mani no savas grāmatas, ko tu esi rakstījis” (Izc 32,32). Mozus bija gatavs tiks izdzēsts no dzīvības grāmatas, jo svarīgāk viņam bija tas, lai tautai tiktu piedoti grēki, tomēr Dievs neļāva Mozum sevi upurēt par tautu (Izc 32, 33-34). Pāvila un Mozus situācijas atšķiras, un Pāvila priekšā nestāvēja tik dramatisks notikums, tomēr tas nenozīmē, ka iekšējais pārdzīvojums viņam būtu mazāks nekā Mozum. Pāvila mīlestība un griba upurēt sevi par savu tautu nepiepildījās kādā īpašā veidā, bet ja pieņem viņa uzticību un moceklību, tad viņš atdeva savu dzīvību par to un palika dzīvības grāmatā.

Pāvils uzskaitīja svarīgus Izraela tautas dzīves elementus: 1) dēla tiesības (Izc 4,22); 2) godība (Izc 16,10; 24,17; 40,34; 1 Ķēn 8,11); 3) derības (Rad 15,18; 2 Sam 7,12-16; Jer 31,31-34); 4) bauslība (At 5,1-22); 5) dievkalpojumi, 6) apsolījumi (Mesija nākšana), 7) tēvi (Mat 1,1-16; Rom 1,3) un pievieno vēl, ka 8) Kristus miesā nāca no Izraela. Jāievēro, ka vārds “derība” šeit tiek lietots daudzskaitlī un tādā veidā Pāvils norāda uz derībām ar patriarhiem vai derības atjaunošanām Vecajā Derībā. No tēviem jeb Dāvida pēcnācējiem nāca lielākā žēlastība Izraelim, jo Kristus miesā nāca no viņiem, bet no otras puses Pāvils apliecina savu ticību Jēzus dievišķībai. Kunga piedzimšana miesā bija Viņa cilvēcības sākumu. Dievs izvēlējās Izraeli kā savas darbības vidi, kurā veica pestīšanu caur Jēzu Kristu, savu Svaidīto, Mesiju jeb Kristu. Vēstules romiešiem 9. nodaļa sākas ar dīvainu žēlabu un svinīguma apvienojumu. No vienas puses Pāvils vēlējās skaidri apliecināt kristiešiem, ka viņš sēro par Izraēlu, bet no otras puses pieminēja septiņas unikālas dāvanas, kuras Dievs bija uzticējis Izraēlam Sinaja kalnā. Nosauktās svētības, sākot no dēla tiesībām līdz patriarhiem, ir tās, kas iezīmē Izvēlēto tautas identitāti; tauta, kas ir nošķirta no citām tautām Kunga īpašajiem mērķiem. Taču ir arī astotā dāvana - Mesija - , un šeit radās problēma.​​​​ Pāvils pārdzīvoja, ka tik daudzi viņa tautieši bija atteikušies no šīs vainagojošās Dieva svētības viņa tautai (Rom 11,20.23). Katrs ticīgais arī ir aicināts nopietni ielūkoties sirdsapziņā un atpazīt, vai nav kādu svarīgu vai izšķirošu ticības vai morāles patiesību izslēdzis no savas dzīves.

* Gerhard Lohfink, No Irrelevant Jesus: On Jesus and the Church Today, Collegeville: Liturgical Press 2014 - 193.lpp.; Gerhard Lohfink, Przeciw banalizacji Jezusa, Poznań 2015, 255.lpp.

** Paul writing to the Romans - Heidelberg University Library, Germany - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/206/item_Q5RERZZZA4EIWMHFFUOVPLV5IDQMIGEC

*** Gerhard Lohfink, Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Liturgical Press 2022 - 332.lpp.

*** Klaus Berger, Identity and Experience in the New Testament, Minneapolis: Fortress Press 2003 - 132.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap

2 Pēt 1,16-19, Kunga Pārveidošanās svētdiena

2 Pēt 1,16-19

Apustulis Pēteris
manuskripts no Florences, Itālijā
14.gs. pēdējā dekāde*

Otrais lasījums Kunga Pārveidošanās svētdienā ir ņemts no Pētera Otrās vēstules, kurā varam lasīt tādu kā apustuļa Pētera garīgo testamentu, kura mērķis ir stiprināt ticīgos pret draudošajām briesmām. Autors savā vēstulē cīnījās ar maldu mācībām un uzsvēra, ka ticība atvēr uz Dieva solījumiem un dalību Viņa dievišķajā dzīvē. Tieši šādā kontekstā vēstulē tiek pieminēta Pārveidošanās un patiesība par šo notikumu ir pretnostatīta mītiem. Pēteris kā Kunga Pārveidošanās aculiecinieks uzsvēra notikuma godību un parādīja, ka tas ir priekšvēstnesis atkārtotai Jēzus Kristus nākšanai. Pētera Otrās vēstules asi polemiskais tonis liek domāt, ka autors saskarās ar nopietnu uzticības krīzi agrīnajā Baznīcā, kas dziļi to ietekmēja. Jautājums bija par attiecību starp eshatoloģiju — kā Baznīca saprot beigu laiku — un ētiku — skatījumu uz morālo dzīvi. Autora morālās rūpes atspoguļojās valodas lietojumā, ka kristietība ir “patiesības ceļš” (2 Pēt 2,2), “taisnais ceļš” (2 Pēt 2,15) un “taisnības ceļš” (2 Pēt 2,21) — izteicieni, kas akcentē uzvedības veidus, nevis uzskatus.** Maldu sludinātāji nopietni apdraudēja ne tikai ticību pastarā dienai, bet arī kristiešu morālo stāju. Ticība fokusējas uz faktiem un tas ļāva Pēterim būt drošam par savu un kristietības nākotni, un ar spēku liecināja par savu pieredzi.

Otrā Pētera vēstule prasmīgi lieto grieķu-romiešu retorikas mākslu. Vēstule ir rakstīta, lai risinātu eshatoloģijas krīzi, ko izraisīja Kristus atgriešanās kavēšanās un viltus skolotāju parādīšanās kristiešu vidū. Kavēšanās noskaņā, šie viltus skolotāji noraidīja mācību par Kunga otrreizējo atnākšanu (gr. parousia; 2 Pēt 1, 16-21; 3, 1-4. 8-13) un gaidāmo tiesu (2 Pēt 2,3-10; 3, 1-7). Tas viss izsauca nemorālu uzvedību (2, 10-22). Pēteris izmantoja pārdomātu retoriku, lai kristiešus piekļautu Kristus apsolījumiem, apustuliskajai tradīcijai un atturētu viņus no aiziešanas no patiesības pie viltus skolotāju mācībām un uzvedības. Autors izmanto tiesu retoriku, lai atspēkotu viltus skolotāju apgalvojumus un atbalstītu apustulisko tradīciju par otrreizējo Kunga atnākšanu un tiesu, kā arī epideiktisku (svinīgu) retorika, lai apkaunotu viltus skolotājus un apgāztu viņu ētiku.*** Kāda varēja būt šī ētika? Kādu gadsmitu vēlāk sv. Irenejs no Lionas (130-202.g.) savā darbā "Pret herēzijām" (Adversus Haereses) pirmajā grāmatā aprakstīja visdažādākās gnostiskās mācības, kas kristieša ausij var likties smieklīgas. Piemēram, pastāv kāds eņģelis, kurš palīdz cilvēkam veikt grēcīgu darbu un mudina, lai nepietrūkst drosmes to darīt, jo pats eņģelis ir beigās atbildīgs par visu paveikto un cilvēks pat negrēko (Adversus Haereses I, 31.2).

Kristīgās kopienas patiesā ticība bija apdraudēta un uzbrukuma būtība bija saistīta ar ticību Jēzus otrreizējajai atnākšanai (gr. parousia). Pēteris aizstāvēja apustuļu mācību pret divām pretinieku apsūdzībām, ka Kristus otrā atnākšana ir mīts (2 Pēt 1,16-18) un to, ka pareģojums par otro atnākšanu nav patiess pravietojums ( 2 Pēt 1, 20-21). Šajā svētdienā apskatīsim pirmo izaicinājumu, kurā Pēteris atsaucās uz savu autoritāti par Pārveidošanās notikumu, ka tas norāda uz Jēzus otro atnākšanu. Vēstulē netiek pieminētas daudzās detaļas, kuras evaņģēlisti piemin aprakstot Pārveidošanos Tabora kalnā. Autors nepiemin, kas pavadīja Jēzu kalnā un norāda vien, ka pats bija tur klātesošs ar citiem. Pēteris nepiemin liecinieku reakcijas vai Mozus un Elijas klātbūtni. Svarīgi, ka Jēzus Pārveidošanos autors piemin ļoti vispārīgi, rakstot tikai to, ka viņš bija Jēzus godības aculiecinieks un ka Jēzus saņēma Dieva godu un slavu. Autors skaidri pavēsta par Tēva vārdiem un uzsver, ka viņš un citi to dzirdēja; tas autoram ir vissvarīgākais stāsta aspekts. Uzsvars ir uz vārdu avotu. Pētera vēstulē autors papildina evaņģēlija stāstījumus ar svarīgu elementu un nosauc Dievu par Tēvu. Salīdzinājumā ar evaņģēliju stāstījumu par Jēzus Pārveidošanos, vēstulē Jēzus pārtapšana tiek pakārtota vēstules mērķim, aizstāvēt parūziju.

Kristīgā ticība nebalstās gudros stāstiņos jeb grieķiski autors runā par mītiem (gr. mythois), bet gan patiesa ticība veidojas uz vēsturiskiem notikumiem, kurus apstiprina aculiecinieki. Vārdam mīts parasti ir negatīva pieskaņa vai nepatiess stāsts, piemēram, stāsti par dieviem. Mīti tiek pretnostatīti ticamiem stāstiem un aculiecinieku vārdi ir svarīga liecība, lai noskaidrotu notikumu vēsturiskumu. Pēteris uzsvēra Rakstu patiesumu un gnostiķu mītu jeb izdomājumu maldus, un dara to uzsverot Bībeles patiesumu, jo, piemēram, pravieši nerunāja savas kaprīzes, bet Dieva iedvesmotos vārdus. Cilvēkam nav jāseko gudri izdomātiem stāstiņiem, ja viņš var dzirdēt par Jēzus Kristus spēku un parūziju no aculiceniekiem. Katrs, kas ar ticību ir atvērts uz lieciniekiem var dzirdēt ticībā balsi no debesīm līdzīgi kā mācekļi Tabota kalnā. Pēteris necenšas uzspiest savu pasaules vai ticības koncepciju, bet paliek uzticīgs Tabora kalna pieredzei, kad Tēvs liecināja par savu Dēlu. Pēteris vienkārši stāsta, ko Tēvs teica par Jēzu un tā nebija apustuļa Kunga dzīves interpretācija. Viņš palika uzticīgs Tēva interpretācijai un neaizrāvās ar savu.

Pēteris aprakstīja neaizmirstamu Pārveidošanās notikumu un pēdējā fragmenta teikumā atgādina vēl par vienu Dieva Vārda veidu, rakstītu Vārdu, ko ir devuši pravieši. Būtiski ir apzināties šīs divas Dieva Atklāsmes formas, kas šai lasījumā izskan: Iemiesotais Vārds un rakstītais Svēto Rakstu vārds. Dieva balss uz kalna praviešu vārdus padarīja drošticamus, jo Pārveidošanās attēlo praviešu vārdu piepildīšanos. Vecās Derības pravietojums šajā notikumā piepildījās. Viena no jūdu tradīcijām “zvaigzni” (2 Pēt 1,19) no Skaitļu grāmatas (Sk 24,17) skaidro mesiānistiski un Vecajā Derībā Kunga nākšanu raksturo kā saullēktu (Mal 3, 20/4,2), jo Dievs nāks kā saule (Ps 84,12). Kunga Pārveidošanās ir viens no noslēpumainākajiem notikumiem Jēzus dzīvē un sagatavo mācekļus krusta notikumiem, Jēzus ciešanām un nāvei, lai sagaidītu augšāmcelšanās rītu. Tomēr augšāmcelšanās ir tikai priekštēls beigu godībai, kad Kristus nāks, lai iedibinātu Dieva valstību. Tabora gaisma ir arī parūzijas gaidīšana, kad nāks Kunga godība, bet tikmēr Svētā Gara klātbūtne un spēks Baznīcā uztur augšāmcelto dzīvi ticīgajos, kas savu piepildījumu sasniegs Dieva valstībā.

* Peter from BL Add 22310, f. 11 (2) - The British Library, United Kingdom - Public Domain.

https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_G70059_81b

** Carl Holladay, A Critical Introduction To The New Testament: Interpreting The Message And Meaning Of Jesus Christ, Nashville: Abingdon Press 2005, - 735.lpp.

*** Duane F. Watson, The Epistolary Rhetoric of 1 Peter, 2 Peter, and Jude / Reading 1-2 Peter and Jude, Atlanta: Society of Biblical Literature, 2014. - 55.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap